Sāra Baume. plūst virst krist vīst

Par īru rakstnieces Sāras Baumes (dzimusi 1984 gadā) romānu "plūst virst krist vīst" rakstu tad, kad, citējot rindas no tā: "koku tunelī pie paša jūras krasta var redzēt, ka vasara ir tajā stadijā, kad lapu zaļums iegūst zeltainu nokrāsu un tās sāk mirdzēt, vai vismaz izskatās, ka mirdz (79. lpp)". Noteikti, ka nemaz nevarēs attapties, kad pienāks jau nomācošas un nogurdinošas rudens garās un pelēkās dienas. Šī lasāmviela varētu būt diezgan drūma tieši tad. Taču tā var palīdzēt jau iepriekš sagatavot iekšējo pasauli, lai šo pelēcību varētu pienācīgi uzņemt sevī, izdzīvot un, kas zina, pat izbaudīt laikam piestāvošās filozofiskās skumjas un melanholiju.

Vai pelēcība var būt mierinoša un dziedinoša? Izlasot "plūst virst krist vīst" guvu pārliecību, ka jā.

Pelēks šoreiz ir ne tikai grāmatas vizuālais noformējums, bet tam ir nozīme arī galvenā varoņa Reja un viņa suņa Vienacs, kurš ir paņemts no patversmes, kopējā sajūtā par savu piederību pasaulē – abi it kā neieraugāmi, ar defektiem, saplūstoši ar pārējām dzīves parādībām, tādi, kam citi vēlas paiet garām, bez vēlmes pabūt tuvumā ilgāk un uzkavēties viņu dzīvēs. Viņos pašos arī vientulības un nolemtības sajūta šķiet jau gandrīz vai ieprogrammēta. Neviens no varoņiem sevi gan tādu neredz, bet to pamana citi un cenšas izvairīties. Cik gan spējam būt emocionāli inteliģenti un just empātiju pret tiem, kam iekļaušanās un izdzīvošana sabiedrībā rada grūtības? Un vai katrs no mums kādreiz nejūtas "ļoti noguris no piepūles izrādīt uzmanību citam cilvēkam, no nepieciešamības kaut ko teikt kādam, kas neesi tu, kādam, kurš pa īstam varētu klausīties ?" (168. lpp) Vai mēs tikai gribam lasīt par atstumtajiem? Vai maz gribam patiešām paši tos iepazīt?

Grāmata, kas atgādinās, ka ne vienmēr visiem ir spējas un prasmes mijiedarboties ar pārējo sabiedrību, lai gan apzināti vai neapzināti ikviens tomēr meklē piederību, mīlestību un sapratni.

Rejs baidās no cilvēkiem un dažādām sociālajām situācijām, tomēr viņam ir suns, kuram nav svarīgi, vai Rejs atbilst kādām noteiktām sabiedrības normām. Viņi viens otram atļauj būt, un ir blakus bez nosacījumiem. "Tagad tu esi mana trešā kāja, kas neklibo, un es esmu tava zaudētā acs." (46. lpp) Abos mīt līdzīgas skumjas, kas abus vieno, un daudz dziļāka saprašanās bez vārdiem.

Lai arī "plūst virst krist vīst" nav daudz sižetisku pavērsienu, tomēr teksts plūst tik raiti, ritmiski, ka šķiet, ka katru Reja un Vienacs soli pati spēju izdzīvot spilgti un ar patiesu klātbūtnes sajūtu, Reja pasaules uztverē iespējams iejusties ļoti niansēti. Tikai pamazām, aiz ikdienas darbībām un rituma, atklājas Reja sāpīga bērnības pieredze, atstumtība, vilšanās un kāds baiss tumšs noslēpums. Stāsts ir arī par mājām, to sajūtu, piederību, ceļu, bēgšanu un atgriešanos.

Izlasot "plūst virst krist vīst", gribas izberzēt acis gluži kā pēc dziļa miega un beidzot pamanīt vairāk - redzēt, dzirdēt, saost, sajust, sagaršot dzīvi, - neizskaistinātu, bet aizkustinošu, gluži kā to dara abi draugi.

Lai arī Reja uztvere un viņa iekšējā pasaule ir bagāta, viņš arī no Vienacs vēl tikai mācās spēju brīnīties. Ar ko Tu savā dzīvē vari tā aizrauties, kā suns var aizrauties ar zāles kumšķi? Kā Tu "baro savu izbrīnu kumosu pēc kumosa" (148. lpp)? Šī grāmata ir arī par reālās dzīves pieredzes gūšanu, bez nekādas izlikšanās, jo Rejs un Vienacs nemaz neprot izlikties. Rejam labāk "patīk realitātes šovi. Man patīk, ka cilvēki, kuriem nav iedots scenārijs, nezina, ko teikt, vai arī pasaka kaut ko nepareizi. Man patīk, ka arī bez sīpoliem cilvēki raud un raud labāk" (53. lpp).

Kā tikt galā ar biedējošo pasauli? To kopā mācās Rejs un Vienacs, un šķiet, ka mums arī būtu jāturpina tas apgūt dienu no dienas, caur savu vienīgo, unikālo pieredzi un iekšējā spēka un vērības attīstīšanu. "Kaudzē krājas arī visas tās grāmatas, ko esmu izlasījis. To rindiņas un teikumi saplūst kopā. Dažreiz atceros tēlus, un uz brīdi man šķiet, ka tie ir cilvēki, kurus esmu kādreiz pazinis. Dažreiz atceros vietas, un uz brīdi man šķiet, ka esmu tur bijis" (54. lpp) - tā Rejs saka par savām izlasītajām grāmatām, bet gan viņš, gan Vienacs nu arī kļuvuši tuvāki un pazīstami, un patiešām šķiet, ka ir pabūts tur, kur viņi. Varbūt ielās viņus uzmeklēt būtu grūti, jo tuvošanās viņus var nobiedēt, taču, ja ne citādi - vienmēr ir iespēja atkal satikties šajās grāmatas lappusēs.

Noderīgi:

Sāra Baume lasa fragmentus no "plūst virst krist vīst": https://www.youtube.com/watch?v=VQd10w5HEc8

https://www.youtube.com/watch?v=0I9jjPw2FYE

Sāra Baume. plūst virst krist vīst. No angļu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins. Literārā redaktore Elīna Kokareviča. Atbildīgā redaktore Inga Karlsberga. Māksliniece Aleksandra Runde.

Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 267 lpp. ISBN 9789934410529

Raiva Turka ir grāmatu blogere.