2023. gada vasarā Mazirbē, Lībiešu tautas namā, bija skatāma pirmā lībiešu mākslinieka naivista Jāņa Beltes (1893–1946) gleznu izstāde. Tā bija pirmā plašākā viņa darbu ekspozīcija un vienlaikus veltījums mākslinieka 130. dzimšanas dienai. Lai gan ir zināms, ka viņš bijis visai ražīgs zīmētājs un gleznotājs, pašlaik ir apzināti tikai divdesmit mākslinieka darbi. Pārsvarā viņa gleznās redzamas ainavas ar jūru, upi, laivām un kuģiem.
Pateicoties Lībiešu kultūras centram, Līvu savienībai un divām lībietēm – lībiešu kultūras pētniecei Renātei Blumbergai un māksliniecei Baibai Dambergai –, mākslinieka jubilejas gadā tapusi arī lieliska, vizuāli pievilcīga grāmata, kuras vāku rotā Beltes gleznas fragments.
Grāmata iepazīstina ne tikai ar “māldera” Beltes zīmētajiem un gleznotajiem darbiem, dzejoļiem, stāstiem, piemēram, par “lībiešu ķēniņu” Uldriķi Kāpbergu, kurš bija vēl lielāks īpatnis par Belti, bet arī ar Beltes neordināro personību – kā raksta Renāte Blumberga, “savdabi, fantastu un sapņotāju”, “spožu un unikālu lībiešu un sava laikmeta kontekstā”.
Nepārstāstot visu Beltes gana raibo dzīves gājumu (citējot pašu mākslinieku, brīžiem “dzīve grūti griežas kā akmens jūras viļņos”), jāpiemin, ka Belte ir bijis arī dzejnieks, folkloras teicējs, žurnālists un viens no Līvu savienības izveidotājiem. Un zivju kūpinātājs un tirgotājs, kokzāģētavas īpašnieks, viesu nama saimnieks un kas tik vēl ne. Zīmēšanai pievērsies Pirmā pasaules kara gados, kad nosūtīts dienēt uz Kaukāzu, kur saslimis un ilgstoši ārstējies lazaretē. Laiku īsinot, sācis pārzīmēt žurnāla “Ogoņok” ilustrācijas, vēlāk zīmējis dienesta biedrus un arī oficierus. Kad nonācis hospitālī Petrogradā, cara galmu pārstāvošā Marija
Pavlovna, kas apmeklējusi hospitāli, viņa darbus parādījusi Mākslas akadēmijā, kur profesori nav spējuši noticēt, ka Belte zīmēšanu nekur nav mācījies. Būdams autodidakts, Belte tomēr izpelnījās laikabiedru atzinību, viņa darbi bija daudzās lībiešu mājās un vēlāk arī liepājnieku namos, jo dzīves pēdējos gadus viņš dzīvoja Liepājā. Viņa meitas kara gados emigrēja uz Zviedriju, vēlāk – Kanādu, un Zelma (1914–1994) tur kļuva par atzītu gleznotāju.
Belte atstājis arī vērtīgas liecības par lībiešu etnogrāfisko mantojumu – pēc igauņu folklorista Oskara Loritsa ierosinājuma uzzīmējis 173 kartītes ar dažādu sadzīves priekšmetu attēliem, kurus pats aprakstījis lībiešu valodā, dažiem arī norādot nosaukumus latviski. Šī kolekcija glabājas Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā, un tagad šie zīmējumi ar aprakstiem Beltes rokrakstā un to tulkojumiem skatāmi grāmatā.
Interesantākie likās nevis paši priekšmeti (dažādi trauki, muciņas, ratu un aizjūga piederumi, darbarīki, zvejas piederumi u.tml.), no kuriem daudzi vai līdzīgi redzēti lauku saimniecībās, bet to lībiskie nosaukumi. Ar filoloģisku azartu ieraudzīju lielu skaitu nosaukumu, kuros saskatāma līdzība ar latviešu valodā lietotajiem. Nemēģināšu minēt, kurš no kura tos aizņēmies – latvieši no lībiešiem vai otrādi – un vai to senāka cilme nav meklējama ģermāņu vai slāvu valodās. Bet ieskatam vairāki piemēri latviski un iekavās – lībiski: šķirsts (škirst), cirvis (kīraz), puļķis (pūlka), krūze (krūz), ķīlis (kīļ), kanna (kōna), trīsis (trīš), krāģis (krōig), duncis (duņtš), airis (āiraz), doze (dūož), dēlis (dēļ), daktis (daktūd), baļļa (bōļa), spainis (paņ), cepampanna (tsepītpōna), tīne (tīņ), stops (stūop) utt. Liekas, ka ikdienas darbos latvieši ar lībiešiem tīri labi varējuši saprasties. Varbūt šie piemēri rosinās kādu apgūt lībiešu valodu, ja jau šādu līdzību tomēr ir vairāk, nekā pirmā saskare ar lībiešu valodu ļauj nojaust.
Grāmatu ieteiktu izlasīt gan tiem, kurus interesē vēsture un mūsu senču likteņgaitas, kas skaudri parādās arī Jāņa Beltes dzīves ritējumā, gan tiem, kuri labprāt izbauda tekstus tāmnieku jeb lībiskajā dialektā, jo grāmatā publicēts arī asprātīgais, valodā krāšņais Baibas Dambergas dialogs ar iztēlē iedzīvināto Belti.
Noderīgi: dizlaudis.mozello.lv / livones.net / klasika.lsm.lv /
Belte, tas mālders = Belte, se mōļṱiji. Sastādītāja, lībiešu valodas redaktore un tulkotāja no lībiešu valodas Renāte Blumberga; angļu valodā tulkojis Uldis Balodis; atdzejojusi Baiba Damberga; literārā redaktore Gundega Blumberga; fotogrāfi Katrīna Vasiļevska un Aleksejs Zadoja; dizains un makets: Katrīna Vasiļevska; Līvõ kultūr sidām. Teksts latviešu un lībiešu valodā; kopsavilkums angļu valodā. Rīga: Līvõd Īt, 2023. 127 lpp. ISBN 9789934888946.
Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra
galvenā bibliogrāfe.