Lībiešu gads LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu, lai atgādinātu par daudzu latviešu lībiskajām saknēm. Tas bija pamanāms ne tikai formāli, bet arī faktiski – daudz biežāk nekā citus gadus arī masu medijos dzirdam par lībiešiem, dažādiem pasākumiem ar viņu dalību, aktīvāk tiek intervēti lībiešu vēstures un kultūras mantojuma pazinēji un popularizētāji. Un tas pamodinājis senču asinsbalsi arī manī – galu galā arī mana vecvecmāmiņa bija lībiete, lai gan par viņu zinu tikai no tēva nostāstiem. Tāpēc visu informāciju, kas saistīta ar lībiešiem, tveru ar gluži personisku interesi – kā jau par savējiem. Lībiešu mantojuma gads rosinājis celt gaismā dažus pēdējā laikā izdotus lībiešu valodai un kultūrvēsturiskajam mantojumam veltītus izdevumus. Jāatzīstas, ka lībiešu valodu pagaidām vēl neesmu apguvusi. Bet Latvijā joprojām ir cilvēki, kas runā lībiski un māca šo valodu arī citiem. Viena no lībiešu valodas skolotājām Zoja Sīle, pagājušā gada “Latvijas lepnuma” balvas laureāte nominācijā “Novadnieks”, pērn ir sarūpējusi kādu vērtīgu grāmatu – “Jūrmalas valodas stāstu ābeci/ Rāndakīel nīžõd ābēd”. Ar ko gan vēl būtu jāsāk valodas un lasītprasmes apguve, ja ne ar ābeci? Šī ābece ir mazliet neparasta, jo nesāk iepazīstināt ar katra burta rakstību vai izrunu, lai gan stāstiņi kārtoti atbilstoši alfabēta burtu secībai. Ābece ir domāta burtu pazinējiem, kas ir gatavi iepazīt savu senču (vai iespējamo, bet vēl neapzināto senču) lībiešu valodu. (Atcerēsimies, ka pirms vairākiem gadsimtiem lībiešu ciemi atradās pašreizējās Rīgas vietā, ka Latvijas vēsturē nozīmīga loma bija Daugavas lībiešu apmetnēm, ka lībieši apdzīvoja plašas teritorijas ne vien Kurzemē, bet arī Vidzemē, un tas nozīmē, ka teju katra latvieša senčos – tuvākos vai tālākos, arī neapzinātos – vajadzētu būt kādam lībietim.) Īpaši jāuzteic tas, ka grāmatas lībiskie teksti tulkoti ne vien latviešu, bet arī igauņu un angļu valodā, kas ļauj iepazīt lībiešu valodu arī igauņu un angļu valodas pratējiem. Paralēlajos tekstos lieliski samanāmas līdzības un atšķirības igauņu valodā. Pievienotā vērtība ir saturs, tas, ko lasītājs uzzina, jūrmalas stāstus lasot, pat ja nevēlas apgūt lībiešu valodu. Kā jau mācību grāmatā, alfabēta sākuma burtiem pieskaņotajos tekstos teikumi ir pavisam vienkārši, īsi, vēstot par ģimeniskām saitēm, bet pamazām stāsti arvien vairāk ieved lasītāju lībiskajā vidē, skarbajā piejūras dabas ainavā, lībiešu etnogrāfiskajā sētā un ikdienas norisēs. Pāris teikumos ir pārstāstīta teika par zilajām govīm, pasaka par veco Žonaku, īsumā iepazīstam Kurzemes piekrastes lībiešu ciemus un pa kādam senajam amatam, arī nedaudz lībiešu folkloras – mīklas un sakāmvārdus. Uzzinām, ka lībiešu folkloras nozīmīgākais vācējs un saglabātājs bijis igaunis Oskars Loritss. Un ka lībieši dodas mežā, lai pušķotu eglīti Lieldienās, nevis Ziemassvētkos, un tur dzied (dzied, protams, lībiski, bet ne visi lībiešu burti pareizi atveidojas, pārceļot tīmeklī, tāpēc šeit – tikai latviskotā versija) “čičorputni, čičorputni, nu ir laiks augšā celties”, tā rosinot saules un putnu mošanos. Skaidrs, ka ne jau visi, kas izlasīs šo aprakstu “Literatūras ceļvedī”, uzreiz metīsies mācīties lībiešu valodu, tomēr ieteiktu šo ābeci vismaz izšķirstīt, lai gūtu ieskatu valodas plūdumā, saskatītu tajā līdzības ar brāļu igauņu valodu un dažviet – arī ar latviešu valodu. “Valstiski atbalstāma ir lībiešu identitātes, kultūras un valodas saglabāšana un attīstība,” teikts Latviešu vēsturisko zemju likumā. Ja ne vairāk, tad varam vismaz ar interesi sekot līdzi jaunumiem lībiešu kultūras dzīvē, apmeklēt līvu tautai veltītos sarīkojumus, paturot prātā, ka Latvijas tagadējā teritorijā gadsimtiem ilgi pastāvējusi lībiešu tauta, kas spītīgi turas pie savām saknēm. Ir pāragri teikt, ka valoda un tauta ir mirusi, kamēr ir kaut nedaudzi, bet izcili savas tautas un valodas godā turētāji. Noderīgi: dizlaudis.mozello.lv / talsunovads.lv / diena.lv / livones.net / lskapvieniba.lv / Sīle, Zoja. Rāndakīel nīžõd ābēd = Jūrmalas valodas stāstu ābece. Teksti lībiešu un latviešu valodā; igauņu valodā tulkojusi Rūta Karma; angļu valodā tulkojuši Roberts Sīlis, Lāsma Sīle; lībiešu valodas konsultanti Valts Ernštreits, Ērika Krautmane. Rīga: Ezerrozes grāmatas, 2022. 48 lpp. ISBN 9789934300042. Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.

Vairumam “Literatūras ceļveža” lasītāju zināms, ka Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību skaitliski nelielajai Baltijas jūras somu cilmes Latvijas pamattautai, tās vērtībām un daudzu latviešu lībiskajām saknēm. Tuvojoties Lībiešu mantojuma gada noslēgumam, LNB telpās 16. decembrī vērienīgi izskanējušas tradicionālās Novadu dienas, šoreiz ceļot godā visu lībisko visdažādākajās – gan intelektuālajās un mākslinieciskajās, gan materiālajās izpausmēs. Prieks bija baudīt lībiešu radošumu ar visām cilvēkam piemītošajām maņām! Daļu 2023. gada noslēdzošā “Literatūras ceļveža” numura šoreiz veltām visiem Latvijā un arī ārpus tās dzīvojošiem lībiešiem. Arī tiem latviešiem, kuri apzinās vien daļēju saistību ar lībisko izcelsmi. Vai varbūt vienkārši – sajutuši sevī interesi par šo tautu vai arī tikai vēlas apgūt nebūt ne vieglo, bet savdabīgi skanīgo lībiešu valodu. LNB Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Ieva Miķelsone sevi apzinās kā “daļēju lībieti”, ir izpētījusi dzimtas lībiskās saknes un interesējas par lībiešu literatūras un kultūras mantojumu. Ieva mūsu izdevumam šoreiz sagatavojusi atsevišķu “lībiešu sadaļu”, kurā iekļauti stāstījumi par četrām nesen izdotām ar lībiešu valodu, kultūru un mākslu saistītām grāmatām. Protams, lībiešu tematikas grāmatu ir daudz vairāk – no aizejošā gadā izdotajām minamas, piemēram, Baibas Šuvcānes “Gaist līvu dziesma debesīs”, kas ir stāsts par nozīmīgāko un jaudīgāko lībiešu ansambli “Līvlist”, kā arī Līvlizt āigastrōntõz = Lībiešu gadagrāmata 2023. Jau “Literatūras ceļveža” tapšanas laikā tika publicēta ziņa par vēl kādu jaunumu – izdevniecība “Neputns” tikko izdevusi bilingvālu Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu “Lībiešu balādes”, ko lībiešu valodā atdzejojis Valts Ernštreits. Numura otrā daļā ir iekļauti apskati par grāmatām, vairums no kurām, mūsuprāt, ir gada nogalei un svētku sajūtām vai arī dāvanām piestāvošas, jo to saturs izstaro īpašu savstarpējo attiecību siltumu, uzmanību pret līdzcilvēkiem, sirsnību un mīlestību. Te atradīsiet, piemēram, gan simt un vairāk gadus senus atmiņu stāstus par mūsu valsti un tās iedzīvotājiem gan teksta, gan pastkaršu formā, aizkustinošus ģimenisku attiecību līkločus cittautu autoru tulkotās grāmatās, un arī stāstu par kādu varen gudru kaķi, kurš esot izglābis grāmatas. Pat ja šis japāņu rakstnieka uzrakstītais stāsts ir kāda pusaugu zēna fantāzijas tēlojums, izglābt grāmatas jebkurā gadījumā ir īpaša misija, varbūt pat svarīgāka par pašu lasīšanu! Japāņi prot rakstīt grāmatas par grāmatām, par to pēdējā laikā pārliecināmies jau atkārtoti. Lai mums visiem īstenojas vērtīgas grāmatu idejas novietošanai vai atrašanai zem eglītes, un lai jaunajā lasāmgadā, kas teju jau uz sliekšņa, katram izdodas izglābt no aizmirstības vai iznīcības kaut vienu grāmatu! Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore. "Literatūras ceļveža" 2023. gada 7. numurs (novembris/decembris) PDF Numurā lasi: Sīle, Zoja. Jūrmalas valodas stāstu ābece Mednis, Jānis; Medne, Renāte. Zeltabērns: lībiešu bērnu un vecāku grāmata Ernštreite, Zane. Lībiešu [kultūr]telpa Belte, tas mālders Atmiņu topogrāfijas Lielvircavas muiža Kalniņš, Pēteris. Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada Ortega i Gasets, Hosē. Masu sacelšanās Egle, Jana. Latvju pacients Nacukava, Sosuke. Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas Černa, Olga. Klāruks un 11 vecmāmiņas Bezinoviča-Haidona, Iva. Mana vecmāmiņa mani nepazīst

Tēriņtš! (Sveiki!) Ar šo vārdu autori uzrunā lasītājus “Zeltabērna” ievadtekstā, iepazīstinot ar grāmatiņas varoni, un tas bija arī pirmais vārds, ko iemācījos lībiski (ja neskaitām tos vārdus, ko esam no lībiešiem aizguvuši un lietojam latviešu valodā). Arī “Zeltabērns” domāts galvenokārt valodas apguvei, bet atšķirībā no Zojas Sīles ābeces šīs bērnu un vecāku grāmatas teksti tematiski ir piemēroti vismazākajiem “skolēniem”, sākot jau no zīdaiņa vecuma. Izrādās, grāmatas stāsts ir pavisam neparasts, iespējams, pat pasaules mērogā unikāls – grāmatas autori Jānis un Renāte Medņi nolēmuši, ka ar savu meitiņu Kuldi jau no dzimšanas sarunāsies lībiski. Jānis lībiski pratis, bet māmiņai Renātei nācies valodu pamazām apgūt, bet rezultātā mazā Kuldi (lībiski Kuldi nozīmē “zeltains”, no tā arī grāmatas nosaukums – Zeltabērns), kurai grāmatas iznākšanas laikā bija divarpus gadu, saprot tikai lībiski un, šķiet, joprojām ir vienīgais bērns, kam dzimtā valoda ir lībiešu. Lai savu pieredzi nodotu citiem vecākiem un palīdzētu arī pārējiem, kas jau mācās lībiski vai labprāt apgūtu lībiešu valodu, Medņi ķērušies pie darba un radījuši mācību grāmatu, kurā ir gan neliels ieskats lībiešu valodas gramatikā, rakstībā un izrunā, gan lībiešu tautas dziesmas, skaitāmpantiņi un dzejoļi, gan valodu apguvē tik ierastās sarunu tēmas, kas palīdz apgūt ikdienā biežāk lietojamas frāzes. No citu valodu mācību grāmatām Medņu izveidotā atšķiras ar to, ka tēmas ir veltītas sarunām ar zīdaini (vai, drīzāk, tās ir uzrunas mazulim, kurš vēl nemāk atbildēt) – par miedziņu, ģērbšanos, mātes pienu un autiņbiksīšu maiņu, ēšanu un gulētiešanu. Citas tēmas ietver pirmos iespaidus, kādus mazulis gūst, iepazīstot tuvāko apkārtni, dodoties pastaigā gar jūru, izejot lauku sētas pagalmā, dārzā, rotaļājoties. Katru tēmu papildina vārdnīca, kurā norādīts gan lībiešu valodas vārda tulkojums latviski, gan tā gramatiskā forma – vai tas ir lietvārda nominatīvs vai cits locījums, vai tas ir darbības vārds 1. vai 3. personā vienskaitlī vai daudzskaitlī. Arī lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes dzejoļi un lībiešu tautas dziesmas izvēlētas atbilstoši bērna vecumam. Tautas dziesmās atpazīstami arī latviešu dainās dzirdēti motīvi (šeit jau latviskā tulkojumā): “Mazas peles, lielas peles,/ Velciet miegu bērniņam…” Vai arī: “No jūriņas izpeldēja/ Div’ dzelteni kumeliņi.” Teksti – tāpat kā dzejoļi un tautas dziesmas – ir paralēli gan lībiski, gan latviski, tāpēc dzeju un tautas dziesmas var baudīt arī lībiešu valodas nepratējs. Redzot atdzejojumu, kas sniedz priekšstatu par saturu, itin labi var nojaust arī lībiešu teksta ritmu, atskaņas. Latviešu valodai svešo patskaņu (o ar garumzīmi, punktu vai tildi virs burta, kas arī var kombinēties ar garumzīmi, un a ar umlautu) izrunas apguvē var palīdzēt šo skaņu atveides skaidrojumi ar norādēm par pareizu mēles, lūpu, zoda pozīciju, tomēr ļoti noderētu arī grāmatas autoru iecerētais audioieraksts. Un tā, buroties caur lībiešu valodas burtu mežu, teju Ziemassvētki klāt! Taļšpivād āt jūs! Noderīgi: www.lsm.lv / janisroze.lv / retalsi.lv / diena.lv / Mednis, Jānis; Medne, Renāte. Kūldaläpš: līvõd lapst ja vanbizt rōntõz = Zeltabērns: lībiešu bērnu un vecāku grāmata. Māksliniece Kristīne Kutepova; dizains: Ivo Grundulis, Sintija Paulušenko; lībiešu valodas redaktori Tīts Reins Vītso, Ērika Krautmane; latviešu valodas redaktors Alnis Auziņš; lībiešu valodas konsultante Tūli Tuiska. Rīga: Līvõd Fond, 2022. 72 lpp. ISBN 9789934236853. Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.

Visprecīzāk grāmatu “Lībiešu [kultūr]telpa” raksturo mediju ziņu virsrakstos ietvertais apzīmējums “lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāsti”. Divdesmit viens grāmatas varonis, ko uzrunājusi Zane Ernštreite, ir cieši saistīts ar lībisko kultūras mantojumu, vai nu aktīvi darbojoties lībiešu dziesmu ansambļos, vai sabiedriskajās organizācijās. Ikviens no viņiem ir daudz darījis lībiešu valodas un tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā. Sarunās atklājas viņu lībiskās saknes, apstākļi, kas veidojuši un veicinājuši šo sakņu apzināšanos, izzināšanu un celšanu gaismā. Katram šis ceļš bijis atšķirīgs un tieši ar to interesants. Daži no grāmatas varoņiem atzīst, ka nemaz nav lībieši, bet, piemēram, Dagmāra Ziemele, lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” dalībniece, sākot dziedāt lībiešu dziesmas, vēlējusies apgūt valodu un tagad var valodas pamatus mācīt arī citiem. Pārsteidzošākais stāsts, vismaz man, bija par Salacas lībiešu dzimtām. Dzimtu pētniece, par “Vidzemes lībiešu modinātāju” dēvētā Rasma Noriņa lībiskās saknes atradusi gan Krišjānim Kariņam, gan bijušajai Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājai juristei Ilzei Znotiņai, gan literatūrzinātniekam un žurnālistam Reinim Ādmīdiņam, gan vēl daudziem citiem, kas paši varbūt šīs saknes nebija apzinājuši. Šī atziņa grāmatā izskan vairākkārt, ka ir daudzi, kas pat zina, ka ir lībiešu izcelsmes, bet to nedeklarē, jo lībiešu valodu ģimenē vairs nav dzirdējuši un ir to zaudējuši. Taču ir arī tādi, kas ir saradojušies ar lībiešiem, ieprecoties ģimenē, kurai lībiskās saknes vēl ir gana spēcīgas, un tāpēc sākuši apgūt lībiešu valodu un aktīvi iesaistījušies lībiešu sabiedrībā un kultūras dzīvē. Kā atzīst Valts Ernštreits, lībiešu dzejnieks, valodnieks, LU Lībiešu institūta vadītājs, svarīgākais tomēr nav tas, cik daudz vai cik labi cilvēks prot lībiski, vai viņam pasē tautības ailē ir ieraksts “lībietis”, bet gan tas, cik viņš pats jūtas piederīgs lībiešu kopienai, vai, kā esot teikusi lībiete Paulīne Kļaviņa, “svarīgi, kas tev iekšā”. Kopumā šie stāsti iezīmē bagātīgu 20. gadsimta pēdējo un 21. gadsimta pirmo gadu desmitu sociālo un kultūras ainu: gan strauji izzūdošās un gaistošās lībiešu pēdas, to, ka vēl pirms 50–60 gadiem piejūras ciemos lībiešu valoda bijusi klātesoša ikdienas norisēs un bijusi galvenā daudzās ģimenēs vai vismaz vecākās paaudzes runātāju vidū, gan cerīgās lībiskās pašapziņas un tradīcijas atjaunojošās iezīmes, gan lībiskās stīgas pārmantojamību bērnos un mazbērnos. Grāmatu bagātina izteiksmīgie Agneses Zeltiņas veidotie melnbaltie grāmatas varoņu portreti, kā arī fotogrāfijas, kas sniedz ieskatu lībiešu sētās un sadzīvē. Noderīgi: lsm.lv / livones.net / lr1.lsm.lv / Ernštreite, Zane. Lībiešu [kultūr]telpa: Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Literārā redaktore Sandra Godiņa; lībiešu valodas redaktors Valts Ernštreits; konsultante Baiba Šuvcāne. Ventspils: LU Lībiešu institūta atbalsta biedrība; Ventspils lībiešu apvienība Rānda, 2023. 336 lpp. ISBN 9789934238581. Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.

Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmatā ir satilpināti visi tie elementi, kas var kalpot par labu āķi, lai mani kā lasītāju nomakšķerētu," apskatā par Kiranas Milvudas Hārgreivas grāmatu "Džūlija un haizivs" (2023), kuras ilustrāciju autors ir Toms de Frestons, raksta Anna Iltnere, "te ir ne vien bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas, un noslēpumainā Grenlandes haizivs, bet arī zinātkāri jaunieši, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka (aiz veļasmazgātavas, un ja apmeklējums kritīsies, tā tikšot slēgta), grāmatas un zvaigznes." "Grāmata ir patiess baudījums gan saturiski, gan vizuāli," apskatā raksta Madara Freivalde. "Sižets skar dažādus mūsdienās aktuālus tematus – klimata pārmaiņas, ekoloģiju, mentālo veselību, savstarpējās attiecības, to, cik ļoti kāda konkrēta aizraušanās spēj aizraut arī apkārtējos, cik daudz viens cilvēks spēj mainīt lietas uz labu, kā arī to, cik būtiski ir sarunāties un tikt sadzirdētam." Grāmata "Džūlija un haizivs" ir britu laulātā pāra – rakstnieces Kiranas Milvudas Hārgreivas un mākslinieka Toma de Frestona – kopdarbs, kas oriģinālā tika izdota 2021. gadā. Gadu vēlāk, 2022. gadā, tika publicēts nākamais abu kopdarbs – grāmata "Leila and the Blue Fox" ("Leila un Zilā Lapsa"). Toms de Frestons ir ne vien gleznotājs un grāmatu ilustrators, bet arī rakstnieks. 2021. gadā klajā nāca viņa autobiogrāfiskā un mākslas vēsturei veltītā grāmata "Wreck: The Art of Being Lost at Sea" ("Vraks: Māksla pazust jūrā"). Vai grāmata, lai to ilustrētu, iepriekš vienmēr jāizlasa? Varbūt iedvesmai ir arī citi ceļi? Vienmēr un pat vairākkārt, lai tā pa īstam ienirtu grāmatas pasaulē. Grāmatām, kuras ar Kiranu veidojam, tēlu pasaule stāstā un ilustrācijās mums veidojas paralēli: sadarbībā un savstarpējās sarunās grāmatas pasauli uzburam kopā. Vai varat nedaudz atklāt mākslinieka darba aizkulises, kā notiek šis process? "Džūlijai un haizivij" es radīju vairāk nekā divus tūkstošus mākslas darbu, tostarp monotipijas, gleznas, zīmējumus un kolāžas. Lielākoties tie tika atvasināti no izrādītēm, kur liku savai brāļameitai un brāļadēlam improvizēt ainas, un pēcāk izmantoju fotogrāfijas un nofilmētus kadrus kā ilustrāciju izejmateriālu. Es izveidoju arī nelielus teātra maketus, lai varētu iestudēt diorāmas, kuras pēc tam fotografēju un zīmēju no tām. Iegūtie mākslas darbi kalpoja par pamatu grāmatas ilustrācijām. Tieši pirms darba sākšanas pie grāmatas manā studijā izcēlās ugunsgrēks, un es zaudēju divpadsmit gadu darbu. Daudzi zīmējumi, gleznas un monotipijas veidotas, izmantojot nodegušās darbnīcas atliekas. Tātad strazdu mākoņi, Grenlandes haizivs āda, okeāna dzīles un viļņošanās debesīs ir šī zaudējuma rezultāts. Kas bija grūtākais, strādājot pie šīs grāmatas? Es zināju, ka nevēlos, lai attēli vien dekoratīvi attēlotu tekstā aprakstīto, zināju, ka ilustrācijām ir jāpiedāvā cita dimensija. Galu galā sapratu, ka grāmatas tēli ir mēģinājums vizualizēt Džūlijas iekšējo psiholoģisko ainavu. Kad tas kļuva skaidrs, bija tā, it kā būtu atrasta atslēga, lai visu atslēgtu. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir iznākusi? Ar visām grāmatām, bet īpaši tādām kā šī, tas vienmēr ir komandas darbs. Rediģēšana, dizains, PR un mārketings ir veikti ar tik neparastu rūpību un uzmanību, ka tas viss grāmatu un tās spēju sasniegt lasītājus paceļ jaunā līmenī. Es domāju vai vismaz ceru, ka šāds kolektīvais darbs nozīmē, ka esam radījuši grāmatu, kas sniedz lasītājiem ieskaujošu pieredzi, kur teksts un attēli ļauj lasītājiem iekrist grāmatas dziļumos. Ko Jūs kā mākslinieks meklējat un novērtējat citās grāmatās: ilustratoru darbu vai arī pārējās grāmatas vērtības? Es domāju, ka tas mainās no grāmatas uz grāmatu. Mani piesaista jebkura žanra izdevumi, kas spēj mainīt pasauli vai to, kā pasauli redzam. Ja Jums būtu iespēja paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Mans pirmais Džona Kītsa dzejoļu un vēstuļu krājums, ko saņēmu, kad man bija 15. Kopš pirmās reizes, kad izlasīju viņa odas pavasarim, tās pilnībā izmainīja manu pasaules redzējumu un to, kā turpmāk nodevos mākslai un rakstīšanai. Man mīļš ir arī ļoti nolietotais Šekspīra "Karaļa Līra" eksemplārs, kas reiz piederēja manam vectēvam un nozīmē ārkārtīgi daudz. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Apvienotajā Karalistē ir liels skaits bērnu, kuriem mājās nav pieejamas grāmatas, un pēdējo desmit gadu laikā notikušais "vardarbīgais uzbrukums" bibliotēkām, tās daudzviet slēdzot, ir vērtējams kā noziedzība pret sociālo vienlīdzību un pieejamību. Bibliotēkas ir vitāli svarīgs jebkuras kopienas orgāns, tās ir portālu glabātavas uz veselām pasaulēm, tās ir atbrīvošanās, baudas un izglītības avoti. Trīs ašie: Zīmēt uz papīra vai datorā? Uz papīra vai audekla, tātad tikai fiziskā formātā. Peldēt jūrā vai baseinā? Man patīk peldēties jūrā, tomēr auksts ūdens man sagādā lielas grūtības. Kirana turpretim dievina ledainas peldes, tāpēc visbiežāk es stāvu krastā, turot dvieļus un vērojot, kā viņa pārtop par roni. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Visi minētie, protams, ne jau vienlaicīgi. Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491.

Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Atverot izdevumu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums", varu kļūt par ceļotāju laikā un sajust pilsētas starp jūru un ezeru noskaņas, ieraudzīt pazīstamas vietas, kādas tās pirms pusotra gadsimta pieredzēja mani vecvecvecāki, jauniņie liepājnieki Līze un Kārlis. Cita un tomēr tik pazīstama Liepāja. Stāsts par pilsētu izstāstīts attēlos – fotogrāfijās un pastkartēs no laikmeta, kurš aizsākās 19. gadsimta otrajā pusē," apskatā par grāmatu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums" (2023) raksta Sanita Stepena. "208 lappuses attēlu, kas sarunājas ar mūsdienām pāri laika malai. Brīnišķīgs izdevums, ceļvedis Liepājas transformāciju labirintā. Tajā savijas paaudžu veikuma pēctecība ar laikmetu un tehnoloģiju pēctecību. Ja 19. gadsimta izskaņas novitāte bija fotogrāfija, pateicoties kurai saglabāts daudz vizuālu un taustāmu vēsturisku liecību par pilsētu, tad 21. gadsimta tehnoloģiju devums ir iespēja aplūkot albumu ar papildinātās realitātes palīdzību, ieraugot, kā 19. gadsimtā tvertie objekti un mirkļi izskatās mūsdienās. Rokā turu Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti – tajā aplūkojami ap 70 no grāmatā ievietotajiem teju 200 attēliem." Aicinājām redaktoru Kasparu Miglu pastāstīt, kā grāmata tapa. Kā pie Jums ieradās piedāvājums veidot šo grāmatu? Ja to var nodēvēt par piedāvājumu, tad vēlme plašākai publikai parādīt cik skaista Liepāja bija pirms Otrā pasaules kara, virmoja jau krietnu laiku. Visas zvaigznes pareizi sastājās, kad kopā ar kolekcionāru Andri Ivanovu un Liepājas muzeja vadītāju Daci Kārklu nodibinājām biedrību “Liepāja 400”. Biedrību izveidojām pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai, fokusu liekot tiešu uz Liepājas pilsētas 400 gadu jubileju, kas mūs visus gaida 2025. gadā. Tādēļ arī “Liepāja 400”. 2021. gadā dienas gaismu ieraudzīja fotoalbums “Pastaiga pa skaisto Liepāju”, bet 2023. gadā uz popularitātes viļņa tapa “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”. Pirmais aptvēra periodu starp diviem pasaules kariem, bet otrais ir par posmu līdz 1914. gadam, kad pilsēta attīstījās sevišķi strauji. Pastāstiet par redaktora darba aizkulisēm – kā tas notiek? Fotoalbumu, it īpaši vēsturisku, veidošana ir daudz sarežģītāks process nekā man sākumā šķita. Un domāju, ka es neesmu vienīgais, kas dzīvoja un dzīvo ar šādām ilūzijām. Bez tradicionālajām grāmatu sastāvdaļām, tas prasa darbu ar ļoti lielu daudzumu attēlu, no kuriem publicēšanai jāatlasa kāda trešdaļa. Kad tas ir izdarīts, katrs attēls ir jāapstrādā, jārestaurē. Un katrai bildei ir sava pieeja. Savs atjaunošanas darbu scenārijs. Bieži vien tie ir vairāki mēģinājumi, līdz ir atrasts pareizais ceļš. Turklāt, jāņem vērā, ka ir 21. gadsimts. Mainās visa informācijas pasniegšanas un uztveršanas vide. Dažādas platformas mijiedarbojas un saplūst viena ar otru. Tas aizrauj lasītājus un informācijas uztveri padara daudz interesantāku un piesātinātāku. Tādēļ otrā grāmata kļuva par Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti. Lasītājs, atverot telefonā aplikāciju un pieliekot to pie attiecīga attēla, redz kā konkrētā vieta izskatās mūsdienās. Notiek pagātnes un tagadnes simbioze. Vēl vairāk – šobrīd strādājam pie grāmatas, kuras aplikācijā varēs redzēt arī video. Nešaubos, ka nākotnē bez tradicionālām grāmatām, kas bija, ir un būs fundamentāla vērtība, lasītājs arvien biežāk saskarsies ar multiplatformu izdevumiem. Piemēram, detektīvromāniem, kuros nozieguma vietu varēs apskatīt un sadzirdēt telefonos un planšetdatoros. Kas bija grūtākais, veidojot šo grāmatu? Grūtākais bija apmierināt lasītāja vēlmi redzēt vienlaikus tagadni un pagātni, jeb pietiekami kvalitatīvi realizēt papildinātās realitātes principu. Tā bija taka, pa kuru Latvijā neviens vēl nebija gājis, lai sasniegtu tieši to rezultātu, ko mēs gribējām un kas mums arī izdevās. Tas bija milzīgs vēsturisko vietu apzināšanas darbs, to salīdzināšana ar mūsdienām un labāko risinājumu izvēle. Tas bija kompromiss ar leņķiem, platumiem, garumiem, saules gaismu, laika apstākļiem, satiksmi, ielu remontiem utt. Gints Egliņš, kam pietika drosmes to uzņemties, kļuva par īstu fotomīklu atminētāju. Savukārt Digitālo inovāciju parks parādīja, ka nekas nav neiespējams. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Ne tikai par iegūto pieredzi, labajām atsauksmēm, ieteikumiem, jauniem kontaktiem un vizuālo baudījumu, bet arī par to, ka vēsturisku fotoalbumu ar interesi rokās paņem arī jaunā paaudze. Tā ir paaudze, kurai vēsture interesē vismazāk. Taču vieglais, demokrātiskais un aizraujošais formāts arī tai neviļus liek doties gana romantiskā ekskursijā pa dzīvē iepriekš neredzētām vietām. Ko Jūs meklējat un novērtējat grāmatās kopumā? To, lai lasītājs iegūtu ko jaunu un neaizmirstamu, lai viņš būtu iespaidots vēl ilgu laiku. Šajā ziņā ļoti palīdz žanru daudzveidība. Un runa, protams, ir par grāmatām, ko lasītājs pats izvēlas, nevis spiests lasīt skolas vai darba dēļ. Ja Jums būtu iespēja paturēt tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Es atturētos no tādas iespējas. Vienai grāmatai ir būtiska loma tikai noteiktos specifiskos apstākļos, kādos ir nokļuvis tas nabaga cilvēks, kurš jāatstāj bez grāmatām. Bībele, korāns un ģimenes relikvijas ir citā kategorijā. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Studiju laikā bibliotēkas bija ikdiena, bet šobrīd šī loma ir piedodami maza, ņemot vērā grāmatu daudzumu visapkārt. Trīs ašie: 1. Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Lasīt. Drukāti vai digitāli. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Vasarā – jūrā, ziemā – baseinā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Lai neieciklētos un garīgi attīstītos, cilvēkam vajag kultūras notikumu daudzveidību. Katra no šīm lietām piepilda savas nišas. Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums. Projekta vadītāji: Andris Ivanovs, Kaspars Migla; priekšvārds: Dace Kārkla; makets: Ginta Filia Solis. Liepāja: Biedrība “Liepājai 400”, 2023. 215 lpp. ISBN 9789934238512.

Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmatas autors Nauris Svika ir komandas un līderības attīstības programmu eksperts, pieaugušo izglītības mentors un dzīves treneris. Nauris strādā ar pilnveidoties, mainīties alkstošajiem – tātad tiem, kuri allaž gatavi spert soli augšup," apskatā par Naura Svikas grāmatu "Cilvēcīga vadība...: jo darbinieki ir cilvēki, nevis resursi" raksta Linda Akmentiņa. "Šajā grāmatas apskatā Nauri saucu vārdā, jo viņš ir arī mans skolas biedrs – cilvēks, kurš savā mērķtiecībā, neatlaidībā un uzkrātajās zināšanās vēlas dalīties ar līdzcilvēkiem, lai tie kļūtu par “iespējami labāko savas personības versiju”. Grāmatas autors ir absolvējis Vācijas militāro akadēmiju, guvis nozīmīgu komandas vadības pieredzi Kosovā un Irākā, izstrādājis un īstenojis dažādas sarežģītības komandu programmas, kuras visbiežāk organizētas nestandarta formātos. Nauris zināms arī kā semināru pasniedzējs, konferenču lektors, grāmatu autors." Aicinājām Nauri Sviku pastāstīt vairāk par to, kā noritēja darbs pie grāmatas tapšanas. Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Grāmatā aprakstītie stāsti veidojās un krājās daudzu gadu garumā. Bieži vien tos izmantoju savās programmās, lai vienkāršiem vārdiem cilvēkiem nodotu vajadzīgo ideju, vēstījumu. Pamazāk sāku saprast, ka stāstu jau kļūst ļoti daudz. Vairākus sāku periodiski aizmirst (ne pašus stāstus, bet ka tāds stāsts vispār ir manā krājumā). Sāku tos visus piefiksēt vienā dokumentā, izmantojot atslēgvārdus. Kādu dienu, paskatoties uz atslēgvārdu sarakstu, ienāca prātā doma, ka tas jau nedaudz atgādina satura rādītāju. Tad arī radās ideja, ka to visu varētu apkopot grāmatā. Vēlējos uzrunāt un ar grāmatu apvienot cilvēkus, kuriem manis paustās idejas nav svešas, kuri dažās lappusēs atpazītu situācijas arī no savas dzīves un būtu gatavi izdarīt arī dažas atziņas. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Mans galvenais pretinieks grāmatas rakstīšanas procesā bija pedantiskums. Sākotnēji vienu stāstiņu varēju rakstīt neskaitāmas dienas. Pat tad, kad it kā viss šķita pabeigts, pārlasot jau atkal daudz kas nepatika un stāsts tika pārveidots. Nav pat runa par kaut kādām būtiskām vadlīnijām, bet tieši sīkumiem un nesvarīgām niansēm. Idejiski galvā domas skrēja simt reižu ātrāk nekā faktiski spēju noformulēt domu datorā. Par laimi palīdzēja viena Kanādas grāmatu autora tiešsaistes nodarbības. Viņš ieteica vienkārši rakstīt visu pēc kārtas, kas vien nāk prātā, un sākotnēji nepārlasīt. Vienkārši raksti un virzies uz priekšu. Tikai pēc tam, kad viss teksts ir uzrakstīts, sāc pārskatīt un labot. Pateicoties šai pieejai, sāku rakstīt 2-5 stāstus dienā, un process beidzot izkustējās no vietas. Pēc tam arī labot šķita vieglāk. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Droši vien, atstāt grāmatu “dzīvu”, nesamākslotu un maksimāli vienkāršu, bez teorijām bija lielākais izaicinājums. Vienmēr šķita, ka nepieciešams papildināt. Tomēr reizēm “mazāk ir vairāk”. Bija arī iekšējs uzstādījums, ka stāsts nedrīkst būt garāks par vienu lappusi. Teksta īsums, vienkāršība un koncentrētība ir gan kā neliels izaicinājums ideāli perfektām līderības teoriju grāmatām, gan arī iedrošinājums jaunākās paaudzes cilvēkiem, pašu intereses vadītiem, beidzot izlasīt grāmatu. Kā zināms, jauniešiem mēdz būt grūti ar garu tekstu. Šķiet, ka par 90% tas arī izdevās, un ieguldītais darbs noteikti bija tā vērts. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Gandarījums, ka manuskripts radīja neviltotu izdevniecības “Zvaigzne ABC” interesi. Gatavība investēt grāmatas publicēšanā ir spēcīgs signāls, ka darbs ir novērtēts pozitīvi. Līdz šim jau biju dažas grāmatas publicējis pats (t.s. self-publishing jeb pašizdošana), bet šīs ir pavisam citas sajūtas. Atklāti sakot, mani pozitīvi pārsteidza “Zvaigzne ABC” pieeja grāmatas veidošanas procesam. Ja nu kādreiz vēl būs doma kaut ko sarakstīt, tad noteikti meklēšu sadarbību ar šiem cilvēkiem. Protams, neslēpšu, ka gandarījumu rada arī grāmatas popularitāte. Man kā nepazīstamam autoram noturēties vairāk kā mēnesi starp top 15 pārdotākām izdevniecības grāmatām un atrasties top 3 konkrētās kategorijās ir liels sasniegums. Ko Jūs kā autors meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Pēdējos gadus, diemžēl, neatliek laika daiļliteratūrai, un galvenokārt lasu prozu un zinātnisko literatūru jeb t.s. non-fiction. Novērtēju praktiskus padomus. Tāpat novērtēju, ja autors ciena manu laiku un 4 lappušu garu ideju neizvērš 400 lappusēs un nebeidzamos idejas atkārtojumos. Novērtēju vienkāršību un patiesumu. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Grūts jautājums. Nekad neesmu domājis no šāda skatu punkta. Viss būtu atkarīgs arī no situācijas. No vienas puses tā noteikti būtu manis paša sarakstītā “Cilvēcīga vadība”, jo tas tomēr ir mans darbs, “mans bērns.” Tajā pašā laikā es to grāmatu gandrīz zinu no galvas. Ja vajadzētu grāmatu dzīvošanai un vientuļas salas, tad droši vien kaut ko no Agatas Kristi. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Ir bijuši laiki, kad bibliotēkās tika pavadīts ļoti daudz laika (tas vairāk saistīts ar mācību procesiem). Šodien esmu pārgājis uz to, ka vajadzīgās grāmatas obligāti pērku, turklāt drukātā versijā (nevis e-formātā). Katru grāmatu, ko lasu, es sasvītroju, ieloku stūrīšus, izceļu atsevišķas frāzes. Tas viss nepieciešams, lai vajadzīgajā laikā atrastu atkal nepieciešamo informāciju bez grāmatas atkārtotas pārlasīšanas no A-Z. Principā man nav nevienas tādas grāmata, ko es pēc izlasīšanas vairs nekustinātu plauktā. Dotajā brīdī periodiski atkal iegriežos bibliotēkā, jo ir uznācis vēl viens mācību periods. Attiecīgi tās grāmatas, kas man aktuālas kāda darba uzrakstīšanai, bet nav cieši saistītas ar interesējošo tematu, protams, meklēju bibliotēkā. Šodien ļoti patīk pieejamie e-katalogi, kad varu atrast vajadzīgo grāmatu ļoti īsā laikā un tikai tad doties uz konkrēto bibliotēku, vai pat pasūtīt uz sev tuvāko. Trīs ašie: 1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā? Idejas uz papīra, kaut vai uz salvetes, bet gatavos manuskriptus datorā. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Atpūsties jūrā, sportam labāk derēs baseins. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Vakaros grāmata, nedēļas nogalēs kino, īpašos gadījumos teātris. Koncertus apmeklēju ļoti reti. Svika, Nauris. Cilvēcīga vadība...: jo darbinieki ir cilvēki, nevis resursi. Redaktore Aija Grīnfelde; grāmatas un vāka dizaina autors Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 157 lpp. ISBN 9789934317477.

Iesākumam – dažas ziņas no LNB. “Literatūras ceļveža” rudens numurs tapis laikā, kad grāmatu smarža Gaismas pilī tiešā nozīmē virmo visapkārt – pamanāmāk nekā ikdienā. Kā allaž, novembris ir Rīgas Grāmatu svētku mēnesis, tomēr – tās ir vien divas grāmatu sarunu, pacilājošas kņadas un lapu čaukstoņas piesātinātas dienas LNB ātrijā, Bērnu literatūras centrā, konferenču auditorijās. Ir vēl cits iemesls – jau kopš septembra nogales par sava veida jaunu grāmatu valstību uz vairākiem mēnešiem pārtapusi ekspedīcijas telpa LNB pagrabstāvā, kur Bibliotēku attīstības centra darbinieki strādā ar VKKF atbalstītā projekta “Rakstītāji un rakstu zīmes: latviešu autori un literatūra Latvijas bibliotēkās” ietvaros iepirktajām (320 nosaukumu no 39 izdevējiem, kopumā vairāk nekā 10 tūkstoši eksemplāru) grāmatām, darot visu, lai tās iespējami ātrāk sasniegtu lasītājus; brīdī, kad lasāt šo tekstu, grāmatas, visticamāk, jau iegūlušas Latvijas reģionu bibliotēku grāmatplauktos vai steidzīgāko lasītāju somās un naktsskapīšos. Par daļu no projekta ietvaros iegādātajām grāmatām šajā numurā stāsta “Literatūras ceļveža” veidošanā iesaistītie kolēģi. Varbūt tieši šie ieteikumi palīdzēs veikt labākās izvēles? Meklējot spilgtākos atslēgvārdus topošā numura priekšvārdam, radās vēlme izcelt vairākas pārlaicīgas, tomēr šobrīd – diemžēl, jau tik ieilgušajā krīžu laikmetā – īpaši aktuālas un bieži pārspriestas tēmas kā profesionālā izdegšana (Ābeltiņa, Marija. “Profesionālā izdegšana: pamanīt un novērst izdegšanu, atgūt darba efektivitāti un dzīvesprieku”), mentālā veselība (Stjuarte-Smita, Sjū. “Rūpīgi kopts prāts: dziedinošās ainavas”) un allaž tik svarīgā personāla vadība (Svika, Nauris. “Cilvēcīga vadība... : jo darbinieki ir cilvēki, nevis resursi”) – sakritības dēļ visas trīs minētās grāmatas ir izdevniecības “Zvaigzne ABC” 2023. gada izdevumi. Svarīgi minēt, ka jaunajā numurā turpinām sekot “Dienas Grāmatas” romānu un monogrāfiju sērijai “Es esmu…” – literatūras procesu pārzinātāji šoreiz piedāvā mūsu izdevuma sekotājiem divu lielisku šogad iznākušu grāmatu apskatus (Daukste-Silasproģe, Inguna. “Balsis pār jūru”. Monogrāfija un Kuzmins, Svens. “Skaistums un nemiers”. Romāns). Nevaru neizcelt arī japāņu autores Mičiko Aojamas grāmatu “What you are looking for is in the library” (“Tas, ko tu meklē, atrodams bibliotēkā”), kas līdzinās patiesai mīlestības vēstulei bibliotēkām, bibliotekāriem un bibliotēku lietotājiem! Un, protams, aicinu neatstāt bez ievērības arī vairākus foto mākslai veltītus izdevumus, jo īpaši – krāšņo, ar digitālo papildināto realitāti bagātināto biedrības “Liepājai 400” izdevumu “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”. Šī grāmata ir no sirds baudāma tāpat kā pilsēta. Apskatus par izcilām bērniem un jauniešiem veltītām grāmatām šoreiz atradīsiet numura beigu daļā, tomēr noslēgt ievadrakstu gribētos, jūs nedaudz samulsinot: vai jums kādreiz ir tā iepatikusies kāda grāmata, ka radusies vēlme to apskaut? Jo – ja, kā stāstīts kādā slovēņu autora bērnu grāmatiņā, ir iespējams apskaut pat ezi, tad kāpēc lai tā nebūtu arī kāda sirdij tuva, lieliskos, samtainos vākos iesieta sirsnīga grāmata? No kurienes šāda draiska ideja? Atcerieties – bērnu grāmatas ieteicams lasīt arī tad, kad esam pieauguši! Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore "Literatūras ceļveža" 2023. gada 6. numurs (septembris/oktobris) PDF Numurā lasi: Ābeltiņa, Marija. Profesionālā izdegšana Svika, Nauris. Cilvēcīga vadība...: jo darbinieki ir cilvēki, nevis resursi Stjuarte-Smita, Sjū. Rūpīgi kopts prāts: dziedinošās ainavas Kaprāns, Mārtiņš. Latvieši tur Amats. Māksla. Mēs Juris Poišs. 1957–1983 Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums Daukste-Silasproģe, Inguna. Balsis pār jūru Kuzmins, Svens. Skaistums un nemiers Indriksone, Ramona. Es vedīšu tevi mājās Aoyama, Michiko. What you are looking for is in the library Hājīčeks, Jiržījs. Burinieki uz etiķetēm Zabužko, Oksana. Visgarākais ceļojums Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs Nimfiusa, Juta. Kaušļa sirds Mihaļicina, Katerina. Kas aug parkā Bauere, Jana. Kā apskaut ezi

Vasaru noslēdzošais “Literatūras ceļveža” numurs parasti nedaudz līdzinās tādai kā lasošo kolēģu “mājasdarba atrādīšanai” – cik nu kuram vasaras darbi un atvaļinājumi, plāni un rūpes ļāvuši ne vien tvert grāmatu lappuses, bet arī dalīties izlasītajā ar kolēģiem. Un rezultāts, kā allaž, ir interesants un ieguldītā laika vērts! Nepārsteidz, ka vasarā izlasīto grāmatu tematika kopumā vieglāka, ar dabu, ceļojumiem, saules gaismu un siltām sajūtām saistāma. Tādēļ ikmēneša (šoreiz – divu mēnešu) izlasīto “grāmatu puzle” ļaujas visai viegli sabīdīties un tematiskajos plauktiņos savietoties. Neraugoties uz vairākām citām aicinošām tēmām, vislielākais prieks par to, ka kolēģi – mūsu izdevuma nu jau pastāvīgie līdzautori – pietiekami daudz laika pavada kopā ar savām atvasēm un tām adresētām grāmatām, skolai gatavojoties, vai arī – vienkārši turpina lasīt bērnu grāmatas savam priekam un izziņas kārei. Mūsu kolēģu – Latvijas bibliotekāru interesi par bērnu grāmatām apliecina arī daudzie ar bērnu literatūru saistītie jautājumi, kurus LNB Bibliotēku attīstības centrs saņēmis, gatavojoties ikgadējai rudens konferencei “Literatūras zināšanas mūsdienīgam bibliotekāram”. Ir prieks un gandarījums, ka mūsu valstī šobrīd, kad notiek satrauktas diskusijas par bērnu nelasīšanu, ne vien iznāk daudz vērtīgu tulkotu un oriģinālizdevumu bērniem, ka bibliotēkas šīs grāmatas pārdomāti iegādājas saviem krājumiem, bet arī par to, ka tiek domāts, kā ar šīm grāmatām labāk un pareizāk strādāt, daudzveidīgi iesakot mazajiem bibliotēku lasītājiem. Numurā iekļauts pa vairākiem izdevumiem no oriģinālliteratūras un tulkojumiem (arī bērniem adresēti), kultūrvēstures un ceļojumu grāmatas. LNB nozaru lasītavu ekspertu ieteikumos ietverti nopietnākas tematikas izdevumi – komunikācijas un juridiskās zinātnes, vēsture un psiholoģija, medicīna. Un vēl šoreiz, aizejošās vasaras iesūtītos stāstus apkopojot, grāmatu buķetes daudzveidībai esam tajā iekļāvuši arī ko romantiķiem paredzētu. Tomēr jaunākā numura iznākšanas brīdī priecājamies pavēstīt arī kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē www.literaturascelvedis.lv turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbild uz jautājumiem par viņu pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. Un vēl – līdz ar jaunas darbu sezonas vai darba gaitu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (un, protams, arī citās bibliotēkās) uzsākšanu, aicinām kļūt par izdevuma tekstu – grāmatu apskatu – veidotājiem arī ikvienu no jums, kuri to līdz šim vēl nav paguvuši vai arī nav par šo iespēju zinājuši! Rakstiet uz literaturascelvedis@lnb.lv. Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore "Literatūras ceļveža" 2023. gada 5. numurs (jūlijs/augusts) PDF Numurā lasi: Apsalons, Edmunds. Konstruktīvā komunikācija: prasme veidot dialogu Latvijas mediju ekoloģija 2020. gada pandēmijas krīzē Patiesība par tavu pagātni Daudziņa, Zane. Runā droši: pārliecinoša uzstāšanās jebkuras publikas priekšā Vorpe, Linda. Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos Piļka, Aija. Ilūkste-Augškurzemes metropole Šlipenbahs, Ulrihs fon. Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi Mentz, Steve. An Introduction to the Blue Humanities Ņikuļcovs, Jurijs. Šķīrējtiesvedības rokasgrāmata Satelītattēlu interpretācija: lekcijas tālizpētē Mihailova, Inese. Autoantivielas un autoimūnas slimības Ābele, Inga. Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs Jarre, Marina. Return to Latvia Ābele, Gusts. Pasaulē mīļākais klusums Skrastiņa, Ilze. Kā iet pa skolu? Normāli Zīle, Kotrīna. Dvēsele sviestmaižu kārbiņā Žeļeznova, Darja. Sandalītes Kreisiņas piedzīvojumi

Sākot lasīt grāmatu, mani pārņēma mazliet amizanta sajūta, jo sapratu, ka kāds ir apkopojis sensenās prakses, kā uzlabot mentālo veselību, un stāsta par to tekstā, kamēr es līdz šim savas sajūtas vārdos ietērpt nebiju spējusi. Darbošanās dārzā spēj dziedēt un uzturēt labā formā mūsu emocijas. Grāmatas autore, atzītā angļu psihiatre un psihoterapeite, prasmīgi ietērpusi vārdos paveikto dārza darbu pēcgaršu. Lūk, tikpat vienkārši kā paņemt dārza darba rīkus un rūpīgi darboties dobē ir rūpēties par mieru prātā! Ja tā padomā, vislielāko jūsmu man sniedz rītausmas laukos, kad basām kājām ar kafijas krūzi rokā eju atvērt mammas aprūpētās siltumnīcas, nelaižot garām iespēju sasmaržot dažādo katrā rozes ziedā turpat blakus. Varētu rasties iespaids, ka praktiskās psiholoģijas tematika ir visai sarežģīta rūpīgas iedziļināšanās lasāmviela, taču tā nebūt nav – pateicoties daudziem piemēriem, autores personīgiem pieredzes stāstiem un bagātīgajam ieskatam vēsturiskos notikumos. Tā, piemēram, psihiatre mums atklāj pārsteidzošas nianses Otrā pasaules kara frontes karavīru centienos nezaudēt cilvēcību un laipnību, strādājot aiz frontes līnijas iekoptajos dārzos, min arī Freida spēka avotu – viņa dārzu – laikā, kad piedzīvoti smagi likteņa triecieni. Lai apstiprinātu ainaviskās pamatvērtības nemainīgo nozīmi veselības vairošanā, autore izmanto gan izcilu konkrētā laikmeta personību, gan pašas darbā sastaptu pacientu dziļi rezonējošus pārdzīvotā piemērus. “Kopjot dabu ap sevi, mēs kopjam dabu arī sevī” (39. lpp.) – tā iedrošina autore, skaidrojot, ka “ideja par to, ka dvēseli vai savu iekšējo “es” var kopt kā dārzu, bija pazīstama jau senos laikos, un arī mūsdienu zinātne to sāk attiecināt uz smadzenēm”. (37. lpp.) Dabas dzīvības cikla apraksts grāmatas trīspadsmit nodaļās, katrā no kurām stiprināta pārliecība par to, ka daba un ainava spēj mūsos atveseļot ikdienas dzīves zudības trauslumu, ir viena no daudzajām atziņām, ko vērts sev atgādināt trauksmainajā ikdienā. Manuprāt, autorei izdevusies rudenim ļoti piederīga grāmata, jo dārzs un ainava rudenī nudien ir neatvairāma savā pilnbriedā, krāsu bagātībā, mēreni smeldzīgā pirmsmiera noskaņā. Tad nu – aidā, prom uz dārzu kopt savu mentālās veselības lauku! Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv Stjuarte-Smita, Sjū. Rūpīgi kopts prāts: dziedinošās ainavas. No angļu valodas tulkojusi Madara Bernharda-Ādamsone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 304 lpp. ISBN 9789934319570. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas standartizācijas eksperte.

“Kādam Lielbritānija bija tikai īslaicīgs piedzīvojums, eksperiments, epizodiska sociālā statusa un personiskās varēšanas mēraukla, izrāviena brīdis, lai pēcāk dotos citur vai atgrieztos Latvijā ar jaunām prasmēm un uzlabotu materiālo stāvokli.” (Mārtiņš Kaprāns. “Latvieši tur”) 2004. gadā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, strauji mainījās mūsu valsts emigrācijas situācija – darba un izglītības iespējas, un salīdzinoši liberāla imigrācijas politika vilināja daudzus doties laimes meklējumos uz citām Eiropas valstīm, īpaši Lielbritāniju. Ekonomiskās recesijas laikā (2009–2010) uz Lielbritāniju izceļoja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, tādējādi tā kļuva par lielāko Latvijas diasporas mītnes zemi ar vairāk nekā 100 tūkstošiem mūsu valsts cilvēku. Grāmatas autora – Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētnieka, komunikācijas zinātnes doktora Mārtiņa Kaprāna – interese par Lielbritānijas latviešiem radās saistībā ar ilgām pārdomām par savu paaudzi, kuras liela daļa devusies uz Lielbritāniju; šīs intereses pamatā ir arī astoņus gadus ilgs lauka darbs, veikts vairākos pētniecības projektos. Grāmatā autors balstās savos pētījumos un novērojumos, izmantojot kvalitatīvo datu kopu, kuru veido daļēji strukturētas intervijas ar latviešu migrantiem, kā arī kvantitatīvos datus, kas iegūti tiešsaistes aptaujās. Autors balstās arī līdzdalīgos novērojumos, kuros fokusējas uz latviešu diasporas pasākumiem (koncertiem, svinībām u.tml.), kā arī par resursu izmanto diasporas lielākās sociālo mediju vietnes, īpašu uzmanību pievēršot komentāru sadaļai (par tādiem tematiem kā breksita referendums, Covid-19 izraisītā pandēmija u.c.). Autors atzīmē, ka pētījuma dalībnieki pārstāv relatīvi jaunu migrantu daļu, tādējādi tas ir nebijis un sociāli specifisks segments, kas atšķiras no Latvijas emigrantiem citās valstīs. Stāstījums vijas ap jēdzieniem “mobilitāte” un “iesakņošanās”, ar iesakņošanos saprotot un domājot procesu, kurā migrants atrod “jaunus kognitīvus, materiālus, kulturālus, emocionālus un cita veida “enkurus” savai sociālajai esībai, kā arī atbrīvojas no vecajiem enkuriem, kas apgrūtina iejušanos jaunajā mītnes zemē”. Grāmatā Kaprāns apkopo un analizē procesus un Latvijas migrantu definētās sajūtas, kas liecina par notikušo iesakņošanos. Pētījuma dalībnieki stāsta par pieredzi, uzsākot dzīvi svešā zemē, par tautiešu savstarpējās socializēšanās nozīmi, arī par iekļaušanos britu sabiedrībā un britu attieksmi pret latviešu kolēģiem. Analizēts “labā migranta” tēls, kas, piemēram, latviešus “ierāmē” kā strādīgus, prasmīgus un godīgus darbiniekus. Tomēr pētījums nenoliedz arī “sliktā migranta” naratīvu un kodus, vienojot vai, gluži pretēji, nošķirot dažādu tautu migrantus no Eiropas un citu reģionu valstīm. Aplūkotas arī sociālas problēmas un fenomeni, to ietekme uz iesakņošanos, tostarp, sociālekonomiskā noslāņošanās, sociālais statuss, meritokrātija, urbānās vides kulturālā pievilcība vai, tieši pretēji, nepievilcība, kvalitatīva mājokļa loma, labbūtība, etnokulturālo prakšu nozīme Latvijas migrantu vidū, svešvalodu prasmju nozīme un ietekme, u.c. Autors atklāj apkopotos cēloņus, kas migrantiem likuši doties prom, kā arī iemeslus, kas liek palikt uz dzīvi ārzemēs. Starp paustajiem iemesliem bieži minēts notiekošais dzimtajā zemē – politiskie procesi, netaisnība, sociālā un finansiālā nedrošība. Savukārt, galvenie palikšanas iemesli svešumā ir, piemēram, salīdzinoši viegli sasniedzamās izaugsmes iespējas, sociālā atzīšana, arī finansiālā stabilitāte. Pieredzes stāstos vairākkārt uzsvērta nozīmīgā saikne starp darbavietu, gribu un pašrealizācijas iespējām – sākotnēji liela daļa latviešu strādājuši darbu, kuru tie var darīt, taču laika gaitā mācījušies, apguvuši dažādas prasmes un tikuši pie darba, kuru patīk darīt. Kā liecina aptaujāto pieredze, vēlme gūt emocionālu gandarījumu no profesionālās darbības var ieņemt līdzvērtīgu vietu ekonomiskajiem apsvērumiem. Izdevums ir labs resurss, ja vēlaties labāk izprast savu vienaudžu, draugu vai tuvinieku motīvus pamest dzimteni, kā arī iemeslus, kuri neveicina atgriešanos. Grāmata būs noderīga ne tikai pētniecībā – tā ātri lasās un raisa interesi, jo sarakstīta saistoši un balstās ne tikai cilvēku pieredzēs, bet arī skaidro dažādus sociālus fenomenus un attieksmes. Pētījumā apkopotie piemēri vairākkārt rosina aizdomāties par mazkvalificēta darba un aizbraukušo stereotipizāciju un stigmatizēšanu. Grāmata atgādina – aizbraukušie ir tādi paši un tikpat dažādi cilvēki kā šeit dzīvojošie – ar savu ikdienu, problēmām un cerībām. Noderīgi: lsm.lv Kaprāns, Mārtiņš. Latvieši tur. Latvijas emigrantu mobilitāte un iesakņošanās Lielbritānijā 21. gadsimteņa sākumā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 134 lpp. ISBN 9789934189708. Lauma Remese ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Latvijas Nacionālā kultūras centra apgādā iznākusī grāmata “Amats. Māksla. Mēs” uzskatāma kā divu suverēnu daļu apvienojums: pirmajā daļā iekļauta latviešu amatniecībai veltīta kolektīva monogrāfija, bet otrajā – lietišķās mākslas izstādes “Mēs” katalogs. Monogrāfijā ir publicēti Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju un studentu pētījumi, kas veltīti galvenokārt 20. gadsimta amatniecības senajām tradīcijām – aptvertās tautas daiļamata nozares attiecināmas gan uz tekstilmākslu, gan keramiku, gan dzintara apstrādi. Pētnieces mērķtiecīgi pievērsušās arī muzeju krājumu vērtību apzināšanai, tostarp Kurzemes un Zemgales sprēslīcu un zīļu jostu daudzveidības izpētei, veidojušas tautas daiļamata meistaru kartotēkas, izvēršot arī ekoloģijas, amata prasmju un mākslas mijiedarbības tematiku. Grāmatas otrā daļa sniedz iespēju iepazīties ar tautas lietišķās mākslas izstādes “Mēs” katalogu. Izstāde notika Rīgā no 2023. gada 1. līdz 30. jūlijam un bija pieskaņota XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem. Tās mākslinieciskie iekārtotāji bija Mārtiņš Heimrāts, Juris Leitāns, Dace Pudāne un Baiba Vaivare. Izstādes katalogā minēti tās dalībnieki un izstādītie darbi, plašākam ieskatam izdevums papildināts ar izteiksmīgāko eksponātu fotofiksācijām. 20. gadsimtā rīkoto tautas daiļamatniecības izstāžu katalogos, kādu ir saglabājies ne mazums, piemēram, sabiedriskās atmiņas institūcijās – bibliotēkās un muzejos –, dalībnieku un eksponātu saraksti nonākuši līdz mūsdienām galvenokārt sadrumstalotas informācijas veidā. Savukārt šajā izdevumā pētnieciskais materiāls vērsts uz tautas lietišķās mākslas studiju un individuālu meistaru darbības izzināšanu plašākā kontekstā; ne velti izdevumā iekļautas ziņas par 1300 mūsdienu tautas lietišķās mākslas pratējiem un minēti 3500 darbu nosaukumi, ko radījuši 136 tautas lietišķās mākslas studijas un individuāli autori. Lietišķajai mākslai veltīts arī izdevums Meistari: Latviešu tautas lietišķā māksla 20.–21. gadsimta mijā: Veltījums XXIII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem. Sast. Dagmāra Prīberga. Rīga: Tautas mākslas centrs, 2003., 303 lpp. Noderīgi: ltv.lsm.lv Amats. Māksla. Mēs: Latvijas Mākslas akadēmijas pētījumi projektā “Etniskais mākslā. Amatniecība lietišķajā un tēlotājā mākslā, dizainā un arhitektūrā”, 2020.–2022. gads; Tautas lietišķās mākslas izstāde “Mēs”, 2023. gada 1.–30. jūlijs. Sastādītājas: Dr.art. Inese Sirica, Linda Rubena. Rīga: Latvijas Nacionālais kultūras centrs; Latvijas Mākslas akadēmija, 2023. 286 lpp. ISBN 9789934528507. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas lasītavas krājuma eksperte.