Tā kā esmu kuldīdzniece un ļoti mīlu savu novadu, ar lepnumu un prieku vēlos ieteikt arī citu Latvijas reģionu lasītājiem piecu autoru – Arta Gustovska, Agra Dzeņa, Dainas Tāfelbergas, Andra Grīnvalda un Antras Grīnbergas – grāmatu “Kuldīga. Raksti”, kas ir kārtējā pērle jau agrāk izdoto grāmatu par skaisto Kurzemes pilsētu klāstā. Grāmata sagatavota savdabīga kultūrvēstures kanona veidā, tā ietver nozīmīgākos notikumus un tēlus – arī tādus, kuri līdz šim grāmatās par Kuldīgu nav tikuši ietverti (piemēram, mūziķi un festivāli, interesanti Kuldīgas pilsoņi u.c.). Izmantojot Kuldīgai raksturīgas zīmes un rakstus, grāmata iedalīta 9 daļās – laika periodos: kuršu laiki, viduslaiki, hercoga Jēkaba laiki, cariskās Krievijas laiki, latviešu revolūcija, Ulmaņlaiki, divas okupācijas, padomju laiki un atmodas laiks. Katru periodu ievada dzeja, ko īpaši šai grāmatai radījušas jaunās dzejnieces Krista Anna Belševica, Elīna Vendija Rībena, Paula Lūcija Lejiņa un Kristiāna Šuksta. Grāmata tapusi, pateicoties ļoti daudziem kuldīdzniekiem, t.sk. Kuldīgas Galvenās bibliotēkas speciālistiem. Grāmatas vāki izgatavoti no auduma, veidoti reljefā smalkā sietspiedes tehnikā ar Kuldīgas dakstiņu un pilsētas karoga sarkanajiem un melnajiem toņiem, saistīti arī ar hercoga Jēkaba karoga krāsām (dizainu veidojusi Rūta Jumīte). Artis Gustovskis raksta: “Grāmata ir kā skaistās Kuldīgas mazo un lielo notikumu, cilvēku un rakstu inventarizācija, ko veicam caur pagātnes rekonstruēšanu, caur “garšīgām” detaļām, smaržām un sajūtām, emocionāliem pārdzīvojumiem, seniem rakstiem un simboliem, kas mūs skar, kopā izvēršoties kādā noslēpumainā stāstā kā Jēkaba Bīnes gleznotā Kuldīgas ainava. Tai grūti noteikt laika identitāti, jo tāda ir Kuldīga – noslēpumaina laikā, simbolos un rakstos.” Piebilstams, ka grāmata iekļauta labdarbības akcijā. Iegādājoties to, pircējs ziedo zināmu naudas summu patversmē “Mīļās ķepiņas” nonākušo suņu un kaķu aprūpei un ārstēšanai. Noderīgi: www.kuldiga.lv / www.fold.lv Gustovskis, Artis. Kuldīga. Raksti. Kuldīgas novads: Mākslas un tehnoloģiju centrs, 2021. 239 lpp. ISBN 9789934234866. Daina Girvaite 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas direktore.

“Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā” ir jau piektais darbs populārzinātnisko grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Pieturoties pie iepriekšējo darbu tapšanas formulas, žurnālists Māris Zanders sadarbībā ar vairākiem citiem nozares speciālistiem veido polemiskas sarunas par Latvijas vēsturē strīdīgiem un, iespējams, maz skartiem motīviem, līdz šim uzmanību pievēršot tādām tēmām kā latvieši boļševiku Krievijā, sabiedrībā vēljoprojām aktuālais mīts par labajiem zviedru laikiem, neizvērtētā vācbaltiešu loma Latvijas vēsturē, kā arī joprojām svešā Livonija. Jaunākajā grāmatā uzmanības priekšplānā ir Latvijas okupācijas periods pēc 1940. gada ar plašu saistītu tematiku. Piemēram, dramaturgs Lauris Gundars diskutē par tādu fenomenu kā sadarbošanās un samierināšanās ar okupācijas varu un indivīdu pielāgošanās un pretošanās režīmam, vēsturnieks Gatis Krūmiņš analizējis, kāda bijusi latviešu loma padomju sistēmas izveidē un cik lielā mērā padomju sistēmas izveide un nepretošanās tai bez liekas asinsizliešanas 1940. gadā bija Kārļa Ulmaņa režīma sekas. Sarunā ar reliģiju pētnieci Solveigu Krūmiņu-Koņkovu pārspriestas padomju varas un baznīcas attiecības, ko raksturoja gan mēģinājumi apspēlēt varu, kompromisi, cenzūra un kontrole, gan reliģiskā pagrīde. Šajā sarunā tiek aplūkotas arī alternatīvā garīguma kustību, piemēram, krišnaītu, tolstojiešu, arī jogas un ezotērikas, ienākšana Latvijā un padomju varas reakcija uz tām. Mediju eksperts Sergejs Kruks skaidro, kāpēc radies priekšstats, ka padomju laikā Jāņi bija aizliegti, bet mitoloģiju pētnieks Toms Ķencis aplūko, kā un kāpēc radās latviešu padomju kultūra. Savukārt ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna stāsta par ēšanas paradumiem un to kontroli padomju laikā, ēdienu kā propagandas instrumentu un to, kā cilvēki centās nodrošināt sevi pārtikas preču deficīta apstākļos; uzzinām arī, kad Latvijā uzvaras gājienu uzsāka šašliks. Darba centrālais motīvs lielā mērā ir indivīda izdzīvošana un sadzīvošana. Sarunas formāts, iespējams, ļaus plašākam lasītāju lokam iepazīties ar šīm zināmā mērā sarežģītajām tēmām, kas dažkārt latvietim var šķist arī ļoti neērtas, nevēloties atzīt, ka sadarbība ar režīmu bija neizbēgama – vai nu tā īstenojās, piedaloties padomju sistēmas izveidē, vai vienkārši ikdienas dzīvē, neapzināti veidojot režīmam atbilstošu recepšu grāmatu. Noderīgi: satori.lv / www.delfi.lv Zanders, Māris. Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā. Autori: Lauris Gundars, Gatis Krūmiņš, Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Sergejs Kruks, Toms Ķencis, Astra Spalvēna, Māris Zanders. Rīga: Aminori, 2022. 332 lpp. ISBN 9789934612114. Zane Rozīte 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozares informācijas eksperte.

Grāmata “Iļģuciema stikls” ir spilgts Latvijas 20. gadsimta industriālā kultūras mantojuma dokumentēšanas piemērs, kas raisa interesi gan par mūsu valsts industriālo vēsturi, gan arī sekmē nesenā pagātnē ikdienā lietoto priekšmetu vērtības apzināšanu. Tas ir pirmais pētījums par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi un tās produkciju. Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmajā iekļauti bagātīgi ilustrēti raksti par šīs fabrikas vēsturi, tostarp ar dokumentu, skiču un reklāmu piemēriem. Savukārt pārējās divas trešdaļas veltītas fabrikas produkcijas katalogam ar vairāk nekā 170 fotografētiem eksponātiem, kuri glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. Piebilstams, ka grāmatā iekļautās Iļģuciema stikla fabrikas produkcijas paraugus bija iespējams aplūkot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstādē “Iļģuciema stikls” no 2020. gada 6. oktobra līdz 2021. gada 29. augustam. Līdzīgi nesenajiem izdevumiem par Latvijas industriālo mantojumu – Rīgas porcelāna vēsturi ("Industriālais romantisms: Beatrises Kārkliņas porcelāns." Rīgas Porcelāna muzejs, 2017. 381 lpp. un "Porcelāna stāsti: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas." Rīgas Porcelāna muzejs, 2020. 263 lpp.), šajā grāmatā atrodamas liecības par Rīgas Iļģuciema stikla fabrikā tapušiem tūkstošos eksemplāru tiražētiem stikla traukiem un vāzēm, kā arī unikāliem stikla pūtēju un slīpētāju meistardarbiem. Iļģuciema stikla fabrikas produkcija bija plaši pieejama Latvijas iedzīvotājiem; ne vienā vien Latvijas mājsaimniecībā šie stikla priekšmeti labi kalpojuši gan ikdienā, gan svētku reizēs. Šodien saglabājušies eksemplāri ir uzskatāmi ne tikai par sava laika liecību, bet nereti piesaista kolekcionāru interesi. Grāmatas veidotājas ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pētnieces Dr. hist. Margarita Barzdeviča, Mg. hist. Vivita Buivida, Mg. hist. Zita Pētersone, Dr. art. Ilona Audere, kā arī stikla māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Ilze Dūdiņa. Grāmatā izmantoti materiāli no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Bauskas muzeja, Latvijas Kara muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts arhīva, Kinofotofonodokumentu arhīva, Personāla dokumentu valsts arhīva, Līvānu stikla un amatniecības centra, Latvijas Mākslas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumiem, LU Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un privātkolekcijām. Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Iļģuciema stikls: no Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960). Sastādījusi Margarita Barzdeviča. Rīga: Neputns, 2022. 238 lpp. ISBN 9789934601491. Ingrīda Peldekse 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Grāmata izlasīta. Kad rakstu šīs piezīmes, Latvijā ir skaists ziemas rīts, bet Ukrainā turpinās karš. Kāda tam visam saistība ar šo grāmatu? Kādu laiku pēc romāna izlasīšanas ik brīdi, kad, izejot sniegā un aukstumā gribēsies pačīkstēt, ka viss atkal ir slikti, noteikti atcerēšos Rāvensbrikas koncentrācijas nometni un sieviešu tūkstošus, kuras tur tika spīdzinātas un nolemtas nāvei. Tādēļ šodien, sēžot siltumā un klabinot klaviatūru, jūtos neomulīgi, jo esmu spiesta domāt par to, ka karš turpina plosīt Ukrainu un ukraiņus. Vēsture atkārtojas, un ļaunums nebūt nav beidzies. Pirms daudziem gadiem, kad izlasīju Agates Nesaules grāmatu “Sieviete dzintarā”, pati sev solīju, ka šī ir pēdējā grāmata par kara šausmām, ko es lasu, jo pārāk smagi. Bet te nu es esmu, turot rokās “Ceriņu meitenes”. Jau atkal sievietes. Grāmatas par sievietēm karā nevar būt vieglas, jo stāsta par to, kā karš iespaidojis viņu dzīves un ko viņām nācies piedzīvot – vispirms, lai izdzīvotu, un pēc kara – lai dzīvotu tālāk. Dzīvot pēc visa tā, kas pieredzēts. Daudzie pazemojumi, fiziskas un garīgas sāpes un prātam neaptverams posts. Izdzīvojušie mēģināja tikt pāri piedzīvotajai baiļu, dusmu, kauna un pāridarījuma sajūtai. Bija jāiemācās sadzīvot ar zaudējumiem, ko karš ienesa viņu ģimenēs. Varētu šķist, ka pasaules literatūrā par kara šausmām rakstīts jau gana daudz. Izdzīvojušie dalās atmiņās un piedzīvotajā, lai tas nekad neatkārtotos. Un grāmatas turpina tapt, tāpat kā turpina izplatīties arī ļaunums. Teiciens “uzvarētājus netiesā” kādam ir bijis izdevīgs lozungs. Tādēļ runāt un atgādināt par šo tēmu nekad nebūs par daudz. Esmu atgriezusies pie vēsturiskās prozas lasīšanas, un jāteic, ka šī ir piemērota atgriešanās grāmata, jo žanrs ir labs, turklāt balstīts patiesos notikumos. Marta Hola Kellija ir amerikāņu rakstniece un žurnāliste, kura iepriekš veikusi izpēti un apceļojusi romānā aprakstīto notikumu vietas, lai labāk saprastu un attēlotu notikumu gaitu. Lai arī “Ceriņu meitenes” ir viņas pirmais romāns, vērtēju to kā izcilu. Joprojām apbrīnoju autores spēju tik viegli un aizraujoši rakstīt par smagiem notikumiem. Lasot grāmatu, mani pārņem dziļš līdzpārdzīvojums un skaudras sāpes, tomēr notikumu straujā attīstība un spriedze dzen lasīt tālāk. Romānā savijušies triju sieviešu likteņi, kuras dzīvo vienā un tajā pašā laikā, bet dažādās valstīs. Karš katru no viņām pārsteidz atšķirīgos dzīves posmos: Karolīnai ir tuvu četrdesmit gadiem, viņa strādā Francijas vēstniecībā Amerikā; Kasja ir poliete, kurai tikko sācies pusaudža vecums un priekšā vēl visa neizzinātā pasaule, mīlestības ciešanas un jaunības trakums, savukārt Herta – jauna, vientuļa, bet pārlieku godkārīga vācu ārste. Viņas visas pārsteidz karš, un katrai no viņām dzīve ir sagatavojusi citu stāstu. Jau uzsākot lasīt, kļūst skaidrs, ka šie atsevišķie stāsti un sieviešu ceļi kādā brīdī savienosies, paliek vien jautājums un intriga – kad, kā un kur? Vairāk sižeta līniju atklāt nevēlos. Autores vēstījums ir gan spēcīgs, gan aizraujošs. Lasot šāda satura romānu mūsdienās, līdzpārdzīvojuma sāpes būtu vajadzējis līdzsvarot apziņai, ka aprakstītais ir no mums uz neatgriešanos aizgājusi pagātne. Jā, pirms 2022. gada 24. februāra, iespējams, tā arī notiktu. Diemžēl, šodienas realitāte ir cita. Un pēc izlasīšanas es nespēju nedomāt par šo grāmatu šodienas kontekstā. Noderīgi: mammamuntetiem.lv / sejas.tvnet.lv Kellija, Marta Hola. Ceriņu meitenes: romāns. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 528 lpp. ISBN 9789934099670. Diāna Rudzīte 2022. gada decembra numura publicēšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas datu eksperte.

2022. gadā publikāciju sērijā “Satversmes tiesas judikatūra”, kas veidota kā apkopojums par dažādiem Latvijas Republikas Satversmes pantiem, skaidrojot to saturu un piemērošanu, iznācis otrais izdevums. Jaunajā grāmatžurnālā aplūkots Satversmes 91. pants, kas nosaka tiesiskās vienlīdzības principu. LR Satversmes 91. pants skan šādi: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Tādējādi tiek uzsvērts arī diskriminācijas aizlieguma princips. Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, kas balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju. Satversmes tiesas Juridiskā departamenta sagatavotajā izdevumā var atrast gan attiecīgā panta vispārīgu raksturojumu, gan skaidrojumu par tiesiskās vienlīdzības un diskriminācijas principu nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, tajā detalizēti apskatīti Satversmes 91. pantā lietotie termini: “visi cilvēki”, “Latvijā”, “vienlīdzīgi”, “likuma un tiesas priekšā”, “cilvēka tiesības”, “diskriminācija”. Detalizēti skaidrota gan grupu salīdzināmība, gan attieksme pret personu grupām, attieksme, kas noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, skaidroti arī diskriminācijas aizlieguma nepieļaujamie kritēriji, piemēram, valoda un tautība, dzimums u.c. Ņemot vērā apstākli, ka, lai noskaidrotu, vai kāda tiesību norma nav pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu, ļoti svarīga ir arī tiesību joma, kurā tā ietilpst, izdevumā iekļauta Satversmes 91. pantā ietverto principu konkretizācija dažādās tiesību jomās: sociālās aizsardzības jomā, nodarbinātības jomā, izglītības jomā, veselības aizsardzības jomā, vēlēšanu tiesību jomā u.c. Ērtākai lietošanai izdevumu papildina izmantoto nolēmumu rādītājs. Izdevums būs īpaši noderīgs tiesību zinātņu studentiem, kā arī ļaus labāk izprast konkrēto Satversmes pantu cilvēkiem bez juridiskām zināšanām. Noderīgi: lvportals.lv Tiesiskās vienlīdzības princips: Latvijas Republikas Satversmes 91. pants. Sagatavojuši: Kristaps Tamužs, Gatis Bārdiņš, Sandijs Statkus u.c. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022. 125 lpp. (Satversmes tiesas judikatūra). ISBN 9789934508998. Ilze Gensberga 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozares informācijas speciāliste.

Daugavpils universitātes akadēmiskais apgāds 2021. gadā laidis klajā Vitolda Zahara monogrāfiju “Kriminālsodi formālā un neformālā skatījumā”. Grāmatas autors ir Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu katedras vadītājs, tiesību doktors, profesors un atvaļināts ģenerālis, kurš savos pētījumos pievērsies modernās kriminālpolitikas veidošanas un funkcionēšanas problemātikai. Valstī realizētā kriminālpolitika ir noziedzības novēršanas un apkarošanas pamats. Jāuzsver, ka noziedzības līmenis ir viens no svarīgākajiem sabiedrības sociālās veselības indikatoriem. Jaunajā monogrāfijā Zahars analizē nozieguma un soda nesaraujamo saikni un īsi definē soda galveno funkciju – atjaunot ar likumpārkāpumu izjaukto sociālo taisnīgumu. Autors apskata tikai vienu no soda piemērošanas veidiem – cietumsodu, vienlaikus analizējot penitenciāro jeb ar brīvības atņemšanas sodu saistīto sistēmu. Grāmata ir strukturēta 12 nodaļās, kurās profersors piedāvā noziedzības cēloņu kriminoloģisko analīzi, iepazīstina ar pazīstamu Latvijas un ārvalstu kriminologu viedokli par noziedzības kontroles, ierobežošanas un novēršanas iespējām. Viena nodaļa ir veltīta kriminālsodu politikas vēsturiskajām un mūsdienu attīstības tendencēm, autors sniedz retrospektīvu sodu būtības raksturojumu, analizē sodu piespiedu raksturu un apkopo autoritatīvus tiesību zinātnieku un filozofu viedokļus par noziedzīga nodarījuma un soda savstarpējo saikni. Vairākās nodaļās Zahars aplūko cietumu vietu un lomu brīvības atņemšanas soda izpildē. Profesors raksta par cietumu fizisko, organizatorisko un tehnoloģisko drošību, aplūko dažādus cietumu drošības modeļus un analizē Eiropas Padomes 2016. gada “Vadlīnijas ieslodzījuma vietām un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgo ekstrēmismu”, kā arī ANO Noziedzības un narkotiku izplatīšanas novēršanas padomes (UNODC) 2015. gadā izdoto “Rokasgrāmatu par dinamiskās drošības un operatīvās informācijas nozīmīgumu penitenciārajās iestādēs”. Īpašu uzmanību profesors velta cilvēktiesību problemātikai cietumos un notiesāto personu resocializācijas jautājumiem, uzsverot, ka laba cietumu pārvaldība balstās uz aizsardzības, drošības un resocializācijas pasākumu līdzsvaru un cilvēka cieņu neaizskarošu attieksmi pret ieslodzītajām personām. Zahars atzīst, ka brīvības atņemšanas soda mērķis pēdējo 10 gadu laikā ir būtiski mainījies – no izolācijas uz resocializāciju. Ja sākotnēji cietumos ievietoja ar mērķi izolēt cilvēku no sabiedrības, īsti neaizdomājoties par to, ko sabiedrībai nozīmēs viņa atgriešanās, tad šobrīd var teikt, ka galvenais mērķis ir nodrošināt resocializāciju. Monogrāfijas nobeiguma nodaļas ir veltītas cietumu sistēmas labas pārvaldības principiem un viedo tehnoloģiju izmantošanai ieslodzījuma vietu apsardzē. Autors atzīst, ka darbam cietumā nepieciešama ne tikai laba profesionālā sagatavotība, bet arī īpašs aicinājums veikt valstij un sabiedrībai nozīmīgo funkciju, psihoemocionālā noturība un pedagoģiskā erudīcija, empātija un cilvēciska attieksme pret īpašo sociālo grupu – ieslodzītajiem (personām ar jebkurā sabiedrībā viszemāko sociālo statusu). Zahars uzsver notikušās pozitīvās pārmaiņas soda mērķu apzināšanā, sodu spektra izvēlē un piemērošanā, kā arī soda izpildes paradigmu maiņu. Profesors norāda, ka sodu izpilde kļūst aizvien diferencētāka un individualizētāka, tā notiek, balstoties uz iepriekšēju zinātnisku izpēti un rezultātu prognozēšanu, izmantojamo resursu plānošanu, līdz ar to pieaug sasniedzamo rezultātu ticamība. Grāmatas pēdējā nodaļā “Ieslodzīto personu skaits Latvijā un citviet pasaulē” autors sniedz statistikas datu analīzi par laika periodu no 1991. līdz 2021. gadam par apcietināto un notiesāto personu skaitu Latvijas, atsevišķu Eiropas un Āzijas valstu cietumos. Monogrāfiskais pētījums būs noderīgs ne vien tiesību zinātņu studentiem, bet arī plašākai Latvijas sabiedrībai, kura varēs iepazīties ar penitenciāro zinātni (penoloģiju), izprast nozieguma un soda savstarpējo mijiedarbību un ieslodzījuma vietu darbības specifiku. Noderīgi: bsa.edu.lv Zahars, Vitolds. Kriminālsodi formālā un neformālā skatījumā. Recenzenti: Dr.iur. Andrejs Vilks, Dr.iur. Alvydas Šakočius; Daugavpils Universitāte. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2021. 153 lpp. ISBN 9789984149455. Zane Krūmiņa 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Profesora, kādreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes (LLU MF) dekāna Leonarda Līpiņa grāmata “Koksnes mācība” ir autora ilggadējā profesionālā darba apkopojums. Izdevuma priekšvārdā autors raksta, ka izdevumā centies ietvert un atspoguļot savu daudzos gados uzkrāto pedagoģisko un zinātnisko pieredzi. Profesora darbs saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinību par sasniegumiem zinātnē 2021. gadā. Grāmatā – mācību līdzeklī ietverts visaptverošs skatījums uz koksni no dažādiem aspektiem. Tā paredzēta LLU MF studentiem un citiem nozarē studējošiem un strādājošiem. Koksnes padziļinātai izpratnei veltītas četras nodaļas. Pirmā no tām – “Koksnes uzbūve” – ietver trīs apakšnodaļas: “Izpratne par koksni”, “Kokaugu uzbūve” un “Koksnes ķīmiskais sastāvs”. Otrā nodaļa “Koksnes īpašības” stāsta par koksnes fizikālajām un mehāniskajām īpašībām, savukārt trešā nodaļa “Koksnes īpašību izmaiņas” vēsta par koksnes īpašību mainību dažādu faktoru ietekmē un koksnes izturību. Grāmatas pēdējā nodaļā “Koku sugu raksturojums” minētas koku sugu makroskopiskās pazīmes, fizikāli mehāniskās, tehnoloģiskās un izmantošanas īpašības, kā arī izmantošanas veidu uzskaitījums. Koku sugu nosaukumiem norādīti to latīniskie nosaukumi un nosaukumi angļu, vācu un krievu valodās. Grāmatas tekstu uzskatāmu dara un papildina tajā iekļautie attēli un tabulas. Noderīgi: www.lsm.lv Līpiņš, Leonards. Koksnes mācība: mācību līdzeklis LLU Meža fakultātes studentiem un nozares speciālistiem. Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Meža fakultāte. Jelgava: Leonards Līpiņš, 2021. 168 lpp. ISBN 9789934857690. Zane Bondare 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Stāstu kopkrājums “Attālinātie” iepazīstina ar desmit jauno autoru pandēmijas laika stāstiem. Šķiet, ka nosaukums “pandēmija” latviešu literatūrā nostiprinājās līdz ar LULFMI (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) autobiogrāfiskā krājuma izveidi – Pandēmijas laika dienasgrāmatas, projekts 2020. gadā attīstījās kopsolī ar literatūras un kultūras tiešsaistes žurnālu “Punctummagazine”. Krātuves digitālajā arhīvā jau savāktas vairāk nekā divsimt pandēmijas dienasgrāmatas. Gadu vēlāk Literatūras festivāls “Prozas lasījumi 2021” izsludināja konkursu “Pandēmijas laika stāsti”, pamudinot šo ekonomiski, politiski un sociāli sarežģīto sabiedrisko fenomenu nostiprināt latviešu literatūrā. Fiziķis Paolo Džordāno, aprakstot pandēmiju, precīzi noķēra sajūtu par statistikas datu atspoguļošanu medijos: “Mēs neesam mazas, krāsainas lodītes. Mēs esam cilvēki ar visādām vēlmēm un neirozēm.” [1] Savukārt stāstu kopkrājums ne vien atklāj galveno varoņu neirozes, bet arī ētiski sarežģītas izvēles un dažbrīd iracionālu cilvēka dabu. Stāstu caurvijas motīvs ir saistīts ar ierobežojumiem, ierastās dzīves pārmaiņām, nevēlēšanos pieņemt jaunos pašizolācijas noteikumus. Meldras Ķemeres stāstā “Četrspārnainie” tiek tēlota privātās un darba telpas saplūšana, norobežojot galveno varoni no ierastās ārpasaules: “Es negribu iet ārā. Man bail, ka tur, ārā, manī ieplūdīs sveša, slima elpa.” (22.lpp.). Pašizolācijas un divu cilvēku trauslo attiecību tēmu attīsta arī Sandra Bormeistere stāstā “Miglas zona”, savukārt stāstā “Mamma” tiek šķetināta cilvēka izvēļu ētiskā atbildība vienam pret otru. Stāstā “Aizveriet acis un strādājiet ar bulli” tā autore Ieva Bite atsedz cilvēka vēlmi ticēt dziedniekiem un pārdabiskiem slimību izcelšanos skaidrojumiem. Ar stāstu “Fronte aiz loga” pirmo publikāciju piedzīvo autore Ilze Vācere. Viņas stāsta galvenā varone uzsāk cīņu ar kailgliemežiem, kuri bez žēlastības noēd viņas kopto ziedu lapas, tādējādi norādot, ka cilvēks nepārtraukti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, būdams ar to cieši saistīts. Gundaris Kravalis savu stāstu “Saulrieta sieviete” sadala nelielos it kā dienasgrāmatai līdzīgos fragmentos ar datumiem, parādot, kā galvenais varonis – Vīrietis – meklē savu Sievieti. Rakstnieks sniedz nepārprotamu norādi uz Ēdenes grēkā krišanas motīvu, bet ierastās dārza vides tēlojumā piedāvā Carnikavas pludmali. Dažādo autoru stāstus kopā notur vienotā pandēmijas tēma. Literārās Akadēmijas meistarklases vadītāja, rakstniece Ieva Melgalve priekšvārdā raksta: “(..) es vēlētos par “Attālinātajiem” domāt kā par vienotu krājumu, kas, apskatot milzīgo pandēmijas ziloni no ļoti dažādām pusēm un ar dažādām maņām, nonāk tuvāk patiesībai, nekā varētu tikt viens, ja pat ģeniāls autors.” (6.lpp.). [1] Džordāno, P. (2020). Sērgas laikā. No itāļu val. tulkojusi Meiere, D. Rīga: Jāņa Rozes apgāds. 27.lpp. Noderīgi: www.janisroze.lv / replay.lsm.lv Attālinātie. Jauno autoru pandēmijas laika stāsti. Autoru kopkrājums: Ilze Aizsila, Džena Andersone, Ieva Bite, Sandra Bormeistere, Aira Celma, Ieva Īzāka-Harjo, Gundaris Kravalis, Meldra Ķemere, Annija Streikiša, Ilze Vācere. Redaktore Sandra Ratniece. Rīga: Izdevniecība 29 SIA, 2022. 160 lpp. ISBN 9789934906510. Evis Friks 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas doktorants.

Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs, kas ir vecākais botāniskais dārzs Latvijā, priecē ikvienu rīdzinieku un pilsētas viesi jau 100 gadu garumā. 2022. gads ir Botāniskā dārza simtgades gads. Par godu jubilejai LU Akadēmiskais apgāds klajā laidis grāmatu “Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs 100 gados”. Faktiem bagātais izdevums aizved lasītāju pagātnē un iepazīstina ar Botāniskā dārza vēsturi – sākot no idejas par dārza veidošanu, tā dibināšanu 1922. gadā, ceļu līdz pastāvīgai mājvietai Kandavas ielā 2, darbību Otrā pasaules kara laikā, padomju okupācijas laikā un laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Daudzo gadu garumā neatsveramu ieguldījumu dārza attīstībā snieguši gan tā direktori, gan darbinieki – par viņu darbības laiku lasāms grāmatā. Izdevumā iekļauta informācija par visām Botāniskajā dārzā pašlaik esošajām kolekcijām, kas rosināt rosina tās apskatīt, lai iepazītu augu valsts daudzveidību. Kolekcijās iekļautas gan Latvijā sastopamās sugas, gan tās, kas atrodamas citviet pasaulē. Gandrīz visās kolekcijās sastopami Latvijā, Eiropā un pasaulē esošo reto un aizsargājamo sugu paraugi. Līdzās augiem slejas 18.–19. gadsimta ēkas un 18. gadsimtā būvētais ledus pagrabs. Kuplā Holandes liepu aleja saglabājusies no 19. gadsimta. Nodaļu, kura veltīta sugu kolekcijām, caurvij to raksturojums. Piemēram, dendrārija kolekcijās, kuras sāka veidot 20. gadsimta 30. gados, ir vairāk nekā 780 kokaugu dažādību, neskaitot rododendrus. Rododendriem un acālijām (acāliju kolekcija ir lielākā Baltijā) veltīta atsevišķa nodaļa. Runājot par rododendriem un acālijām, noteikti jāmin rododendru selekcionārs profesors Rihards Kondratovičs, tā laika Botāniskā dārza direktors, kurš 1957. gadā aizsāka šo kolekciju veidošanu. Kolekcijas auga, un kopš 1980. gada daudzu krāsu un nokrāsu bagātie rododendri mājo ne tikai Kandavas ielā 2, bet arī to audzētavā Babītē. Kondratoviča trīs izveidotās kolekcijas – viena acāliju un divas rododendru – ar savu košumu mūs priecē gadu no gada. Grāmatā lasāms arī par augu grupu kolekcijām un dekoratīvo lakstaugu kolekcijām, kā arī ekspozīcijām, kas veltītas purviem un zālājiem. Jāmin, ka vecākās Botāniskajā dārzā ir augu grupu kolekcijas, savukārt dekoratīvo lakstaugu kolekcijas sāka veidot vien pēc Otrā pasaules kara. Viena no nodaļām veltīta Latvijai eksotiskiem augiem – tropu un subtropu augu kolekcijām. Izdevumā, kuru papildina apjomīgs košu fotogrāfiju klāsts, ievietots arī Botāniskā dārza plāns, kā arī izmantotās literatūras un informācijas avotu saraksts. Noderīgi: www.botanika.lu.lv / www.rododendri.lu.lv Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs 100 gados. Signe Tomsone, Ieva Akmane, Inga Apine, Ingūna Gudrupa, Uldis Kondratovičs, Madara Lazdāne, Inese Nāburga, Mārīte Neperte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 87 lpp. ISBN 9789934188183. Zane Bondare 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Latvijas Ergonomikas biedrība izdevusi izglītojošu mācību materiālu “Ergonomika darbā ar digitālajām ierīcēm: praktiskie padomi”, kura autori ir nozares profesionāļi Ženija Roja un Henrijs Kaļķis. Pēdējos pāris gadus pasauli ietekmē pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi. Lielai daļai darba devēju, nodarbināto, studējošo un skolas vecuma bērnu attālināts darbs unmācības kļuvušas par ikdienu. Vidi un apstākļus mājās iespēju robežās esam pielāgojuši darba un mācību vajadzībām. Vai, veicot šo pielāgošanu, esam ņēmuši vērā kādus ergonomiskus principus? Ja nē, tad svarīgi ieklausīties grāmatas autoru sniegtajos padomos par to, kā darba vidi un apstākļus uzlabot, lai tie nekaitētu mūsu veselībai. Kā minēts izdevuma priekšvārdā, tajā izklāstīti “būtiskākie ergonomiskie risinājumi, strādājot ar digitālajām ierīcēm, t.sk. darbā pie datora, strādājot/mācoties attālināti un klātienē, pievēršoties nodarbināto/izglītojošo veselības aizsardzības jautājumiem mijiedarbībā ar digitālajām ierīcēm”. Pirmajā nodaļā “Ergonomika un digitālās ierīces” uzsvērts, ka, strādājot ar datoru un digitālajām ierīcēm, “sevišķi palielinās redzes noslodze” un ilgstošs darbs ar datoru un digitālajām ierīcēm var izraisīt nopietnus veselības traucējumus – gan fiziskus, gan garīgus. Tādēļ liela nozīme ir ikvienam pielāgotai ergonomiskai darba vietai un videi. Otrajā nodaļā “Neveselības izpausmes darbā ar digitālajām ierīcēm, t.sk. pie datora” lasītājs uzzinās, kas ir redzes pārslodzes sindroms; karpālā kanāla sindroms; mugurkaula sindroms; elpošanas jeb respiratorais sindroms; asins cirkulācijas sastrēguma sindroms: galvā, vēdera dobuma orgānos, kājās; ādas problēmu sindroms: kontakta dermatīts, atopiskais dermatīts, ekzēma un hroniskā noguruma sindroms. Izklāstīti arī šo sindromu rašanās iemesli un sniegti ieteikumi, ko darīt, lai novērstu to riskus. Savukārt trešajā nodaļā “Ieteikumi, lietojot digitālās viedierīces” autori izklāsta, kas jāņem vērā, lietojot viedtālruni, planšetdatoru un citas viedierīces, lai novērstu veselības traucējumus. Pēdējā nodaļa veltīta ergonomiskajiem risinājumiem, kuri jāievēro, strādājot ar datoru vai digitālajām ierīcēm, kā arī strādājot pie stāvgalda. Precīzi ievērojot šos ergonomiskos risinājumus, veselībai pavisam noteikti būtu jāuzlabojas! Noderīgi: ergonomika.lv Roja, Ženija, Kaļķis, Henrijs. Ergonomika darbā ar digitālajām ierīcēm: praktiskie padomi. Rīga: Latvijas Ergonomikas biedrība, 2022. 43 lpp. ISBN 9789934896613. Zane Bondare 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Es ticu, ka konkrētā grāmata pie lasītāja neierodas nejauši. Pateicoties brīnišķīgai sadarbībai ar kādu kolēģi no publiskās bibliotēkas, tiku pie Inkas grāmatas “Savējām” īstajā laikā un īstajā vietā. Mani ļoti uzrunāja grāmatas nosaukums, jo arī man laiku pa laikam ir vēlme sameklēt savējās – būt ar viņām kopā, sarunāties, pavadīt laiku un, pats galvenais, stiprināt draudzību gadu garumā. Pēdējā laikā bieži vien izskan atziņa, ka cilvēki meklē “savu cilti”, “savējos”, jo vēlas rast piederības sajūtu. Acīmredzot pasaulē notiekošais licis cilvēkiem sajusties vientuļākiem, un vēlme pēc savas cilts apziņas ir tikai normāla un pat nepieciešama. Dziedātājas Būū dziesmā “Kur ir mana cilts?” tiek pausts spēcīgs aicinājums meklēt savējos. Gluži tāpat kā dziedātāja, arī grāmatas autore meklē savu cilti, meklē savējās vai, gluži pretēji, vēlas nodot vēstījumu citām sievietēm, saucot tās par savējām. Mūsdienās dzīvošana ciltīs vairs nav izplatīta, taču nereti sieviete iedomājas, kā būtu, ja būtu vairāk iespēju saņemt palīdzību un atbalstu? Ir izveidojies uzskats, ka sievietēm visu ir jāspēj izdarīt pašām. Izdarīt jau varam daudz, taču neviens nav atcēlis elementāru komunikāciju, otra cilvēka ievērošanu. Mūsdienās cilvēki reizēm nepamana apkārtējos, jo ir aizņemti savās domās un darbos. Cilvēkam, kurš ir nomākts un apmaldījies, dažkārt pietiktu ar pretimnācēja smaidu un novēlētu jauku dienu. Savukārt varbūt kāda mamma būtu laimīga, ja pie veikala “Rimi” kases iepriekšējais pircējs, kuram nav nepieciešamas tās Disney krāsu maģijas kartītes, kuras var saņemt par katriem iztērētajiem 10 eiro, atdotu tās mammai, kurai mājās ir bērni un uz slīdlentes maize, nutellas krēms un ābolu sula. Grāmatā aprakstītie stāsti, notikumi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi fiksēti dienasgrāmatas veidā. Šāda forma, manuprāt, ir ļoti piemērota, jo, meklējot ceļu pie sevis, bieži vien domas tiek pierakstītas un tās mēdz būt dažādās formās un izteiksmēs. Sekojot līdzi autores stāstam, var sajust un piedzīvot viņas atklāsmes, prieka un skumju brīžus, vilšanās sajūtu, sievišķības apziņas meklējumus, dažādās domas par lietu kārtību un pasaules redzējumu, kas rezultējas ar uzvarētu cīņu pašai ar sevi, jauniem enerģijas uzplūdiem vai vēlmi radīt savu kultūrtelpu. Brīdinājums! Grāmatas lasīšana var izraisīt dažādas emocijas – prieku, asaras un dusmas, taču tā būs noderīga sievietēm, kuras ir apmaldījušās un meklē ceļu pie sevis. Bet, ja šī grāmata ir nonākusi kāda vīrieša rokās – lieliski, jo tā palīdzēs izprast sieviešu emocijas, domas un dzīves redzējumu. Noderīgi: www.nakedlight.lv Inka. Savējām. [Izdošanas vieta nav norādīta]: SIA 00000000, 2022. 192 lpp. ISBN 9789934236402. Madara Freivalde 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Jāatzīstas, ka ilgu laiku man bija bail to lasīt. Pēc Filipa Hora iepriekšējās grāmatas izlasīšanas es iemācījos peldēt. Kas gan mani sagaidītu tagad? Grozīju rokās grāmatas “Alberts un Valis” sudraboto cieto vāku izdevumu, kas pastkastē iegūla 2021. gada februārī. Atvēru un izskrēju grāmatai cauri, cik nepieklājīgi ātri vien varēju, lai nojaustu saturu, bet netiktu ierauta. Nebiju tam vēl gatava. Pagāja gads. Pirms 2022. gada vasaras pastniece atnesa mīksto vāku izdevumu. Grāmata klauvēja otrreiz. zošņāju to kā suns (autors raksta, cik gan dzīve būtu vieglāka, ja mēs būtu suņi un varētu cits citu vispirms kārtīgi apostīt) un saņēmos – ieniru. Grāmatas nosaukumā minētā Alberta tēlā “paslēpts” ģeniālais 15. un 16. gadsimta vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers. Valis ir krastā izmeties valis – milzīga noslēpumaina būtne no nezināmām jūras dzīlēm, kuru Dīrers 1520. gadā ļoti vēlējās ieraudzīt, bet nepaguva. Ir pagājuši gadsimti, un zinātnieki joprojām meklē skaidru atbildi, kālab vaļi, kas elpo gaisu, reizēm pat masveidā metas krastā un paši no sava smaguma mirst. Ir pagājuši gadsimti, un Dīrera mākslas darbi joprojām pārsteidz. Tie plaiksnī kā komētas, garmatainas saules, saka autors, tulkojot no grieķu valodas. Albrehts Dīrers ir pionieris. Pirmais mākslas vēsturē, kurš zīmē dubļus un zāli ar tādu pat atdevi kā altārgleznas. Pirmais, kurš pavairo savus darbus līdzīgi kā Endijs Vorhols laikmetus vēlāk. Un reizē – tikai cilvēks, kas kā bērns apguļas zemē un skatās, cik milzīgi izskatītos stiebri, ja mēs būtu mazi mazītiņi. Savās ceļojumu dienasgrāmatās viņš rūpīgi uzskaita izdevumus un piemin pirkumus (zeķes u.tml.) un mūsdienu tendencēm raksturīgi – bieži un daiļi – portretē pats sevi. Nakts debesīs krītošas zvaigznes un ekscentriskas skatuves un dzīves zvaigznes ir Hora literārais lauks. Gan skaistais, gan jūra ir tie ietilpīgie noslēpumi, kurus autors min jau vairāku grāmatu garumā. Vai māksla mūs varētu glābt? To rakstnieks jautā šajā – savā jaunākajā grāmatā. Albrehts Dīrers nav vienīgais grāmatas varonis. Te Nidas kāpās sauļojas Tomass Manns, nemirstīgs ir Deivids Bovijs, te sastapsiet modernisma dzejnieci Marianni Mūru, arī Mārtiņu Luteru, Viljamu Šekspīru; ir atsauces uz Vinfrīdu Georgu Zēbaldu, autoram īpašu rakstnieku. Lappusēs mīt lauvas un jūras lauvas, degunradži, vaļi, reāli un izdomāti zvēri, bet īpašas mīlestības vēstules veltītas suņiem: tiem, kuri gleznās un fotogrāfijās, un tiem, kuri mūsu atmiņās. Grāmata nav biogrāfija, tā nav arī mākslas vēsture, tā ir kā dzīvs un elpojošs organisms ar vērīgu un gudru skatītāju – grāmatas autoru – kaut kur maliņā, nevis centrā, kurš noraugās uz to visu pa savu logu. Hora grāmatas ir tumīgas. Attālinātā grāmatas atvēršanas reizē viņš no savas istabas Sauthemptonā, Anglijā, stāsta pasaulei, ka rakstīt ir kā mērci vārīt. Tu saliec pannā visu ko, tad uz mazas uguns lēnām vāri, maisi, pieber, pasmaržo, pagaršo, turpini vārīt, nogaidi, līdz liekais izgaro, un grāmata ir gatava. Viegli jau tas nav, autors atzīst, zūma ekrānā atspiedis sirmo zodu plaukstā. Bet es neticu. Ne tam, ka šim zinātkārajam zēnam – tieši tāda ir autora balss tekstā – ir sirma bārda, ne tam, ka teksts ir tapis grūti. Lūk, meistarība – lasās tik viegli it kā lasītu dienasgrāmatu, kuru lapu pa lapai pildījusi aizrautīga dvēsele, ceļojot laikā un telpā ar pildspalvu rokā. Vai mutē. Grāmatas beigās autors uz ielas satiek savu veco skolotāju. “Es tevi labi atceros,” viņa saka, “tava mute vienmēr bija melna no tintes pildspalvas zelēšanas.” Peldēt jau protu. Bet tagad vēl ilgi netikšu vaļā no vēlmes arvien tuvāk skatīties mākslas darbus. Brīdi pārcelties tajos uz dzīvi un izstaigāt ar acīm lēnām. Ar šodienas acīm. Manām acīm. Tādu brīvbiļeti izraksta Filips Hors, gudrais dumpinieks. Noderīgi: www.theguardian.com / sea-library.com Hoare, Philip. Albert & the Whale. London: 4th Estate, 2021. 304 lpp. ISBN 9780008323295. Anna Iltnere 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.