Ļuba Jakimčuka. Donbasa aprikozes

Lai arī dzeja ne vienmēr visiem ir uzreiz viegli uztverama un saprotama, tomēr autoram caur to dažreiz ir vienīgā iespēja nodot tālāk savu vēstījumu. Pārdomas un emocijas, kas bijušas aktuālas konkrētā brīdī. Jo tieši dzejā vieglāk ir notvert noskaņu, apstādināt straujo mirkļa plūdumu un piefiksēt svarīgākās ikdienas liecības. Kā arī sociālo un politisko fonu, parādot sava laika atbalsi. “Hroniku raksta dzejnieki/un tā visvairāk ir sirdij.” Tam nevar nepiekrist.

Caur dzejas rindām vari ieraudzīt patieso cilvēka būtību, viņa apmulsumu, nemieru, izaicinājumus, sāpes un daudz ko citu.

Kad sākas karš, var jau “aizvilkt aizkarus, izslēgt gaismu, palīst zem segas”, bet ir izvēle – atrast drosmi, runāt par to un neslēpties. Arī dzeja mēdz būt nekautrīgi atklāta, saucot lietas īstajos vārdos. Tieši šis patiesums uzrunā visvairāk.

Ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakumčukas (1985) dzejas krājuma nosaukums ir ‘Donbasa aprikozes’. Pirmā simboliskā rindiņa vēsta:

“Tur, kur aprikozes neaug, sākas Krievija.”

Tas pierāda, ka neskatoties uz postažu, iznīcības putekļiem un dūmiem, aprikozes tieši Ukrainas zemē ir dzīvības un cerības vēstneses, kā arī iezīmē spēcīgu kontrastu starp abām pasaulēm.

“Donbasa aprikozes” iepazīstina ar pārmaiņām, ko piedzīvo cilvēks, kura ikdienā ienākusi kara realitāte. Autore atzīmē, ka “karam sagatavoties nav iespējams”. Šī ir skarba un tieša dzeja, kas nesaudzē — tāpat kā karš. Vārdi ir trāpīgi un izvēlēti apzināti, lai lasītājs varētu ieraudzīt un sajust, ka tas nav normāli, un ka pie šādas realitātes nevajadzētu atļaut nevienam pierast. Tā ir jauna, bet ļoti sāpīga un skaudra realitāte, ko šajā dzejā var vērot no sievietes skatupunkta – viņa runā par sevi, mājām, ģimeni, savu valsti, kas varmācīgi tiek pakļauta. Viss iepriekš pazīstamais pēkšņi pārvēršas.

Karš maina arī valodu, kam Ļ. Jakumčuka pievērš īpašu uzmanību savā dzejas krājumā.

Kara apstākļos cilvēks zaudē kontroli pār visām ikdienišķām lietām, bet ir nepieciešams mēģināt saglabāt vēsu prātu, lai tomēr šī ikdiena nepārņemtu pilnīgi visu. Ar rakstīšanas palīdzību ir iespējams vārdos saglabāt savu kodolu un nacionālo pašapziņu.

Kā izteikt bailes, šaubas un mīlestību tā, lai tas būtu sadzirdams arī tiem, kas vēl nesaprot? Šajā krājumā ir vārdi, kas spēcina, kas saraudina, kas glābj, kas tukšumā un jau gandrīz bezcerībā, tomēr sniedz atbalstu un mierinājumu. Spēcīgās liriskās varones tēls liek atvērt acis plašāk arī man. Ja viss apkārt brūk, pat ja nepaliek nekas taustāms no materiālajām vērtībām, dzeja dod spēku turpināt. Ļ. Jakumčuka runā par to, ka “šī grāmata ir par katra cilvēka patiesajām nemateriālajām mājām, kuras nevienam, nekādos apstākļos nedrīkst ļaut atņemt”. Dzeja, kurā vērojama drosme un pretestība netaisnībai. Dzejniece jau nerunā tikai par sevi, bet arī visu savējo vārdā, kuri varbūt paši šobrīd nemaz nevar runāt.

Šos dzejoļus nevar izlasīt vienā elpas vilcienā. Daudzviet elpa negaidīti aizraujas, vajag laiku, lai atgūtos, lai turpinātu šos vārdus lasīt ar jaunu sparu, saprastu tajos ietvertos simbolus un zemtekstus. Lai arī brīžiem ir grūti noticēt, tomēr arī šajā dzejas krājumā vienmēr klātesoša ir cerība, jo bez tās neviens jebkādos apstākļos nevarētu turpināt virzīties uz priekšu:

“mēs iesim kājām, pat ja būsim basi/ ja mājas neatradīsim, kur pametām/ mēs mājas uzcelsim virs aprikožu vasām/ no debess zilguma, no miglām auglīgām”.

Noderīgi:

Valoda kara laikā – robeža un ierocis. Stāsta ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka

P U N C T U M Donbasa aprikozes

Ļuba Jakimčuka. Donbasa aprikozes. No ukraiņu valodas atdzejojuši: I. Balode, M. Poļakova, M. Salējs. Redaktore: Ieva Lešinska. Rīga: Orbīta, 2025. 128.lpp. ISBN 9789934591303

Raiva Turka ir grāmatu blogere.