Kāds skaistums! Tā pie sevis iesaucos, atverot izdevumu (katalogu), kuru veidojis Rīgas Porcelāna muzejs. Tā lappuses rotā krāšņu servīžu fotogrāfijas, papildinātas ar aprakstiem. Jau iepriekš sociālajos tīklos biju manījusi sabiedrības augošo interesi par Rīgas porcelānu un Rīgas Porcelāna rūpnīcā ražotajām servīzēm. Arī es nopriecājos ikreiz, ja kādam izdodas papildināt vai pilnībā nokomplektēt iemīļoto servīzi. Tagad par šīm servīzēm un to tapšanas gaitu lasāms izdevumā. Bet, pirms pētīt lappuses ar daudzveidīgā dizaina servīžu komplektiem, jāieskatās kataloga ievadā. Kodolīgā izklāstā lasītājam ļauts ielūkoties pagātnē – 19. gadsimtā. Tad – tālajā 1841. gadā – slāvu rūpnieki Kuzņecovi un 1886. gadā Baltijas vācieši Jeseni – izveidoja porcelāna fabrikas, tā aizsākdami Latvijas porcelāna ceļu pie lietotājiem. Piedzīvojot gan vairākkārtēju nosaukumu maiņu, gan abu fabriku apvienošanu (60. gadu sākumā tām kļūstot par Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcu, bet 60. gadu beigās – par Rīgas Porcelāna rūpnīcu), uzņēmums līdz mūsdienām “neizdzīvo”. Bet bagāts ir tā atstātais mantojums. Plašāks izklāsts par to rodams izdevumā, kurā galvenā uzmanība pievērsta 20. gadsimta otrajā pusē Rīgas Porcelāna rūpnīcā radītajām servīzēm. Rūpnīcā pārsvarā tapušas tējas un kafijas servīzes. Tās paredzētas sešām vai divpadsmit personām, minimālajā komplektā ietilpstot tējas vai kafijas kannai, cukurtraukam, krējumtraukam, tasei un apakštasei. Kā vēstīts grāmatas vāka anotācijā, “izdevumā iekļauti 75 servīžu tipi – porcelāna, fajansa un plānsienu porcelāna izstrādājumi, kas Rīgas ražotnēs izgatavoti gan sērijās un masveidā, gan arī maztirāžā kā ekskluzīva produkcija laika posmā no 40. gadiem līdz 90. gadiem, kā arī pamatprodukcijas variācijas, atkāpes un attīstības posmi.” Kataloga pirmais izdevums – kopskaitā 1000 eksemplāru – tika ātri izpārdots. Tomēr nu ir papildināts un jau pieejams atkāroti! Lūkojiet tā pieejamību jums izdevīgākajās tirdzniecības vietās vai bibliotēkās. Noderīgi: porcelanamuzejs.riga.lv / www.lsm.lv / porcelanamuzejs.riga.lv / www.delfi.lv Lauriņa, Diāna, Veinberga, Iliana. Servīzes A–Z: Rīgas porcelāns 20. gs. otrā puse. Tulkojums angļu valodā: Marija Lapaine. Foto: Gvido Kajons. Grāmatas dizaina autori: Artis Tauriņš, Kima Abramova. Rīga: Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs, 2023. 213 lpp. ISBN 9789934566356. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

Lai arī par viedajām mājām dzirdēts jau agrāk, praksē tās vēl nav bieži sastopamas. Mūsu kaimiņi lietuvieši šo tēmu aktualizējuši un viedo māju priekšrocības aprakstījuši grāmatā, kura nu tulkota arī latviešu valodā. Izsmeļošais teksts papildināts ar paskaidrojošiem attēliem. Kas īsti ir viedā (saukta arī “gudrā”) māja? Tā ir māja, kurā “visas vai daudzas mājā esošās ierīces ir savienotas vienā sistēmā un “sarunājas” savā starpā vienā valodā.” (12. lpp.). Viedā māja ir tālvadāma, lietas ir kontrolējamas no attāluma – atrodoties citviet, jūs varat pārraudzīt, kas notiek jūsu mājās. Tā pilda mājas iemītniekiem ļoti svarīgas funkcijas (pilnu funkciju apkopojumu var aplūkot 18. lpp. publicētajā tabulā): drošības funkcijas (piemēram, perimetra aizsardzība); fiziska komforta funkcijas (piemēram, saules gaismas kontrole, lai novērstu pārkaršanu); komforta funkcijas (video sistēmu un dažādu viedo displeju vadība) un taupīšanas funkcijas (optimāla gaismas avota kontrole un enerģijas taupīšana). Kādas vēl ir šo māju iespējas? Kādus viedus risinājumus ieviest, būvējot vai iekārtojot savu māju? Kas jāņem vērā, domājot par iekštelpu mikroklimatu, apgaismojumu, drošības sistēmām, komforta aprīkojumu u.c.? Grāmatas desmit nodaļās autori sniegs atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, atklājot viedo māju ieguvumus. Noderīgi: eglobuss.lv Viedo māju rokasgrāmata: izglītojošā praktiskā grāmata. Autori: Algimantas Andriušis, Rytis Daraškevičius, Virginijus Kaupas, Mindaugas Lubys. Viļņa: Supernamai, 2024. 400 lpp. ISBN 9786098270143. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

"Džākomo Macariola stāsts vēsta par tipisku – dzīvespriecīgu, jautru itāliešu daudzbērnu ģimeni pirms un pēc negaidītā pavērsiena, pareizāk sakot, – par to, kā mainās turpmākā dzīve un ikdiena, saņemot ziņu, ka ģimenē ienāks citāds bērns (konkrētajā gadījumā – ar Dauna sindromu). Formulējot īsi – stāsts ir par pieņemšanu, mīlestību un arī – lepošanos. Protams, grāmatas varoņi ir visi seši Macariolu ģimenes locekļi, jo īpaši – mazais Džovanni, tomēr grāmata uzrakstīta pirmajā personā, un dokumentālā stāsta centrā ir tā autora Džākomo sarežģītais personiskais pieņemšanas ceļš. Kopā ar viņu lasītājs iepazīst bērna, vēlāk pusaudža, bet uz beigām jau jauna vīrieša sajūtu spektru tik “neērtā”, iepriekš neparedzamā situācijā," apskatā par Džākomo Macariola grāmatu “Mans brālis ķer dinozaurus“, kas ir uz patiesiem stāstiem balstīts romāns, raksta Anda Saldovere. "Gandarījums par gados jaunu, talantīgu rakstnieku, par viņa uzdrīkstēšanos atklāt savas ģimenes stāstu visai pasaulei, vienlaikus – par kārtējo autoru, kurš raksta gan jauniešiem, gan pieaugušiem vienlīdz aktuālas grāmatas." Džākomo Macariols (Giacomo Mazzariol) ir enerģisks jaunais rakstnieks, scenārists un blogeris. “Mans brālis ķer dinozaurus” ir autora debijas romāns, kas itāliski tika izdots 2016. gadā. Viņš pats arī piedalījās grāmatas sižetā balstītās filmas "Mio fratello rincorre i dinosauri" (2019) izveidē. Filma 2020. gadā ieguva Eiropas Kinoakadēmijas Jauniešu žūrijas galveno balvu. Džākomo Macariols ir arī vairāku Itālijas Netflix seriālu autors, dažādu literāro festivālu dalībnieks. 2018. gadā tika publicēta autora otrā grāmata "Gli squali" ("Haizivis"). Aicinājām grāmatas autoru pastāstīt vairāk par romāna tapšanu. Paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" par palīdzību intervijas noorganizēšanā. Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Pirms grāmatas biju izveidojis amatieru video YouTube kanālā, ko var atrast ar nosaukumu "Vienkāršā intervija" (The Simple Interview, 2015), un, publicēts Pasaules Dauna sindroma dienā, Itālijā tas iemantoja lielu popularitāti. Video ir viltus darba intervija ar manu brāli Džovanni, kurā viņš sniedz absurdas atbildes, lai kritizētu priekšstatus par to, ka bērni ar Dauna sindromu ir nekam nederīgi sliņķi utt. Mani sāka intervēt žurnālisti, aicināt uz televīzijas raidījumiem, un drīz izdevniecība Einaudi sazinājās un ierosināja uzrakstīt grāmatu – manu un brāļa stāstu. Mums palīdzētu ievērojamais rakstnieks Fabio Geda, kas ir slavens ar starptautiski veiksmīgo grāmatu "Jūrā ir krokodili" (angliski tulkota un izdota 2010. gadā "In the Sea There are Crocodiles"). Es piekritu, un man šķita dabiski rakstīt daiļliteratūras un autobiogrāfijas sajaukumu, sākot ar patiesu stāstu, bet daļēji to izdomājot, lai padarītu saprotamāku plašai auditorijai. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Man ir diezgan instinktīvs rakstīšanas stils, vismaz pirmajā uzmetumā, pēc tam es to pārskatu vairākas reizes, lai pārrakstītu un iestrādātu detaļas. Tas īpaši attiecas uz to, ka līdz šim manām divām grāmatām ir bijusi liela realitātes komponente. Lai uzrakstītu stāstu par mani un manu brāli, izvēlējos sākt ar bērnību un pakāpeniski virzīties uz jaunību. Tādēļ izaicinājums bija atrast katra laika perioda svarīgākos notikumus un tos iekļaut teksta struktūrā tā, lai kopaina atgādināt pasaku vai pieaugšanas stāstu. Bērnībā tas ir liels pārsteigums, kaut kas negaidīts un jauns būt par brāli tādam kā Džovanni, pēc tam pusaudžu gadi ir laiks, kad izjūti problēmas ar sabiedrību, kad māc šaubas, jūties attālinājies, tad notiek izaugsme un seko saskaņa un mīlestība pret brāļa ģenialitāti, spēja aiz sindroma ieraudzīt personību. Tādēļ es pierakstīju visus atgadījumus, kas varētu spilgti ilustrēt dažādo emocionālo stāvokļu izpausmes, un savērpu tos kā pērles krellē. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Bez šaubām – kauns un vienaldzība. Man bija pāris mēneši vidusskolā, kad mēģināju slēpt Džovanni, jo tik daudz reižu biju dzirdējis vārdu "daunis" ar nozīmi "muļķis", un uzskatīju, ka esmu sliktāks par citiem jau ar to vien, ka esmu viņa brālis. Tā, iespējams, bija grāmatas vissmagākā epizode, ko rakstīt bija ārkārtīgi grūti. Vienreiz bijām divatā parkā, un daži garāmgājēji izsmēja manu brāli, un es neko nedarīju, lai viņu aizstāvētu. Neatbilstoša uzvedība tā vietā, lai uzņemtos par brāli atbildību, vispārējs drosmes trūkums. Tomēr šādu notikumu izstāstīšana man ļāva būt ļoti godīgam pret lasītāju, kas, pat ja konkrētajā mirklī mani ienīda, mani arī saprata, jo tā ir sabiedrība, kas rada priekšstatus un aizspriedumus, un dažreiz panāk, ka mēs tos pārņemam. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Visvairāk gribas izcelt atgriezenisko saiti, kāda pēdējos gados piedzīvota pēc itāļu izdevuma publicēšanas. Grāmatas balss ir ļoti sabalansēta starp ironiju un dziļumu, refleksiju un smiekliem. Rodas vēlme, lai grāmata nekad nebeigtos, jo izveidojas neticama empātija pret grāmatas varoni, manu brāli Džovanni, kuru lasītāji dievina. Un pateicoties grāmatas panākumiem, ir izdevies radīt tādu kā invaliditātes kustību, jo tik daudzi cilvēki jūtas pārstāvēti un organizē dažādas lepnuma un apzinātības iniciatīvas, tikai pateicoties šim plaši izskanējušajam stāstam. Grāmata ir tapusi īstā vēstures brīdī, kad iekļaujošā sabiedrība uzņem apgriezienus, jo arvien lielāka sabiedrības daļa apzinās, ka inteliģencei ir dažādi veidi, un ka tie visi var kļūt par resursu. Un ka perfekcija ir izdomāts ideāls. Ko Jūs kā autors meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Tagad man ir 27 gadi, un veids, kā lasu, kļūst arvien komplicētāks. Grāmatās meklēju to, ko nevaru atrast nekur citur: daudzslāņainas sociālās gaisotnes aprakstus, plašu cilvēku raksturu un psiholoģisko spektru, dziļu attiecību dinamiku. Man patīk grāmatas, kas rada savu pasauli un ieved lasītāju dažādos lasīšanas līmeņos. Man grūti lasīt stāstus, kas šķiet kā izgriezti pēc vienas parauga, vai tāpēc, ka tirgus ir sapratis, ka tie darbojas. Kad tādas grāmatas paņemu rokās, uzreiz lieku nost. Man svarīga ir oriģinalitāte un arī meistarība, kādu iespējams sasniegt, kā arī drosme eksperimentēt ar stilu, meklējot jaunu, atšķirīgu veidu, kā komunicēt ar lasītāju. Ja to neatrodu mūsdienu literatūrā, tad dodu priekšroku klasikai, kur jūtama daudz lielāka redakcionālā brīvība un filozofiskā pētniecība. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Šī ir ļoti grūta izvēle. Tā kā, ja ir tikai viena grāmata, lai nejustu trūkumu pēc citiem tekstiem, es izvēlētos Italo Kalvīno "Il Barone Rampante" ("Barons kokos", 1957), kas spēj likt cilvēkiem sapņot jebkurā vecumā un apraksta vienas personas piedzīvojumiem pilno dzīvi no bērnības līdz pat nāvei. Epohāls romāns, kas rakstīts ar bērna grāciju. Reti sastopama viegluma forma. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bibliotēkas ir demokrātijas un kultūras pieejamības vietas. Ir fantastiski domāt par šo pakalpojumu un saprast, ka mums ir dota brīva piekļuve gandrīz jebkuram izdotam tekstam tikai tāpēc vien, ka esam pilsoņi; mums ir patiešām paveicies, jo tas ir skaists vēstījums. Diemžēl, manuprāt, bibliotēkas netiek pietiekami izmantotas, un ne visas bibliotēkas spēj pieņemt stratēģijas, lai piesaistītu lasītājus un kļūtu viņu acīs modernas un aktuālas. Es esmu bijis daudzās bibliotēkās, lai prezentētu savas grāmatas, un dažas uz mani ir atstājušas patiešām lielu iespaidu, tātad ir dzīvas un domā līdzi laikam. Tagad es bibliotēkas izmantoju galvenokārt kā darba vietu, jo man nav biroja un, kā lielākā daļa manas paaudzes jauniešu, varu atļauties īrēt pavisam maziņu dzīvoklīti, kurā ir grūti strādāt. Ja bibliotēku nebūtu, es nezinātu, ko darīt. Trīs ašie: 1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā? Es piedāvāju pamieru šai mūžīgai debatei, sakot, ka nav tādas vienas lietas, kas būtu labāka par citu. Dators ļauj laikā pabeigt grāmatu, jo rakstīšana notiek ātrāk. Ņemot vērā, ka es rakstu scenārijus un, piemēram, piedalījos šīs pašas grāmatas pamatā esošās filmas (Mio fratello rincorre i dinosauri) scenārija rakstīšanā – kas Baltijas valstīs tika izrādīta Rīgas un Tallinas festivālos 2019. gadā – dators ir būtisks, jo ir aprīkots ar atbilstošu programmatūru, kas nepieciešama tapšanā. Šodien pat redaktori izmanto komentāru iespējas rakstīšanas programmās, lai sniegtu padomus. Rakstīšanas spēlē pašsaprotamu iemeslu dēļ ir uzvarējis dators, bet zibens idejas, kuras jāpieraksta uzreiz, atrod formu uz papīra. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Diemžēl ne viens, ne otrs netiek piekopts gana regulāri, tomēr jūra man spēj sniegt lielāku brīvības sajūtu. Taču tiem, kas dzīvo pilsētās, piemēram, kā es – Romā, jūra ne vienmēr ir "pa rokai". 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Kad biju jaunāks, man ļoti patika koncerti, tās ir vienas no spilgtākajām un dzīvākajām pieredzēm, kādas vien varu atcerēties. Bet, ja godīgi, šodien, manuprāt, koncertu biļetes ir pārāk dārgas. To cenas aug, jo mūziķi galvenokārt pelna ar dzīvajiem koncertiem, jo straumēšanas servisu dēļ ir mazāk ienākumu no ierakstiem. Teātrī ir arvien grūtāk atrast īstās izrādes, tomēr atsevišķas ir tiešām izcilas un kvalitātē labākas par vidusmēra Itālijas kino. Eiropas kino un režisori piedzīvo aizraujošu laiku, tāpēc ir liela vēlme bieži iet uz kinoteātri. Un tomēr mana galvenā aizraušanās vienmēr būs grāmatas. Macariols, Džākomo. Mans brālis ķer dinozaurus. Stāsts par mani un Džovanni, kuram ir par vienu hromosomu vairāk. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. 221 lpp. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. ISBN 9789934292569.

"Pateicoties Dainas Ēķes bagātīgajai pieredzei gan pedagoģijas, gan grāmatniecības un bērnu raidījumu jomā, kā arī ilustratores talantam, autores stāsts atdzīvojas, un grāmata ir tapusi koša un ievelkoša," apskatā par Agneses Čivles grāmatu "Spārnotais ceļojums Eiropas arhitektūrā" (2023), kuru ilustrējusi Daina Ēķe, raksta Anna Iltnere. "Krāšņie zīmējumi (kuros ieslēptas arī autores) rosina pētīt, pamanīt, saprast." Aicinājām grāmatas ilustratori Dainu Ēķi pastāstīt, kā grāmata tapa. Vai grāmata, lai to ilustrētu, iepriekš vienmēr jāizlasa? Varbūt iedvesmai ir arī citi ceļi? Interesants jautājums. Pat neesmu domājusi, kā varētu uzīmēt ilustrācijas, ja nav izlasīts teksts. Grāmatas veidošana bija Agneses iniciatīva, tēma bija nopietna, skaidrs bija tikai viens, ka ar fantāziju būtu par maz, lai radītu vizuāli aizraujošas un intelektuāli piesaistošas ilustrācijas. Svarīgi bija pievērsties arhitektūras tēmas izpētei un teksta autores nodomam un vīzijai, lai ilustrācijas atbilstu stāsta pamatidejai un emocionālajai intonācijai. Iedvesmu vislielākajā mērā guvu no arhitektūras paraugiem, kuri ietverti grāmatā. Man patīk, ka spārnotais ceļojums sākas tieši ar renesansi, jo visi atspoguļotie stili atšķiras vizuāli, bet tos vieno savstarpējs dialogs starp mākslu un zinātni, lai izteiktu cilvēka lielumu un potenciālu. Patiešām domāju, ka arhitektūra ir viena no iespaidīgākajām cilvēces radītajām formām, kas demonstrē mūsu spēju ne tikai pārvarēt dabas izaicinājumus, bet pat sacensties ar tās grandiozitāti un skaistumu. Arhitekti un būvnieki, kas strādājuši pie šīm struktūrām, bieži vien ir sasnieguši, šķiet, neiespējamo, apliecinot cilvēka intelektu, radošumu un izturību. Mani iedvesmoja arī grāmatas varoņi, arhitekte un putns, kuri ievieš šajā nopietnībā vieglumu un jautrību. Viņu rotaļīgās piedzīvojumu un atklājumu pilnās sarunas, izpēte un joki piešķir arhitektūras izpratnei jaunu dimensiju, parādot, ka mācīšanās un radošums var iet roku rokā ar smiekliem un jautrību. Šo savu iedvesmu tad arī centos atspoguļot ilustrācijās, lai rosinātu bērnos apzināties cilvēka spēju radīt un mainīt pasauli, darot to ar prieku un vieglumu. Vai vari nedaudz atklāt mākslinieka darba aizkulises, kā notiek šis process? Šis process ir ilgs un mokošs:) Ceļš uz grāmatas izdošanu bija pilns interesantu sarunu, ilgstošu stundu pie planšetes, emocionālu svārstību starp pašpārliecinātību un šaubām. Tomēr galu galā darbs nesa augļus – soli pa solim, ar pacietību un neatlaidību mūsu projekts sasniedza Jelgavas tipogrāfiju, līdz ar to – grāmatas piedzimšanu. Emocijas un labā darba sajūta, kas radās šajā procesā, ir nenovērtējami un iedvesmojoši. Kas bija grūtākais, strādājot pie šīs grāmatas? Katrs arhitektūras objekts man bija kā eksāmens, prasīja ne tikai zīmēšanas prasmi, bet arī spēju uztvert un atainot to, kas padara katru ēku unikālu – tās dvēseli. Šīs prasības pārbaudīja manu pacietību, spējas, aizrautību un atjautību, liekot man atkārtoti pievērsties katrai detaļai un iedziļināties objekta būtībā. Tomēr ātri sapratu, ka katra neveiksme ir solis tuvāk izpratnei, jo mērķis bija ne tikai attēlot ēkas fizisko formu, bet arī to, kas padara to dzīvu un nozīmīgu, lai piešķirtu ilustrācijām dziļumu un autentiskumu. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, kā galu galā ilustrācijai ir jāizskatās, tomēr man kā māksliniecei ir jābūt pārliecinātai par savu individuālo izpratni un interpretāciju, un pie tā es rūpīgi piedomāju. Par ko esi patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir iznākusi? Esmu gandarīta par saņemtajām pozitīvajām atsauksmēm no bērniem un viņu vecākiem, man tas ir liels ieguvums un apliecinājums tam, ka esam uz pareizā ceļa. Grāmatas saturs ir kļuvis par pamatu nodarbībām, un tas vienmēr pārsteidz, cik bērni šajā tēmā ir ieinteresēti, atvērti diskusijai un radošām izpausmēm. Šī pozitīvā rezonanse ir skaidrs signāls, ka radītais saturs, tostarp ilustrācija, ir ne tikai izglītojošs, bet arī aizraujošs un saistošs, spējot attīstīt bērnu radošumu, zinātkāri un mīlestību pret mākslu un arhitektūru. Lielākais gandarījums, ka spējam aizraut un iedvesmot jauno paaudzi, kas noteikti nesīs augļus ilgtermiņā. Ko Tu kā māksliniece meklē un novērtē citās grāmatās: ilustratoru darbu vai arī pārējās grāmatas vērtības? Šim jautājumam man galvā uzbūrās “Codex Seraphinianus”, kuru radīja mākslinieks un arhitekts Luidži Serafani. Ja mēs runājam par grāmatas unikalitāti, šo grāmatu patiesi šādi arī uztveru, jo grāmatas autors piedāvā ielūkoties pilnīgi unikālā iztēles pasaulē. Šāda pieeja, kur teksts pilda netradicionālas funkcijas (jo to nav iespējams izlasīt), piedāvā plašākas iespējas stāstījuma veidošanā un uztverē, ļaujot radīt darbus, kas ir ne tikai vizuāli piesaistoši, bet arī intelektuāli stimulējoši. Šī grāmata ir bijusi visaizraujošākā grāmatu pieredze man, tā atklāja, cik plašas ir mākslinieka iespējas eksperimentēt ar formu un saturu, lai radītu unikālas un aizraujošas grāmatu uztveršanas pieredzes. Ja Tev būtu iespēja paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Mana mīļākā grāmata ilgu laiku bija "Henri Matisse : A Retrospective". Tad kaut kādu apstākļu dēļ es to pazaudēja. Šīs intervijas jautājums manī uzjundija jūtas pret šo grāmatu, atradu, kur to pasūtīt internetā. Mani šī grāmata uzrunā emocionāli un vizuāli. Man bija svarīgi ik pa laikam pāršķirstīt un zināt, ka man viņa ir. Kāda loma Tavā dzīvē ir bibliotēkām? Apmeklēju pārāk reti. Trīs ašie: 1. Zīmēt uz papīra vai datorā? Uz papīra un planšetē. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Baseinā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Kino, jo, šķiet, tas ietver visus minētos variantus. Čivle, Agnese. Spārnotais ceļojums Eiropas arhitektūrā: ilustratīvs ceļvedis mazajiem nākotnes arhitektūras veidotājiem. Ilustrāciju autore Daina Ēķe. Literārā redaktore Gunta Miheloviča. Mākslinieciskais salikums: Adriāns Toms Kulpe. Rīga: Droši un Koši, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934239304.

Jau pirms kāda laika dienas gaismu ieraudzījušas un latgaliešu intelektuālās elites vidū augstu novērtētas nu jau divas tekstilmākslinieces Anneles Slišānes “biezpiena grāmatas” ar intriģējošu nosaukumu “tuoraga stuosti” (kādā no Ziemeļlatgales izloksnēm biezpienu dēvē šādā no krievu “tvorog” atvasinātā vārdā). Autores zīmējumiem bagātinātās un acīmredzot pašapgādā sarūpētās grāmatiņas ietver 13 nelielus sacerējumus katra. Zīmīgais cipars droši vien nav nejaušs, tāpat kā līdz sīkumam pārdomāts katrs teksta vārds. Oponējot nosaukumā minētajam žanra apzīmējumam, sacerējumus īsti par stāstiem nenosauksi, visdrīzāk tās ir miniatūras vai esejas, tomēr stipri pietuvinātas lirikai, un no liroepiskās dzejas tās atšķir vien klasiska ritma trūkums (kaut iekšējs ritms tām piemīt). Vārdi plūst viegli kā upe, vietumis spītējot gramatikai, piemēram, pazaudējot lielos sākuma burtus teikumu sākumos, pašus teikumus gan it kā saglabājot. Tam gan nav būtiskas nozīmes vēstījuma notikumu plūsmā, ko caurstrāvo spēcīgas emocijas. Tātad, Slišānes literārais virziens ir tāda kā modernā apziņas plūsma, izteikta caur norišu uzskaitījumu. Ja atceramies formā un domā stingrākās meistarīgās Valentina Lukaševiča esejas “Casnāgu maizeites”, jāsecina, ka latgaliešu literatūrā veiksmīgi iedzīvojas prozas mazās formas. Varbūt tas ir tieši vajadzīgs, lai lasīšanai ķertos klāt otrajā latviešu rakstu valodā neiesvaidīts cilvēks – tāds, kas latgaliski runā, bet lasījis nav, vai pat tīrs "ārpusnieks" no Vidzemes vai Kurzemes. Miniatūras katra ar savu sižetu ir patstāvīgi literāri darbi, tomēr tās vieno kopīga noskaņa un liriskā varone – noslēgta, sevī ierauties tendēta, līdz galam nenoformulējusies, spēcīgi emocionāli uzlādēta sieviete, pārsvarā skarbās vides un neiejūtīgu tuvāko cilvēku nesaprasta, ignorēta, aizvainota, bet stipra un izdzīvot spējīga, jo viņai pašai ar sevi jātiek galā – gan kad bērnībā iekrīt ūdenī, apgāžoties linu vezumam, gan dzemdējot bērnu ratos ceļā uz slimnīcu un pašai pārgriežot nabas saiti, gan arī tad, kad dusmīgs vīrs ar lamām un sitieniem pār viņas galvu izgāž savas dusmas. Stāstiņos iepazīstam gan šīs sievietes bērnības izjūtas, gan iekļaušanos mūsdienu procesos, gan reminiscenses no pēckara gados izdzīvotās grūtās lauku īstenības (pagātni un saknes simbolizē vēl neizveidojusies substance – piens otrajā grāmatā). Retumis ir sižeti, kuros varones dvēsele gavilē vai priecājas un uzdzīvo; biežāk gan tā salst, skumst, ir izmisusi, atstāta, sarāvusies kā biezpiens. Liriskā varone ir ļoti mazais cilvēks, kurā tikai paretam uzplaiksnī prieks (piemēram, stāstiņā par dziedāšanu). Īpašas uzmanības vērta ir grāmatas valoda. Manā konservatīvajā izpratnē rakstos būtu pieņemami divi latgaliešu valodas varianti: iespējami tuvu valodas likuma normām lietota latgaliešu rakstu valoda vai diļliteratūrā lietotā – tīrs tautā runātās izloksnes piemērs. Anneles Slišānes valoda šķiet esam hibrīds no abiem, un nezinu, ciktāl tas ir apzināts eksperiments ar vārdu un formu, ciktāl izloksnes pārzināšanas nepilnības. Sākot lasījumu, valoda mani kaitināja un sadusmoja, jo uztvēru to kā mākslīgi konstruētu latgaliešu valodas nepratējas autores radītu latgaliešu valodas versiju. Iespējams, kāda daļa patiesības arī šādā pirmajā iespaidā ir, tomēr, aizverot pirmās grāmatiņas vāku, negatīvās emocijas pārvērtās pieņemšanā. Pārzinu Dienvid- un Viduslatgales izloksnes, uz kuru bāzes arī izveidojusies latgaliešu literārā valoda, turpretim Ziemeļlatgales ļaužu runa man sveša, tāpēc izloksnes autentiskuma novērtējumu atstāšu zinātājiem. Mani kā latgaliešu valodā lasošu cilvēku mulsināja gan lielais no latviešu literārās valodas pārņemto vārdu īpatsvars, gan tai pietuvinātās gramatiskās formas, gan izloksnes leksikas īpatnības. Minēšu tikai dažu vārdu piemērus: ai (ar), tarbinie (tiešām), jov (jau), ši (šurp), toš (tak), lyls (liels), vuss (viss), špīdzeļs (spogulis). Frāzē valoda skan šādi: “Nūslauku bārnīm pūrduļus. Padzīdu i saleju bleiņus skovrūdā malnā”. Lasot iezogas doma, kāds būtu grāmatas skanējums, ja teksts būtu uzrakstīts latviešu valodā. Liekas, miniatūru literārā vērtība mazinātos, jo tieši šī dīvainā valodas forma ir īstais pamats, uz kā būvēt stāstu namiņus. Ar Slišānes valodu saistāma arī jaunās paaudzes rakstītāju un runātāju tendence "stilot" ar jaunvārdiem, latgaliski rakstošie neparastos vārdus atrod sen aizmirstos vai ierobežotā areālā lietotos valodas slāņos (pie tādiem pieskaitāms arī nosaukumā ietvertais “tuorags”), reizēm ar šādu paņēmienu aizkrāsojot robus latgaliešu valodas zināšanu līmenī. Pozitīva ir tendence šādi bagātināt valodu, tomēr jaunvārdi apgrūtina lasīšanu, tāpēc rakstītājiem būtu ieteicams ievērot mēra sajūtu. Labā ziņa ir tā, ka biezpiena stāstos leksika un gramatiskās formas vienādotas, tāpēc tā ir viegli uztverama citu novadu latgalietim, bet pārējiem latviešiem, iespējams, pat labāk saprotama nekā klasiskā latgaliešu valoda. Tāpēc “tuoraga stuosti” būs īstā lasāmviela cilvēkiem, kas grib patrenēties svešādā latviešu otrās valodas versijā. Noderīgi: www.lsm.lv / satori.lv / www.lakuga.lv Slišāne, Annele. tuoraga stuosti. (Biezpiena stāsti). Redaktore Ilze Sperga. [Šķilbēni]: anneles zeme, 2021. 80 lpp. ISBN 9789934233005. Slišāne, Annele. tuoraga stuosti. pīns. (Biezpiena stāsti. Piens). Redaktore Ilze Sperga. [Šķilbēni], anneles zeme, 2022. 80 lpp. ISBN 9789934908200. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

Stāstu krājumam nav norādīts sastādītāja vai sastādītājas vārds. Zinot, kurš veidojis krājumu, nereti var izdarīt secinājumus par kopējo ieceri vai vismaz nojaust tekstu izvēles kritērijus un atlases principus. Šī krājuma stāsti un to kārtojuma struktūra pirmajā brīdī var samulsināt, jo līdzās stāsta žanra kanonā veidotiem visnotaļ kvalitatīviem darbiem ieraugāmi arī didaktiski pamācoši teksti un pārspīlēta vēlme ieviest kaut ko jaunu latviešu stāsta tradīcijā vai arī jau sen zināmu, vietumis pat klišejisku, paņēmienu atkārtošana. Un tomēr savā nevienmērībā krājums kopumā noteikti uzrunās “kaķu cilvēkus” un, cerams, arī kādu “suņu cilvēku”, jo stāstu vienojošais elements ir nemainīgas vērtības – iejūta, sirsnība un nedaudz gaišu skumju. Kā krājuma veiksmi gribētos izcelt Ilzes Eņģeles stāstu “Randiņš” un Zanes Zustas “Polo un blusa” – tiem abiem ir kāda saistība ar blusām. Vienā gadījumā tieša – Zanes Zustas stāstā darbojas nevis parasta blusa, bet pati blusu princese Trūdija. Toties Ilzes Eņģeles stāstā kaķenes Fices viltīgā daba atsauc atmiņā Jāņa Ezeriņa lielisko noveli “Kādas blusas stāsts”. Kā labskanīgs akords uztverams krājuma noslēdzošais darbs – Kristīnes Ilziņas stāsts “Dejotāja jaunā dzīve” –, kas nevilšus liek uzdot jautājumu: “Un kas ar viņiem visiem notika pēc tam?” Lai arī stāsti it kā rakstīti par kaķiem, cenšoties iejusties šī dzīvnieka ādā, un mēģinot iztēloties pasauli, kas skatīta kaķa acīm, stāsti tomēr ir par cilvēkiem. Par bailēm zaudēt, palikt vienam, būt ne tādam, kā grib apkārtējie, par zaudētiem un iegūtiem bērniem, uzticēšanos un paļaušanos, arī vilšanos – cilvēkos, ne jau kaķos. Un par cerību, ka beigās, gluži kā pasakā, tomēr viss būs labi. Noderīgi: www.lsm.lv Latviešu rakstnieku kaķu stāsti. Natālijas Kugajevskas vāka dizains; Toma Kalninska ilustrācijas; redaktore Bārbala Simsone; priekšvārds: Kristīne Ilziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 152 lpp. ISBN 9789934320316. Sigita Kušnere ir literatūrzinātniece un redaktore.

Vēl padomju gados dzimušajiem un augušajiem labi zināms režisora Georgija Danelijas vārds. “Kin-dza-dza”, “Fortūnas džentlmeņi”, “Mimino”, “Rudens maratons” un citas kinofilmas iekrāsoja pārsvarā visai pelēcīgo padomju kino piedāvājumu. Jau pati pirmā filma “Serjoža” (diplomdarbs sadarbībā ar Igoru Talankinu) tika apbalvota prestižā kinofestivālā, bet pēc trīs gadiem tapusī komēdija “Es soļoju pa Maskavu” kļuva par Hruščova atkušņa laika kultūrzīmi. Gandrīz visas Danelijas filmas ir komēdijas: sākumposmā liriskas, vēlāk tajās dominē satīra. Grāmata “Pasažieris bez biļetes” ir režisora atskats uz aizvadīto mūžu. Tajā ir fiksēti atsevišķi mirkļi – epizodes, kurās ieraugāmi Danelijas ģimenes locekļu un laikabiedru portreti, notikumi un radošā darba “virtuves” puse. Lasot piezīmes, ne reizi vien jāsmejas balsī, un dažbrīd gribas iesaukties: neticu! Tomēr šī nav izklaides literatūra. Grāmatas centrā ir cilvēks – talantīgs labestīgs, dāsni apveltīts ar humora izjūtu, pašcieņu un spēju palūkoties uz notiekošo ar pašironiju. No grāmatas lappusēm staro mīlestība uz dzīvi un kino. Ja gadījumā šķiet, ka reizumis neslēpti nostalģiskais tonis ir nevietā, tad jāatceras, ka grāmatas oriģinālizdevums iznācis 2002. gadā – gadsimtu mijā, kad bijušās PSRS ģeogrāfiskajā telpā valdīja nosacīts miers, Abhāzija vēl atradās Gruzijas un Krima – Ukrainas sastāvā, bet Čečenijas notikumi tika uzskatīti par vietēju konfliktu un neviens pat iedomāties nevarēja, cik strauji viss mainīsies. Vai grāmatu vērts lasīt arī tiem, kam padomju valsts šķiet tāla pagātne? Protams! Jo šis ir stāsts par radošu personību, un tā ir tēma, kas nezaudē aktualitāti. Autora biogrāfiskās detaļas ieskicētas skopi – vien tik, lai izskaidrotu situāciju, kurā risinās konkrētais notikums. Kolorītais laikmeta fons papildina un izceļ stāstījuma saturu, un padomju valsts absurdie noteikumi tiek uzlūkoti kā šķēršļi, kas jāpārvar. Acīmredzami visgrūtāk pārvarami ir tie režģi, kuros sevi iesprostojam paši. Tas viss ir lasāms lieliskā Gundara Āboliņa tulkojumā. Noderīgi: www.lsm.lv / klasika.lsm.lv Danelija, Georgijs. Pasažieris bez biļetes: īsmetrāžas stāsti iz kinorežisora dzīves. Tulkojis Gundars Āboliņš. Rīga: Upe tuviem un tāliem, 2023. 415 lpp. ISBN 9789934895746. Elita Vīksna ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozaru informācijas eksperte.

Britu dzejnieka Teda Hjūza dzejas krājums “Vārnas dzīve un dziesmas” Arvja Vigula atdzejojumā piedāvā pasauli, kurā neomulīgi atrasties. “Melna ir ūdra slapjā galva, paslieta. / Melns ir akmens, grimdams putās. / Melna ir žults, dusēdama asiņu gultā.” Te kontroli pārņēmuši vilki – “apklāti ar vilnu, lai nekrakšķētu salā” –, lāči, pūces, ērgļi, vērši, jēri, kumeļi, cūkas, knišļi, gliemeži, virši, tīreļi un, protams, Vārna (šajā krājumā kopdzimtes personvārds), kā arī raupji, spēcīgi vīrieši, kuri pēc kroga apmeklējuma ziemā piesalst pie zemes “ar ledus šuvēm” vai terorizē sievas: “Pārnāk mājā, noputējis ogļu putekļiem, / Un tīšuprāt nosmērē izlietni, notraipa dvieļus, / Lai ar asu suku un beržamo dēli / Viņa apgūtu naudas stūrgalvīgo dabu. [..] / Ceptie, kokainie kartupeļi, divas stundas turēti krāsnī, lai / neatdzistu, / Ir tikai daļa viņas atbildes.” Šo sīksto vīru vitalitāte līdzinās “Neputna” dzejas sērijā jau iepriekš iznākušajam Voltam Vitmenam (“Zāles stiebri”) un Zigfrīda Lenca stāsta “Zemnieku dzejniece” varonei. Hjūza dzejā valda ne tikai dzīvnieki, bet arī priekšmetiska tēlainība – apdziedāts tiek traktors, baznīca un klints. Hjūzs kopā ar dzīvesbiedri – dzejnieci Silviju Plātu – literatūras ainavā veido apmēram tikpat nedalāmu tandēmu kā Aspazija ar Raini vai Mirdza Ķempe ar Eriku Ādamsonu. Abiem dzejniekiem fonā ir nemitīga pašnāvības trauksme (Plāta noslēdza dzīvi pašnāvībā, un Hjūzs pielika roku pie vairāku savu partneru nedziedināmas depresijas veidošanās procesa, tāpēc viņš nereti tiek dēvēts par Zilbārdi). Lūk, Plātas dzejolis, ko atdzejojusi Māra Cielēna (visa kopa pieejama 1992. gada “Dienas” literārajā pielikumā): “Viņam aiz muguras taukainas desiņas / Rindās uz restēm, dzelteni sāls klajumi, / Benzīntanki, fabriku skursteņi – šo ainavu veidoja / Nepilnības, kuru daļa bij viņa iekšas, – / Ņirbēja, pulsēja gludajā virsmā. [..] / Viņš kvēloja, it kā viņa ķermenis – / Šī mašīna, kurai mūžam elpot un pukstēt, – / Pilnīgi kurls un akls, būtu izmests ar jūras mēsliem. [..] / Viss spīdēja tā, kā spīd neskarts papīrs. / Viss raucās no saules kodīgiem stariem, / Viss, izņemot Olu klinti pret zilo traipu. / Ūdenī brizdams, viņš saklausīja / Nevērīgo bangu kuļam putas ap rifiem.” Viens no iespaidīgākajiem Hjūza dzejoļiem ir novērojums par beigto cūku (tai ir rozīgi baltas skropstas, cūka guļ kā graudu maiss, un “Tās pēdējā cienība bija zudusi. / Tā pat neizraisīja jautrību, [..] / Viņi gatavojās to applaucēt, / Applaucēt un noberzt gluži kā slieksni”), cikls par Sartru, Kafku un Einšteinu, vīrieša un sievietes attiecību izpēte, bibliskā “Vārnas dziesma par sevi” (“Kad Dievs cepināja Vārnu saulē / Viņš radīja dimantu / Kad Dievs nospieda Vārnu zem sloga / Viņš radīja spirtu / Kad Dievs saplēsa Vārnu gabalos / Viņš radīja naudu [..] Kad Dievs pakāra Vārnu kokā / Viņš radīja augli”) un dzejolis, kas veltīts rudens aiziešanai (“Septiņas skumjas”). Daži dzejoļi ir publicēti jau iepriekš, tāpēc latviešu lasītājam jau zināmi (piemēram, par cūku un par mušu, kas ir “sanitārais inspektors. Tas uzmeklē ik traipu / Ar savu Geigera skaitītāju. [..] / Viss, ko tam vajag, ir mazumiņš cukura, / Varbūt kriksītis gaļas, / Kas ir degviela tā aprīkojumam”). Papildus ieteicams izlasīt Ievas Lešinkas latviskoto Hjūza “Jaguāru” 1994. gada “Literatūrā un Mākslā”, kas nav iekļauts krājumā, un salīdzināt ar Rainera Marijas Rilkes “Panteru” (savulaik Pāvila Vīlipa atdzejots kā “Panteris”, publicēts 1929. gada “Daugavā”). Dzejas krājums nedrīkstētu palikt nepamanīts to lasītāju lokā, kuriem interesē dažādi bestiāriji vai vismaz dzīvnieki kā neparastā rakursā skatīti pavadoņi, tādas tēmas kā spriedze, drūma ainava, noslēgta, pašradīta mitoloģija un apkārtējās pasaules neatsaucība. Dzejai ir īpašs, nereti saskaldīts ritms, kas tīri fiziskā ziņā reizēm pārrauj elpas plūdumu. Modernisma poētikas paraugi Latvijā nu ir kuplināti, turklāt ir jācer, ka drīzumā tiks izdota arī Plātas lirikas izlase. Noderīgi: www.delfi.lv / www.punctummagazine.lv Hjūzs, Teds. Vārnas dzīve un dziesmas. Dzejas izlase. No angļu valodas atdzejojis un sastādījis Arvis Viguls. Redaktors Kārlis Vērdiņš. Rīga: Neputns, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934601743. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras 1. kursa studente.

Mākslas zinātnieces, Dr.art. Rutas Čaupovas (1939) grāmatas “Profesionālā tēlniecība Latvijā” apakšvirsrakstā ietvertie jēdzieni – ievirzes, personības, notikumi – ar lielu precizitāti ļauj lasītajam labāk izprast un vieglāk orientēties tēlniecības norisēs. Par tēlniecības Bībeli nodēvētais izdevums piedāvā panorāmisku ieskatu Latvijas profesionālajā tēlniecībā no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. 20. gadsimta pirmsākumiem raksturīgi ir uzkrātie iespaidi un prasmes; personības spēka izpausmes bija raksturīgas 20. gadsimta 20. un 30. gadiem, tēlniekiem gūstot panākumus un veidojot piederības sajūtu Latvijai. Grāmatā ietverts detalizēts pārskats pār tēlniecības attīstību Latvijā padomju periodā – pēc Otrā pasaules kara līdz pat atvērtākai videi tiešā un pārnestā nozīmē 60. gadu otrajā pusē un 70. – 80. gados. Monogrāfijas autore ir precīzi raksturojusi arī mūsu valsts tēlniecību pēc neatkarības atjaunošanas, izceļot 90. gadu un turpmākā perioda stilistiskas iezīmes. Grāmatā piedāvāts arī ieskats publiskās telpas veidojošajos aspektos no laikmetīgas uztveres viedokļa, kā arī dokumentētas Rīgas Tēlniecības kvadriennālēs uzkrātās pieredzes izpausmes pilsētvidē. Monogrāfijas 500 lappusēs iekļautais vizuālais materiāls piedāvā ceļojumu laikā – atsaucot atmiņā gan pagātnē notikušas izstādes, gan mākslas notikumus pilsētvidē, gan arī aicina novērtēt muzejos glabātās vērtības. Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv / www.diena.lv Čaupova, Ruta. Profesionālā tēlniecība Latvijā: ievirzes, personības, notikumi. Dizains, makets: Ivo Grundulis. Rīga: Neputns, 2023. 518 lpp. ISBN 9789934601712. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Mākslas albums “Maigās svārstības” teju 600 lapaspusēs vēsta par sešu gleznotāju – Ievas Iltneres, Jāņa Mitrēvica, Sandras Krastiņas, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes un Aijas Zariņas – darbību, īpaši izceļot mākslinieku grupas plaši apmeklēto izstādi–akciju “Maigās svārstības”, kas 1990. gadā norisinājās izstāžu zālē “Latvija”. Izdevuma sastādītājas, gleznotājas un izstādes “Maigās svārstības” dalībnieces Sandras Krastiņas atklātais stāstījums, kas ik pa brīdim mijas ar vēsturiskā fona aprakstu, atklāj mākslas radīšanas procesus strauju pārmaiņu laikā – mirkli pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā un īsi pirms 1991. gada janvāra Barikādēm. Grāmatā “Maigās svārstības” iekļautās Ulda Brieža, Gunāra Janaiša, Jāņa Deinata, Gvido Kajona, Jāņa Krūmiņa, Aivara Liepiņa un citu fotogrāfu dokumentālās fotogrāfijas un presē publicētās izstāžu recenzijas izceļ izstādes “Maigās svārstības” performatīvo raksturu. Dažādo materiālu apkopojums – mākslinieku stāsti, intervijas, recenzijas, vizuālie materiāli un mākslas teorētiķu esejas – sniedz neierasti plašu ieskatu gan mākslinieku grupas izstādēs no 1981. līdz 1990. gadam, gan katra individuālo radošo ceļu līdz mūsdienām, iezīmējot laika nogriezni vairāk nekā četrdesmit gadu garumā. Īpaši būtisks šis bagātīgi ilustrētais izdevums ir nepietiekamās laikmetīgās mākslas infrastruktūras kontekstā – lielākā daļa no izstādē tapušajiem mākslas darbiem līdz mūsdienām nav saglabājušies. Domājot par jaunākā perioda Latvijas mākslas vēstures lappusēm, jāpiekrīt gleznotājas Rasas Jansones esejā lasāmajai atziņai par deviņdesmito gadu Latvijas kultūrtelpas straujo mitoloģizēšanos. Pastiprinātu interesi par šo neseno vēsturi var novērot arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunākajā ekspozīcijā “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kurā skatāmi arī vairāku grupas dalībnieku (Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres, Aijas Zariņas un Jāņa Mitrēvica) darbi. Grāmatas pievienotā vērtība ir bagātīgais vizuālais un dokumentārais materiāls ar laikmeta liecībām, ko papildina arī mākslas teorētiķu esejas, izceļot katra grupas mākslinieka individuālo vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Un vēl – lasot šo grāmatu, varam gūt atgādinājumu par radošās brīvības garu un nozīmi. Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Maigās svārstības. Ieva Iltnere. Sandra Krastiņa. Jānis Mitrēvics. Ģirts Muižnieks. Edgars Vērpe. Aija Zariņa. Sastādītāja Sandra Krastiņa. Tekstu autori: Elita Ansone, Rasa Jansone, Sniedze Kāle, Sandra Krastiņa, Una Meistere u.c. Bibliogrāfijas sastādītāja Aivija Everte-Pole. Dizains: Inta Sarkane. Rīga: Neputns, 2023. 559 lpp. ISBN 9789934601767. Sandra Ķempele ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

2023. gada nogalē Sociālo un humanitāro zinātņu lasītavas krājums tika papildināts ar vērtīgu un vizuāli interesantu izdevumu “[Vieta grāmatas nosaukumam]. Komunikācija”. Grāmata ir divu autoru kopdarbs, un abas ir ar lielu profesionālo pieredzi komunikācijas zinātņu un mārketinga jomā. Jolanta Derkēvica–Pilskunga ir komunikācijas zinātņu doktore, Biznesa augstskolas “Turība” doktora studiju programmas “Komunikācijas vadība” direktore, docētāja, Latvijas Mārketinga profesionāļu asociācijas biedre. Savukārt Jana Bunkus ir komunikācijas vadības doktorante, Biznesa augstskolas “Turība” Uzņēmējdarbības vadības fakultātes Komunikācijas virziena vadītāja, lektore vairākās augstskolās, kā arī mentore dažādos ar komunikāciju un līderību saistītos projektos. Rokasgrāmatas ievadā autores uzsver komunikācijas nepārvērtējamo nozīmi mūsdienu sabiedrībā, atzīstot, ka tā ir visa pamatā. “Tāpēc, lai kādā profesijā Jūs strādātu un kādu lomu spēlētu šajā sabiedrībā, ir vērts ieskatīties dziļāk komunikācijā kā nozarē, lai nodrošinātu panākumus gan sev, gan darba vietai vai potenciālajai darba vietai, kurā plānojat strādāt.” Izdevums nav akadēmisku definīciju sakopojums. Autores dalās pieredzē un profesionālajās prasmēs sabiedrisko attiecību un integrētā mārketinga komunikācijā. Rokasgrāmatas saturu veido piecas nodaļas, katra no tām ir apzīmēta ar konkrētu krāsu. Kāpēc šāda izvēle? Lūk, arī autoru skaidrojums: “Baltā ir par vizuālo komunikāciju, par efektīvu prezentāciju un uzstāšanos, zaļā – par sabiedrisko attiecību pamatjautājumiem, dzeltenīgi oranžā veltīta iekšējai komunikācijai, darbam un sabiedrisko attiecību speciālista nozīmei, zilā – integrētajai mārketinga komunikācijai digitālajā vidē, bet melnā – risku un krīzes komunikācijai.” Viena no autorēm Jana Bunkus definē komunikāciju kā ikviena ikdienas nepieciešamību. Autorēm piemīt neapšaubāma prasme pastāstīt vienkārši par sarežģīto, piemēram, kā uzrakstīt preses relīzi, kas ir laba vizuālā komunikācija, kā veidot kvalitatīvu satura mārketingu. Minētās ir tikai dažas no praktiskajām profesionālā darba pamatlietām integrētā mārketinga kontekstā, kas apskatītas rokasgrāmatā. Izdevumā iekļauti arī QR kodi, kas palīdzēs lasītājiem iegūt nozīmīgu papildinformāciju internetā. Grāmatai pievienots vērtīgs izmantotās literatūras un interneta avotu saraksts. Izdevums adresēts komunikācijas nozares profesionāļiem, studentiem un visiem interesentiem, kuri vēlas izprast integrētā mārketinga komunikācijas likumsakarības un iegūt atbildes uz profesionālā darba pamatjautājumiem. Noderīgi: www.jdpintegratedcomm.com / www.turiba.lv [Vieta grāmatas nosaukumam]. Komunikācija. Autores Jolanta Derkevica-Pilskunga, Jana Bunkus; redaktore Sandra Skuja; vāka dizains: Una Spektore; foto: Ainārs Mazjānis. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2023. 195 lpp. ISBN 9789934543425. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Uģa Ieviņa grāmatas “Apdrošināšanas pamati” pirmais izdevums iznāca 2017. gadā. Nupat Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda paspārnē nācis klajā otrais, papildinātais izdevums, kura tapšanā ņemtas vērā jaunākās likumdošanas izmaiņas apdrošināšanas jomā. Grāmatā sniegts neliels vēsturisks ieskats mūsdienu apdrošināšanas pirmsākumos, un īsā, koncentrētā veidā apskatīti apdrošināšanas pamatjautājumi. Īpaši svarīgi, ka daudzas tēmas papildina praktiski piemēri, kas palīdz izprast teorijā apskatīto. Tā, piemēram, pie transportlīdzekļu apdrošināšanas skaidrots gan par pašriskiem, gan papildus iespējām šīs apdrošināšanas polises klientiem, savukārt ceļojumuma apdrošināšanas piemērā salīdzināti dažādu programmu apdrošinātie riski un apdrošinājuma summas. Izdevumā atdodama informācija arī par apdrošināšanas nozari regulējošajiem tiesību aktiem, tiek apskatīts arī apdrošināšanas tirgus un nozares specifiskās profesijas. Grāmatas noslēgumā pieejama terminu tulkojošā vārdnīca latviešu, krievu, angļu un vācu valodā, kas būs noderīga, lai palīdzētu precīzāk atrast papildus informāciju par nozari svešvalodās. Noderīgi: tnagramatas.tna.lv Ieviņš, Uģis. Apdrošināšanas pamati: mācību grāmata. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 83 lpp. ISBN 9789934360008. Ilze Gensberga ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte