Izdevuma izpēti es ieteiktu sākt ar fotogrāfiju aplūkošanu un tikai pēc tam ķerties pie Jura Poiša biogrāfijas iepazīšanas un pārējo tekstu lasīšanas. Grāmatas autori raksta saistoši un konkrēti, neizturoties pret lasītāju kā fotogrāfijas vēstures un teorijas pārzinātāju. Saprotami izskaidrots foto uzņēmumu tapšanas kultūrvēsturiskais konteksts, iezīmētas dažādas foto attēlu aplūkošanas teorijas. Un, kad lasītājs būs bagātinājies no teksta daļas, tam sekojošā Poiša fiksēto mirkļu skatīšanās būs jau gluži cita pieredze. Būs interesanti vērot savas uztveres izmaiņas attiecībā uz to, kā attēls tika pieredzēts sākumā, un kā – ar jau papildinātu zināšanu bagāžu. Grāmatas teorētiskajā daļā sastopamies ar vārdu “fototerapija”. Piekrītu, ka šī grāmata patiesi var kļūt par terapeitisku pieredzi, kas ļauj ne vien vērot aizgājušo laiku ainas un aizgājušu cilvēku dzīves, bet izprast labāk arī savējo. Skatoties aizgājušo laiku fotogrāfijas, gūstam pieredzi, kuras it kā nav bijis, taču objektīvi līdzīgas ainas noteikti atausīs katra privātajā atmiņā. Fotogrāfiju skatīšanās paredze var palīdzēt – pagātnes un tagadnes cilvēkiem – no malas, taču ar siltu empātiju. Šāds pieņemošs siltums bija jūtams fotogrāfa skatījumā uz iemūžinātajiem mirkļiem. Publiciste Santa Remere grāmatā iekļautajā esejā “Kādas izdomātas pilsētas hronika” bilst, ka piekritusi rakstīt šo tekstu kādas konkrētas fotogrāfijas iedvesmota – tas ir padomju laika dzemdību zālē uzņemts attēls, kādu veikt tolaik bija īpašs un gandrīz neiespējams izaicinājums. Aplūkojot foto, arī mani tas pārsteidz ne tik daudz ar spēcīgo stāstu, cik māksliniecisko dinamiku un pavisam vienkāršo skaistumu. Poiša foto grāmata vienlaikus bagātina, izglīto, izklaidē un sniedz mākslas baudījumu, un paredzu, ka tas noteikti būs nozīmīgs brīdis izdevuma aplūkotāja skatīšanās pieredzē – arī tiem, kuriem līdz šim nav ienācis prātā, ka foto albums ir lasāms ar ne mazāku aizrautību kā detektīvs vai ceļojumu apraksti. Noderīgi: fotokvartals.lv / lr1.lsm.lv Juris Poišs. 1957–1983. Sastādītāji, redaktori un priekšvārda autori: Toms Zariņš, Aleksejs Muraško; no angļu valodas tulkojusi Marianna Zvaigzne; Alekseja Muraško dizains. Sērija: Republika attēlos. 232 lpp. Rīga: Kultkom, 2023. ISBN 9789934875489. Anita Smeltere ir LNB Speciālo krājumu departamenta Pētniecības un interpretācijas centra muzejpedagoģe.

Nebūdama profesionāla literatūras speciāliste, Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfiju “Balsis pār jūru” vērtēju kā šedevru. Grāmatas lasīšanai pievērsos neviļus, nelolojot lielu interesi par tajā aplūkoto rakstnieka Gunara Janovska personību, jo jāatzīstas, ka neesmu lasījusi nevienu viņa grāmatu. Nu monogrāfijas iespaidā no bibliotēkas plauktiem uz manu rakstāmgaldu atceļojuši jau vairāki rakstnieka darbi. Atliek tikt skaidrībā, kas bija tas pievilcības spēks Daukstes-Silasproģes tekstā? Pirmais, kas saistīja un valdzināja, bija literatūras pētnieces godīgums un tiešums. Monogrāfijas teksts patīkami atšķiras no mūsdienās daudziem pētniekiem raksturīgās smagnējās pieejas ar teoretizēšanu un filozofēšanu, kas lasītājā neatstāj nekādus emocionālus nospiedumus. Daukste-Silasproģe dziļi izprot katru uzrakstīto vārdu un frāzi, un viegli nodod to lasītājam. Jo viss apzinātais, savāktais un pateiktais izlaists ne tikai caur racionālo prātu (bez spēcīgas loģikas klātbūtnes nemaz nevarētu saorganizēt tik plašu informācijas apjomu), bet arī caur autores sirdi. Savu mīlestību un pieķeršanos pētāmajam priekšmetam viņa pratusi novadīt līdz lasītājam īstajos vārdos. Šāds vienkāršs stils sakņojas apzinātā, Janovska daiļradei pielāgotā materiāla pasniegšanas veidā: “Nerakstīt buramvārdos, briesmīgi gudri un skaistiem izteicieniem – tā mēdzis teikt rakstnieks Gunars Janovskis. Es ceru, ka bez tā esmu iztikusi.” (Monogrāfijas nobeigumā.) Tomēr, lai arī ik rindā jūtami sirdspuksti, monogrāfijas teksts nav nekāda jūsmošana, tas ir plašā faktu materiālā balstīts eksakts pētījums. Gadu gaitā autore izdzīvojusi Janovska grāmatu personāžu likteņus, viņa arī skrupulozi apzinājusi visus pieejamos informācijas avotus par rakstnieku. Tie ir nepublicētie rokraksti Latvijas Nacionālās bibliotēkas Janovska arhīvā, Akadēmiskās bibliotēkas, Rakstniecības un mūzikas muzejā un privātpersonu īpašumā glabātie dokumenti, atsauksmes un vērtējumi par rakstnieka grāmatām trimdas latviešu periodikā, literatūras vēsturnieku apcerējumi. Avotu klātbūtni jūtam ik monogrāfijas lappusē, jo autore neskopojas ar vēstuļu un citu tekstu citējumiem, kuri, īpaši paša Janovska teksti, piešķir autentiskumu un ticamību apgalvojumiem un secinājumiem. Ar apbrīnojamu prasmi citātu un autores teksta raksts saausts skaistā audumā. Tas izdarīts tik prasmīgi un lietpratīgi, ka nerada citātu pārblīvētības iespaidu. Apskaužama Daukstes-Silasproģes prasme saskaņot savu rakstības manieri ar Janovska tekstiem, veidojot vienotu valodas plūdumu. Monogrāfijas struktūru veido divas labi harmonizētas daļas: “Biogrāfijas līnijas un krustpunkti” un “Daiļrades līnijas un krustpunkti”. Kaut grāmatas apjoms šķiet iespaidīgs, izklāsts izdevies kompakts, neieslīgstot nebūtiskās detaļās. Labi pārskatāms kļūst Janovska dzīves ceļš – gan dēkaiņa jūrnieka gaitas, gan vientulīgā dzīve īpašumā meža mājā Anglijas vidienē, gan ierobežotā iekļaušanās dzīvē svešumā, gan nemitīgā smeldze pēc mājām. Literārā darbībā pa īstam izpaudies tikai pusmūžā, rakstnieka talants Janovskī snaudis jau kopš pusaudža gadiem. Monogrāfijā parādīts, kā un kādos apstākļos tas atveras, kāds ir romānu, stāstu un dzejoļu ceļš pie lasītājiem, kā tos uztver un novērtē kritiķi un lasītāji. Šādu apceres veidu – balstītu uz notikumiem ārpus literārajiem darbiem – izraugoties, monogrāfijas autore pastarpināti un neuzbāzīgi pratusi pavēstīt arī romānu, stāstu un dzejoļu saturu un literāro kvalitāti – īsteno Janovska daiļrades būtību. “Balsis pār jūru” nav vis sērijas “Es esmu…” ietvaros radīts pienākuma darbs, bet gadu gaitā izlolota monogrāfijas autores saplūsme ar rakstnieka Janovska dzīvi un daiļradi. Divu garīgi tuvu personību satuvināšanās. Lasot jutu šādas satikšanās zelta vērtību. Noderīgi: lsm.lv Daukste-Silasproģe, Inguna. Balsis pār jūru. Monogrāfija. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. Sērija: Es esmu… Gunars Janovskis. 470 lpp. ISBN 9789934595929. . Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

“Es vedīšu tevi mājās” ir rakstnieces Ramonas Indriksones otrais romāns – 2019. gadā autore debitēja literatūrā ar stāstu krājumu “Pāris metru zem ūdens”, 2021. gadā iznāca romāns “Es biju cita”. Ja lasīti iepriekšējie autores darbi, ir aptuveni nojaušams, kas lasītāju sagaida jaunākajā romānā – sarežģīti tēlu likteņi un dramatiskas dzīves epizodes, sociālās problēmas, bet tam visam pa vidu kā mūžīgais dzinējspēks – mīlestība. Indriksone raksta par cilvēkiem mums apkārt, tāpēc romānā iekļautās tēmas un notikumi nešķiet banāli, bet no jauna akcentē mums visiem būtisko. Romāna varoņus – Adriānu, Zemgu, Sāru, Munisi un pārējos – autore atveido tādus, kādi viņi varētu būt – ne pārāk labus, ne sliktus, bet ar visām ēnas pusēm kā neiztrūkstošu viņu esības daļu, ar kuru katram pašam jācenšas sadzīvot. Romāna centrā ir izbijušas influenceres Adriānas un datorspeciālista Zemgus attiecības un ceļš vienam pie otra. Lielākie viņu attiecību traucēkļi ir pašu dzīves rūgtā pieredze un nespēja no tās atsvabināties. Ne tikai jūtas ir sarežģītas, bet arī varoņu izdzīvotie notikumi − Adriāna nesen ir zaudējusi vīru un cīnās ar depresiju. Notikumu gaitā gluži nejauši Zemgus kļūst par nozieguma šķetinātāju, tādējādi romānā iezīmējas arī detektīvelementi, jo pamazām tiek atklāti nepatīkami noslēpumi, meli un mahinācijas, saistīti ar Adriānas vīra Rolanda nāvi. Galvenie varoņi dzīvo ar apziņu, ka kaut kas vēl abiem līdz galam tomēr neļauj būt kopā – traucē gan pagātnes rēgi, gan dzīvošana sava prāta un iedomu pasaulē. Skaidrs, ka pēc daudziem kritumiem un negaidītiem dzīves pavērsieniem grūti noticēt, ka nākotnē vēl iespējams kas patiess un gaišs. Grūti arī kādam uzticēties un pielaist viņu sev tuvāk, tomēr autore saviem varoņiem iedevusi cerības stariņu, pie kā pieturēties – dzīve turpinās, neatkarīgi no tā, kādas nākotnes izvēles tiek izdarītas. “Es vedīšu tevi mājās” ir mūsdienīgs darbs, jo tajā ļoti niansēti atspoguļota cilvēka iekšējā sadrumstalotība, pievērsta uzmanība mentālajai veselībai, vecāku un bērnu attiecībām, šķirtām ģimenēm, realitātei un iedomām. Platforma Instagram, datori un vēl daudzas citas lietas – vienmēr var atrast kaut ko, aiz kā aizslēpties. Kādā epizodē Zemgus meita ļoti vēlas, lai tēvs uztaisa “vēl bildes, tik krutas, lai tās nolaiko pieci simti vai vairāk”. (100. lpp.) Tikai – ko tas dos, ja nebūs piepildījuma īstajā dzīvē? Lasot romānu, brīžiem var pārņemt neērtības sajūta, cik tieši nākas saskarties ar kādas ģimenes un tās tuvāko līdzcilvēku attiecību peripetijām un neglaimojošiem noslēpumiem. Liekas, autore vēlas panākt, lai palūkojamies sev apkārt un protam saskatīt ne tikai melnu un baltu, bet visas dzīves piesātinātās krāsas, skaidri apjaušot to, kas var satricināt mūsu līdzšinējo uztveri un rutīnu. Jebkurā dzīvē pienāk brīdis, kad jāatgriežas mājās – pie sevis. Dzīvojam laikā, kurā jaunu emociju un pieredzes iespējas ir neizsmeļamas, bet cilvēks no piedzīvotā mēdz apjukt. Grāmatā gan Zemgum, gan Adriānai nākas ieskatīties dziļāk sevī, lai tiktu uz priekšu. Tā mijas viņu dzīves ceļi, kādu laiku esot arī atšķirtībā, bet tieši vienatnē reizēm sevi izprast ir vieglāk. “Es dzīvoju krustcelēs, bet vakaros man patīk palikt vienam, sēdēt uz jumta terases un skatīties saulrietā, domājot, kurai no realitātēm patiesībā piederu un vai vispār piederu.” (9. lpp.) “[…] kamdēļ Visumam vajadzēja ļaut mums sastapties, ja nekad mēs nebūsim tie, ja es nekad Tev līdz galam nebūšu tā, kura gribētu būt.” (250. lpp.) Nevarētu teikt, ka romāna beigas ir laimīgas, taču kāds posms varoņu dzīvē ir noslēdzies, varbūt tam sekos jauns sākums, diemžēl, to neviens nekad nevar garantēt – reizēm vienkārši ir jāpaļaujas uz notiekošo. Indriksone ir uzrakstījusi aizkustinošu, smeldzīgu, melanholisku romānu par noslēpumiem, ilgām, kaislībām, tuvināšanos, attālināšanos, atkalsatikšanos. Lasītājam nāksies izdzīvot sarežģītu emociju gammu un, iespējams, mulst kopā ar grāmatas varoņiem, atpazīstot ko līdzīgu savā dzīves pieredzē. Noderīgi: lsm.lv Indriksone, Ramona. Es vedīšu tevi mājās. Redaktore Anda Ogriņa. Natālijas Kugajevskas vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 288 lpp. ISBN 9789934314117. Raiva Turka ir literatūras blogere.

Čehu rakstnieks Jiržījs Hājīčeks (1967) dzimis Čehu Budejovicē, bet bērnību un jaunību pavadījis Dienvidbohēmijas laukos. Tāpēc nav pārsteigums, ka viņa romānā, kurš tagad pieejams arī latviešu lasītājiem, atspoguļoti Čehijas lauki. Romāna “Burinieki uz etiķetēm” darbība notiek Čehu Hrumlovā un tuvējos laukos. Kāpēc grāmatai dots nosaukums “Burinieki uz etiķetēm”, lasītājs gan uzzinās tikai romāna izskaņā. Tā satura izklāsts varētu izklausīties nedaudz banāls – romāns aptver vienu gadu galvenās varones, augstskolas pasniedzējas Marijas, dzīvē pēc laulības šķiršanas, kad viņai nākas pārvērtēt savu līdzšinējo dzīves pieredzi. Grāmatas autors ir lielisks stāstnieks, viņa tēlojums ir niansēm bagāts un smalki izstrādāts. Hājīčeks savulaik atzinies, ka neviens romāns viņam nenāk viegli, to tapšanai tiek veltīti vairāki gadi: vispirms izšķiļas ideja, tad tā tiek apaudzēta ar detaļām, un tikai pēc tam, kad ir skaidrs romāna sižets, var ķerties pie rakstīšanas. Grāmatas uzbūvē izmantoti gada divpadsmit mēneši, un vienīgi oktobris izjauc pareizo secību, jo ar to romāns sākas. Lasītājs tiek iepazīstināts ar apstākļiem, kuros nonākusi galvenā varone Marija, un tikai pēc tam tiek šķetināta notikumu hronoloģiskā gaita. Hājīčeka romānā piesaista viņa māka aizraut ar vēstījumu par vienkāršu cilvēku dzīvi, kuru attiecības tā samezglojušās, ka nav redzams risinājums. Mani pārsteidza, cik psiholoģiski niansēti autors spējis attēlot galvenās varones jūtas un pārdzīvojumus. Atturīgā stāstījumā izsekots Marijas (iespējams, viņas vārds izvēlēts simboliskā nozīmē) drāmai, kurā atklājas viņas dzimtas vēsture, nesaskaņas ar māsu, bet plašākā nozīmē – starp pilsētu un laukiem, starp dažādām paaudzēm valdošā spriedze. Beidzamajā nodaļā, kad Marijai bijis pietiekami daudz laika pārdomām, viņa guvusi atziņu: “Man šķiet, ka mani vistuvākie cilvēki ir tikpat vientuļi kā es. Neprot nevienam izstāstīt, kāpēc cieš. Nezinu, kāpēc tētis tik briesmīgi dzēra. Un kā ar mammu, vai viņai jebkad ir bijušas kādas ambīcijas, kā viņa iztēlojās savu dzīvi kaut kad agrāk. Un mana māsa, kāpēc viņa visu ap sevi klusējot pieņēma un tagad velk savu likteni tālāk…” Tas ir Marijas pirmais solis pretī jaunai dzīvei, kurā – kā autors ļauj nojaust – viņa vairs nebūs vientuļa. Taču visu romāna darbību uzzināsiet un izvērtēsiet, izlasot paši. Piebilstams, ka Hājīčeks ir Čehijā atzīts autors, kurš divas reizes saņēmis čehu literatūras galveno balvu Magnesia Litera. Viņa darbi izdoti jau 13 valodās – albāņu, baltkrievu, bulgāru, horvātu, angļu, vācu, ungāru, itāļu, latviešu, maķedoniešu, poļu, slovēņu, ukraiņu, tagad – arī latviski. Noderīgi: petergailis.lv Hājīčeks, Jiržījs. Burinieki uz etiķetēm. No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa. Rīga: Pētergailis, 2022. 286 lpp. ISBN 9789984335568. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Kas mēs esam, no kurienes nākam un cik svarīgi ir nebūt vientuļam – šķiet, šie ir galvenie vizuāli un saturiski omulīgajā grāmatiņā iekļautie jautājumi. Mazais sējenis* iet savu ceļu un meklē savas saknes, savu cilti, lai nejustos vientuļš. Ceļā viņš sastop dažādus kokus un uzrunā tos, meklējot identitāti. Izdevniecības “Baltais valis” izdotā ukraiņu autores Katerinas Mihaļicinas bērnu grāmata “Kas aug parkā”, ko tulkojis Māris Salējs, vienkāršā veidā aicina bērnu meklēt likumsakarības dabā un cilvēkos. Tas ir stāsts par apkārtni, kas palīdz ieraudzīt līdzīgo un atšķirīgo dabā un mūsos. Grāmatā varam gūt vecumam atbilstošu, redzesloku paplašinošu informāciju par kokiem un to pozitīvo ietekmi uz cilvēku; plašākā kontekstā grāmata aicina domāt arī par personības izaugsmi un piederības nozīmību. Grāmatas anotācijā minēts, ka tas ir ekoizglītojošs stāsts un pasaka vienlaicīgi. Patiesi, to var lasīt divējādi. Saturiski izdevums būs sevišķi noderīgs pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, palīdzot sirsnīgā veidā bagātināt zināšanas par koku sugu atšķirībām. Īpaši uzslavējams grāmatas mākslinieciskais noformējums, ko veidojusi māksliniece Oksana Bula. Ilustrācijas ir acij tīkamas, maigos toņos un ļoti sirsnīgas, kas noteikti piesaistīs arī mazuļus, kuri paši vēl neprot lasīt. Iepriecinoši, ka mazajam sējenim pēc ilgiem meklējumiem un sirdsdēstiem izdodas sastapt savu mātes koku, kas, gluži kā sējenis, ir bezgala priecīgs par savu turpinājumu. Grāmatā ietverta, iespējams, katram no mums tik svarīgā doma, ka “laime ir atrast šajā pasaulē kādu, kurš ir tev līdzīgs” un apzināties gan savas saknes, gan turpinājumu. * no sēklas bez pārstādīšanas izaudzis jauns augs. Avots: tezaurs.lv Noderīgi: baltaisvalis.lv / lsm.lv Mihaļicina, Katerina. Kas aug parkā. No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs. Oksanas Bulas ilustrācijas. Rīga: Baltais valis, 2023. 40 lpp. ISBN 9789934918902. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas standartizācijas eksperte.

No angļu valodas tulkotā grāmata ir nopietns un aktuāls vēstījums par sabiedrībā ļoti nozīmīgu problēmu – audžuvecāku un adoptēto bērnu savstarpējām attiecībām. Grāmatā skarts sensitīvs jautājums: slēpt, sagrozīt vai atklāt informāciju par audžubērna patieso izcelsmi un adopcijas noslēpumu? Kā pareizi rīkoties, kādā veidā pasniegt šo diskrēto informāciju, lai nostiprinātu, nevis iedragātu savstarpējās attiecības audžuģimenē? Agrāk vai vēlāk visi audžuvecāki parasti nonāk šīs dilemmas priekšā. Grāmata uzvedina potenciālos adoptētājus un audžuvecākus aizdomāties par bērna iepazīšanu un pilnīgas informācijas iegūšanu, sagatavojot sevi gaidāmajiem izaicinājumiem un stratēģijām bērna audzināšanā un aprūpē. Autores arī atklāj motīvus, kāpēc patiesības izpaušana audžuvecākiem ir tik smaga un sāpīga, kā galveno minot bailes no bērna mīlestības un uzticības zaudēšanas, nereti panākot tieši pretēju rezultātu. Grāmatu caurvij doma, ka tieši patiesība un atklātība, neraugoties uz visiem par un pret argumentiem, ir galvenā mēraukla vecāku un bērnu attiecībās. Atklāta, godīga, iejūtīga komunikācija, savstarpēja cieņa un mīlestība ir stabils pamats, uz kā būvēt savstarpējo saskarsmi mūža garumā. Noslēpumi un neuzticēšanās parasti rada melus vai maldināšanu, kas veicina neveselīgu ģimenes vidi. Ikvienam bērnam ir tiesības uzzināt par savu pagātni un ģenētiskajām saknēm, tas palīdz izprast personisko identitāti. Savukārt, audžuģimene var kļūt par drošu balstu un īstajām mājām, norādīt patiesās vērtības. Zinot pagātni un dzīvojot drošā tagadnē, bērnam ir labākās iespējas izaugt par veselīgu, pašpietiekamu un visādos aspektos veiksmīgu un laimīgu personību. Nenovērtējams ieguvums audžuvecākiem un speciālistiem būs konkrēti ieteikumi, kā runāt ar bērniem par adopciju, kādus saziņas principus pielietot, kādu terminoloģiju izvēlēties, uz kādiem faktiem balstīties. Tas nav viegls uzdevums, taču ieguldot maksimāli daudz rūpju, izpratnes un mīlestības, ieguvums atmaksāsies ar uzviju. Ļoti nozīmīga ir grāmatas nodaļa "Kā veidot atvērtu saziņu par adopciju: vecāku biežāk uzdotie jautājumi”, kas gluži kā vieds padomdevējs ļaus sakārtot visus būtiskākos jautājumus un atbildes audžuvecāku misijas izpildē. Galvenā grāmatas atziņa: nenovērtējama loma audžuģimenēs ir mīlestības, atklātības un savstarpējās uzticēšanās piepildītai videi pretstatā pagātnes noslēpumu glabāšanas kaitīgumam, kuri, reiz "nākot gaismā”, var atstāt traumējošas sekas uz bērna personību jebkurā vecumā līdz pat saišu saraušanai ar audžuvecākiem. Balstoties uz grāmatas virsrakstā ietverto tēzi – kā runāt ar audžubērnu, adoptētu vai aizbildnībā esošu bērnu par viņa pagātni, tajā tiek sniegta vispusīga informācija, kā ari praktiski ieteikumi un stratēģijas adoptētājiem ar dažāda vecuma bērniem: no zīdaiņa līdz pusaudža vecumam, bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem ar traumatisku dzīves pieredzi. Nenoliedzami, grāmatas autoru daudzu gadu garumā darbā ar audžuģimenēm uzkrātā pieredze un atziņas būs noderīgas gan pašiem audžuvecākiem, gan adopcijas speciālistiem, veselības aprūpes speciālistiem, skolotājiem un psihologiem, kā arī visiem, kuriem nav vienaldzīga audžubērnu labklājība mūsdienu sabiedrībā. Noderīgi: sosbernuciemati.lv Patiesība par tavu pagātni: kā runāt ar audžubērnu, adoptētu vai aizbildnībā esošu bērnu par viņa pagātni. Autori: Betsija Kīfere Smolija un Džeina E. Skūlere; redaktore Līva Fokrote; tulkotāja Inese Amoliņa-Hasnere; mākslinieks Jānis Uplejs. Rīga: Latvijas Kristīgā studentu brālība, 2022. 351 lpp. ISBN 9789934234934. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmata ir patiesa, atklāta un godīga pret lasītāju, turklāt tajā ietvertas mūsdienu jauniešiem ļoti aktuālas tēmas: jaunības periods, attiecības, sevis meklēšana un izprašana, ballītes, seksuālā orientācija, ilūzijas un ilgas. Iepriecina arī jaunā rakstnieka labā, bagātā, viegli tveramā rakstu valoda," tā par deviņpadsmitgadīgā rakstnieka Gusta Ābeles debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums" (2023) raksta Madara Freivalde. Gusts Ābele ir arī jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors un strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā kā jauniešu pasākumu kurators. Kā pie Jums ieradās grāmatas “Pasaulē mīļākais klusums” ideja? Kad dzīves notikumi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi sāka šķist interesantāki nekā tas, kas izlasāms grāmatās un redzams filmās, kļuva skaidrs, ka par tiem ir vērts uzrakstīt. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Lai sevi mobilizētu rakstīt disciplinēti, sāku rakstīt NaNoWriMo jeb Nacionālā rakstīšanas mēneša ietvaros – novembra laikā, katru dienu rakstot 1667 vārdus, mēneša laikā jāuzraksta 50 000 vārdu jeb romāns. Piecu gadu laikā šī prakse ir palīdzējusi arī ikdienā atrast laiku, lai impulsa gadījumā spētu intensīvi rakstīt. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Nerakstīt memuārus, autobiogrāfiju vai dienasgrāmatu, bet oriģinālu tekstu, kas nav atkarīgs no manas dzīves un ir pašvērtīgs. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Par to, ka cilvēki to lasa, novērtē un sajūt. Par to, ka tā ir iekļuvusi topos un nominēta “Kilogramam kultūras”. Ko Jūs kā rakstnieks meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Spēju rotaļāties ar valodu, uzrakstīt universālu tekstu, kurā daudzi spēj saskatīt sevi. Rakstīt skaisti par neglītām lietām. Radīt dzīvi, kuru gribētos dzīvot ar visiem tās negludumiem. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Olivjē Burdo “Gaidot Bodžanglu”, jo, pirmkārt, tā atbilst visiem augšminētajiem kritērijiem un, otrkārt, tā parādīja man, cik dažādi ir iespējams lūkoties uz dzīvi, kā arī pamudināja izveidot dramatizējumu un iestudēt izrādi, kas kalpoja par pamatu manis dibinātajai teātra studijai “Kāpnes”, kurā iepazinos ar lielu daļu savu tagadējo draugu un domubiedru un kas palīdzēja man pārliecināties par izvēlētās karjeras nozīmi manā dzīvē. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Vidusskolā rakstot referātus, noderēja Digitālā un Misiņa bibliotēka, taču ikdienā mana bibliotēka ir tantes grāmatu plaukts. Trīs ašie: 1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā? Datorā. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Laba grāmata, art-house kino, mīļa izpildītāja koncerts, bet vienmēr – teātris, teātris, teātris. Ābele, Gusts. Pasaulē mīļākais klusums. Ilustrāciju autore Aribella Jauja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239200.

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Lai gan krājums noteikti vairāk uzrunās bērnus un jauniešus, tomēr nedaudz nostaļģisku sajūtu gūšanai un pārdomām par to, kā tad rodas stāsti – gan baisie, gan tie, kas ne pārāk – tas būs noderīgs laika kavēklis ikvienam, kuru šāda tematika spēj uzrunāt," tā par lietuviešu rakstnieces Kotrīnas Zīles grāmatu "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā", kuru tulkojusi Dace Meiere, raksta Emīls Rotgalvis. Aicinājām Daci, kura latviskojusi ārkārtīgi daudzus izcilu rakstnieku darbus, pastāstīt vairāk par sava darba oderi. Kā radās ideja tulkot Kotrīnas Zīles grāmatu "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā"? Šī nav pirmā Kotrīnas Zīles grāmata, ko tulkoju. Jau 2019. gadā Jāņa Rozes apgāds izdeva lielisko romānu pusaudžiem “Samainītais”. Tas bija pirmais Kotrīnas darbs, ko izlasīju, tūliņ sajūsmināta ieteicu izdevējam un drīz vien ķēros pie tulkošanas. Loģiski, ka ar nepacietību gaidīju nākamo Kotrīnas darbu, un tas manas gaidas nepievīla. Manuprāt, autore abās šajās grāmatās pārsteidzoši lieliski izmanto lietuviešu mitoloģijas tēlus, ieliekot tos mūsdienu vidē. Pastāstiet par tulkotāja darba aizkulisēm – kā īsti notiek šis process? Katrai grāmatai viss notiek mazliet atšķirīgi, bet lielākoties process izskatās šādi: I posms: izlasīt, sagribēt tulkot, izvēlēties un pierunāt izdevēju (vai arī otrs variants: saņemt no izdevēja tekstu, izlasīt, izlemt, vai vēlos tulkot), laikus sākt prātot par tulkošanas laikā gaidāmajām grūtībām. II posms: kad pienācis reālais tulkošanas brīdis, kuru no I posma var šķirt arī pāris gadu, iedziļināties tekstā un censties ar to saplūst, rakstīt tizlu melnrakstu, mēģināt uztvert un atdarināt autora balsi un stilu, dzīt pēdas citātiem un terminiem, lasīt visu ko, kas saistīts ar teksta tematiku, konsultēties ar zinātājiem, reizēm sagatavot jautājumu sarakstu autoram un viņu izprašņāt, beidzot tikt līdz tīrraksta stadijai, visu pielabot, pieslīpēt, lasīt sev priekšā pusbalsī. III posms: pārlasīt tekstu ar redaktora labojumiem, tos akceptēt vai noraidīt; pārlūkot tekstu pēc korektora. Otrais posms katrai grāmatai, protams, ir visatšķirīgākais. Piemēram, abās Kotrīnas Zīles grāmatās ir nedaudz teksta dialektā, un es lūdzu palīgā paziņu, kura man tos pārcēla Viduslatgales izloksnē. Kas bija grūtākais, tulkojot šo grāmatu? Droši vien nezaudēt dabiskumu, tuvumu dzīvai, runātai valodai. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota? Lieliska un gudra grāmata – kā lai nepriecājas, ka lasāma latviski! Un es priecātos, ja arī latviešu autori vairāk izmantotu mūsu mitoloģiju. Turklāt Kotrīnas grāmatas ir viņas pašas ilustrētas – īsti laikmetīgas mākslas darbi. Ko Jūs kā tulkotāja meklējat un novērtējat citu autoru grāmatās? Man laikam par visu svarīgāks ir valodas skanējums. Un vēl, lai darbs nebūtu pavirša haltūra, kam pietrūcis, piemēram, redaktora. Tulkotāji ir izlutināti lasītāji. Un vienlaikus arī vispiekasīgākie lasītāji. Tekstus, kurus tulkojam, mēs izpētām līdz pēdīgai vīlītei un pamanām katru vissīkāko brāķi. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Nu nē! Šo spēlīti es atsakos spēlēt! Tā es neesmu ar mieru. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Ir bijuši dzīves posmi, kad uz bibliotēku esmu gājusi strādāt, proti, tulkot – mierā un klusumā, vietā, kur vide palīdz sakoncentrēties. Bibliotēkas joprojām ir dārgumu krātuves, kur varu atrast visu, ko ievajagas tulkojot – citātus, terminus utt. Bet, galvenais, bibliotēkās dzīvo milzums manu bērnu – manu tulkojumu. Allaž, kad viesojos kādā bibliotēkā, lai tiktos ar lasītājiem, apstaigāju plauktus un ar acīm meklēju mīļās, pazīstamās savējo muguriņas. Trīs ašie: 1. Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Gan, gan. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Koncerts. Vēlams, baroka mūzikas koncerts. Zīle, Kotrīna. Dvēsele sviestmaižu kārbiņā. Autores teksts un ilustrācijas. Tulkotāja Dace Meiere. Literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239323.

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Milzīga pateicība šoreiz rakstniecei Ingai Ābelei, kura, sirsnīgas draudzības ar grāmatas varoni Lidiju Doroņinu-Lasmani iedvesmota, stāstījumam pievienojot savu rakstnieces papildvērtību, grāmatas lasītājiem atklājusi šo vienu no Latvijas izcilākajām sievietēm tik pievilcīgā personības starojumā," tā par Ingas Ābeles grāmatu "Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atmiņu dārzs" raksta Anda Saldovere. Aicinājām grāmatas redaktori un izdevniecības "Dienas Grāmata" direktori Daci Sparāni-Freimani pastāstīt vairāk par to, kā strādā redaktors un kā noritēja darbs pie Ingas Ābeles grāmatas. Kā pie Jums ieradās piedāvājums rediģēt šo grāmatu? Proziste, dzejniece un dramaturģe Inga Ābele jau ilgus gadus ir “Dienas Grāmatas” autore – rakstniece, kuras darbi ir vieni no jēgpilnākajiem un izkoptākajiem mūsdienu latviešu literatūrā. Ingai piemīt arī apbrīnojami augsta empātijas spēja ne tikai filozofiskā šī jēdziena tvērumā, bet arī reālā cilvēciskā līdzcietībā un pacietībā, tāpēc, nonākusi vienās krustcelēs ar 20. gadsimta sirdsapziņu, kā, domāju, varam dēvēt Lidiju Doroņinu-Lasmani, skaidrs, ka viņa nevarēja šo būtisko laikmeta liecību – Lidijas Lasmanes pieredzes un domu pasauli – atstāt bez ievērības. Pastāstiet par redaktores darba aizkulisēm – par šo procesu mazāk zināms, kā tas notiek? Literāra darba redaktora pirmais un galvenais uzdevums ir noturēt līdzsvaru starp autora “autentiskumu” un valodas “formulāriem”, abi ir vienlīdz nozīmīgi. Ir jāsaprot, ka valoda ir daudz plašāka pasaule par literārās valodas rāmi, tomēr, lai kā tas dažkārt nepatiktu autoriem, gramatika ir nevis drauds un naidnieks, bet svarīgs palīgs domas “vieliskošanā”, proti, rakstniecībā. Un tai pašā laikā nekad nevajag aizmirst, ka izcilam talantam būs gana arī ar, tā teikt, krāsns oglīti un papes gabalu – un tos nedrīkst sapostīt, redaktoram gan jāpzinās sava (sarga un padomdevēja) loma, gan – tieši šai frazeoloģiskajā nozīmē – jāzina sava vieta. Kas bija grūtākais, rediģējot šo grāmatu? Protams, ka temats. Kad tev aci pret aci jāizdzīvo kādam konkrētam cilvēkam varas nolaupīta dzīve. To apzinoties, nav viegli šo darbu lasīt. Tomēr, distancējoties no tā, jāteic, ka visgrūtāk ir rediģēt tieši talantīgu, spēcīgu autoru darbus. “Lidijas ziediņi” tāds ir dubultā – gan satura devējas, gan teksta radītājas aspektā. Nav iespējams vieglu roku labot kādu nevietā iesprukušu vārdu, interpunkcijas zīmi – jāspēj atšifrēt, ko tieši autors gribējis vēstīt – ir tā tikvien kā kļūda, vai tomēr izteiksmes savdabība, vai pat tu savā īsredzībā esi izlasījis citu domu un tai aplami pieķēries. Manuprāt, “Lidijas ziediņi” pirmām kārtām tomēr jāskata kā literārs darbs, jo, par spīti materiāla dokumentalitātei, pieraksts un uzklausīto domu sakārtojums ir Ingas Ābeles veidots, un tas ir darīts, nevis atdarinot vēstītāju, Lidiju Lasmani, bet iejūtoties, izdzīvojot un izstrādājot šo tekstu proziskā veselumā. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota? Lielākais gandarījums ir par patieso lasītāju interesi par šo grāmatu un ka Lidija ir to piedzīvojusi. Par tik daudzu cilvēku ierašanos sveikt Lidiju tālā Kurzemes baznīciņā, Sārnates draudzes namā jūras krastā, nemīlīgā un lietainā jūlija dienā, vietā, kur nav nenieka no civilizācijas labumiem, tikvien kā pašu sarūpēts cienasts turpat līdzās altārim pēc dievkalpojuma un reti piedzīvojama gaiša, cilvēciska kopā būšanas sajūta. Lidijas Lasmanes dzīves spēka stāsts mums katram var būt par palīgu saprašanai, kas šajā dzīvē ir īsti svarīgs. Ko Jūs kā redaktore meklējat un novērtējat grāmatās kopumā? Ja īsi, tad – arvien meklēju mācību, meklēju neatrisināmus uzdevumus, jo, tikai pastāvīgi nodarbinot savu prātu, varam cerēt palikt spriestspējīgi. Es nenoniecinu “izklaidējošo literatūru”, taču arī tajā vēlos kādu virzošo, domu rosinošo vektoru. Ja Jums būtu iespēja paturēt tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Šis ir briesmīgs, neatbildams jautājums, bet, ja reiz tā, tad lai būtu Knuta Hamsuna “Pa aizaugušām tekām”. Gan tik dziļās un neierobežotās valodas plūsmas dēļ (gan pašam Hamsunam, gan arī Konstantina Raudives tulkojumam pateicoties), gan aiz tā neciešamā un tik nepieciešamā skaudruma un patiesīguma, kas iekodēts šajā ārēji it kā īsajā, pat skopajā grāmatiņā. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bērnībā un jaunībā itin būtiska, jo ar vecāku veidotu mājas bibliotēku, lai cik tā apjomīga, augošam prātam vienmēr izrādīsies par maz, jo meklējumu virzieni var izrādīties citi un ne mazāk vērti, to redzu pēc saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, un mājās arī visu nekad nepaturēsi vietas trūkuma dēļ, tomēr izlasīt, izzināt ir svarīgi. Trīs ašie: Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Peldēt jūrā vai baseinā? Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Šo ašo jautājumu jēgu gan īsti neuztvēru – jo man nav īstu iebildumu arī pret citiem atbilžu variantiem (jo svarīgs jau saturs, ne forma) – ja nu vienīgi pret baseinu😊 Ābele, Inga. Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs. Pierakstījusi un sakārtojusi Inga Ābele; vēstures konsultante Inese Dreimane; redaktore Dace Sparāne-Freimane; Jāņa Esīša dizains; noformējumā izmantots Ievas Jurjānes gleznas fragments. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 167 lpp. ISBN 9789934595875.

Vasaras viducī lasītājus sasniedz kārtējais “Literatūras ceļveža” dubultnumurs. Pašā pilnbriedā, – kad vasara ir plaukumā un baudāma pa īstam, – neraugoties uz aizspriedumiem par saulgriežu robežšķirtni starp vasaru un rudeni. Bet ideju vasaras svinēšanai taču mums netrūkst! Turklāt, vasaras uznāciens šoreiz sakrīt ar piecus gadus lolotajiem pašiem latviskākajiem tautas sadziedāšanās un sadancošanās svētkiem, tādējādi stiprinot arī mūsu tautas pašapziņu un jau maijā – hokeja pavasarī – piedzīvoto kopības sajūtas atgriešanos. Novēlot vasaras atvaļinājuma sezonā ieplānot laiku arī vērtīgai, iespējams, agrāk malā atliktai grāmatai, vēlamies norādīt vien dažus akcentus, balstītus šajā numurā iekļautajos lasīšanas pieturpunktos. Numura galvenā tēma šoreiz ir ar mūsu valsti, tās vēsturi (arī kultūrvēsturi, mākslu, rūpniecību) saistīti izdevumi. Saturā iekļauti arī vairāki LNB darbinieku sagatavoti izdevumi. Latvisko lasīšanas piedāvājumu papildina arī divas mūsu kaimiņvalsts – igauņu rakstnieku grāmatas. Izņemot dažus bērniem adresētus izdevumus, daiļliteratūru šoreiz nepiedāvājam – apzinoties, ka jūsu veltītā laika vērts atslodzes romāns vai dzeju grāmata atradīs ceļu pie sava lasītāja jebkurā gadījumā – tuvākās bibliotēkas, drauga vai radinieka ieteikti. Un vēl. Šoreiz aicinām jūs lasīt ne tikai nopietnās, izzinošās, sev profesionāli nepieciešamās grāmatas. Varbūt tieši vasara ir piemērots brīdis, lai vienatnē vai, vēl jaukāk, savu bērnu vai mazbērnu kompānijā, veltītu laiku arī saturīgai bērnu grāmatai – pat, ja tā adresēta sešgadniekam! Jāteic gan – bērnu grāmatu izvēle mūsdienās ir tik plaša, ka būs pagrūti izvēlēties. Pāris jaukas bērnu un pusaudžu grāmatas iesakām arī šajā “Literatūras ceļveža” numurā. Pamēģiniet to darīt arī tad, ja esat dzīves nogurdināts cilvēks ar visnotaļ cienījamu dzīves pieredzi, kuram līdzās nav neviena, kam palasīt priekšā. Un noticiet – tas būs ieguvums jums pašiem, jo atslogos prātu no problēmām tik pārpildītās ikdienas, to vietā sniedzot devu viegluma un bezrūpības. Tādēļ piedāvājam aplūkot šī numura noslēdzošo apskatu un ieklausīties britu rakstniecē Katrīnā Randelā, kura grāmatā “Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri” šīs ikvienam priekš sevis tik noderīgās nodarbes nepieciešamību pamato ļoti pārliecinoši! Lai mums atrodas brīdis vērtīgai grāmatai jebkurā gadalaikā – līdzsvarā ar dziesmu, deju, labu koncertu, ogošanu vai pastaigu pa jūrtaku! Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore "Literatūras ceļveža" 2023. gada 4. numurs (maijs/jūnijs) PDF Numurā lasi: Manteifels, Gustavs fon. Inflantijas kņaziste 17. un 18. gadsimtā Zaļuma, Kristīne. Vidzemes muižas un to bibliotēkas Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie Millers, Juris. Lielie kapi Rīgā A Cultural History of the Sea Dumbrauska, Anita. Mums ir dvīņi! Policijas tiesības: mācību līdzeklis Hānbergs, Ēriks. Trīs tējkarotes cukura Kļaviņš, Māris. Radioaktivitāte Kārkla, Zita. Iemiesošanās Margēvičs, Tālivaldis. Dzīves melnā montāža Kaplinskis, Jāns. Ledus un Titāniks Penipakere, Sāra. Pakss. Mājupceļš Hinrikusa, Kadri. Katrīna un zirņi Randela, Katrīna. Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri

2020. gada martā, Covid-19 pandēmijas un tās radītās sociālās krīzes sākumposmā, Latvijas Universitātes mācībspēki, pētnieki, doktoranti un maģistranti nolēma monitorēt un analizēt Latvijas mediju ekoloģiju. Šī darba rezultāti apkopoti monogrāfijā “Latvijas mediju ekoloģija 2020. gada pandēmijas krīzē”. Kolektīvās zinātniskās monogrāfijas mērķis – pētīt Latvijas mediju ekoloģiju, tās stipros un vājos posmus SARS-CoV-2 izraisītās pandēmijas situācijā jauno komunikācijas tehnoloģiju apstākļos. Pētījuma autoru komandu veido Skaidrīte Lasmane, Vita Zelče, Marita Zitmane, Raivis Vilūns, Sanita Dubra, Klinta Ločmele, Velta Skolmeistere un citi. Grāmatas galvenie tematiskie virzieni ir Latvijas mediju un sociālo tīklu informatīvā loma krīzes apstākļos un digitālo tehnoloģiju nozīme sabiedrības noskaņojuma vadīšanā pandēmijas laikā. Autori iepazīstina ar mediju ekoloģijas pieejas teorētisko pusi, kā arī pievēršas reāliem piemēriem ikdienas dzīves atspoguļojumam – iztirzājot, piemēram, privātās telpas pēkšņo pārtapšanu par darbavietu, tās bieži vien amizanto publisko atainojumu video komunikācijā, kā arī, iespējams, līdz šim par maz aplūkoto mājdzīvnieku lomu un to mediatizāciju mājsēdes laikā. Nodaļā par digitālo tehnoloģiju jaunajām paplašinātajām funkcijām aplūkoti Covid-19 pandēmijas radītās krīzes laikā ieviestie jaunie digitālie risinājumi un lietotāju spēja tiem pielāgoties. Monogrāfijas autori atgādina par kultūras industrijas rīkoto pasākumu norisi digitālajā vidē – digitālo teātri, kinofestivāliem, svētku svinēšanu mājās ar masu mediju un sociālo tīklu starpniecību. Monogrāfijā analizēti izaicinājumi izglītības, reliģijas un sporta norišu rīkošanā, aplūkots valdošais noskaņojums saistībā ar nozaru transformāciju, kā arī mediju spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Kā atzīmē pētnieki, pandēmijas diktētie ierobežojumi ietekmējuši sabiedrības noskaņojumu, kopības izjūtu un garīgo veselību – acīmredzama loma noskaņojuma vadībā bijusi tradicionālajiem un jaunajiem medijiem. Monogrāfijā apskatīts interneta mediju izklaides saturs, kā arī humors kā sava veida grūtību pārvarēšanas mehānisms sabiedrības garīgās veselības uzturēšanā. Pārskats par karikatūru un anekdošu tematiku un skaitlisko dinamiku atgādina par humora būtisko lomu spriedzes mazināšanā un sabiedrības vienošanā. Grāmatas autori atgādina, ka Covid-19 pandēmija bija pirmā pandēmija, kas norisinājās sociālo mediju laikmetā, tāpēc šis laiks lika gan medijiem, gan pētnieciskajām institūcijām, valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām kļūt par faktu pārbaudītājiem, viltus ziņu atmaskotājiem un dezinformācijas izplatības apkarotājiem. Autori uzsver, ka ārkārtējās situācijas apstākļos tradicionālajiem un jaunajiem medijiem bijusi liela loma arī sabiedrības noskaņojuma vadībā, tādējādi ietekmējot krīzes ātrāku vai, gluži pretēji, novilcinātu risinājumu. Grāmatā aplūkota dominējošā emocionālā gaisotne medijos, kā arī veikti secinājumi par mediju uzturēto krīzes atspoguļojumu un tā ietekmi uz sabiedrības noskaņojumu. Mediju ekoloģijas pētījums sniedz plašu pārskatu par sabiedrības un mediju pielāgošanās un pat izdzīvošanas stratēģijām jaunā situācijā. Monogrāfija ir ne tikai mediju vides pētījums; tā atklāj arī mediju neaizstājamo lomu krīzes vadīšanā un sabiedrības noskaņojuma veidošanā. Grāmatai pieejams kopsavilkums angļu valodā. Izdevums lasāms arī elektroniski. Noderīgi: apgads.lu.lv / lsm.lv Latvijas mediju ekoloģija 2020. gada pandēmijas krīzē. Redaktores Vita Zelče, Skaidrīte Lasmane un Marita Zitmane. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 502 lpp. ISBN 9789934189999 un 9789934188602 (PDF versija). Lauma Remese ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte

Iesaka Latvijas reģionu bibliotekāri Grāmata “Ilūkste-Augškurzemes metropole” vēsta par īpašu, unikālu pilsētu Latvijas dienvidaustrumu daļā – Daugavas kreisajā krastā, Sēlijā, Augšdaugavas novadā. Pilsētas vēsturiskais statuss metis līkločus: savulaik tā bijusi gan novada, gan rajona un apriņķa centrs. Pilsētas tiesības Ilūkste ieguvusi kopš 1917. gada (daļējas pilsētas tiesības piešķirtas 1892. gadā), savukārt vēstures avotos pirmo reizi minēta 1559. gadā. Jauno, saturā bagāto grāmatu – sava veida himnu Ilūkstei – sarakstījusi bijusī Ilūkstes novada sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Piļķa. Nebūdama sēliete, bet gan malēniete no Gulbenes, autore mazpilsētā iemīlējusies uzreiz pēc ierašanās Ilūkstē strādāt. Grāmatā apkopots daudz nozīmīgu faktu, kurus papildina citāti no periodikas. Stāstījumu bagātīgi ilustrē zīmējumi, fotogrāfijas, tabulas un kartes. Darbu grāmatas tapšanā ieguldījuši arī Ilūkstes bibliotekāri, palīdzot dažādu dokumentu un faktu apkopošanā. Grāmatas tapšanā izmantoti Rīgas un Daugavpils arhīvu materiāli. Tās zinātniskie recenzenti ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Mārtiņš Mintaurs. Izdevums dalīts hronoloģiski – sākot no senajiem sēļiem un viņu kultūras aizvēsturē līdz pat 1991. gada Barikādēm. Ieskats par vienu no senākajām baltu ciltīm un to apdzīvotajām teritorijām sniegts nodaļā “Sēļi un to kultūra aizvēsturē” un “Sēļi rakstītajos avotos”. Par apdzīvotu vietu Ilūkste sāka veidoties 16. gadsimta vidū, un, pateicoties tirdzniecības attīstībai, kā arī jaunu ceļu izbūvei, kas veidoja nozīmīgus sakarus ar tuvējām valstīm un pilsētām, pamazām ieguva pilsētas aprises. Par Ilūkstes un tās apkārtnes veidošanos lasāms grāmatas nodaļā “Kurzemes un Zemgales hercogiste (1562–1795)”. 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā Ilūkste bija izveidojusies par svarīgu Kurzemes un Zemgales hercogistes un vēlāk Kurzemes guberņas kultūras un izglītības, kā arī fabriku, manufaktūru un amatniecības centru – to uzzinām nodaļā “Kurzemes guberņa 1795–1918”. Vietējo muižnieku Zībergu dzimtas atstātais mantojums – muižas ar krāšņām pilīm un skaistajiem parkiem – Ilūkstes apkārtni padarīja īpaši ainavisku. Pateicoties vietējo muižnieku mecenātismam, Ilūkstē tika uzbūvētas vairākas sakrālās celtnes – te minamas Ilūkstes Jezuītu baznīca un klosteris. Baznīca bija tā laika varenākā jezuītu sakrālā celtne tagadējo Baltijas valstu teritorijās. Vairāk par Zībergu dzimtas ieguldījumu lasāms grāmatas nodaļā “Plāteru–Zībergu atstātais mantojums”. No 1915. līdz 1917. gadam Ilūkstes apkaimē norisinājās Pirmā pasaules kara kaujas, kuru rezultātā pilsēta tika sagrauta līdz pamatiem. Par kara norisi Ilūkstē un tās apkārtnē stāstīts nodaļā “Pirmais pasaules karš (1914–1918)”. 1918. gada 18. novembrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika, Ilūkste atradās dažādu armiju konfliktu zonā. To skāra arī neatrisināti robežu jautājumi starp Latviju un Lietuvu. Sīvas kaujas pilsēta piedzīvoja arī Neatkarības kara laikā no 1919. līdz 1920. gadam. Par jaunās Latvijas Republikas pasludināšanu un kara darbību neatkarības cīņās Ilūkstē un tās apkārtnē lasāms grāmatas nodaļās “Latvijas Republikas dibināšana (1918)” un “Neatkarības karš”. Atdzimstot no gruvešiem un pelniem, Ilūkste pamazām sāka atkopties no Pirmā pasaules kara sekām. Pilsētā tika celtas jaunas ēkas, sakārtota infrastruktūra. Ilūkstes pārvalde gadu no gada cīnījās par naudas līdzekļiem pilsētas atjaunošanai. Pilsētā atplauka saimnieciskā un sabiedriskā dzīve. Stāsti par to – nodaļā “Starpkaru periods (1918–1940)”. Tomēr drīz vien pasauli pāršalca Otrais pasaules karš, pārtraucot arī Ilūkstes mierīgo dzīvi un attīstību. Genocīds pret ebrejiem nacistu okupācijas laikā, padomju okupācijas režīma īstenotās deportācijas 1941. un 1949. gadā cirta dziļas rētas arī Ilūkstes un tās apkārtnes iedzīvotāju ģimenēs. Par šo laika posmu lasāms grāmatas nodaļās “Otrais pasaules karš (1939– 1945)”, “Ebreju kopiena un tās liktenis holokaustā”, “Sibīrija (1941) un (1949)”. Padomju varas gadus Ilūkstē raksturo stingrs režīms saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pilsēta atguvās no Otrajā pasaules karā nodarītajiem postījumiem. Ilūkstes ielas un nami ieguva jaunas formas un krāsas. Pilsēta attīstījās dažādās jomās – rūpniecībā, izglītībā, medicīnā, sportā un kultūrā. Pār Ilūkstes uzņēmumu, iestāžu un organizāciju ikdienu padomju varas gados stāsta nodaļa “Latvijas PSR (1946–1990)”. Atmodas laiks Ilūkstē ieradās ar jaunām vēsmām. Patriotisms un brīvas Latvijas ideja, līdzīgi kā citur Latvijā, pieņēmās spēkā arī Sēlijā. Līdz ar citiem Latvijas iedzīvotājiem ilūkstieši aktīvi piedalījās dažādos vietējas un valsts nozīmes pasākumos. Piedaloties Baltijas ceļā 1989. gada augustā un janvāra Barikādēs 1991. gadā, arī daudzi Ilūkstes iedzīvotāji pauda vēlmi atgūt Latvijas brīvību. Par ilūkstiešu aktivitātēm Atmodas laikā lasāms grāmatas nodaļās “Atmoda (1988-1990)”, “Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana (1990)” un “Barikādes (1991)”. Mums, bibliotekāriem, ir īpašs prieks izzināt agrāk neizpētīto par savu pilsētu, arī bibliotēkām dažādos laika periodos, salīdzināt atklāto ar šodienu, kā arī ieteikt šos Ilūkstes atklājumu stāstus mūsu lasītājiem un kolēģiem citās bibliotēkās. “Mēs esam tie, kas veido, mīl mūsu pilsētu – ILŪKSTI no bezcerīgām drupām līdz baltām baznīcām.” Aija Piļķa Noderīgi: ilukste.lv / latgaleslaiks.lv Piļka, Aija. Ilūkste-Augškurzemes metropole. Zinātniskie recenzenti: Ēriks Jēkabsons, Mārtiņš Mintaurs. Vāka un grāmatas dizains: Madara Pastare. Ievadvārdi: Zbigņevs Stankevičs, Stefans Rāzna. Ilūkste: Ilūkstes novada pašvaldība; Ilūkstes pilsētas administrācija, 2022. 378 lpp. ISBN 9789934236136. Ināra Valpētere ir Ilūkstes pilsētas centrālās bibliotēkas direktore