Izdevums, kas veltīts Saeimas kārtības ruļļa 100. jubilejai, veidots kā dažādu šī likuma redakciju atspoguļojums, turklāt interesantais iesējums – trepītē cauršūtas burtnīcas – ļauj viegli sameklēt nepieciešamo versiju. Vairāku redakciju apkopojums piedāvā iepazīties ar dažādos laikos aktuālajiem likuma tekstiem, kā arī to attīstību un izmaiņām cauri laikiem. Likuma vēsturiskās versijas – 1923. un 1929. gada redakcijas – ir publicētas kā faksimilizdevums no laikraksta “Valdības Vēstnesis” materiāliem, savukārt aktuālā redakcija atspoguļota ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 2016. gadam. Izdevuma ievadvārdus rakstījuši Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Dina Meistere un Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš. Edvards Smiltēns: “Līdzīgi kā mūsu sabiedrība ir mainījies gan likumdošanas process, gan tam līdzi ir mainījies Saeimas kārtības rullis. Var droši paredzēt, ka izmaiņas notiks arī turpmāk. Taču skaidrs, ka tas vienmēr pildīs savu galveno funkciju, nodrošinot likumdošanas procesa kārtību un skaidrību, ļaujot deputātiem demokrātiskā un sabiedrībai saprotamā, caurskatāmā veidā īstenot pašu galveno – vēlētāju gribu.” Dina Meistere: “Saeimas kārtības rullis pēc savas dabas ir daudzšķautņains – tajā noteikta ne tikai Saeimas iekšējā darba organizācija un kārtība, bet arī dažādu valstiski nozīmīgu lietu izskatīšana, kas ārpus Saeimas darba norisēm skar visu sabiedrību.” Gunārs Kusiņš: “Šis izdevums dod iespēju salīdzināt dažādos laikos pieņemtos Saeimas kārtības ruļļa tekstus un tādējādi saskatīt kopīgās iezīmes, attīstības tendences un arī negaidītus līkločus [..].” Saeimas kārtības ruļļa 100. jubilejas izdevums. Redaktores: Marika Saturiņa, Līga Ciematniece; ievadvārdi: Edvards Smiltēns, Dina Meistere, Gunārs Kusiņš. Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 2023. 79 lpp. ISBN 9789934598494. Ilze Gensberga ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte

“Medicīnas apgāds” ir izdevis monogrāfiju, kurā autoimūno slimību ārstēšana apskatīta no Rietumu un Austrumu medicīnas skatpunkta. Monogrāfijas autors Edgars Vasiļevskis un līdzautori Nataļja Kurjāne, Viktorija Ķēniņa, Guna Vilka, Marina Arisova, Guna Bīlande un Armands Brants to veltījuši cilvēkiem, kuri sirgst ar autoimūnajām slimībām, viņu tuviniekiem, kā arī ārstiem un medicīnas studentiem. Lai cīnītos ar autoimūnajām slimībām (biežāk sastopamo slimību nosaukumi apkopoti grāmatas 30. lpp.), jābūt lielai pašu slimnieku iesaistei, jābūt gataviem mainīt dzīvesveidu un paradumus. Autors, kurš arī pats saskāries ar autoimūnu slimību, ir pētījis, meklējis un atradis veidus, kā šīm slimībām pretoties un kā tās ārstēt iespējami iedarbīgāk. Izdevumā aplūkotas gan Rietumu, gan Austrumu medicīnas metodes autoimūno slimību ārstēšanā, īpašu uzmanību pievēršot integratīvajai medicīnai, kurā tiek izmantota dažādu ārstēšanas metožu kombinācija. “Tajā [integratīvajā medicīnā – apskata autores piezīme] apvienotas tradicionālās veselības aprūpes pieejas (piemēram, medikamenti un psihoterapija) un papildu terapijas (piemēram, akupunktūra un joga). Integratīvā medicīna, tāpat kā klasiskā Rietumu medicīna, izmanto uz pierādījumiem balstītu pieeju, lai ar pēc iespējas drošākām un efektīvākām metodēm uzlabotu jūsu veselību un labsajūtu.” (19.lpp.) Izdevumā arī izstāstīts, kā ar autoimūnajām slimībām strādā komplementārā medicīna, Ķīnas medicīna, ājurvēdas medicīna un osteopātija. Izskaidrots, kāda ir uztura loma šo slimību pacientu ikdienā, kādus uztura paradumus ieviest, neaizmirstot arī par citiem veselīga dzīvesveida paradumiem – būt fiziski aktīviem, ievērot pilnvērtīgu miega režīmu, mazināt stresu. Apskata noslēgumā – autoru komandas citāts: ““Bumba ir jūsu laukuma pusē” un ir pienācis laiks uzņemties daļu atbildības par notikumiem šajā spēlē.” Izdevumā apkopotā vērtīgā informācija būs palīgs ceļā uz veselības stiprināšanu. Tikai jāatceras – jums jābūt klātesošiem. Lai izdodas! Noderīgi: www.rsu.lv / xtv.lv Autoimūno slimību ārstēšanas ceļvedis: ievads integratīvajā un holistiskajā medicīnā ārstam un pacientam. Autori: Dr.med. Edgars Vasiļevskis, Dr.med. Nataļja Kurjāne, Dr.med. Viktorija Ķēniņa, Dr. Guna Vilka, Mg.sc.sal. Marina Arisova, Mg.oec., Mg.sc.sal. Guna Bīlande, Dr. Armands Brants. Zinātniskie recenzenti: Dr.habil.med. Indulis Vanags, Dr.habil.med. Ināra Logina; literārā redaktore Daina Freimantāle; vāka māksliniece Iveta Bambere; priekšvārds: Dr.med.h.c. Pēteris Apinis, Dr.med.habil. Nikolajs Nikolajevs. Rīga: Medicīnas apgāds, 2023. 135 lpp. ISBN 9789934573316. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

Inga Sīle – Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes docente – veikusi apjomīgu darbu. Izskatot 38 000 latviešu tautas ticējumu, autore pētījusi augu vietu un lomu tajos. Konstatēts, ka ārstniecības augi minēti vairāk nekā 1900 ticējumos. Pētniece atzīmē, ka ārstniecības augu atklāšana ticējumos nav bijusi vienkārša, proti, viens un tas pats augs dēvēts dažādos katrā apvidū atšķirīgos vārdos. Ticējumos visbiežāk sastopamie augi ir parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, dārza sīpols, vērmele un ceļteka, savukārt ārstniecībā visbiežāk tika lietoti kumelīte un bērzs. Lai noskaidrotu, vai ticējumos minēto augu ārstnieciskā iedarbība ir zinātniski pierādīta, autore norāda, ka “augu tradicionālā izmantošana tika salīdzināta ar laicīgajām zināšanām par pierādījumos balstītu ārstniecības augu izmantošanu cilvēka veselības uzlabošanā, salīdzinot šo informāciju ar Eiropas Savienības augu monogrāfijām, kuras izstrādājusi Augu izcelsmes zāļu komiteja (HMPC) un publicējusi Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) (www.ema.europa.eu).” “Pamatojoties uz šo datubāzi, atklājās, ka tikai ceturtajai daļai latviešu tautas dziedniecības pierakstos uzskaitīto augu ir zinātniski pierādīta ārstnieciskā iedarbība.” (9. lpp.) “Grāmatā ievietotas receptes, kurām ir lietojuma zinātnisks pamatojums” – tā uz grāmatas vāka iespiestajā vērtējumā norāda farmācijas doktore Vija Eniņa. Izdevuma ievadā vienkopus lasāms par dažādiem ar ārstniecības augiem saistītiem jautājumiem. Tam seko alfabētiskā secībā kārtots augu saraksts, kurā kā pirmā minēta alveja. Lasītājs tiek iepazīstināts ar alvejas aprakstu, farmakoloģiskajām īpašībām un ķīmisko sastāvu, tās zinātniski pamatotu lietojumu un receptēm. Aprakstīts arī, kā alveju izmantoja mūsu priekšteči, norādīts, cik ticējumos tā minēta, uzskaitīts, kādos apvidvārdos tā dēvēta (pazīstami 12 dažādi alvejas nosaukumi); iekļauti arī vairāki ticējumi. Turpinot iesākto alfabētisko secību, nākamās grāmatas lappuses atklāj autores izzināto par citiem ārstniecības augiem. Grāmata adresēta un būs saistoša plašam lasītāju lokam – ikvienam, kurš vēlas kļūt zinošāks par ārstniecības augu lietošanu. ! Svarīgi ievērot grāmatā sniegtās norādes, kādos gadījumos konkrēto ārstniecības augu lietot nedrīkst. Noderīgi: www.janisroze.lv / jauns.lv Sīle, Inga. Ārstniecības augi no ticējumiem līdz mūsdienām. Redaktore Daina Garokalna; Irēnas Ansavas vāka un maketa dizains. Rīga: Apgāds Pūce, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934861895. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste

LATVIEŠU ZVEJNIEKI. KĀ VIŅI DZĪVOJA? Laika periodu pēc Pirmā Pasaules kara un Latvijas brīvvalsts pirmo desmitgadi savā aprakstā “Latviešu jūras zvejnieki” (“Valters un Rapa”, 1932) savulaik meistarīgi tvēris un aprakstījis talantīgais žurnālists un fotogrāfs Mārtiņš Sams (1892–1941), kura mūžs vardarbīgi aprāvās Staļina nāves nometnē izsūtījumā Sibīrijā, autoram nesasniedzot pat 50 gadu vecumu. Būdams kvēls Latvijas patriots un zinošs zvejnieku dzīves dokumentētājs, viņš bija bīstams jaunajai okupācijas varai. Fotovēsturnieks Pēteris Korsaks uzsver būtisko: “Mārtiņa Sama publicista darbība ir bijusi ļoti ražīga un raksti allaž ilustrēti ar paša uzņemtajiem attēliem, tādēļ tie ir vērtīgi gan ar savu dokumentalitāti, gan ar zinoša tautas dzīves pētnieka emocionālo teksta daļu.” Sociālisma “dzīru laiki” – tā varētu nosaukt tā dēvētos Leonīda Brežņeva pārvaldības gadus, ko savā fotoaparātā tvēris izcilais mūsdienu Meistars Valdis Brauns, ar mocīti apbraukājot 500 kilometrus garo Latvijas jūras piekrasti, dokumentējot zvejniekus laivās, zivju sievas krastā, kāzas un Zvejnieku svētkus, saullēktus stāvkrastos un rieta stundas tālu selgā. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi palikuši tautas atmiņā ar zivju pārpilnību kopsaimniecībās un tukšiem veikalu plauktiem it visur Latvijā. Izteiksmīgi to raksturojis ilggadējais Liepājas muzeja darbinieks, vēsturnieks Juris Kriķis: “Zvejnieku kolhoza “Boļševiks” biedri raksta vēstuli Latvijas kompartijas centrālajai komitejai ar lūgumu viņiem izdalīt 12 vieglās automašīnas, jo uz visu Zvejnieku kolhozu savienību piešķirts tikai viens vieglais automobilis.” Grāmata atklāj šo divu laikmetu saduri Latvijas zvejnieku dzīvē. Ja pirmajā mēs redzam valsti mostamies tautsaimnieciskai atjaunotnei, tad otrajā dominē nelatviskums flotē un nemitīga dzīšanās pēc “lielā rubļa”. Šo vēsturisko pretrunu grāmatas priekšvārdā analizē Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs Andris Cekuls. Izdevums adresēts visplašākajam lasītāju lokam, tā izdošanu finansējis Zivju fonds. Noderīgi: www.salacbiblioteka.lv Gar jūras zeltmirdzošo krastu. Divi laikmeti Latvijas zvejniecības vēsturē. Teksts: Mārtiņš Sams; foto: Valdis Brauns; sastādītājs, pēcvārda autors: Gints Šīmanis; dizains: Anda Nordena. Salacgrīva: Jāņa Lapsas piemiņas biedrība, 2023. 176 lpp. ISBN 9789934868191. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis

Priecājamies paziņot, ka 2024. gada 13. februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izdevums “Literatūras ceļvedis” atzīmē 6 gadu jubileju (daudz laimes!) un turpmāk pastāvēs ne tikai tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv formātā, bet arī Spotify straumēšanas kanālā, popularizējot bibliotekāru ieteikto literatūru. Tāpat ceļveža aktualitātēm var sekot līdzi Instagram kontā, kā arī interviju sērijā “Literatūras ceļvedis jautā”, kas veltīta grāmatu tapšanas aizkulišu iepazīšanai. PDF formātā izdevums turpmāk neiznāks, bet iepriekšējo gadu PDF arhīvs joprojām būs pieejams šeit. “Literatūras ceļvedis” ir regulārs brīvpieejas izdevums, kas tapis kā informatīvs padomdevējs Latvijas bibliotekāriem kvalitatīvas un daudzveidīgas literatūras izvēlē, bibliotēku krājumu kvalitātes pilnveidošanā, kā arī lasīšanas kultūras veicināšanā. “Literatūras ceļvedis” ir vienīgais izdevums Latvijā, kura apskatus gatavo un grāmatas iesaka Latvijas Nacionālās bibliotēkas, citu bibliotēku bibliotekāri un grāmatu draugi. Zinātāji būs jau ievērojuši“ Literatūras ceļveža” ierunātos apskatus LNB Spotify klausāmkanālā “Klausītava”. Informējam, ka turpmāk tie būs ērti pieejami īpaši izveidotā izdevuma straumēšanas kanālā Spotify, kā arī atsevišķā listē LNB Soundcloud kontā. Izdevums “Literatūras ceļvedis” un tā mūsdienīgie formāti iekļaujas LNB organizētās sabiedrības iesaistes kustības “RESTARTS LASĪŠANAI” programmā. “Literatūras ceļveža” idejas autori un satura koordinatori ir LNB Bibliotēku attīstības centra speciālisti. Izdevums top sadarbībā ar LNB lasītavu nozaru ekspertiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēkiem un studentiem, citiem Latvijas bibliotēku speciālistiem un literatūras procesu pārzinātājiem un literatūras entuziastiem. “Literatūras ceļveža” redakcija literaturascelvedis@lnb.lv

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. 2023. gada marta sākumā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības rīkotās gadskārtējās aptaujas rezultātā balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2022” saņēma vēsturniece Ineta Lipša. Tomēr vēsturniece no balvas atteicās, tā izvēloties pievērst plašākas sabiedrības uzmanību situācijai vēstures zinātnē, kuru raksturo gan katastrofāli mazs valsts finansējums, gan publiskās komunikācijas problēmas saistībā ar vēstures pētījumu nepieciešamību. Atteikums no balvas gan nekādā gadījumā nemazina Inetas Lipšas pētniecisko aktivitāšu nozīmīgumu. Viens no šiem pētījumiem ir 2022. gada nogalē iznākusī monogrāfija par sieviešu politisko vēsturi parlamentārajā Latvijā. Šķiet, tikai retais nezina, ka 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās no 164 ievēlētajiem deputātiem sešas bija sievietes. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas iegūtā dzimumu politiskā vienlīdzība un likums, kas sievietēm deva tiesības vēlēt un tikt ievēlētām, bija savam laikam ļoti moderna un demokrātiska tiesību prakse, kas nebija pieejama pat atsevišķās “vecajās” rietumu demokrātijās. Piemēram, Francijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva vien 1944. gadā, bet Šveicē – 1990. gadā. Tomēr, neraugoties uz progresīvo vēlēšanu likumu un šķietamajiem sākotnējiem politiskajiem panākumiem, jau Pirmajā (1922), Otrajā (1925) un Trešajā Saeimā (1928) Latvijas iedzīvotāji neievēlēja nevienu sievieti, un tikai Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā laikabiedri parlamentā ievēlēja pieredzējušo un sabiedrībā populāro politiķi Bertu Pīpiņu. Monogrāfija gan nav stāsts par Bertu Pīpiņu kā sieviešu politiskās vēstures izņēmuma gadījumu vai šīs vēstures kulmināciju, toties tas ir fascinējošs un avotos balstīts vēstījums par ārkārtīgi daudzveidīgu, daudzskaitlīgu un jaudīgu sieviešu politisko darbību, kas kopējā Latvijas vēstures stāstā līdz šim palikusi vispārēji noklusēta vai pat ignorēta. Sievietes reti piederējušas uzvarētājiem, kuri “raksta” vēsturi. Pīpiņas kā vienīgās Saeimas deputātes stāsts nereti liek domāt, ka sieviešu politisko darbību biežāk raksturoja zaudējumi nekā uzvaras, kā dēļ viņu balsis vēsturē nav izskanējušas pietiekami skaļi. Lipša savā darbā centusies atbildēt uz vairākiem jautājumiem – kāds bija sociālpolitiskais konteksts, kurā darbojās Latvijas sieviešu organizācijas, kādi bija sieviešu politiskās darbības mērķi, stratēģija un taktika, kādi bija sieviešu politiskās darbības rezultāti un kāda bija latviešu politisko darbinieču ikdiena starpkaru Latvijā. Bet galvenais – kas īsti bija grāmatas nosaukumā ietvertais, mūsdienās ne visiem zināmais “grozāmo sarakstu” princips? Starpkaru periodā izmantotie grozāmie vēlēšanu saraksti (ieviesti ar 1922. gadu) kļuva par redzamāko šķērsli sieviešu centieniem kļūt par pilntiesīgām dalībniecēm uz politiskās skatuves. Grozāmie saraksti nozīmēja to, ka izvēlētā saraksta vēlēšanu zīmē vēlētājs drīkstēja izsvītrot tos kandidātus, kuru ievēlēšanu neatbalsta, un viņu vietā ierakstīt kandidātus no citiem vēlēšanu sarakstiem. Lipša šādu vēlēšanu sistēmu nodēvē par savdabīgu izklaidējošu popkultūru, kuras uzmanības centrā atradās indivīds, nevis partija un tās politiskās idejas. Šādas politiskās sistēmas ietvaros sieviešu politisko likteni izšķīra spēja iegūt maksimālu publicitāti un iepatikties plašām vēlētāju masām. Grāmatā Lipša daudz devusi vārdu pašām sievietēm – politiķēm, plaši viņas citējot un tā atklājot sieviešu idejiski politisko pārliecību un mērķus laikmeta kontekstā. Lipša īpaši uzsver, ka skatījums uz politisko dienaskārtību no sieviešu politiskās darbības skatupunkta ir skatījums uz Latvijas vēsturi no “pakauša perspektīvas”, t.i., parādot vēsturi nevis no sieviešu kā skatītāju, bet aktīvu dalībnieču viedokļa, kas Latvijas historiogrāfijā akūti nepieciešams. Noderīgi: lr1.lsm.lv Lipša, Ineta. Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934. Rīga: Friedrich-Ebert-Stifung, 2022. 375 lpp. ISBN 9789934615016. Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Kad amerikāņu rakstnieces Medlinas Milleres romāns “Kirke” piedzīvoja pirmpublicējumu angļu valodā 2018. gadā, izrāvu to kā dievu nektāru – ātri un ar reibinošu pēcgaršu. Tagad, lasot latviski, iedarbība tāda pati. Tulkojums – izcils. Lēnāk lasīt būtu grūti, jo pati valoda rit tik raiti – īsi teikumi, spilgti epiteti, smaržu, garšu, taktīlu maņu pārbagātība. Lappuses škiras kā vēja pūstas, un lasītājs burtiski nonāk tur, seno grieķu dievu pasaules epicentrā – redz, dzird, teju sajūt aprakstītās kaislības, arī vientulību, meklējumus, piepildījumu uz savas ādas. Fantastiski – tas ir precīzs apzīmējums, jo arī darbojošās personas tādas ir: Olimpa dievi, nimfas un nēreidas, briesmoņi, varoņi un pa kādam parastam mirstīgajam arī. Bet romāna centrā – sieviete dieviete: netipiska, nesaprasta, izraidīta, spītīga, zinātkāra, spēcīga – saules dieva Hēlija meita Kirke. Burve ar dzeltenām acīm, uzticīgu lauvu pie sāniem un nakts rasā ievāktu augu tinktūrām somiņā. Sengrieķu dziesminieka Homēra eposs “Odiseja”, kas ir senākais mūsdienās saglabājies Rietumu kultūras literārais darbs – tapis vēl krietnu laiku pirms Bībeles – ir varoņa Odiseja sarežģītais mājupceļš pēc Trojas kara (kas savukārt aprakstīts Homēra eposā “Īliada”). Odisejs kuģo pāri jūrai uz ilgoto Itaku, kur viņu uzticīgi gaida sieva Pēnelope un dēls Tēlemahs. Pa ceļam jāizkāpj dažādu savādu salu krastos, kuras apdzīvo mītiski iemītnieki, jācīnās ar baisām radībām, un tā paiet gadi. Septiņus no tiem Odisejs un viņa kuģa apkalpe – jeb tas, kas no tās palicis pāri – aizkavējas uz vēl kādas salas, kurā mīt dieviete Kirke (saukta arī par Kalipso). Romāns “Kirke” lielā mērā balstīts Homēra eposa apdziedātajos notikumos, taču sarakstīts no Kirkes skatupunkta, kur varonīgais piedzīvojumu meklētājs Odisejs ir tikai viens no viņas mīlniekiem, lai gan – viens no liktenīgākajiem. Sengrieķu mītos un varoņteikās sieviešu netrūkst, un tomēr skatupunkts ir izteikti vīrišķs. Pēdējos gados anglofonajā pasaulē vērojama tendence, kad sieviešu rakstnieces un tulkotājas ir ķērušās sengrieķu mantojumu pārrakstīt. Milleres “Kirke” ir viens no spilgtiem piemēriem. Tam piepulcējas Natalie Haynes romāns “A Thousand Ships” (“Tūkstoš kuģu”, 2019), kas veltīts Trojas karam un sieviešu dzīvēm tā krustugunīs un pēc kara, un tās pašas autores romāns “Pandora’s Jar” (“Pandoras lāde”, 2020), kas ir sengrieķu mītu pārstāsts. Arī Pat Baker izvēlējusies Trojas karu; viņas romāns “The Silence of the Girls“ (“Meiteņu klusēšana”, 2018) ir “Īliadas” versija sieviešu acīm. Jennifer Saint romāns “Ariadne” (2021) ir par Krētas princesēm, baismīgā Mīnotaura meitām Ariadni, kura iemīlas Atēnu princī Tēsejā, un viņas māsu Fedru. Līdzīgu romānu nepilnas dekādes laikā ir jau vairāk nekā desmit. Tāpat Homēra eposus, kurus iepriekš tulkojuši vīrieši (arī latviski tie lasāmi Augusta Ģiezena tulkojumā), pirmoreiz angliski tulko sievietes. 2018. gadā klajā nākušais Emily Watson “Odisejas” tulkojums ir atzīts par vienu no izcilākajiem, bet 2016. gadā Caroline Anderson iztulkoja “Īliadu”. Patlaban sagatavošanā ir uz romāna “Kirke” motīviem balstīts HBO seriāls. Sulīgais, dzīvais, arī spraigais sižets ir tam piemērots materiāls, un personāžu kaislības un problēmas ir pārlaicīgas un saprotamas (jo īpaši, kad dieviete cenšas viena pati tikt galā ar jaundzimušo). Tomēr arī grāmata pati par sevi ir gana ieraujoša, lai vēl ilgi pēc izlasīšanas prātā uzplaiksnītu iztēles ainas kā filma, kuru grūti izslēgt. Es vēl tagad mazliet klejoju pati pa savu apburto salu ar lauvu pie sāniem uzmeklējot to, ko visvairāk kāro nemirstīga dieviete. Noderīgi: zvaigzne.lv Millere, Medlina. Kirke. No angļu valodas tulkojusi Anete Kona. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 400 lpp. ISBN 9789934313127. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Ir dažādi veidi, kā izvēlamies grāmatas lasīšanai. Šoreiz, izskatot LALIGABA 2023. gada nominantu sarakstu, interesi uzreiz piesaistīja lietuviešu dzejnieka un rakstnieka Donalda Kajoka romāns “Ezers un citas to pavadošās personas” (“Ežeras ir kiti jį lydintys asmenys”, 2012). Pēc tā izdošanas Lietuvā romāns jau saņēmis virkni prēmiju, turklāt 2013. gadā – arī Baltijas Asamblejas balvu literatūrā. Izrādījās, ka tā ir lasāmviela, no kuras nav viegli atrauties. Romānā savijusies tagadne un pagātne, fantāzija un īstenība, mitoloģija un reliģija. Līdzīgi kā tajā attēlotais ezers – pievelk, ievelk, pēc izlasīšanas gribas pārlasīt vēlreiz. Patiesībā ezers ir viens no romāna tēliem, un ne velti tas lasāms grāmatas virsrakstā, liekot lasītājam ezeru uzskatīt par līdzvērtīgu romāna varoni. Romāns ir filozofisks, mistisks, savā ziņā pat apokaliptisks, neviļus ļaujot domās to salīdzināt ar Umberto Eko vai Horhes Luisa Borhesa darbiem. Ja gribētu īsumā izstāstīt grāmatas saturu, tas būtu ļoti vienkāršs: Gabriels Aušauts, meklējot sirdsmieru pēc sava brāļa nāves, dodas uz savrupmāju ezera krastā, kur nokļūst šķietami citā pasaulē. Taču šī pasaule nav šķirta no reālās dzīves, tā līdzinās autora aprakstītajai: “Pasaulē nav nekā, kas nevarētu būt, taču tajā nekad nemēdz būt arī tā, kā ir.” Ezerkrasta namā Gabriels iepazīstas ar tā saimnieci Augusti, sastopas ar dārznieku Eliezāru, ar Jutu, kura sevi dēvē par dārznieka mazmeitu, rakstnieku Roju Rudeni un pārējiem. Taču stāstījumā ievijušās arī dažādas pie ezera mītošās nebūtnes: gurduļi, tūdaliņi, piesteļi, Dzenbuks, Lietūns, Melnais Laivinieks un citi. Ne visi spēj tos saskatīt, tomēr Gabriels ir viens no izredzētajiem. Lasot romānu, nepamet sajūta, ka ik rindā vai pat vārdā paslēpta vēl kāda nozīme vai jēga, ko pastāv risks palaist garām, nesaprast vai neuztvert. Piemēram, galvenā varoņa Aušauta uzvārds lietuviešu mitoloģijā simbolizē mītisku dziednieku. Vienlaikus ar saturisko bagātību romāna tulkojums pārsteidz un aizrauj ar tēlaino un bagāto valodu, kas ir liels tulkotājas Daces Meieres nopelns. Ne velti Arno Jundze uzsvēris, ka bijis liecinieks tam, “cik rūpīgi tika slīpēts latviešu tulkojums, lai tas maksimāli saglabātu oriģinālu”. Romāns neapšaubāmi ir īsts meistardarbs, un tā valoda – neatkarīgi no tā, cik lielā mērā patiks saturs – noteikti piesaistīs literatūras “gardēžus”. Šī numura tapšanas brīdī izcilais tulkojums jau saņēmis novērtējumu – konkursa LALIGABA galveno balvu nominācijā “Labākais prozas tulkojums”. Noderīgi: laligaba.lv / lililasa.wordpress.com Kajokas, Donaldas. Ezers un citas to pavadošās personas. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2022. 215 lpp. ISBN 9789934915208. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Jaunā grāmata ir brīnišķīgs jaunums literatūrā, jo ir pirmais komikss bērniem latgaliski. Turklāt jāuzsver arī tas, ka šis izdevums ir arī autores Lauras Melnes debija rakstniecībā. Daudzi Lauru, kura ar tekstu pasauli jau sen saistīta, zina kā vēsturnieci, žurnālisti, latgaliešu kultūras ziņu portāla www.lakuga.lv redaktori, bet nu viņa sevi ir pierādījusi – turklāt gribas teikt, ka ļoti spilgti – arī rakstniecības jomā. Par ko ir jaunais komikss? Tas ir stāsts par kādu jauku suņuku, vārdā Sunāns. Ierastā pilsētas dzīve, saimniekiem pārceļoties dzīvot uz Latgales laukiem, ir beigusies, un Sunāns nonāk jaunā un vēl neiepazītā vidē, kurā ir citi noteikumi. Turklāt, steidzami jāspēj atrast kopīgu valodu ar te jau sen dzīvojošo kaķi Tomu, kurš Sunānu pilnīgi noteikti neuztver kā draugu, bet gan konkurentu. Kāda gan ir tik atšķirīgā lauku vide, kura ļauj izrauties no pilsētas mūriem un dzīvot brīvībā? Kā iejusties jaunajā dzīvē un atrast draugus? Vai pirmais iespaids, kas mums rodas, kādu ieraugot, ir tas pareizākais? Sirsnīgs stāsts ikvienam – gan mazam, gan lielam lasītājam – par pārmaiņām mūsu dzīvē un prasmi tām pielāgoties, par uzticības iegūšanu un jaunām draudzībām, arī par drosmīgu rīcību dažādās situācijās. Komiksos īpaši svarīga nozīme ir ilustrācijām, un mākslinieces Viviannas Marias Stanislavskas košie zīmējumi ieved brīnišķīgā vasaras stāstā! Jāpiebilst arī, ka grāmata patiks gan suņu, gan kaķu mīļiem (tā kā man pašai ļoti patīk kaķi, tad jo īpaši nopriecājos, kad ilustrācijās ieraudzīju ne tikai kaķi Tomu, bet vēl arī daudzus citus viņa sugas brāļus), jo īstenībā šajā stāstā abi varoņi ir vienlīdz svarīgi. Komikss “Sunāns breiveibā” ir ne tikai interesants un košs stāsts, kas uzrunās mazo lasītāju auditoriju, bet arī ļaus bērniem un viņu vecākiem iepazīt (vai pilnveidot) latgaliešu valodas zināšanas. Teksta nav daudz, tas lieliski sasaucas ar ilustrācijām, un, rau – gluži nemanot, tu jau lasi latgaliski! Noderīgi: www.lsm.lv / www.la.lv Melne, Laura. Sunāns breiveibā. Ilustrējusi Vivianna Maria Stanislavska. Augšdaugavas novads: Latgaliešu kultūras kustība “Volūda”, 2023. 40 lpp. ISBN 9789934907173. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Latvijas sabiedrības apziņā padomju deportācijas kļuvušas par visu padomju okupācijas laika represiju simbolu, un jau kopš Atmodas perioda kā allaž aktuāla, emocionāli piesātināta un psiholoģiski smaga tēma tā nav zudusi no publiskā diskursa – neraugoties uz atsevišķiem aicinājumiem to ātrāk aizmirst. Diemžēl Ukrainas kara kontekstā deportāciju tēma kļuvusi jo īpaši aktuāla, jo redzams, ka vēsture atkārtojas – arī mūsdienās tiek nogalināti vīri un tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Grāmatas autore Dzintra Geka jau vairāk nekā 20 gadus apkopo izsūtījumu Sibīrijā pieredzējušu Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstus un rūpējas par to, lai tie tiktu nodoti nākamajām paaudzēm – gan veidojot dokumentālās filmas, gan apkopojot grāmatās. Kā piemēri minamas grāmatas “Šalom, Sibīrija” (2020), kas vēsta par 1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju likteņiem, “Sibīrijas bērni 1949” (2021), kurā apkopoti 165 cilvēku dzīvesstāsti, kuri kā bērni 1949. gada deportācijā kopā ar ģimenēm nokļuvuši Sibīrijā, “Skola Sibīrijā” (2018), kurā apkopotas izsūtīto atmiņas par skolas gaitām svešumā. Grāmata “Mātes Sibīrijā” tapusi pēc pašu 1941. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu lūguma, lai neaizmirstu un godinātu tās sievietes – mātes, kuras izsūtīja mūža nocietinājumā uz dažādiem Sibīrijas apgabaliem. Nošķirtas no vīriem, kuri nokļuva soda nometnēs un reti kurš izdzīvoja, tieši sievietes – mātes bija tās, kuras uzņēmās ikdienas rūpes, cīnoties par saviem mīļajiem līdzcilvēkiem, nereti tomēr zaudējot nežēlīgo kauju par savu un tuvinieku – bērnu un gados veco radinieku – fizisko un morālo izdzīvošanu Sibīrijas sādžu netīrībā, šaurībā, badā un aukstumā. Darbs nosacīti sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā apkopoti 18 izvesto sieviešu, kuru atmiņas vēl izdevies apzināt, un viņu bērnu atmiņu stāsti par izvešanu, dzīves apstākļiem izsūtījumā, arī par atgriešanos Latvijā. Tie ir ļoti dažādu cilvēku likteņstāsti, tomēr piedzīvotās šausmas ir līdzīgas. Atmiņas daudzkārt atkārtoti raksturo tādi kā atslēgas vārdi – lopu vagoni, ūdens trūkums, slimības, tīfs, dizentērija, mokošs bads, bada nāve, aukstums, apģērba trūkums, blaktis, utis, odi, mušiņas, vergu darbs, maizes trūkums, balandu zupa, netīrība utt. Atmiņas gan ir drūmas un smagas, bet vienlaikus tas ir dvēselisks stāsts par izmisīgu izdzīvošanas cīņu. Otrajā grāmatas daļā apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. Lai arī atmiņu fragmenti ir dažāda apjoma, tie rada spilgtu un skaudru iespaidu, pat īsos vārdos pausti. Piemēram, 14 gadu vecumā izsūtītā Balva Skudre atceras: “Redzēju, kā mamma vienā naktī nosirmoja”; 7 gadus vecumā izsūtītā Pārsla Jansone stāsta, ka Sibīrijā viņa vēl ilgus gadus esot teikusi: “Es vairs neko negribu, es jau zālīti paēdu”; savukārt Dagmāra Freivalde atceras, ka mamma savu ēdiena tiesu atdevusi viņai, bet pati bada novārdzināta vēlāk mirusi. Veltas Freibergas atmiņas vēsta par vasaru, kad ēdiena ziņā kļuvis nedaudz vieglāk – tad māte situsi čūskas un vārījusi zupā kopā ar balandām. Kopumā tās ir atmiņas, kuru centrā ir sievietes nenogurdināmais spēks, pārdzīvojumi un varonība. Tomēr tas ir arī stāsts par cilvēku likteņiem kopumā, un iespaidu pilnībai gribētos cerēt, ka nākamā grāmata būs par tēviem Sibīrijā. Noderīgi: www.lsm.lv Geka, Dzintra. Mātes Sibīrijā. Rīga: Fonds “Sibīrijas bērni”, 2022. 575 lpp. ISBN 9789934901614. Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. Vaļu dziesmas ir mīkla. Turklāt – tikai pirms aptuveni piecdesmit gadiem pasaules ausis tās pirmoreiz kārtīgi sadzirdēja un zinātnieki par tām ierunājās. Matemātiski, viena vaļa mūžā (kuprvaļi dzīvo līdz 100 gadiem, polārie vaļi pat līdz 200) varētu satilpt posms, kurā cilvēki vaļa dziesmas neapzinās, un posms, kurā pirmās ierakstītās vaļa dziesmas mainīja pasauli. Un izglāba vaļu sugu eksistenci. Pirms sadzirdējām šos majestātiskos dzīvniekus smeldzīgi skaisti dziedam, slaktējām kā lopus. 1970. gadā CRM Records izdeva ierakstu “Kuprvaļa dziesmas” (“Songs of the Humpback Whale”), kas kļuva par joprojām nepārspētu dižpārdokli dabas ierakstu vidū. Cilvēki neticēja savām ausīm. Zem ūdens mita inteliģentas būtnes, kuru dziesma skanēja kā no citas planētas. 2008. gadā amerikāņu mūziķis un filozofs Deivids Rotenbergs izdeva grāmatu “Tūkstoš jūdžu dziesma” (“Thousand Mile Song”), veltītu šim vēsturiskajam stāstam, kā arī vaļu muzikalitātei un tās neatminētajai noslēpumainībai. Interesants fakts ir arī tas, ka Rotenbergs pats muzicē ar vaļiem. Viņš iepeld ar laivu jūras vidū, paņem klarneti vai saksofonu, sariktē iekārtas, lai auditorija zem ūdens viņa mūziku dzirdētu, piespiež ieraksta pogu, pieceļas kājās un sāk spēlēt. Bieži – vaļi atbild. Kopš grāmatas, kuru citu starpā slavējis arī amerikāņu mūziķis Pīters Gabriels, izdošanas bija pagājuši 15 gadi, un autors nolēma to pārizdot vēlreiz, papildinot ar virkni jaunu faktu (jo zinātne nestāv uz vietas) un jaunu piedzīvojumu, jo arī pats Rotenbergs nesēž uz vietas. Nupat, 2023. gadā, svaigi nodrukāta tepat kaimiņos Tallinā, grāmata izdota ar nosaukumu “Vaļa mūzika” (“Whale Music”). Grāmata ir brīnišķīgs ceļojums dīvainajā un skaistajā muzikālo vaļu pasaulē, bet tas ir arī stāsts par zinātkārajiem, iedvesmojošiem un piedzīvojumiem bagātiem mūsu pašu sugas pārstāvjiem: zinātniekiem, mūziķiem, zvejniekiem un citiem vaļu apburtajiem. “Vaļa mūzika” ir faktiem bagāta, aizraujoša unpapildinātaariespaidīgudaudzumuskaistufotogrāfiju. Kaislīgiem lasītājiem izdevuma beigās iekļauta arī ļoti noderīga nodaļa – “Turpmākai lasīšanai”. Bet liela grāmatas vērtība ir spēja pieaugušajos iedvest brīnuma sajūtu. “Ja paātrina kuprvaļa dziesmu, tā izklausās pēc lakstīgalas,” saka autors intervijā, kura lasāma gan angliski, gan tālāk arī latviski. “Tas ir ārkārtīgi pārsteidzoši, un gribas vaicāt, ko tas nozīmē? Kāpēc tā? Tas nozīmē, ka šīs divas sugas dzīvnieku vokalizācijas pasaulē ir ārpuskārtas. Viņiem – kuprvaļiem un lakstīgalām – ir pārāk daudz muzikālu dziesmu, un mēs nezinām, kāpēc.” Jaunizdotās grāmatas vāki ir tādi, kas tik ātri nesamirks, pat ja lasīsiet laivā. Un no lasāmlampas gaismas tomēr ir reizēm jāizlien laukā. “Tomēr nekas, ko jūs varat izlasīt vai redzēt, nebūs tik labi, kā klausīties pašam atklātā jūrā,” skan pēdējais teikums. Tas, ja gribas izsapņot neaizmirstamu ceļojumu arī ārpus lappusēm. Noderīgi: www.terranovapress.com / davidrothenberg.hearnow.com / www.theguardian.com / beachbooks.blog Rothenberg, David. Whale Music: Thousand Mile Songs in a Sea of Sound. Tallinn: Terra Nova Press, 2023. 400 lpp. ISBN 9781949597257. Anna Iltnere ir "Literatūras ceļveža" korektore un www.literaturascelvedis.lv administratore, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify. 2022. gadā pie lasītājiem nonāca saturā un formā ļoti ietilpīgais izdevums “Pilsēta starp jūru un ezeriem: Liepājas arhitektūra 100 gados” (uz vāka saīsināts nosaukums – “LA/100”), kurš vēsta par Liepājas arhitektūras un pilsētas plānošanas peripetijām dažādās sociāli ekonomiskās un politiskās situācijās. Grāmata ir iespaidīga, un pieļauju, ka tāda tā šķiet ne tikai man kā liepājniecei! 400 lappusēs (kuras šajā gadījumā sver 1,8 kilogramus), ietverts milzīgs informācijas daudzums, liela izmeklētu attēlu bagātība, kartes, intervijas ar Liepājas arhitektiem; atsevišķas izdevuma sadaļas vēsta arī par apkaimēm, vietzīmēm. Grāmatas sagatavošanā iesaistīts iespaidīgs autoru kolektīvs, bet galvenie autori ir arhitektūras teorētiķis un kritiķis, dr. arch. Jānis Lejnieks un arhitektūras apskatnieks un diplomāts, dr. arch. h. c. Jānis Dripe. Iniciatīva uzrunāt abus arhitektūras ekspertus, lai gan rīdziniekus, veikt apjomīgo pētījumu un paskatīties uz Liepāju it kā no malas, saņemta no arhitektes un dzejnieces Guntas Šnipkes, kura jau ceturtdaļgadsimtu “pieskata” Liepājas centru. Tieši viņa kopā ar Liepājas pilsētas domi abus arhitektus uzrunājusi šī projekta īstenošanai. Izdevuma grafisko dizainu veidojuši dizaineri Jānis Dripe juniors un Baiba Horelika. Ilgāku laiku grāmata atradās uz mana rakstāmgalda, nemitīgi kārdinādama; zināju, ka, kolīdz sākšu lasīt un aplūkot fotogrāfijas, tā nemanot minūtes pārvērtīsies stundās, koncentrējoties un pētot man tik zināmo apkaimju kartes un panorāmas foto, kavējoties atmiņās par ēkām un vietām, kuras atceros personīgi. Prātā palicis, kā šīs ēkas gadu gaitā mainījušās un kā tur izskatījās toreiz, kad apmeklēju pasākumus zvejnieku kolhoza “Boļševiks” klubā, klausījos latviešu mūziķus koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”, skatījos filmas kinoteātrī “Liepāja“ vai ar draugiem ballējāmies “Metalurgu kultūras pilī”. Savukārt, 90. gadu beigu vasaras pavadīju villā “Alma” Bernātos. Liepāja ir mainījusies, tā turpina augt un mainīties ik dienu, tomēr tas neraisa nostalģiju, un, kā uzsver grāmatas autori, pilsētā jaunais un vecais ir līdzsvarā. Pirms “LA/100” par Liepāju sagatavotas jau vairākas citas fundamentālas arhitektūras grāmatas: Jāņa Krastiņa “Liepāja. Jugendstila arhitektūra” (2015), Imanta Lancmaņa “Bertschy: arhitekta un viņa dēlu devums Liepājai” (2011) un citas, kuru vāku attēli publicēti “LA/100” tūlīt aiz ievada. Šobrīd manās rokās ir grāmata par Liepājas vēstures jaunākajiem laikiem, un tās lappusēs autori hronoloģiskā secībā vēsta par to, kā politisko norišu ietekmē mainījusies Liepājas ainava, būvētas jaunas ēkas, bet vecās ieguvušas jaunu veidolu, uzstādīti pieminekļi un kādreizējo grezno namu vietā pēc to drupu novākšanas veidoti skvēri. Pēc 1991. gada, kad Liepāja sevi pasludināja par Latvijas arhitektūras plenēru un konkursu galvaspilsētu, pārmaiņas turpinājušās ar vēl lielāku vērienu, radot jaunas Liepājas identitātes zīmes – koncertzāli “Lielais dzintars”, Liepājas Olimpisko centru, atjaunoto “Roma Art Hotel” ēku kompleksu (Paula Maksa Berči projekts), interjera muzeju “Hoijeres kundzes viesu nams” un vēl daudzas citas. Grāmata “LA/100” sniedz kopskatu par pilsētu, aplūkojot to saistībā ar apkaimēm un mikrorajoniem, kā arī cilvēkiem, kuri pēdējā simtgadē veidojuši pilsētu kā vietu dzīvošanai, labklājībai, izglītībai un kultūrai, saglabājot un rūpējoties par īpašo auru, ko sniedz unikālā atrašanās starp jūru un ezeriem. Apjomīgu izdevumu panākumu atslēga mēdz būt veiksmīgi izvēlēts materiāla kārtojums. Grāmatā Liepājas arhitektūras norises sakārtotas pēc sabiedriski politisko notikumu hronoloģijas, kam seko nodaļas “Apkaimes”, “Mezgli un vietzīmes” un “Intervijas ar Liepājas galvenajiem arhitektiem un Vecliepājas arhitekti”, kurās iekļauts apkopojums par pašu būtiskāko pilsētas attīstībā. Grāmata sagatavota latviešu un angļu valodā, to izdevusi Liepājas pilsētas dome. Tiem, kuri Liepājas izzināšanai vēlēsies pievērsties nopietni un padziļināti, noderēs autoru sagatavotie pielikumi par Liepājas pilsētas vadītājiem, nozīmīgākajiem plānošanas dokumentiem, personu rādītājs u.c. Pateicoties autoru pārdomātajai un izmeklētajai rakstu valodai, “LA/100” lasīju viegli – kā daiļliteratūru, sev atzīmējot vietas, ko pārlasīt vēl un vēl. Visdrīzāk tādēļ, lai, lasot liepājnieku, rīdzinieku un citu pasaules pilsoņu teikto par manu pilsētu, uzspodrinātu savu kurzemnieces pašlepnumu: “Nekronētā Latvijas rietumu galvaspilsēta” (Jānis Lejnieks, Jānis Dripe, grāmatas autori, arhitekti, 6. lpp.) “Liepāja ir ĪSTA pilsēta” (Jānis Peters, dzejnieks, diplomāts, liepājnieks, 2. lpp.) “Liepāja ir pilsēta ar savu seju un pašlepnumu” (Helēna Demakova, LR kultūras ministre no 2004. līdz 2009. gadam, 3. lpp.) “Liepāja ir Kurzemes kultūras metropole” (Nauris Puntulis, LR kultūras ministrs kopš 2019. gada, 3. lpp.) “Izbaudi pilsētas paradoksus – ieplāno Liepāju!” – pilsētas reklāmvidē paustajam sauklim pievienojos arī es, šī apskata autore. Noderīgi: www.liepaja.lv / irliepaja.lv / www.lsm.lv Lejnieks, Jānis. Dripe, Jānis. Pilsēta starp jūru un ezeriem: Liepājas arhitektūra 100 gados. =A City Between the Sea and Lakes: 100 years of architecture in Liepāja. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2022. 400 lpp. Kopsavilkumi angļu valodā. ISBN 9789934197161. Anita Zūna ir Liepājas pilsētas Centrālās zinātniskās bibliotēkas kultūras metodiķe.