Kā visi labi zinām – laiks skrien vēja spārniem, un labāk to pateikt grūti. Diemžēl, tikpat strauji aizlidojis vesels kara gads, kaut bezgala smagi to apzināties, un bezpalīdzības sajūta neatstājas. Turklāt gads tomēr ir laika nogrieznis, kurā būtu varējis notikt ļoti daudz labu lietu – gan finansiālu, gan morālu ieguldījumu, pozitīvu emociju utt. – Latvijā, Ukrainā, Eiropā, pasaulē... Un tomēr mūsu drosmīgā kaimiņvalsts joprojām ir pasaules uzmanības centrā šī bezjēdzīgā kara dēļ. Līdzās materiāliem ziedojumiem viens no veidiem, kā varam atbalstīt ukraiņus mūsu domu un sajūtu līmenī – neklusēt, pārrunāt Ukrainas notikumus arī mūsu ģimeņu ietvaros. Pirms nepilna gada sagatavotais “Literatūras ceļveža” numurs bija veltīts Ukrainas literatūrai kopumā – to var skatīt šeit PDF formātā vai te, tīmekļvietnē.
Nupat, februārī, tieši plašu sabiedrības rezonansi guvušajā kara gadadienā, manās rokās nonāca Dzintara Tilaka grāmata “Zlatas ceļš: veltījums Ukrainas kara bērniem”. Un tas ir labi,
ka par Ukrainu tagad raksta arī cittautu autori. Iespējams, tieši rakstnieku atpazīstamība un izteiksmes veids mūsu, īpaši jaunākajiem lasītājiem varētu būt uzmanību piesaistošs nosacījums. Tilaka vieglais, uzrunājošais rakstības stils nu jau zināms kā maziem, tā lieliem lasītājiem; viņa līdz šim iznākušās 20 grāmatas tā arī iedalāmas – puse no tām adresēta skolas vecuma lasītājiem, otra puse – pieaugušajiem.
Kara bērni – tā ir literatūrā ne pārāk izplatīta, varbūt tāpēc, ka tik smaga, bet ļoti nozīmīga tēma. Domāju, ka jaunāko Tilaka grāmatu – par trīspadsmitgadīgo ukraiņu meiteni Zlatu – vispareizāk būtu izlasīt un pēc tam pārrunāt vecākiem kopā ar viņu pusaudžiem.
Šī varētu būt ieteicama, nedaudz vieglāka alternatīva nomācošo ikdienas ziņu sižetiem un biedējošajai kara statistikai, kas mūs, īpaši bērnus, reizēm visai traumējoši uzrunā caur visu veidu sabiedriskajiem medijiem. Protams, arī Zlatas stāsts par viņas, bez ģimenes palikušas pusaudzes, bīstamām situācijām pilno, vientuļo ceļojumu cauri Ukrainai pie saviem Latvijas vecvecākiem ir smags, bezgala skumjš, sirdi plosošs, un citāds tas nevar būt.
Līdzīgu stāstu autors uzklausījis no kādas reālas Latvijā dzīvojošas ukraiņu ģimenes – tātad, daļa notikumu ir patiesa. Otra daļa, iespējams, ir rakstnieka radošums, medijos lasītā un redzētā interpretācija. Tomēr izlasītais raisa lielu ticamības sajūtu, un, kas ir vēl būtiskāk, stāstu caurstrāvo pozitīvisms un neizmērojama labestība, cilvēkmīlestība. Un, pat ja notikumi šķiet brīžiem mazticami, autors savu mērķi ir sasniedzis – pierādot, ka par karu ar bērniem jārunā un var runāt citādi. Bet nezināt par notiekošo vispār mums nav tiesību. Un mūsu bērniem arī. Domāju, šo grāmatu var izmantot arī publiskajās bibliotēkās, organizējot pasākumus pusaudžu auditorijai.
Noderīgi: lsm.lv
Tilaks, Dzintars. Zlatas ceļš: veltījums Ukrainas kara bērniem. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 141 lpp. ISBN 9789934314308.
Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" sastādītāja.