Dienvidkorejiešu autore Hvanga Boreuma (Hwang Bo-Reum) piedāvā lasītājiem sirsnīgu un iedvesmojošu eseju krājumu "Every Day I Read" (2025), daloties pieredzē par to, ko viņai nozīmē lasīt katru dienu, kā lasīšana un grāmatas kļuvušas par viņas dzīves sastāvdaļu, jēgu un līdzsvaru. Autores debijas romāns "Welcome to the Hyunam‑dong Bookshop" (2022) arī ieguvis popularitāti, un tajā vēstīts par sievieti, kura pēc dažādiem dzīves pārdzīvojumiem un kritumiem, izlemj atvērt mazu grāmatnīcu. Šis darbs tiek ieskaitīts healing fiction kategorijā jeb dziedinošajā literatūrā, pēc kā var secināt, ka autorei būtiski savos darbos ir dalīties ar lasīšanas pozitīvajiem ieguvumiem. Hvanga Boreuma atzinusi, ka motivācija lasīt grāmatas, ir arī motivācija turpināt rakstīt. Viņa cenšas iedvesmot gan citus lasītājus, gan rakstītājus ar savām pārdomām par lasīšanas nozīmi. Iemesli, kāpēc vajadzētu lasīt grāmatas, mums katram noteikti ir daudz un dažādi, nemaz nerunājot par zinātniskajiem pētījumiem, kas tikai apstiprina lasīšanas pozitīvo ietekmi, tomēr pati svarīgākā motivācija lasīt – prieks un bauda, ko var gūt no vārdiem un teksta. Autore vērš uzmanību uz to, ka lasīt iespējams jebkurā laikā – gan tad, kad esi priecīgs, gan tad, kad noskumis, noguris vai enerģijas pārpilns. Grāmatā apskatīti dažādi būtiski jautājumi un tēmas, par ko noteikti ir aizdomājies ne viens vien lasītājs, piemēram, vai vajadzētu lasīt populāros bestsellerus, vai to lasīšana ir noderīga? Hvanga Boreuma uzskata, ka šādi var atgriezties pie lasīšanas, jo, iespējams, pēc populāru darbu izlasīšanas, radīsies interese atklājumiem arī par citu, mazāk zināmu, bet aizraujošu lasāmvielu, būs vēlme pētīt dziļāk. Dažreiz nav svarīgi, cik grāmatas eksemplāru ir pārdots, cik tā ir populāra, vai tiek uzskatīta par augstvērtīgu literatūru, jo svarīgāk ir tas, kā konkrētā grāmata rezonē ar tevi, kādas emocijas tā tevī spēj radīt. Autore stāsta arī par pazīstamākajām lasītāja bailēm. No kā var baidīties lasītājs? Piemēram, no biezām grāmatām. It īpaši steidzīgajā mūsdienu ritmā, kad vienkāršāk būtu izlasīt plānu grāmatiņu, tā ietaupot daudz laika. Viens no svarīgākajiem padomiem, ar ko dalās autore, – nerēķināt, cik laiku prasīs biezas grāmatas izlasīšana, bet sadalīt šo uzdevumu mazākos lasīšanas mērķos, izlasīt kaut vai dažas lapaspuses vai vienu vai divas nodaļas dienā. Grāmatā atgādināts, ka lasīšana nekad nav tikai par lasīšanu, bet lasīšanas procesa laikā mēs paralēli reflektējam arī par savu dzīvi un savām pagātnes kļūdām, mācāmies par iespējamiem nākotnes variantiem, atklājam vairāk par pasauli un par sevi. Ir svarīgi nēsāt sev līdzi grāmatu – vienalga, vai tas būtu grāmatas fiziskais eksemplārs vai e – grāmata telefonā un planšetdatorā. Kopā ar grāmatu ir iespējams nonākt jebkur – laikā un telpā. Katrs jauns paradums ir jāievieš ikdienā, līdz tas nostabilizējas – tāpat ir ar lasīšanas paradumiem −lielāka iespēja sākt lasīt, ja grāmata jau būs tev līdzi. Nevajag gaidīt, kad atbrīvosies brīvs laiks, vajag lasīt, kad ir brīvs brīdis – atgādina autore. Atrast sev interesējošas grāmatas ir vieglāk nekā jebkad agrāk, proti, sociālie tīkli spēj mūs ieraut informācijas virpulī, taču tajā pašā laikā tie dod iespēju atrast informāciju, pamanīt jaunas grāmatas par sev svarīgām tēmām, tāpēc vērtīga šķiet iespēja “tīkloties”, jo mēs varam viens otru iepazīstināt ar to, ko vēl neesam izlasījuši, runājot un arī rakstot par grāmatām, stāstot par tām citiem, uz ko arī mudina Hvanga Boreuma. Grāmatu ir tik daudz, līdz ar to arī atklājumu prieks šķiet neizsmeļams! "Every Day I Read" ir grāmata par to, kā uzlabot, padziļināt un pilnveidot savas attiecības ar grāmatām un lasīšanu, kā arī par to, kā un kur gūt patiesu iedvesmu lasītpriekam. Šeit apkopoti praktiski ieteikumi lasīšanas veicināšanai, kas balstīti uzmundrinošā un bagātīgā lasītāja pieredzē − gluži kā praktiska rokasgrāmata visiem lasītājiem un tiem, kas par tādiem no sirds vēlas kļūt. Hwang Boreum. Every Day I Read. United Kingdom: Bloomsbury Publishing PLC, 2025. 240 lpp. ISBN 9781526692801. Raiva Turka ir grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Mammas gandrīz nekad nav mājās. Bērna sāpju dziļums ir neizmērāms, un nekas to nespēs dziedēt. Šāda doma mani pārņēma tūlīt pēc Golnāzas Hašemzādes Bundes, kura ir Zviedrijā mītošā irāņu rakstniece, romāna pirmajām lappusēm. Romāns "Dabiska uzvedība" vēsta par mazas meitenes un – paralēli – pieaugušas jaunas sievietes Lilī dzīves ceļu no bērnības līdz kļūšanai par māti, atklājot sarežģītas mātes un meitas attiecības. Tas ir psiholoģiski piesātināts darbs, kurā sarežģīti jautājumi par piesaisti, atbildību un emocionālo tuvību tiek izstāstīti ar samērā vienkāršiem, bet ļoti iedarbīgiem piemēriem. Lilī aug vidē, kur mātes klātbūtne ir epizodiska un emocionāli atsvešināta. Māte lielāko daļu laika pavada prom no mājām, un, lai gan viņa savu prombūtni pamato ar rūpēm par meitas materiālo nodrošinājumu, ikdienas realitātē Lilī agrīni iemācās paļauties tikai uz sevi. Emocionāls atbalsts un drošības sajūta, kas parasti veidojas ciešās piesaistes attiecībās, viņas pieredzē ir fragmentāra, nepilnīga un arī bieži vien ļoti traumatiska. Tas mērķtiecīgi bruģē psiholoģiski pastāvīga satraukuma un nepilnvērtības kompleksa pārņemta maza cilvēka tēlu, kurš, pieaugot, pieliek milzīgas pūles, lai patstāvīgi un no jauna jau ar pieauguša cilvēka skatu veidotu emocionālās piesaistes attiecības. "Atbildība. Šis vārds reizēm ieradās pie viņas [Lilī] naktīs. Tas atsauca atmiņā mammu. […] “Es esmu vienīgā atbildīgā, Lilī.” Mamma to teica, kad viņai bija jādodas. Vienmēr šādi viņa pamatoja, ka viņai ir jāiet prom. […] Lilī nekad nesaprata, kā šīs abas teikuma daļas savienojas. Vai tad atbildība nenozīmēja, ka mammai jāpaliek?" Pieaugot, Lilī saskaras ar izvēli – vai pašai kļūt par māti. Lēmums nozīmē ne tikai jauna dzīves posma sākumu, bet arī konfrontāciju ar personīgo pieredzi un iekšējiem priekšstatiem par mātes lomu. Tā kā vienīgais paraugs bijis attālināts un emocionāli nepieejams, Lilī jāmeklē pašai savs veids, kā veidot attiecības ar savu jaundzimušo dēlu Džeku (ne mazsvarīgi – arī ar vīru Markusu un viņa vecākiem, kuriem stāstā ir ļoti klasiskas, labskanīgas, ģimeniskas attiecības) un pārraut pārmantoto attiecību modeli. Grāmata tematizē paaudžu mantojumu – ne tikai sociālu vai materiālu, bet arī emocionālu un uzvedības modeļu nodošanu. Tajā tiek analizēts jautājums, vai iespējams sniegt bērnam to, ko pats nekad neesi piedzīvojis, un cik sarežģīta var būt mātes loma, kas sabiedrībā bieži tiek uzskatīta par pašsaprotamu un "dabisku". Romāna sižetā redzama ģimenes attiecību trauma un emocionāla manipulācija, kas ietekmē bērna spēju veidot veselīgas attiecības pieaugušā vecumā. "Tu dabūji sasodīto kaķi. Vai ar to nepietiek? Tu tikai gribi vairāk, tu vienmēr gribi vairāk. Esmu tik nolādēti nogurusi no tā. Esi priecīga, Lilī. Vai dzirdi? Tas ir mazākais, ko tu vari izdarīt manā labā, - būt priecīga." […] Tā bija pierasta sajūta. Mamma, kas atlaiž, un viņa [Lilī], kas krīt." Bērnības pieredzes transformācija pieauguša cilvēka attiecībās ar savu bērnu ir romāna centrālais psiholoģiskais jautājums. Romānā izcelta starppaaudžu trauma, emocionāla atsvešinātība un mātes–meitas attiecību dinamika, kā arī jautājums, kā cilvēks, kurš bērnībā nav piedzīvojis pietiekamu beznosacījuma mīlestību, spēj veidot attiecības ar savu bērnu. Šo grāmatu lasīt bija diezgan sāpīgi, taču atrauties no lasāmā nevarēju, tā pilnībā pārņēma un pastāvīgi lika uzdot jautājumus par drāmas apmēru mazās meitenes dzīvē, nemitīgi šokēja, cik daudz bērnam ir jāiznes pašam. Protams, teksts uzrunāja arī ļoti personiski, gribot negribot paralēli pārdomāju arī savas attiecības ar mammu no savas kā meitas prizmas, kā arī no mammas prizmas attiecībās ar saviem bērniem. Grāmatas ievadā tik saldsērīgi iegūlušies ceļavārdi savā veidā noskaņoja priekšā gaidāmajam: "Zviedru valodā nav mātbūšanas kā darbības vārda. Māte ir kaut kas, par ko kļūst, nevis kaut kas, ko dara. Mēs nesakām mātēt, tikt mātētam vai mātētai. Mamma, dāsns lietvārds. Apzīmējums, ko piešķir katrai, kura iznēsājusi un piedzemdējusi bērnu. Vārds, kas bērnu pieviļ." Cenšoties distancēties, varētu teikt, ka stāsts vēsta par lielā mērā neizdevušos dialogu dzīves garumā starp māti un meitu. Lai gan galvenā varone šajā stāstā ir meita, es aizdomājos, kāds vēstījums nāktu no mātes, ja tā būtu galvenajā lomā šajā īsmetrāžas filmā? Vai viņai ir kāds attaisnojums, ēnas puses skaidrojums? Šķiet, jautājumi, domājot par šo samērā ātri izlasāmo tekstu, man joprojām birst. Zinu tādus cilvēkus, kas ikdienā nelasa, bet šo izlasīja, un viņiem tā patika. Kas zem tā "patika" slēpjas, Dievs vien zina – iespējams, pašu bērnībā piedzīvotais vēsais attiecību modelis, distancētais mammas tuvums, aizņemtā un savu klātesamību mūžam liedzošā māte, varbūt kāda cita sieviete, kura aizstāja mammu dzīves svarīgos brīžos augošam cilvēkam, un mamma par tiem tā arī nekad neuzzināja. Miljoniem variantu. Centos uz šo stāstu skatīties arī caur pamācošo prizmu, proti, mūsdienu straujais laika ritējums ierobežo mūsu iespējas būt klāt noteiktos rāmjos. Kādi tie rāmji izskatās, to lemjam mēs, bet vienmēr būs kāds, kas teiks, ka daudz kas nepaspēts, daudz kas palaists garām, tik daudz ko vēl gribētos paspēt ar savu bērnu. Iespējams, stāsta varone māte nebija lauzusi savu mazotnes attiecību ar māti modeli, kas turpinājās viņas attiecībās ar meitu, kas atainotas jau šajā stāstā. Nemitīgā būšana klāt šeit un tagad ir tas praktiski neiespējamais modelis, uz ko tiecas ikviens vecāks, es vēlētos ticēt. Tam jāpieliek sevišķas pūles, jo nogurums, jo nav enerģijas, jo reizēm egoisms… "Tu esi šeit, viņam blakus, un tas ir viss, kas viņam ir vajadzīgs. Un zini, viņš to mācās. Tu viņam māci, ka mamma ir līdzās, un to viņš zina arī tad, ja tu uz brītiņu aizej. Viņš uz to paļaujas." Šis romāns man personīgi ir par to, kā ļoti sarežģītus tematus ir iespējams ar samērā vienkāršiem piemēriem tekstuāli vizualizēt un skaidrot sabiedrībai. Romāns ir emocionāli smags, taču ļoti saistošs. Tas nepiedāvā vienkāršas atbildes, bet rosina domāt par bērnības pieredzes ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Tajā pašā laikā teksts ir rakstīts salīdzinoši vienkāršā valodā, kas ļauj sarežģītus psiholoģiskus procesus padarīt saprotamus plašākam lasītāju lokam. Nezinu, kā citiem lasīšanas entuziastiem, bet man katrā lasāmajā pienāk tāds kā "bum" moments. Šoreiz tāds mani skāra brīdī, kad lasīju par Lilī mātes nāvi un Lilī pārdomām: "Viņa vilcinājās, vārdi jau bija uz mēles. Ir nomirusi mana mamma. […] Tie bija vārdi, kas var šķist universāli, kas katram nozīmē vienu un to pašu, bet tā nav. Markusam tie kādu dienu nozīmēs konteksta zaudējumu. Apskāviena, balss zaudējumu. Tiem bija jākļūst par daļu no dzīves, pateicību par atvēlēto laiku. Kopīgām un objektīvām sērām. […] Viņai tie nozīmēja sadedzināt tiltus. Tukšuma iekalšanu akmenī. Tie nozīmēja beigas bez dabiskām komponentēm vai mierinošām implikācijām." Romāns atgādina, ka mātes loma nav tikai bioloģisks fakts vai sociāla funkcija. Tā ir nepārtraukta attiecību veidošana, kuras kvalitāti bieži nosaka tas, ko cilvēks pats savā bērnībā ir piedzīvojis vai nav piedzīvojis. Romāns parāda, cik grūti ir pārraut emocionālos modeļus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē, un cik daudz drosmes prasa mēģinājums tos mainīt. Mani uzrunā rakstnieces izteiksmes stils. Atceros, 2018. gadā viņas romānu "Tie bijām mēs" izlasīju tikpat aizrautīgi un ātri, bet pēcgarša jūtama no atmiņu apcirkņiem joprojām. Arī toreiz mātes loma, mātišķās pārdomas bija romāna centrālā šķautne, arī toreiz tā bija ļoti vērtīga, pārdomas raisoša un ģimenes vērtības izceļoša literārā ceļojuma pieredze. Interesanti, ka rakstnieces pirmajā romānā centrālais tēls bija māte (kurai bija meita, kas bija gaidībās), savukārt, šajā – meita ar bērnu un viņas mamma. Kaut kas sasaucas. Varbūt nākamajā romānā būs vēl kāda cita mātes-meitas attiecību šķautne, jo šī, kā izskatās, ir rakstniecei tuva tēma. Noderīgi: LSM, "Rakstu, lai atrastu patiesību." Saruna ar zviedru rakstnieci Golnāzu Hašemzādi Bundi Golnāza Hašemzāde Bunde. Dabiska uzvedība. No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; literārā konsultante Valērija Lasovska; māksliniece Elizabete Laura Punka; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 172 lpp. ISBN 9789934410536. Aija Uzula ir LNB Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Montesori pedagoģiskā pieeja mani vienmēr ir saistījusi, tāpēc pirms 8 gadiem nolēmu to apgūt – tieši vecumposmam no 3–6 gadiem. Plānoju šo pieeju pielietot ikdienas darbā, strādājot ar bērniem un jauniešiem, taču, k ā jau dzīvē mēdz gadīties, ne vienmēr viss notiek pēc plāna , un manas zināšanas par alternatīvajām pieejām izglītībā bija jānoliek kādā tālākā sirds un prāta kambarī. Kāpēc sirds? Jo apbrīnoju, cik ļoti Marija Montesori ir spējusi ar lielu cieņu un pietāti ieraudzīt bērnu, būt tam klātesoša, vienlaikus dodot viņam brīvību. Marija Montesori (1870–1952) piedzima Itālijā 31. augustā pirms 154 gadiem – dižciltīgu vecāku ģimenē, bija ārste un pedagoģe. Viņas vārdā ir nosaukta mācīšanās filozofija jeb pieeja, kuras pamatā ir ticība bērna radošajam potenciālam, viņu vēlmei mācīties un tam, ka katrs bērns jāuzskata par indivīdu. Montesori bija pirmā sieviete, kura absolvēja Romas Universitāti medicīnas specialitātē (neiroloģijā). Viņu ļoti interesēja bērni, kuri nav dižciltīgi, un viņa raizējās par tiem, kuri bija nabadzīgi, tāpēc sāka strādāt universitātes klīnikā, kurā uzturējās bērni ar invaliditāti un īpašām vajadzībām. Šajā darbā Marija pārliecinājās, ka ar zālēm vien nevar izārstēt veselības problēmas, tāpēc paralēli medikamentozai terapijai sāka piedāvāt arī pedagoģisku pieeju. 1907. gadā Marija Montesori atvēra pirmo Montesori skolu Romā mazturīgo ļaužu kvartālā, kur pierādīja, cik vērtīgi ir viņas veidotie materiāli, un to, cik ļoti tie patīk bērniem. 1913. gadā Marija ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, un kopš tā laika viņas idejas ļoti ātri izplatījās visā pasaulē. Grāmata “Absorbējošais prāts” pirmoreiz tika izdota 1949. gadā angļu valodā. 2024. gadā tā ir pārizdota latviski, par ko esmu ļoti pateicīga Jāņa Rozes apgādam, jo grāmata joprojām ir aktuāla un tai vajadzētu atrasties ikviena grāmatplauktā. Lasot, varēju atsvaidzināt zināšanas par Montesori idejām un šobrīd redzu, kur tās pielietošu darbā. Grāmatā vairākkārt tiek pieminēta arī tradicionālā izglītība, kas fokusējas uz rezultātu, nevis procesu. Taču lasot par montesori metodi, ir jābūt piesardzīgam, jo tā var ievilkt utopiskā realitātē. Ja es pati nebūtu iemācījusies strādāt ar montesori materiāliem, domātu, ka pieeja ir neiespējama, taču savulaik iegūtās zināšanas kursos ļāva man pilnībā izjust un piedzīvot to fantastisko sajūtu, ka tu pats visu aprakstīto tiešām vari izdarīt – tas ir reāli iespējami, nevis utopiski. Grāmatā ir aprakstīts, kā bērns veidojas par garīgu būtni un kāda ir pieaugušā loma šai procesā. Vecumposms, par kuru tiek runāts, ir no bērna ieņemšanas brīža līdz aptuveni skolas vecumam. Lai arī grāmatā ir ļoti daudz filozofisku domu pavedienu, tikpat daudz ir arī praktisku piemēru un padomu, kā aprakstīto saskatīt bērnos. Mums, pieaugušajiem (vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem, pedagogiem), ir jāuzņemas atbildība par bērniem, kuri veidos nākotnes pasauli. Jo paši būsim izglītotāki un mācēsim zināšanas pielietot praksē, jo mūsu bērni būs pateicīgāki, ka spējam viņus saprast, virzīt plašajā pasaulē un atklāt viņos stiprās puses. Bērnam piemīt prāts, kas spēj absorbēt jeb uzsūkt zināšanas. Viņš spēj mācīties pats un labprāt to arī dara, ja ir nodrošināta piemērota vide un apstākļi. Šobrīd ļoti aktuāla tēma sabiedrībā ir lasītprasme un teksta izpratne, tāpēc šī grāmata būs ļoti vērtīga, jo grāmatas caurviju tēma ir valoda un tās attīstība. Piemēram, vai zinājāt, ka mācīšanās staigāt ir īpaši nozīmīga prasme ne vien tāpēc, ka tā ir ļoti sarežģīta, bet arī tāpēc, ka tā notiek pirmajā dzīves gadā reizē ar valodas veidošanos un apkārtnes apzināšanos? Ļoti interesanta man šķita atsevišķa grāmatas nodaļa, kurā tiek apskatīts, cik patiesībā nozīmīgas ir mūsu rokas. Mūsu intelekts ir cieši saistīts ar roku izmantošanu un to, cik prasmīgi mēs to protam. Sīkās motorikas attīstība norisinās līdztekus mentālajai attīstībai. Brīdī, kad zīdainis apzinās, ka viņam ir rokas, viņš cenšas ar tām kaut ko satvert, un jaunā spēja paver plašu pasauli. Tas noved pie nākamās atklāsmes – spēt kaut ko paveikt bez citu palīdzības – tā ir neatkarība. Montesori pedagoģijas filozofija paredz, ka katrs bērns rada sevi. Pieaugušajiem ir vēlme izdarīt bērna vietā, viņu pamācīt, kā labāk darīt, taču tas bērnam liegs brīvības un apzinātības sajūtu. Esam klātesoši saviem bērniem un ļaujam viņiem baudīt bērnību un iepazīt pasauli jebkurā vecumā! Noderīgi: janisroze.lv Montesori, Marija. Absorbējošais prāts. No angļu valodas tulkojusi Karīna Biezā; literārā konsultante Dace Lāže; mākslinieks Rihards Delvers; datografiskais noformējums: Iveta Paegle; priekšvārds: Linda Pavlovska. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 224 lpp. ISBN 9789984236988. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Vieglās valodas jēdziens Latvijā pastāv jau 25 gadus, taču izpratne par to, sabiedrības izglītotība un resursu pieejamība vieglajā valodā aizvien ir nepietiekama. Vieglā valoda ir īpaši izstrādāts komunikācijas veids, kas padara informāciju saprotamu ikvienam. Līdz šim Latvijas grāmatnīcās nebija iespējams brīvi iegādāties grāmatas valodā, kas nodrošinātu plašākas kultūras pieejamības iespējas diasporas latviešiem, mazākumtautību pārstāvjiem, kuri apgūst latviešu valodu, senioriem un citām vieglās latviešu valodas mērķgrupām. Latvijas bibliotēkās vieglās valodas grāmatas piedāvā Latvijas Neredzīgo bibliotēka , 2022. gadā tā uzsāka grāmatu adaptēšana un izdošana vieglajā valodā bibliotēkas lietotājiem. Šobrīd bibliotēkas krājumā pieejami tikai 20 vieglās valodas grāmatu nosaukumi, tāpēc ar grāmatas “Stāsti vieglajā valodā” projektu sākas ļoti nepieciešamas un vēl neizstrādātas nozares literāro darbu sērija. Izdevniecība “Valters un Rapa” ir celmlauži – šī ir pirmā grāmata Latvijas grāmatniecības vēsturē ar latviešu oriģinālliteratūru vieglajā valodā, turklāt – pieejamu grāmatnīcās. Grāmatā ir iekļauti pieci stāsti dažādām vecuma grupām. Katrs stāsts demonstrē vieglās valodas virtuozitāti, kas nepiekāpjas satura prasībām sniegt lasītājam dziļu un jēgpilnu baudījumu. Ja Patrīcijas Šteinbergas stāstu “Anna cep pankūkas” var lasīt bērni, kas pamazām iepazīst virtuves apvāršņus, tad Arvja Ostrovska darbu “Pēterim ir idejas”, Ramonas Indriksones “Karameles” un Ilzes Aizsilas “Smilšu pils” ietver dziļus, eksistenciālus un pārlaicīgus jautājumus. Savukārt Lauras Vinogradovas stāsts “Autoveikals” pilnībā apliecina vieglās valodas potenciālu jebkuru sadzīvisku situāciju pārvērst par latviešu haiku. Paši autori atzīst, ka, strādājot projektā, ir apguvuši vēl vienu valodu, kas atver durtiņas uz jaunu literārās izteiksmes un domformas veidu. Vieglajā valodā ir jāizvairās no nolieguma formām, izpušķotām, saliktu pakārtotu teikumu virtenēm, nedrīkst saturu balstīt kontekstā un koķetēt ar dažādām laika formām – respektīvi – nedrīkst darīt visu to, ko tik ļoti gribas, īpaši, ja cenšamies sevi pierādīt caur teksta kalambūriem un sapņojam kādreiz kļūt par īstiem valodas maestro. Par laimi vieglajā valodā lasīt ir daudz vienkāršāk nekā tajā rakstīt. Lasot grāmatu “Stāsti vieglajā valodā”, rodas pārliecība, ka par emocionāli sarežģītām tēmām var runāt īsos teikumos, kurus “apēst” pamazām – pa atsevišķai rindiņai. Kā katram no mums, arī grāmatas galveno varoņu pieredze nebūt nav vienkārša. Tā stāsta par novecošanas pieredzi un vientulību, pieaugšanu savas identitātes un iekļaušanās meklējumos un par traumējošas personīgās pieredzes pārdzīvojumiem. Aizverot grāmatu, ceru, ka tikpat vienkārši, bet saturiski ietilpīgi mēs spēsim saprast arī viens otru un vieglā latviešu valoda nepaliks vien instrukciju un muzeju norāžu plauktos. Tomēr vislabāk par sevi var pastāstīt valoda pati: “”Puļķīšos” dzīvo ļoti nikns suns. Melns un liels. Dacei no suņa ir bail. Viņa paliek mašīnā un gaida saimnieku. “Puļķīšu” saimnieks vienmēr pērk ļoti daudz. Viņam ir liela ģimene. Viņam vienmēr ir līdzi kāds no bērniem. Kopā ir vieglāk pirkumus sanest istabā. Saimnieks nāk un nikno suni iespundē šķūnī. Tomēr suns no šķūņa izsprūk. Tas rej un skrien pie Daces. Dace sabīstas un grib mukt. Bet aizmukt viņa nepaspēj. Suns iekožas Daces rokā un neatlaiž. Koļa tūlīt izlec no mašīnas. Saimnieks sauc suni. Bet suns neklausa. Saimnieks ieķeras suņa melnajā kažokā un rauj suni nost. Beidzot suns Daci atbrīvo. Daces roka asiņo. Tajā redzamas suņa kodiena pēdas. “Puļķīšu” saimnieks sit suni un rājas. Suns smilkst. Tad saimnieks atnes marli un apsējus. Viņš ar ūdeni mazgā Daces brūci un atvainojas. Koļa grib vest Daci uz slimnīcu. Dace apgalvo, ka viss ir labi. Viņiem ir jābrauc tālāk – cilvēki taču gaida. Uz slimnīcu var aizbraukt pēc tam. Koļa Dacei piekrīt.” (Fragments no Lauras Vinogradovas stāsta “Autoveikals”.) Stāsti tapuši konkursam “Viegli lasīt”, kuru rīkoja Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts un Vieglās valodas aģentūra. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Nākamo stāstu sēriju plānots izdot līdz 2024. gada beigām. Stāsti vieglajā valodā. Stāstu autori: Ilze Aizsila, Ramona Indriksone, Arvis Ostrovskis, Patrīcija Šteinberga, Laura Vinogradova; redaktore, pēcvārda autore Velga Polinska; ilustrāciju autore Betija Jakaite; grāmatu sērijas māksliniece Vanda Voiciša. Rīga: Valters un Rapa, 2024. 111 lpp. ISBN 9789934570117. Marta Leimane ir “Valters un Rapa” projektu vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājums “Patīk!” – pirmais autora krājums bērniem pēc piecām dzejas grāmatām pieaugušajiem – ievelk visa vecuma lasītājus maza zēna ikdienā, kas atainota dzejoļos. Tie ir dzejoļi, kurus lasot, es diezgan ātri noticēju, ka rakstījis ir puika pats. Tādu krājumu nav daudz. Te nav mēģinājumu par varītēm sacerēt pantiņus ar atskaņām vai meklēt komatiem mājas. Te ir bērna brīvība, prieks un centība pierakstīt piedzīvoto. 36 dzejoļos parādās acīgi novērojumi, bērniem raksturīgas pārdomas (vai vannasistaba bez vannas joprojām ir vannasistaba?), aktuālās intereses (mainkrafts, basketbols, netfliksa multenes), sliktās un labās dienas un puikas stilā paustas jūtas – pret mammu, tēti, Opi, māsu, brāli (varonis, jo nokrīt no koka klusējot), draugiem un – meiteni ("pablenzīšu grīdā"). Grāmatā ir arī "īsākais dzejolis pasaulē". Kad grāmatai “Patīk!” domās veltu savu “patīk”, vakarā saucu gulēt deviņgadīgo dēlu – kā šķiet, grāmatas varoņa vienaudzi. Lasu priekšā, pētām Svena Neilanda dzīvās ilustrācijas, vēroju, vai arī viņam patīk. Patīk! Spuraini zēni mēdz būt bargi dzejas kritiķi. Ja grāmatas kā tādas “ir garlaicīgas”, tad dzejas grāmatas ir “galīgi garām”. Bet Krišjāņa rindiņās Niklāvs ne reizi vien atpazīst situācijas un mazliet pārsteigts nosaka: “Tas taču esmu es.” Dzejoļu stils nojauc nevajadzīgās starpsienas un ievilina grāmatā kā sarunā ar draugu. Vai gan grāmatas tieši tam nav domātas? Jāpiebilst, ka gandrīz kā dzeja lasās arī Krišjāņa Zeļģa dzīves gājums, kuru, internetā sērfojot, atradu tīmekļvietnē literatura.lv . Gadu pēc gada rindojas darba pieredze – maiznieks, krāsotājs, vīnogu vācējs, jumiķis, velokurjers, stadiona seguma klājējs, bibliotekārs, un pēdējos desmit gadus – aldaris. Un kā mums ir paveicies, ka arī – dzejnieks. Noderīgi: lielsmazs.lv / lsm.lv Krišjānis Zeļģis. Patīk! Ilustrāciju autors Svens Neilands; redaktore Inese Zandere; korektore Guna Kalniņa; mākslinieciskā redaktore Rūta Briede; dizaina autors Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2024. 59 lpp. ISBN 9789934633157. Anna Iltnere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pirms divdesmit gadiem, 2004. gadā, tika uzsākti Rundāles pils dārza atjaunošanas darbi. Pirmo rozi dārzā iestādīja 2005. gadā. Rožu dārzs gadu gaitā izveidots plašs, un tajā ievērojamu vietu ieņem angļu selekcionāra Deivida Ostina (David Austin, 1926–2018) radītās rožu šķirnes. Tām veltīta šī grāmata. Ikviens aicināts priecēt acis un sirdi, aplūkojot dažādu krāsu un nokrāsu ziedus – pavisam pils dārzā zied 128 Deivida Ostina selekcionētās rožu šķirnes. Grāmatā tās kārtotas alfabētiskā secībā, katrai šķirnei pievienots attēls un apraksts. Aprakstā atklāts stāsts, kam par godu nosaukta šķirne. Tās veltītas gan pasaules slavu guvušā selekcionāra tuviem cilvēkiem, gan ievērojamām personībām un nozīmīgiem notikumiem, kuri komentārus neprasa. Tā, piemēram, pils rožu dārzā varēsiet apskatīt gan izcilajam angļu dabaszinātniekam, evolūcijas teorijas pamatlicējam Čārlzam Darvinam, gan romāna “Kalnu aukas” autorei rakstniecei Emīlijai Brontē, gan Londonas Karaliskajam botāniskajam dārzam (Kew Gardens) Deivida Ostina veltītas rožu šķirnes. Savukārt vairāk par pašu izcilo selekcionāru lasāms grāmatas 12. un 13. lpp. Grāmatas teksta autore ir Ieva Rupenheite, fotogrāfiju un dizaina autore ir Katrīna Vasiļevska. Ievada vārdus rakstījusi Lauma Lancmane (Lancmanes ievadā teikto esmu izmantojusi šī apskata sagatavošanā). Grāmata kalpos kā ceļvedis un ievedīs ikvienu majestātisko dārza karalieņu mīļotāju krāšņo angļu rožu pasaulē, kas skatāmas tepat netālu – Rundāles pils dārzā! Noderīgi: rundale.net Rupenheite, Ieva. Angļu rozes vārds: Deivida Ostina rozes Rundāles pils dārzā. Ievada teksts: Lauma Lancmane; ilustrācijas un dizains: Katrīna Vasiļevska; redaktore Dace Lāže. Rīga: Lapu dizains, 2024. 314 lpp. ISBN 9789934916717. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Spotify. “Vien izdzirdot vārdu Kuldīga, jau esmu laimīgs. Nevienai vietai uz pasaules priekš manis nav tāda brīnišķa skaņa un nozīme,” tā reiz sacījis novadnieks, Kuldīgas Goda pilsonis Ēvalds Valters. Viņš ļoti mīlējis šo pilsētu Kurzemes vidū. No šejienes sācies viņa ceļš lielajā dzīvē. Izdevniecības “Jumava” klajā laistā grāmata “Ēvalds Valters. Gadsimts cilvēkā. Cilvēks gadsimtā.” atklāj ne tikai diža 20. gadsimta latviešu aktiera dzīvesstāstu, bet tā patiešām ir dzīvā vēsture, ļoti personīga, tādēļ daudz tuvāka, patiesāka, izprotamāka. Grāmatā var izsekot, kā lielo 20. gadsimta vēstures satricinājumu, karu un revolūciju ugunīs top spēcīga personība: strēlnieks, aktieris, rakstnieks, kultūras un inteliģences cilvēks. Kārtējo reizi var pārliecināties, cik liela nozīme jauna cilvēka personības veidošanās laikā ir apkārtnei un senču ieliktajam vērtību vektoram, kā to nostiprina dzīvē sastaptie skolotāji. Ēvalda Valtera dzīves pamatā ir moto “Darīt labu, gribēt labu, runāt labu”. Jau daudz vēlāk, dzīves briedumā viņš teiks: “Katru dienu vakarā pārdomāju, slikto atmetu, ar labo sāku jaunu dienu.” Šādu pārdomu vērtu pieturas punktu grāmatā daudz, tāpat kā spilgtu, Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgu personību: Jukums Vācietis, Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Teodors Lācis, Mārtiņš Zīverts un daudzi citi, ar kuriem Ēvaldu Valteru savedis kopā dzīves ceļš. Par Smiļģi Valters izteicies tā: “Starp mums radās liela draudzība, kaut gan ne ar vienu cilvēku neesmu tik daudz strīdējies, kā ar viņu.’’ Vienlaikus galvenais varonis atklājas no ikdienišķās, cilvēciskās puses – kā asprātīgs un dauzonīgs Liepājas un Rīgas mākslas pasaules bohēmas dalībnieks. Lasītājam ir iespēja ieskatīties aktiera tēla radīšanas aizkulisēs – kopā ar viņu izdzīvot paškritiku, šaubas, nepārliecinātību, kā arī gandarījuma un triumfa brīžus. Kolēģu atmiņas liecina par meistarību, pat ģenialitāti, ar kādu aktieris atklāja tā saucamās “mazās” jeb otrā plāna lomas, bieži vien izjokojot skatuves kolēģus un improvizējot uz nebēdu. Aktrisei un grāmatas autorei Mudītei Šneiderei (1934–2023) šī ir jau otrā grāmata par Ēvaldu Valteru, un liktenīgi pēdējā – 2023. gada pavasarī, 89 gadu vecumā, Mudīte Šneidere devās aizsaulē. Pirmā, ko viņa uzrakstīja kopā ar dzīvesbiedru aktieri Hariju Liepiņu (1927–1998), “Liepājas līkais velns” iznāca 1992. gadā. Rakstniecībai Dailes teātra aktrise pievērās tūkstošgades mijā, un viņas pūrā ir grāmatas par tādiem skatuves dižgariem kā Eduardu Smiļģi, Lilitu Bērziņu, Antru Liedskalniņu, kā arī par vīru, izcilo aktieri Hariju Liepiņu. Atkārtotajam un papildinātajam izdevumam autore izmantojusi gan iepriekšējās Valteram veltītās grāmatas tekstu, gan materiālus no Eduarda Smiļģa Teātra muzeja, Ēvalda Valtera dēla Raita Valtera un Jāņa Siliņa personīgajiem arhīviem. Grāmatas izdošanu atbalstījusi Kuldīgas novada pašvaldība. Par godu Ēvalda Valtera 130. dzimšanas dienai, kas apritēja šīgada 2. aprīlī, Kuldīgas novada Kurmāles pagastā ir atklāta aktierim, literātam un strēlniekam veltīta piemiņas istaba. Šneidere, Mudīte. Ēvalds Valters. Gadsimts cilvēkā. Cilvēks gadsimtā. Sastādītāja Inta Kārkliņa; atbildīgā redaktore Liene Zundure; Ingus Feldmaņa vāka grafiskais noformējums; maketētājs Ivars Vimba; Lias Guļevskas intervija ar Raiti Valteru. Rīga: Jumava, 2024. 198 lpp. ISBN 9789934206832. Iveta Grīniņa ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas Pakalpojumu nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Upe, niedres, pludmale, jūra, peldkostīms, laiva, perons un vilciens, tirgus, nakts, viņš, viņa un no lappuses uz lappusi – virkne mākslinieku: Renē Magrits, Marks Šagāls, Eduārs Manē, Vinsents van Gogs, Kārlis Padegs, kuriem dzejoļi veltīti vai no kuriem patapinātas gleznotāju acis uz pasauli un viņu domas. Bet pāri visam spīd pilns mēness – medus un apelsīna krāsā. Un nepielūdzams ir laika ritējums. “Jo laiks taču ir tik vienkāršs un reizē tik neizskaidrojams.” Andras Manfeldes jaunākajā dzejoļu krājumā "Dilstošais medus mēness" tverts mūsu katra iekšējais laiks, dzīves iedotais laiks un dabas cikliskums. Vasaras pilnbrieds, kurā nogatavojas ķirši, pēc tam āboli, un pludmales smiltīs deg pēdas. Tad rudens, kurā dzejniece turpina brist ledainajā jūrā un peldēt, pēc tam nākot pāri liedagam sarkanām kājām. Māja tik mitra, ka piebriest durvis, tiek sanesta malka. Tad ziema ar slapju piesnigušu dārzu, kurā gaidīt pavasari un dzeguzes dziesmu. Mēness fāzes un plūdmaiņu pulss. Mēteļkabatas formāta grāmatiņa – kā tādu savu klimatu – uztur spēcīgu un ilgnoturīgu noskaņu. Andras Manfeldes pēc kārtas piektais dzejoļu krājums ir plūstošs un meditatīvs, vērojošs, mīlestībā izmērcēts. Gribas to lasīt uz riņķi. Noloku stūrīšus lapām ar spilgtām, autores radītām redzes gleznām, kuras paliek aiz plakstiņiem vēl ilgi kā nospiedumi pēc spilgtas saules: sažuvušu kundzīšu herbārijs; parastā liepa ar lapotni uz spilvena; sirms vīrietis, kas noslauka sapni no sejas; meitene ar pilnmēness skropstām un kovārņu laternas krūšu kurvi; līkās priedes un to saknes, uz kurām sēdēt; un pelnu pelēkās kāpas. Un jūra, visu laiku klātesoša. Uzteicams ir arī Rutes Martas Jansones veidotais grāmatas dizains – vāks, iekārtojums un pēdējais dzejolis citrondzeltenā krāsā. Bravo! “es nolieku savus gurnus smiltīs / kā somu / esmu pilna ar nenotikušo / un vēl pilnāka ar sauli” Andra Manfelde raksta dzeju, prozu un grāmatas bērniem. Iepriekšējais konceptuālais dzejas krājums "Poēma par mammu" (2022) tika nominēts Dzejas dienu balvai un Latvijas Literatūras gada balvai. Grāmata jauniešiem "Kurš no mums lidos?" (2017) par Karostas bērniem, kuri dodas brīnumainos meklējumos, saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Patiess prieks, ka dzejoļu krājums "Dilstošais medus mēness" tikko septembrī godalgots ar žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu 2024. Noderīgi: Aminori.lv / Replay.lv Andra Manfelde. Dilstošais medus mēness. Vāka ilustrācija un grāmatas dizains: Rute Marta Jansone. Redaktors Jānis Rokpelnis. Rīga: Aminori, 2024. 62 lpp. ISBN 9789934612459. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Cēsu pils zinātnisko rakstu krājumā tiek apkopoti nozares speciālistu veiktie pētījumi par Cēsu viduslaiku pils vēsturi, arhitektūru un arheoloģisko mantojumu. Cēsu pils vēsture dažādos zinātniskos un populāros pētījumos ir aplūkota jau vairāk nekā 300 gadu garumā, taču laiks, kad tiek izdots šī krājuma piektais sējums, ir visnotaļ zīmīgs: 2024. gada 10. jūlijā apritēja apaļi 50 gadi, kopš Cēsu pilī pirmos izpētes darbus uzsāka arheologi Zigrīda un Jānis Apali. Piektajā sējumā apkopoti astoņi pētījumi, kas lasītājiem atklāj daudz jauna gan par līdz šim zināmiem, gan iepriekš neidentificētiem pils arheoloģiskajiem atradumiem. Grāmatu ievada būvpētnieka Jura Zviedrāna veiktais pētījums “Cēsu pils logi 14.–16. gadsimtā”, kurā iespēju robežās ir apkopota informācija par iegūto arheoloģisko materiālu par Cēsu pils logiem, ieskicējot problēmu loku un iezīmējot turpmākos pētījuma virzienus. Kaula un raga apstrādes meistara Viestura Āboltiņa veiktais pētījums “Cēsu pilī iegūtie dzīvnieku skeleta materiālu priekšmeti” atspoguļo vairāk nekā piecu gadu garumā veiktu izpētes darbu, un, kā grāmatas priekšvārdā ir norādījusi Cēsu muzeja direktore Ināra Bula: “Līdz ar šo rakstu Latvijas arheoloģijas literatūrā paplašināta līdz šim nepietiekami novērtētās “kaula un raga” priekšmetu kategorijas jēdzieniskā un saturiskā ietilpība.” Aleksandra Redko publicētajā pētījumā “Dzintara izstrādājumi un neapstrādāta dzintara atradumi Cēsu pilī” ir veikta arheoloģisko izpētes darbu laikā veikto atradumu analīze un sistematizēšana. Analīzē ņemta vērā dzintara aprites apstākļu specifika viduslaiku Livonijā un Prūsijā. Vairāki šajā sējumā iekļautie pētījumi ir veltīti galda piederumu un trauku atradumiem Cēsu pils arheoloģiskajā materiālā: Zigrīda Apala “Sudraba galda piederumu atradumi Cēsu viduslaiku pilī”; Liena Ritere “Bronzas trauki Cēsu pils arheoloģiskajā materiālā”; Gundars Kalniņš “Cēsu pils izrakumos atrastie virpotie koka trauki”; Gundars Kalniņš, Evelīna Skalberga un Rūta Vecmuktāne “Stikla trauki Cēsu pilī: ieskats galda trauku fragmentu kolekcijā”. Savukārt keramiķe un keramikas pētniece Baiba Dumpe savā pētījumā “Māla miniatūrtrauki un rotaļlietas Cēsu pils keramikas kolekcijā” dod ieskatu kolekcijas daudzveidībā gan pēc trauku funkcionālajiem tipiem, gan to iespējamā lietojuma, gan keramikas tehnoloģiskajām pazīmēm. Sējumā iekļautie pētījumi satur arī bagātīgu ilustratīvo un papildu informatīvo materiālu – fotogrāfijas, zīmējumus, tabulas. “Cēsu pils rakstu” sastādītājs un atbildīgais redaktors ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Sējums sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Cēsu pils raksti. V. Sastādītājs, atbildīgais redaktors Gundars Kalniņš; literārā redaktore Eva Eihmane; priekšvārda autore Ināra Bula; tulkotāja Lelde Benķe-Lungeviča; māksliniece un maketētāja Anda Nordena. Cēsis: Cēsu muzejs, 2024. 295 lpp. ISBN 9789934925702. Elīna Riemere ir Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības lasītavas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Diasporas literatūrai pa pēdām Laima Vince ir dzimusi 1966. gadā Ņūdžersijā (ASV) lietuviešu ģimenē, viņas vectēvs, būdams jauns diplomāts neatkarīgās Lietuvas Ārlietu ministrijā, ieradās Amerikā 1936. gadā. Laima Vince ir rakstniece, literatūras pētniece un aktīvi iesaistās lietuviešu diasporas dzīvē Ziemeļamerikā. Vairākus gadus ir dzīvojusi Lietuvā un 2022. gadā Viļņas universitātē ieguva humanitāro zinātņu doktora grādu. Rakstniece ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autore, saņēmusi Amerikas Dzejnieku akadēmijas balvu dzejā (Academy of American Poets Award in Poetry) un daudzus citus nozīmīgus apbalvojumus. Monogrāfija “Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature” (“Zudušās zemes: atmiņa un pēcatmiņa Ziemeļamerikas lietuviešu diasporas literatūrā”) sniedz būtisku ieguldījumu Baltijas diasporas literatūras pētniecībā. Autore lasītāju izved cauri īsai lietuviešu emigrācijas vēsturei, nacistu okupācijas periodam un pēckara pretpadomju pretošanās kustībai ārzemēs. Viena pētījuma daļa balstās uz divdesmit Ziemeļamerikas lietuviešu rakstnieku intervijām par ģimenes izcelsmi, par darbošanos diasporas organizācijās un kultūras pasākumos. Savukārt otra daļa, izmantojot traumas un pēcatmiņas teorijas, tuvāk analizē piecus lietuviešu diasporas memuārus angļu valodā, kuri izdoti periodā no 2000. līdz 2017. gadam. Šie pieci rakstnieki nav izvēlēti nejauši – viņi pārstāv trīs dažādas lietuviešu diasporas paaudzes. Būtiski, ka pētījums analizē memuārliteratūras naratīvus par atgriešanās rituāliem Lietuvā, proti, kā šī sastapšanās ar tēvzemi palīdz dziedināt traumu un emocionāli izlīgt ar ģimenes pagātni. Aplūkots arī jautājums, kā mantotas atmiņas ietekmē lietuviešu diasporas rakstnieku radošo procesu. Cits problemātisks jautājums – vai šo rakstnieku devums literatūrā ir arī nozīmīgs priekš mūsdienu Lietuvas literatūras? Pētniece, pievēršoties literatūras tekstiem, analizējusi duālās jeb hibrīdās identitātes konstruēšanu – izaugt ar atšķirīgu etnisko izcelsmi Ziemeļamerikas sabiedrībā. Monogrāfijā ietverti dažādi pētījuma aspekti, kas saistīti ar identitāti, piederību un valodu. Plašais teorētiskais rāmis nenogurdina lasītāju ar sarežģītiem citātiem, bet loģiski un argumentēti izved cauri katrai nodaļai un atmodina zinātnisku prieku par lietuviešu diasporas rakstniecību pasaules literatūras kontekstos. Noderīgi: peterlang.com / deepbaltic.com / laimavince.com Laima Vincė. Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature. Oxford, Berlin, Bruxelles, Chennai, Lausanne, New York: Peter Lang, 2023. 536 pages. ISBN: 9781803740256. Elvis Friks ir ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Valodu un kultūru studiju programmas doktorants.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Darba autore ir argentīniete. Argentīna ir viena no ievērojamākajām liellopu gaļas eksportētājām pasaulē, tāpat kā kaimiņos esošā Brazīlija. Samērā reti rodas iespēja lasīt kaut ko no Dienvidamerikas romāniem, kas tulkoti latviski, vēl retāk – tādu, kas kritizētu par nācijas stūrakmeni uzskatīto nodarbi. Kaut kādā mērā Agustinas Basterrikas darbs "Izsmalcināta gaļa" atsauc atmiņā Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāstu", jo abos romānos sievietes bieži tiek uztvertas par noderīgiem resursiem, mātītēm, bērnu inkubatoriem. Distopiskais romāns ieved labi pazīstamā vidē – ir plosījies vīruss, tāpēc gaļu vairs nedrīkst izmantot pārtikā. Tā kā lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi jau nu gan nevar atteikties no gaļas, tirgū nonāk cilvēku ķermeņu daļas, kas tiek speciāli audzētas. Tomēr daļu maltīšu nodrošina arī bēgļi un bezpajumtnieki, par kuru likteni neviens īpaši neraizējas (arī tāpēc, ka viņiem ir sarežģīti izsekot). Arī slimnieki un vecie ļaudis sniedz savu artavu sabiedrības uztura piramīdai, tomēr viņu gaļa ir diezgan nevērtīga, jo tā ir sausa, slima un piesūcināta ar medikamentiem. Tāpēc tiek piedāvātas jaunas receptes un garšvielas. Ir cilvēki, kuri savā kārē pēc gaļas nesaudzē pat kapavietas. Daudzi, protams, vaino vegānus, lai gan viņi faktiski ir vienīgie, kuriem šajā kapitālisma skrējienā rūp apkārtējā vide un tas, kādu to atstāt nākamajām paaudzēm. Lai iestāstītu cilvēkiem, ka ēst cilvēku gaļu ir normāli, tāpat kā to agrāk darīja ar dzīvniekiem, tiek iedarbināta grandioza mašinērija: universitāšu pētnieki, kuri ir ar mieru apgalvot, ka cilvēks nevar iztikt ar augu proteīnu; baznīca; gaļas industrija, kas tagad darbojas jaunā veidolā, apgādājot ar ātri patērējamu gaļu, piemēram, pirkstiem, un ar "delikatesēm". Romāna centrā ir Markoss Teho, ietekmīgs gaļas industrijas darbonis, kurš dāvanā saņem mātīti. Sākumā viņu šis fakts aizkaitina, jo "tā" ir jābaro un jāuzrauga. Vēlāk Markoss sajūt savādu pieķeršanos – pasaulē, kurā mātītes ir ēdamlietas un kurā tām ir izrautas balss saites. Šo detaļu der salīdzināt ar feministu pausto par "sievietes balss" atrašanu un nepazaudēšanu. Romāna nobeigums ir negaidīts, bet kompozicionālā ziņā paredzams un iedarbīgs. Vairāki cilvēki, kuri iesaistās gaļas apritē, romānā komentē, ka vēlas sevi anestezēt un dzīvot kā automāti, jo šo nebeidzamo slaktiņu ir gandrīz neiespējami izturēt. Viņi kautuvēs un saldētavās strādājot tikai tāpēc, ka ir pieprasījums, ka tajās labi maksā. Kādam tas taču tāpat esot jādara. Apcerīgāka vai varbūt ciniskāka veikalniece zina: "Šodien esmu miesniece, rīt būšu gaļa." Ne jau gaļa ir izsmalcināta (tā romānā dēvē cilvēku miesu, kas tiek reklamēta kārdinošā veidā), bet cilvēku argumenti, attaisnojot industriālo lauksaimniecību, tāpēc nepārsteidz arī biežās lasītāju atsauksmes, ka šis romāns neesot lasāms, darbs neesot psiholoģiski izturams. Droši vien tas tāpēc, ka daudziem iestājas stāvoklis, ko filozofi un psihologi dēvē par kognitīvo disonansi, – vairums cilvēku atzīst, ka zivs, vista vai cūka sajūt; sajūt arī kaķis, kurš dzīvo istabā, taču tikai pirmie tiek "audzēti" nokaušanai, savukārt otrie tiek loloti un pat uzskatīti par ģimenes locekļiem. Grūti liekas pārvarēt tradīciju ēst gaļu, kas tiek kultivēta jau no bērnības, lai gan šī pārtraukšana ir tāds pats potenciāli atmetams paradums kā smēķēšana vai (pārmērīga) kafijas dzeršana. Tiesa, ar daudz drausmīgākām sekām, pat ja vairums apgalvo, ka tas, kas atrodas viņu šķīvī, ir tikai viņu izvēle. Filozofi zina, ka tā nav, jo tieši te var sākties morāla argumentācija. Noderīgi: satori.lv / 3td.lv Agustina Basterrika. Izsmalcināta gaļa. No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups. Redaktore Elīna Vanaga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934317385. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore un LU HZF doktorantūras studente.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Inese Zandere dēvējama par latviešu mūsdienu dzejas klasiķi un lasītāju atzītu autori. Autores darbiem – gan dzejai, gan prozai – kā bērnu, tā pieaugušo literatūrā jau izsenis piemīt patiesums un izteiksmes precizitāte, spēja uzrunāt tieši un skaidri. Iepriekšējā dzejas krājumā “Mantojumi” (Neputns, 2021) bija sastopami motīvi un noskaņu cikli, kuros ir autobiogrāfiskums, dzimtas vēstures fragmenti un rezonanse ar autorei tuvām Latvijas kultūras reālijām un personībām. Mantojuma virsmotīvs lielā mērā raksturīgs arī jaunākajam krājumam, kurā ir dzīva gan personisku un kolektīvu atmiņu līnija, gan kara tematika, kas tekstā ietverta dokumentālā un fotogrāfiskā rakstības veidā. Viens no spilgtiem krājuma dzejoļiem ir ar tieši šādu nosaukumu “fotogrāfija” – tajā valodas spēle ar atslēgas tēliem veidota tik precīzi un zīmīgi, kā padsmit rindiņās izstāstot viena cilvēka likteni un reizē veselas tautas vēsturi: “tēva fotogrāfija pareizi saplēsta / lai zelta griezums sadala dzīvi” (18. lpp.). Krājuma nosaukums vedina uz asociācijām ar trauslumu, vārdu un notikumu zūdamību mūžības priekšā. Vienlaikus stikla caurspīdīgums kā īpašība atbalsojas krājuma saturā – atklātībā pret sevi, pasauli un lasītāju, robežšķirtnēs starp saglabāto un zaudēto, dzīvi un nāvi, mūžību un iznīcību. Grāmatas kompozīcijai piemīt dažādība, lasāmi gan poētiskas prozas, dzejprozas un arī dzejas teksti. Redaktore Ieva Lešinska ar Inesi Zanderi sadarbojusies arī iepriekšējo krājumu tapšanā, te jāuzsver, ka redaktora loma ir ne mazāk nozīmīga krājuma kopnoskaņā un lasītājam uztveramā darbā. Autores cieņa pret valodu un lasītāju un rakstības meistarība joprojām jūtama poētiskās valodas lietojumā un tādu izteiksmes līdzekļu izvēlē, kas lasītājam atklāj jaunus pieredzes laukus. Piemēram, dzejolis “Ko esmu iemācījusies šogad” un tā izskaņas formula kalpo par skaistu moto ikvienam, kurš vēlas pieredzēt un saprast ko vairāk par sevi un pasauli: “atsākt lasīt dzīvi precīzi no tās vietas kur aizmigu / neatkārtojot vēlreiz neko / kas nav aizmiršanas vērts” (44. lpp.). Ineses Zanderes dzeja absorbē realitātes dažādās kategorijas, pārrada tās jaunā valodā un ir kā jēgas kompass kara, neprāta un ciešanu pasaulē, rodot jaunu redzējumu un cerīgu sākotni, lai kāda būtu mūsu šodiena. Noderīgi: neputns.lv / lr1.lsm.lv / punctummagazine.lv / Inese Zandere. Stikla burtnīca. Redaktore Ieva Lešinska; dizainere Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 57 lpp. ISBN 9789934601835. Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā dzejniecei Inesei Zanderei"