Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
“Dzīve mums nepielāgosies, mēs esam tie, kuriem jāiemācās tai pielāgoties.” (489. lpp.)
Tā kā ar Dženas Andersones stāstiem biju jau pazīstama, ar nepacietību gaidīju, kad varēšu izlasīt rakstnieces otro stāstu krājumu. Te nu manā priekšā ir “Sainis”. Fantāzijas, sapņi, mistika un skarbā realitāte – šeit ir pa druskai no visa. Viss sajaucies, un brīžiem vairs nevar izšķirt, kas ir kas. Šeit ir arī neiztrūkstošās skarbās dzīves atziņas, kas kā “Dadzis” ieduras ikreiz, kad apzinies stāsta varoņu patiesumu, īstumu, nolemtību...
Nenoliedzami, nosaukums izdevies tikpat trāpīgs kā pirmajam Andersones stāstu krājumam. Katrs no mums sev līdzi nēsā savu saini. Jo vecāki kļūstam, jo sainis lielāks un smagāks. Cits jautājums – cik vērtīgs tas ir? Kas tajā vispār ir iekšā, un vai tas smagums vispār ir mans?!
“Tāpēc, jo svarīgāk šķita atbrīvoties no visa liekā. No nastām un tarbām, kas žņaudza kaklu un rāva Gvendu kā atvarā. No neīstiem cilvēkiem, ar kuriem viņa pa šo laiku bija aplipusi
kā skolas ēdnīcas galdapakša ar košļenēm. No sabiedrības izdomātiem kanoniem un viltus praviešu ieviestas kārtības. No pašsacerēta “tā jābūt” koncepta un medijos sagrābstītām patiesībām. No maldiem un fantāzijām, ar ko viņa bija pieblīvējusi savu dzīvi kā iebūvētu skapi ar mantām savā līdzšinējā dzīvē.” (69. lpp.)
Lasot stāstus, brīžiem sanāk apjukt, jo līdzās ir ar reālām situācijām pilni un ļoti īsti stāsti, bet turpat pa vidu – pārspīlēti un mistiski vēstījumi, kuros izdoma sajaucas ar realitāti, kādu paralēlo pasauli, kura visiem nav saskatāma. Un, tā kā šie stāsti neatstāj lasītāju vienaldzīgu, bet paņem un ierauj tevi visu, rodas biedējoša sajūta – pēkšņi atrasties kādam līdzās viņa paralēlajā pasaulē un nespēt no tās izkļūt. Grāmatas aizvēršana nelīdz, jo autore jau ir paguvusi iekļūt tavā galvā.
“Ir grūti, bet dzīve jau vispār ir grūtības. Un mēs esam tas, kā mēs tās protam pārvarēt.” (480. lpp.)
Dažādās krīzes situācijās mēdz teikt, ka cilvēks ir sasniedzis savas dzīves zemāko punktu. Iekritis dziļā bedrē, varbūt pat – nonācis bezdibenī. Stāstā “Virzība uz priekšu” autore izvēlas šo punktu apzīmēt tieši pretēji – kā augstāko līdz šim sasniegto punktu. Uzrāpties tik augstu tilta smailē, uzbraukt augstākajā stāvā, no kurienes tālāk vairs nav kurp – un ko tad? Atliek
vien ceļš lejup. Bet ne vienmēr viss ir tieši tā, kā izskatās. Arī augstākais punkts var būt kāda galapunkts. Kas tad beigu beigās ir labāk – būt apakšējā vai augšējā punktā, ja rezultātā tāpat tiek pielikts punkts? “Kira iekāpa un ļāva liftam vest sevi uz pašu augšējo stāvu.”(196. lpp.)
Andersone mums stāsta par dzīvi, kurā bērni mīl savus vecākus, bet kurā vecāki ne vienmēr prot mīlēt savus bērnus; par to, ka šie bērni izaug un lipina savu dzīvi paši, kā nu prazdami. Arī par to, kas esam, kas gribam būt un kas beigu beigās patiesībā no tā sanāk. Vai tā, galu galā, ir mūsu dzīve vai kāda uzspiestais sainis?
“Arbalets. –.......Tas ir stops. To sauc par stopu. Vēsturi vēl neviens nav atcēlis. Tu zini, kas ir vēsture? Mācījies skolā vēsturi? Kas tā par modi gudrot jaunus vārdus vecām, labi pārbaudītām lietām? Tas arī ir defekts. Tas ir kā puve, kas iet dziļumā un lēnām apēdīs visu šo jūsu nāciju, kura neturas vis pretī, bet ar telefoniem rokās šķīst kā tādi puņķi saulē.” (439. lpp.)
Noderīgi: lsm.lv / zvaigzne.lv / punctummagazine.lv
Andersone, Džena. Sainis: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; autores vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 509 lpp. ISBN 9789934312601.
Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.