top of page
  • Anda Saldovere

Malnace, Lauma. Es eju: 190 kilometru vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai



Gan grāmata, gan tās autore – priekš manis pozitīvi pārsteidzošs atklājums. Pēc ilgāka pārtraukuma – grāmata, kuru nevarēju nolikt, neizlasījusi vienā paņēmienā. Ceļošana vienatnē, turklāt kājām, pēdējā laikā visai populāra tēma, kura tiek atspoguļota gan blogos, gan grāmatās (piemēram, mūsu izdevuma iepriekšējā numurā – Daces Zvirbules stāsts par Svētā Jēkaba ceļu Spānijā “Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis”).


Tomēr pirmoreiz lasām tik atklātu un patiesu dokumentālu stāstu, kurš liek aizdomāties par to, kā ir sievietei vienatnē kājām izstaigāt mūsu it kā tik pazīstamo un paredzamo Latviju.

“Biju pilnīgi viena, taču jutos tik iederīga, tik vienota ar visu apkārt esošo. Man bieži vaicā, vai mani piemeklē vientulība ceļojumos vienatnē. Es nekad neesmu piedzīvojusi vientulību, kad mani sabiedrotie bijuši kalni, ielejas, pļavas, dzīvnieki, ūdeņi, meži un nezināmas dabas takas. Vientulība mani piemeklē tad, kad esmu nonākusi starp cilvēkiem, kuri mani nejūt un nesaprot. Kad mūsu starpā ir neredzama aiza un mēs kļūstam par svešiniekiem, atrodoties blakus.”


Ja līdz šim arī sevi uzskatīju par tādu kā ceļošanas amatieri (protams, ar komfortu sēžot auto sēdeklī, ne kājām!), tad tikai tagad tā pa īstam aizdomājos, ka abi minētie ceļošanas paņēmieni ir divas gluži pretējas lietas. Esmu gan apsvērusi draugu kompānijā noiet kādu Jūrtakas posmu, ko varbūt vēl pagūšu īstenot, bet arī tas nepavisam nelīdzinās Laumas izvēlētajam Ērgļu – Kārsavas ceļam! Jāpiebilst, ka ceļojumu īpaši apgrūtināja ne vien 20 kilogramus smagā mugursoma un vasaras saulgriežu laika tveice, bet arī izaicinājumiem pilnais, gan viņas pašas izvēlētais, bezceļu maršruts. Laumas stāsts – tā ir ne vien fizisku šķēršļu un bīstamu situāciju pārvarēšana, dabas varenības, dzīvnieku un arī cilvēku izraisītās baiļu sajūtas pārvarēšana, bet arī tāda kā psihoterapija pašai ar sevi – kā, atrodoties vienatnē ar sevi un savām domām, tikt galā ar visu jaunības periodu krātu rūgtumu un nesakārtotām attiecībām ar pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem.


Stāsts arī par to, kādas ir cilvēka fizisko un morālo spēku robežas, un cik esam tiesīgi tās pārkāpt un riskēt, kā mūsu organisms reaģē neieplānojamās krīzes situācijās.

Grāmata maina vairākus Laumas un arī vairuma lasītāju priekšstatus. Viens no pārteigumiem – kaut gan viņa ir pieredzējusi ceļotāja, kura pabijusi vairākos kontinentos, arī soļojot vienatnē (Laumas kontā ir, piemēram, Gruzija, Albānija, Meksika, Kuba), grāmatas autore atzīst, ka Latvijas ceļojums bijis visbailīgākais. Viena no atbildēm, šķiet, meklējama savstarpējā komunikācijā. Lai gan – arī tā ir bijusi pārsteigumiem pilna un sagrāvusi līdzšinējos priekšstatus gan par vidzemnieku šķietamo noslēgtību, gan arī par mūsu pieredzē it kā tik viesmīlīgajām un allaž atvērtajām latgaliešu sirdīm.


“Īsā laika sprīdī manā acu priekšā bija pilnīgi nomainījusies ainava no Vidzemes plašajiem laukiem, cēlajām saimniecībām un vijīgā reljefa uz Latgales saaugušajiem kokiem, starp kuriem blakus ceļam ik pa brīdim izlīda pa kādai ļoti spilgtā krāsā nokrāsotai mājai.

Ejot kājām, daudz dziļāk iespējams izjust pārmaiņas apkārtnē, pamanīt tās ritumu un smalkākās nianses pat koku raksturos un sasinhronizēties ar floru un faunu. Latgales vaibsti atšķīrās no Vidzemes sejas – tie bija cieši piekļauti, košās krāsās triepti, nenofrizēti un nekārtīgi, bet tādi, kuros dzīve izgrebusi savu īstumu līdz mielēm un kuros gribas ieskatīties dziļāk.”


Grāmata, protams, ir arī par ceļu, bet pārsvarā par sajūtām. Lauma Malnace rakstniecībai pievērsusies gluži nesen, tagad to arī studē. Viņa ir profesionāla muzikoloģe, dzied akadēmiskajā korī “Latvija”. Jauna, radoša sieviete ar bagātu dvēseli un lielisku stāstnieces talantu, bet, galvenais, ar visai plašajai pasaulei atvērtām acīm un sirdi. Pēc izlasīšanas šķiet, ka Laumu pazīstu personīgi un rodas vēlme ar viņu tikties, paturpināt ceļa iespaidu

pārrunāšanu klātienē. Iesaku sameklēt un noklausīties Laumas ceļu stāstus arī interneta vidē.



Malnace, Lauma. Es eju: 190 kilometru. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 206 lpp. ISBN 9789934291029.


Anda Saldovere 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un “Literatūras ceļveža“ sastādītāja.



53 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page