Boriss Bērziņš ir viens no atpazīstamākajiem Latvijas 20. gs. māksliniekiem, kura raksturīgā bagātīgā, rudenīgā krāsu palete, mīlestība pret apaļīgajām formām un asprātīgais sižeta tvērums liek nekļūdīgi atpazīt autorību. Lauku dzīves vienkāršība un ogles skices viņa darbos kontrastē ar ikonām raksturīgu zeltījumu, ikdienišķo padarot teju sakrālu. Viena no manām spilgtākajām atmiņām par Bērziņa mākslu saistās ar pusaudžu gados apmeklēto izstādi “Sudrabs. Zelts” (2002) izstāžu
