Uzlūkojot grāmatu, mūsu acis sastopas ar Astridas Lindgrēnes vērīgo, nopietno un gudro acu skatienu. Tāda ir arī pati grāmata, par kuras moto izraudzīti vārdi: “Dievs, palīdzi mūsu nabaga planētai, ar vājprātu pārņemtai!” Kā vēsta jau virsraksts, grāmatā stāstīts par karu, un, iespējams, ka šī tēma daudziem šobrīd šķitīs pārāk nomācoša un smaga. Taču pēc grāmatas izlasīšanas virsroku ņems citas izjūtas – radīsies vēlme to vēlreiz pāršķirstīt un pārlasīt kara laikā tapušās piezīmes un tajās izteiktās atziņas.
Lindgrēnes dienasgrāmata ir vienlaikus emocionāls un precīzs kara gadu notikumu atspoguļojums. Vēsturiskā notikumu secība attēlota tik labi, ka man šķiet – neviena mācību grāmata nav atklājusi šī kara gaitu pārskatāmāk. Turklāt tagad mums pieejams lielisks izdevums ar aktuālu saturu.
Lai gan tēma ir dziļi traģiska, Lindgrēnes vēstījuma stils nav nomācošs, tajā spilgti izpaužas tolaik vēl tikai topošās rakstnieces gaišā personība. Brīžam ieskanas Lindgrēnei tik raksturīgā ironiskā nots – kā rakstot par karā pielietotajām indīgajām gāzēm: “Tagad viņi visi – Anglija, Amerika, Krievija un Vācija – stāv un klaigā, kādas šausmīgas nāvējošas gāzes viņiem esot noliktavās: it kā ar to būtu jālielās, lai gan patiesībā no sākuma viņi ir vienojušies gāzi nelietot. (Ha, ha!).”
Apbrīnojamā gaišredzībā Lindgrēne raksta par Baltijas valstīm: “Miers, kad tas atnāks, varbūt nebūs nekas tāds, par ko priecāties, bet gan gluži otrādi. Pirms tam varbūt daudzām mazām nabaga valstiņām būs jāatsakās no savas brīvības, lai dzīvotu mūžīgā verdzībā.” Rakstniecei nav paslīdējuši garām arī apraksti par “…krievu mežonību Baltijā tajā gadā, kad viņi tur bija kungi”. Tāpēc viņa atklāti saka: “Vienīgais, kas man nepatīk, ir anglofilu vispārējā tendence iztēlot krievus par maziem miera baložiem. Domāju, ka mēs ieraudzīsim: viņi tādi nav.” Un šobrīd viņas teiktais pilnā mērā piepildījies.
Lindgrēne dziļi pārdzīvojusi un jutusi līdzi tiem, kam kara šausmas jāpiedzīvo personīgi, jo viņai pašai “…tikai iztēlošanās vien radīja neizturamas ciešanas”. Kara apraksti mijas ar ikdienas ainām un notikumiem rakstnieces ģimenē – pārvākšanos uz citu, labāku dzīves vietu, ciemošanos pie radiem, Ziemassvētku un dzimšanas dienu svinēšanu, izbraukumiem uz laukiem. Dienasgrāmatā savijušās mātes rūpes par bērniem un izmisums par pasaulē valdošo postu. Tā, stāstot par meitas slimību, Lindgrēne rakstījusi: “Esmu tik nogurusi un izmisusi par viņas [meitas] nožēlojamo klepu un slikto vispārējo stāvokli, ka tieši pašlaik vairāk raizējos par to nekā par visu pasaules karu.” Taču ne uz mirkli neaprimst viņas līdzjūtība pret karā ierautajiem. Lindgrēne saprot, ka “… neizsakāma izmisuma pilnās brūces, ko iecirtis karš, nav dziedināmas ar malku kafijas. Miers nevar atdot mātēm dēlus, bērniem – vecākus, mazajiem Hamburgas un Varšavas bērniem – dzīvi. Naids nebeidzas tajā pašā dienā, kad atnāk miers; tie, kuru radinieki ir nobendēti Vācijas koncentrācijas nometnēs, neko neaizmirst tikai tāpēc vien, ka ir miers…”
Rakstot dienasgrāmatu, Lindgrēne vēl tikai tapa par rakstnieci, bet jau šajā grāmatā var atpazīt viņai vēlāk tik raksturīgo stilu. Turklāt tulkojuma autore ir Mudīte Treimane, kura labi iepazinusi rakstnieci un viņas daiļradi, tulkojot veselu rindu Lindgrēnes darbu, kā arī tiekoties ar viņu personīgi.
Lindgrēne, Astrīda. Kara dienasgrāmatas 1939–1945. No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane; redaktore Laura Bebre; maketētāja Irēna Kivliņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 367 lpp. ISBN 9789934319969.
Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.