Dženas Andersones trešā grāmata “krīta apļi” man sarūpējusi ne vien jau iepriekš nojaušamo prieku un literāro baudījumu, bet arī emocionālu pārdzīvojumu.
Iepriekš izlasīti un spilgti atmiņā palikuši arī abi iepriekšējie stāstu krājumi “Dadži” (2021) un “Sainis” (2022). Tā kā stāstu krājumi seko cits citam, intervijās autorei nereti tiek jautāts par viņas literāro ražīgumu. Redzams, ka rakstniecei sakrājies, ko vēstīt, savukārt par sevi varu teikt, ka ar baudu ņemu to pretī. Turklāt, Džena jau atklājusi, ka turpinās mūs priecēt arī nākotnē – jau tuvākajā laikā sagaidāmi viņas mēģinājumi arī citos literārajos žanros – top romāns un arī dzeja.
Jau no autores pirmā stāstu krājuma kļuva skaidrs, ka ar viņu esam uz viena viļņa dzīves uztverē, izpratnē, skatījumā uz lietām kopumā. Tas gan nav nekāds brīnums, jo esam vienaudzes, turklāt uzzinot, ka pēdējais, garākais stāsts krājumā “krīta apļi” daudzējādā ziņā ir par pašu rakstnieci, atklāju, ka mums ir vēl vairāk kopīga. Lasot, ka “slimnīca man nesaistās tik daudz ar špricēm, punkcijām, zālēm un sāpīgām procedūrām, cik ar mežonīgu vientulību” (250. lpp.), “manī mītošais bērns” atkal nodrebēja.
Dženas stāstu varoņi ir gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie, turklāt, stāstu sižeti ir gan pavisam reālistiski, gan mazliet mistiski. Tomēr saklausāms visu stāstu vienojošais motīvs – pieaugšana, prasme vai neprasme rast pareizo, īsto dzīves ceļu. Turpināt kāda jau iemītas takas, vai ar savām bailēm no nezināmā uzvilkt krīta apļus, kuru kaļķainās, baltās, dzēšamās līnijas esam sev aizlieguši pārkāpt. Baiļu raisītajā nespējā to izdarīt vainojam apstākļus un izdomātus ieganstus. Jo attaisnot, ja nepieciešams, var pilnīgi visu.
Dženas stāstu sižeti pārsvarā skar līdzcilvēku savijušās attiecības. Tie ir stāsti par vecāku pārlieku ietekmētu bērnu dzīvi un bērnu spēju vai nespēju pārgriezt šo nabas saiti un doties pašiem savā ceļojumā. Par personīgo brīvību, drosmi pieaugt un pieņemt patstāvīgus lēmumus. Par to, ka pieaugušie bieži vien neapzinās milzīgo savas rīcības un vārdu atstāto ietekmi uz bērnu nākotni, viņu lēmumiem un visu turpmāko dzīvi: “…tēvocis nebija mums uzdāvinājis vienkārši bumbu. Viņš bija uzdāvinājis mums sapni. Sapni reiz spēlēt pasaules labākajā futbola komandā.” (72. lpp.)
Dženas Andersones stāsti ir tik īsti, ka, tos lasot, nevilšus identificējies ar attēlotajiem personāžiem – tik ļoti, ka vari piemirst, ka īstenībā tas neesi tu. Ir diezgan biedējoši lasīt stāstus, kuri atklāj tevis paša slēptākās domas un tu tik ļoti saproti vai nu stāsta kopējo problemātiku, vai konkrēto varoni, ka jūties vienlaikus pieķerts, bet reizē – atvieglots, uzzinot, ka pasaulē neesi tāds vienīgais.
Jāpiekrīt autores varoņiem atzinumā, ka “dzīve nav uzgaidāmā telpa”, ka mēs viens no otra brīžiem kaut ko sagaidām, paši nesaprotot, kas īsti mums vajadzīgs. Vai arī soļojam pa dzīvi tik bezatbildīgi – bez empātijas, iedziļināšanās, vēlmes saskatīt un ieraudzīt kopainu, atzīt apkārt notiekošo. Piemēram, kā advokāte Hella, kurai brīdī, kad šķiet, ka viss svarīgais dzīvē ir paveikts un pienācis laiks baudīt brīvo laiku, nāk nežēlīga un negaidīta atmaksa par vienaldzību, nevēlēšanos pamanīt acīmredzamo un alkām pēc sasniegumiem un panākumiem – nerēķinoties ar citiem.
Būtiski minēt, ka Dženas stāstu piesaistošā, magnetizējošā vērtība ir ne tikai problēmas un aktuālie cilvēkizaugsmes, attīstības, esības, patības u.c. jautājumi; nenoliedzamu baudu lasītājam sniedz Dženas rakstītā vārda maģija, teksti kā tādi. Termins “daiļliteratūra” ir tik precīzi attiecināms uz Dženas Andersones rakstītā vārda žanru. Neliela virtuves ainiņa, kur izgāzusies “…tomātu mērce pārvilka visam dusmīgi sarkanu svītru…” un “pannā uz plīts eļļā ceptie baltmaizes riecieni sajuta kaut ko nelabu un pārakmeņojās” (216. lpp.) tik spilgti un dzīvi manā iztēlē uzzīmē šo ainu, ka šķiet – varu to sagaršot, sasmaržot un sataustīt.
Nākamreiz, ieraugot logā kādu mājdzīvnieku, noteikti atcerēšos, ka ” …tieši tajā mirklī, pirms mūsu skatieni varēja sastapties, suns novērsās un paskatījās uz citu pusi, it kā manis tur nebūtu. Sajutos pavisam izdzēsts no suņa mentālās kartes. Esmu pārliecināts, ka viņam tāda bija, un pirmīt tajā atrados arī es. Suns to darīja tīšām, pavisam apzināti, jo kā gan vēl es sev varētu to izskaidrot?” (165. lpp.)
Nenoliedzami, ka daudzas stāstos iestrādātās atziņas, dzīves patiesības un realitātes atklāsmes “cieši iespiedīsies atmiņā kā izlieta tinte dīvānā” (231. lpp.), jo – stāstu varoņi dzīvo mums līdzās, dzīvo mūsos, ir blakus vai tepat netālu. Cits jautājums, vai mēs tos pamanām un vai maz vēlamies ieraudzīt, vai arī paejam vienaldzīgi garām un turpinām dzīvot katrs savā krīta aplī.
Šobrīd vēl ik pa brīdim izbaudu autores radīto stāstu pēcgaršu, bet esmu jau jaunā romāna gaidās un ar nepacietību gaidu, kā Džena sevi “atrādīs” dzejā. Atliek vien mācīties no rakstnieces drosmi uzdrīkstēties un atklāties, jo dzīvē jau notiek tā, ka “…lietas, kas vienam cilvēkam bijušas tik svarīgas, citam ir atkritumi un nekas vairāk” (300. lpp.). Savukārt ģeopolitisko notikumu kontekstā šīs rindas lasās skarbi un pārāk patiesi, lai būtu tikai kāda fantāzija. Joprojām redzam, ka ”…Sievietes vienmēr satīra aiz vīriešiem…Sievietes satīra pēc kara, vāc atliekas, iekšas… Karš nekad nebeidzas, bērns! Nekad!” (253. lpp.)
Noderīgi: www.diena.lv / klasika.lsm.lv
Andersone, Džena. krīta apļi: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; autores vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 320 lpp. ISBN 9789934320934.
Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte