top of page
  • Anda Saldovere

Horiha-Zerņa, Tamāra. Meitiņa


Par šo romānu domājusi un vēlējusies to izlasīt un iekļaut mūsu izdevumā biju jau kopš tā iznākšanas brīža. Tomēr piemērotākais brīdis to īstenot bija pienācis vien šī gada martā.


Lai gan daži draugi bilda, ka nez vai šobrīd būtu prātīgi sev uzkraut vēl papildus emocijas, man šādu pašterapijas kursu vajadzēja piedzīvot. Bet galvenokārt – censties pašai sev atbildēt vismaz uz daļu no jautājumiem – kāpēc?!


Jā, atbilžu grāmatā ir daudz, un tās ir pārliecinošas. Tiem, kuri grib labāk izprast šī brīža Ukrainu, romāns ir ļoti ieteicams. Jo īpaši, lai apzinātos to, ka ukraiņi nav zaudētāju nācija.

Romānā attēlotajā 2014. gada Donbasā daudz sasauču ar pašreizējo karadarbību, diemžēl šobrīd viss notiek daudz skaudrāk un nežēlīgāk. Man, kas piederu pie ukraiņu nāciju līdz šim visai pavirši iepazinušajiem, pārsteigumu netrūka.


Vispirms jau par to, kā gan astoņus gadus jau esam varējuši sadzīvot ar tik tuvu notiekošu netaisnību? Bet visvairāk – par apbrīnojamo ukraiņu nāciju, tās spēju nekrist panikā, nezaudēt ticību sev un uzvarai, drosmi un pašlepnumu. Par ukraiņu tik veselīgo humora izjūtu, prasmi pasmieties par sevi pat skarbākajos brīžos – kā vienu no izdzīvošanas veidiem. Un tas nav vienīgi rakstnieces Horihas-Zerņas (tas ir autores pseidonīms) tik saistošās un sulīgās rakstu valodas vai Māras Poļakovas izcilā tulkojuma dēļ – ukraiņu humora izjūtu nolasām arī no ikdienas portālu ziņām, video sižetiem vai citātiem sociālajos medijos.


Lai gan centrālā romāna sižeta līnija vijas ap absolūti nesavtīgu un solidāru brīvprātīgo iesaisti atbalsta sniegšanā armijai reāla kara situācijā, patiesībā tas ir romāns par nebeidzamu dzimtenes mīlestību. Un par to, kā ir zaudēt visu, kas cilvēkam piederējis, bet jau pēc mirkļa – piecelties un doties tālāk, atrodot zemi zem kājām un lietderību savai ikdienas eksistencei.


Jā, no mūsu viedokļa šis ir “emociju romāns”. Tomēr to lasot, pieaugot spriedzei un apjaušot dziļi traģiskā fināla tuvumu, arvien vairāk pārņem sajūta, ka ir tik žēl šķirties gan no romāna galvenās varones, gan viņas kolorīti iezīmētajiem draugiem; gribētos lasīt vēl...


Šķiet neticami, bet romāns veidots tā, ka lasot par šausmām, kļūst pat nedaudz vieglāk izdzīvot šobrīd notiekošo.

Jo – romāns ir ļoti īsts. Un dzīve tur – karā – arī ir īsta un rit teju tepat, vien pāris tūkstošus kilometru aiz mūsu robežas…


“Kaut katrs ieraudzītu, kā izgaist maldi, kā mutuļo un ceļas spēks, kuru vairs netur seni lāsti. Kā šeit, Donbasa leģendārajās stepēs, kuras īstenībā nepavisam nav stepes, bet lauki, gravas un mežu joslas, starp skursteņiem un terikoniem izgāja smalciņš stāvs.

Cik nedroši gājēja lika savus soļus ceļa sākumā, un cik dimdoša un pašapzinīga viņas gaita bija kļuvusi beigās. Kā viņa pielika rokas pie debesīm un iesmējās azartiskās priekšnojautās, un no šiem smiekliem zeme iesprāga un izgriezās ārup, noraujot kājnieku mīnu stieples un izspļaujot skitu bultu uzgaļus.

Negaidījāt? Jo ļaunāk jums.” (76. lpp.)


Svarīgi piebilst, ka grāmatas autore patiesībā nav rakstniece, bet gan profesionāla tulkotāja, un šī ir viņas pirmā šāda veida uzdrošināšanās.

Stāsts ir arī ļoti personīgs, jo, sākoties karam Donbasā 2014. gadā, Horiha-Zerņa pati kļuva par brīvprātīgo armijas palīdzi. Braucot uz frontes līniju ar humānās palīdzības sūtījumiem, viņa uzklausījusi tik daudz skaudru un patiesu stāstu, ka nevarējusi tos visus neiedzīvināt romānā.


“Meitiņa” ir šobrīd izcilākais Ukrainas un tās kaimiņos esošās agresoru valsts kara Donbasā atveidojums. Jau drīz pēc iznākšanas romāns godalgots ar Ukrainas literāro balvu “Gada grāmata”, savukārt 2022. gada 9. martā ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainas augstākais apbalvojums kultūrā. Ir iecere uzņemt filmu, taču vien laiks rādīs, kā notikumi attīstīsies turpmāk un kad to būs iespējams īstenot.


“Es ļoti gribētu, lai kara bērni, bēgļi, veterāni, atraitnes, kareives, partizāni piederētu pie romantiska sendienu laikmeta un ieņemtu cienīgu vietu vēsturiskajā romānā un tikai tur, bet mūsu dzīves realitātē nebūtu sastopami” – atzīst romāna autore.




Horiha-Zerņa, Tamāra. Meitiņa. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 253 lpp. ISBN 9789934595141


Anda Saldovere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un "Literatūras ceļveža" sastādītāja.





Recent Posts

See All

Comments


bottom of page