Mūsdienās arvien vairāk jauniešu izvēlas lasīt grāmatas angļu valodā, jo tas ļauj ne tikai baudīt stāstus oriģinālvalodā, bet arī uzlabot svešvalodas prasmes. Īpašu interesi izraisa grāmatu sērijas, jo tās sniedz iespēju ilgāk uzturēties iemīļotu varoņu pasaulē, sekot līdzi viņu attīstībai un piedzīvot plašāku sižetu nekā vienā atsevišķā grāmatā. Lasot sērijas, jaunieši biežāk izveido lasīšanu kā paradumu un ar nepacietību gaida nākamo daļu, tādējādi izjūtot lielāku emocionālo saikni ar stāstu, kas padara lasīšanu gan aizraujošāku, gan vērtīgāku. Lasīšana ir būtiska jauniešu attīstībai neatkarīgi no valodas, kurā grāmata ir rakstīta. Regulāra saskarsme ar tekstiem paplašina vārdu krājumu, trenē koncentrēšanās spēju un veicina kritisko domāšanu. Jo vairāk jaunieši lasa, jo vieglāk viņiem ir saprast dažādus stilus, kas savukārt uzlabo gan lasītprasmi, gan spēju izteikt domas rakstiski un mutiski. Tāpēc galvenā ir pati lasīšanas pieredze, kas palīdz veidot un noturēt lasītprasmi, kas ir svarīgi jauniešiem. Iepazīsim piecas grāmatu sērijas angļu valodā, kas šobrīd ir īpaši iecienītas jauniešu vidū un no bibliotēku plauktiem pazūd visātrāk: Katie Kirby. Lottie Brooks (grāmatu sērija) Katie Kirby grāmatu sērija "Lottie Brooks" ir humoristisks dienasgrāmatas stila stāsts, kas seko 11 gadus vecās Lotijas dzīvei, draudzībai, ģimenes attiecībām, skolas piedzīvojumiem un visām tām neērtajām, smieklīgajām vai "kā gan tas varēja notikt?!" situācijām, ar kurām pusaudži var salīdzināt savu ikdienu. Kāpēc populāras? Grāmatu sērija ir piemērota 9-12 gadus jauniem pusaudžiem, kas sāk pieaugt un sastopas ar pirmo simpātiju, draudzībām, notikumiem skolā un kašķiem ģimenē. Sērija ir rakstīta dienasgrāmatas formātā, bieži ar smieklīgiem zīmējumiem, īsām un viegli lasāmām nodaļām, kas ir ideāli, lai ieinteresētu jaunus lasītājus. Grāmatās ir ietvertas arī smieklīgas, neveiksmīgas vai kaunpilnas situācijas, kas padara Lotijas stāstu gan saistošu pusaudžiem, gan viegli lasāmu. Chloe Walsh. Boys of Tommen (grāmatu sērija) Viņš vēlas viņu glābt. Viņa vēlas paslēpties. Viņa ir ievainota. Viņš ir apņēmības pilns. Liktenis viņus saveda kopā. Mīlestība viņus saista. Džonijs ir viens no populārākajiem Tommena koledžas skolēniem, talantīgs regbija spēlētājs ar plašu draugu loku, kam it kā vajadzētu baudīt visas dzīves sniegtās priekšrocības. Taču tas, ko citi nezina, ir tas, ka viņš cīnās ar sāpīgu traumu, kas apdraud viņa sportista karjeru un liek izvairīties no jebkādiem traucēkļiem vai kļūdām, īpaši romantiskām attiecībām. Savukārt Šenona visu dzīvi bijusi mobinga upuris, tāpēc viņa ir klusa un cenšas palikt nepamanīta, lai vienkārši izturētu skolas ikdienu. Uzsākot mācības Tommena koledžā ar cerību uz jaunu sākumu, viņa jau pirmajā dienā negaidīti sastop bēdīgi slaveno Džoniju. No nejaušas tikšanās izveidojas sarežģīta draudzība, kas pamazām pāraug spēcīgā pievilkšanā, apdraudot Šenonas sapni par palikšanu neredzamai, taču Džonijs ir apņēmies cīnīties par Šenonu, neatkarīgi no tā, kādas sekas tas var nest viņiem abiem. Iemīlēšanās bija vieglā daļa. Tālāk seko pārbaudījums... Grāmatu sērija satur sensitīvu saturu, tostarp seksuālas vardarbības tēmas, kas paredzēts jauniešiem no 18 gadu vecuma. Šī grāmatu sērija noteikti būs interesanta tiem, kam patīk stāstījums no diviem skatpunktiem ( dual POVs ), kā arī sižeti, kuros draugi kļūst par mīļotajiem ( friends-to-lovers storyline ). Kāpēc populāra? "Boys of Tommen" grāmatu sērija kļuva populāra BookTokā , atstājot lasītājus ar izraudātām acīm. BookTokā lasītāji dalās pārdomās, ka ir patīkami lasīt autores rakstīšanas stilu, jo tas ir viegli uztverams un izraisa dažādas emocijas. Kādā grāmatmīļu grupā lasītāji dalās atsauksmēs par šo grāmatu sēriju, minot, ka šīs sērijas grāmatas noteikti ir "must have to read". Kāda lasītāja dalās pārdomās: "Šī sērija ir masterpiece, esiet gatavi raudāt, jo, lasot šo sēriju, sajutīsiet visu: mīlestību, naidu, laimi, skumjas un dusmas! Visu laiku labākā grāmatu sērija!" Savukārt "Reddit" platformā kāda lasītāja dalās ar viedokli, ka nekad nav bijusi tik aizrāvusies ar grāmatu sēriju un domā par grāmatu varoņiem 24/7. Stephanie Garber. Caraval (grāmatu sērija) Skārleta nekad nav pametusi mazo salu, kur viņa un viņas māsa Tella dzīvo kopā ar savu vardarbīgo tēvu. Skārletas tēvs ir noorganizējis viņai laulības, un Skārleta domā, ka viņas sapnis redzēt Karavalu - reizi gadā notiekošo izrādi, kurā skatītāji piedalās izrādē, ir beigušies. Taču šogad Skārletas ilgi sapņotais notikums beidzot pienāk. Ar noslēpumaina jūrnieka palīdzību Tella aizved Skārletu uz izrādi, bet tiklīdz viņas ierodas uz izrādi, Tellu nolaupa Karavalas organizators. Izrādās, ka šīs sezonas Karavala griežas ap Tellu, un tas, kurš viņu atrod pirmais, ir uzvarētājs. Skārletai ir pateikts, ka viss, kas notiek Karavalas laikā, ir tikai izrāde, taču viņa tomēr tiek iesaistīta mīlestības, sirdssāpju un maģijas pasaulē kopā ar citiem spēles dalībniekiem. Un neatkarīgi no tā, vai Karavala ir īsta vai nē, viņai jāatrod Tella, pirms ir beigušās piecas spēles naktis, sākas bīstami notikumi, un viņas māsa pazūd uz visiem laikiem. Laipni lūgti Karavalā ! Uzmanieties tikt aizrautai pārāk tālu prom… Kāpēc populāra? Sērija ir ieguvusi lielu popularitāti jauniešu vidū, jo tā atgādina maģisku karnevālu, kas ir pilns noslēpumu un ilūziju. Lasītājus piesaista arī grāmatu sižets, kurā nepārtraukti jāšaubās par to, kas ir īsts un kas ir tikai spēles daļa. Nozīmīgu lomu stāstā spēlē romantiskās attiecības, kas ir sarežģītas un bieži vien pilnas ar noslēpumiem, tas sniedz lasītājiem emocionālu piesātinājumu, kas neļauj atrauties no stāsta sižeta. Grāmatu sērija īpaši uzrunā fantāzijas un romantikas cienītājus. Šo grāmatu sēriju bija ieteikusi pievienot bibliotēkas krājumam kāda lasītāja. Jin Soye. Finding Camellia Stāsta centrā ir meitene Kamēlija, kura 12 gadu vecumā tika naktī nolaupīta. Lai gan ģimene, kas nolaupīja meiteni, viņu uzņem ar smaidu un atplestām rokām, Kamēlija drīz vien saprot viņu slēpto nolūku - viņai jāiejūtas viņu otrā dēla, Kamēlija Beila, lomā un jākļūst par aizstājēju viņu ģimenes mantiniekam. Tomēr aiz šīs “gandrīz sapņu” dzīves slēpjas meli, intrigas un identitātes krīze. Lai arī visi domā, ka Kamēlija ir zēns, viņa sapņo atgūt savu īsto dzīvi un identitāti, neskatoties uz apkārtējo spiedienu un slēptajiem motīviem. Kāpēc populāra? "Finding Camellia" grāmatu sērija ir iecienīta jauniešu auditorijai, jo tajā attēlota grezna aristokrātiska fantāzijas pasaule ar aizraujošu sižetu, kas pilns ar intrigām, noslēpumiem un varas spēlēm. Stāsts īpašu uzmanību velta identitātes un pašizpausmes jautājumiem, ar kuriem jaunie lasītāji bieži var sevi identificēt, piemēram, ar sabiedrības uzliktajām lomām un patiesās personības meklējumiem. Stāsts apvieno fantāziju ar romantiku, kas ir TOP grāmatu žanri jauniešu vidū, kā arī grāmatu sērija ir izdota komiksa formā, kas padara stāstu vieglāk uztveramu un vēl pievilcīgāku jauniešiem. Alice Oseman. Heartstopper (grāmatu sērija) "Heartstopper" ir par mīlestību, draudzību, garīgajām problēmām un sevis pieņemšanu, šajā sērijā ir 6 grafiskie romāni. Stāsta centrā ir zēns Čārlijs, kurš ir jūtīgs un nekaunas par savu orientāciju, un Niks, kurš ir populārs regbija spēlētājs un vēl tikai mēģina saprast savu identitāti. Viņi iepazīstas skolā, kļūst par draugiem, un pamazām viņu attiecības pāraug par kaut ko vairāk nekā draudzību. Grāmatu sērija seko puišu emocijām, šaubām, priekam un bailēm, ko rada pirmā mīlestība un sabiedrības spiediens esot atšķirīgiem. Kāpēc populāra? Grāmatu sērija ir populāra jauniešu vidū, jo tās stāsts patiesi un emocionāli attēlo pirmo mīlestību, satraukumu, šaubas un prieku tā, kā daudzi jaunieši to paši izjūt vai saprot, vienlaikus atklāti runājot par homoseksualitāti un identitātes meklējumiem, kas palīdz lasītājiem justies redzētiem un saprastiem. Homoseksuāli jaunieši jūtas nepietiekami pārstāvēti populārajā literatūrā, un "Heartstopper" to maina, piedāvājot pozitīvu, saprotošu un atbalstošu skatījumu uz to, kas bieži tiek ignorēts literatūrā, kā arī grāmatu sērijā ir atspoguļotas vairākas aktuālas jauniešu garīgās veselības problēmas, piemēram, trauksme un panikas lēkmes, zems pašvērtējums, mobings un emocionāla vardarbība skolā, depresīvas domas, emocionāla izdegšana, kā arī ēšanas traucējumi, vienlaikus uzsverot atbalsta, draudzības un atbalsta nozīmi jauniešiem, kas saskaras ar garīgās veselības problēmām. Balstoties uz "Heartstopper" sērijas stāstu, 2022. gadā tika izdots seriāls "Netflix" platformā, kas vēl vairāk paplašināja grāmatu popularitāti, piesaistot auditoriju, kas vispirms stāstu redzēja ekrānā un pēc tam vēlējās izlasīt grāmatas. Lasi angliski un atklāj jaunas pasaules! Jauniešu interese par angļu valodā rakstītām grāmatām turpina pieaugt. Grāmatu sērijas spēj aizraut jauniešus ar stāstiem no fantāzijas pasaulēm, kas veicina emocionālo attīstību. No pirmās mīlestības un draudzībām līdz noslēpumiem, maģijai un identitātes meklējumiem. Šīs tēmas un dažādie žanri rada jaunu lasīšanas pieredzi, kas ļauj jauniešiem sajust stāstu, iejusties varoņu lomās un vienlaikus attīstīt kritisko domāšanu. Lasot šādas grāmatas, jaunieši ne tikai izklaidējas, bet arī iemācās vērtēt emocijas, saprast dažādus skatupunktus un iepazīt pasaules daudzveidību, kas padara lasīšanu par nozīmīgu un patiesi vērtīgu. Aicinām tevi dalīties! Pastāsti, kādas grāmatas angļu valodā tu esi lasījis/-usi, kas tev patika un ko ieteiktu citiem jauniešiem. Tavs viedoklis var iedvesmot kādu citu sākt lasīt vai palīdzēt bibliotēkām izvēlēties nākamo grāmatu, ko iegādāties. Bibliotēkas seko tendencēm! Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre.

Šodien, 13. februārī, LNB portāls "Literatūras ceļvedis" svin savu astoto dzimšanas dienu. Astoņi gadi, kuros ceļvedis ir veidojies un pielāgojies dažādiem formātiem, lai nemainīgi runātu par kvalitatīvu literatūru ar mērķi papildināt gan bibliotēku plašo grāmatu krājumu, gan aicināt lasītājus satikt aizvien jaunus vai sen aizmirstus darbus. Šī jubilejas publikācija ir pateicība visiem, kuri šajos gados ir bijuši daļa no "Literatūras ceļveža" – lasītājiem, rakstītājiem un domubiedriem. Protams, vienojošais šajā ceļā un šodienas svētkos ir mūsu personiskās attiecības ar lasīšanu un grāmatām. Tādēļ šīs publikācijas ideja ir izcelt tās grāmatas, kas ceļveža kolēģiem ir kļuvušas par dāvanu, neatkarīgi no grāmatas izdošanas gada, žanra vai satura. Grāmat a – dāvan a, kas devusi spēku vai mieru, tekst s, kas piedāvājis jaunu skatupunktu, vai vienkārši lasījum s , kas kļuvis personiski nozīmīgs. Tāpēc šī dzimšanas dienas publikācija ir paredzēta kā lasīšanas impulsu dārgumu lāde, lai cits no cita iedvesmotos un atklātu sev aizvien jaunas grāmatas, kuras nav ietekmējuši ne laiki, ne pārejošas modes tendences, bet kuras raksturo dziļa un paliekoša pēcgarša. Kā gan citādi mēs varētu svinēt "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienu, ja ne cildinot lasīšanu!? Tādēļ atrodam sevi un viens otru izcilās grāmatās. Anita Veckalne "Literatūras ceļvedis" redaktore anita.veckalne@lnb.lv Kad ar vienu grāmatu nepietiek Lai gan lūgums bija dalīties ar vienu grāmatu, kas man bijusi kā dāvana, tomēr vēlos dalīties ar veselām trim, jo katra no tām ietekmējusi kādu manu dzīves posmu un atstājusi tajā nospiedumu. Astrīda Lindgrēna. Brāļi Lauvassirdis Vispirms jau bērnībā – Astrīdas Lindgrēnas “Brāļus Lauvassirdis” izlasīju tieši trīsdesmit septiņas reizes. Esmu sapņos bijusi Nagijālā un kopā ar brāļiem izdzīvojusi visus piedzīvojumus. Es pati esmu bijusi stāstā piemirstā māsa, kas blakus brāļiem cīnījās pret pasaules ļaunumu, pūķi Katlu un kurai pilnīgi noteikti piederēja pats skaistākais zirgs. Šī grāmata man iedeva drosmi dzīvei un mierinājumu, ka katrai pasaulei seko cita – mēs nezudīsim. Fransuāza Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas! Kļūstot par jaunieti – Fransuāzas Sagānas "Esiet sveicinātas, skumjas!". Tāpat kā septiņpadsmitgadīgā Sesila, es meklēju atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, apšaubīju vecāku rīcību un biju neziņā par savu vietu pasaulē, kas tikko atvērusies manā priekšā ar visām iespējām un bailēm. Grāmata deva mierinošu pleca sajūtu, ka neesmu viena. Ne es viena ciešu no neizskaidrojamām jaunības skumjām, kuras ierodas no nekurienes un dodas prom, nebrīdinot. Tās ir tikai pieaugšanas sāpes. Hanja Janagihara. Mazliet dzīvības Pavisam nesen viena no grāmatām, kas atstāja spēcīgu nospiedumu un pie kuras pēdējām lappusēm raudāju dziļi un gauži, bija amerikāņu autores Hanjas Janagiharas romāns "Mazliet dzīvības". Grāmatas stāstījums ir tik grods, tik ievelkošs un līdzjušanu raisošs, ka lasītājs kļūst par daļu no galvenā varoņa Džūda izdzīvotās pasaules. Tomēr saprotot, ka nekad nebūs iespējams līdz kaulam izprast patiesās sāpes, ko pārdzīvo cilvēks, kurš cietis no vardarbības. Tikai viens jautājums, kas mani vēl šodien nepamet grāmatas pēcgaršā – kā vispār ir iespējams tāds ļaunums, ko viens cilvēks ir spējīgs nodarīt otram? Kā ir iespējama dzīve pēc tam? Bet ir, un to parāda gaišā draudzība grāmatas varoņu vidū. To mēs redzam arī nežēlīgajā karā Ukrainā, un varam tikai apbrīnot cilvēka sīkstumu un gara spēku. Katrīna Kukaine ir LNB Attīstības departamenta direktore. Ārzemju mūsdienu literatūra Viktorija Eivjārda. Sarkanā karaliene Esmu konservatīva lasītāja. Parasti izvēlos to, kas man jau zināms un drošs. Fantāzijas literatūra nekad nav bijusi mans žanrs, tāpēc pat īsti neatceros, kāpēc rokās nonāca Viktorijas Eivjārdas "Sarkanā karaliene". Varbūt nejaušība. Varbūt intuīcija. Taču jau pēc pirmajām lappusēm sapratu – šī grāmata mani uzrunā. Es iegrimu tās pasaulē. Pasaulē, kur cilvēku vērtību nosaka asiņu krāsa. Sarkanļaudis – nabadzīgie, pakļautie, tie, kuriem jādzīvo, lai kalpotu. Sudrabainie – vara, privilēģijas, pārākums. Šī šķietami mistiskā pasaule mani pārsteidza ar savu nežēlīgo realitātes atspulgu. Lasot arvien biežāk pieķēru sevi domājam – vai tiešām tā ir tikai fantāzija? Cik bieži arī mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkus sadala neredzamās kategorijās? Kur vieni nosaka noteikumus, bet citi tiem pakļaujas? Kur vara dzimst no priekšrocībām, nevis taisnīguma? Intrigas, nodevība, bailes, neuzticēšanās – tas viss grāmatā šķita sāpīgi pazīstams. Visvairāk mani aizkustināja apziņa, ka robeža starp “sarkano” un "sudrabaino" nav tikai asiņu krāsa – tā ir drosme, izvēles un spēja nostāties pret netaisnību. Šī grāmata lika man aizdomāties par to, cik viegli ir pierast pie sistēmas, kas nav taisnīga, un cik grūti ir to izaicināt. Negaidīju, ka fantāzijas romāns var mani tik dziļi uzrunāt. Tas salauza manu priekšstatu par žanru un arī par mani pašu kā lasītāju. Reizēm tieši izkāpšana no ierastā rāda plašāku pasauli – un ļauj ieraudzīt patiesības, kuras līdz tam neesam gribējuši pamanīt. "Sarkanā karaliene" man kļuva ne tikai par aizraujošu stāstu, bet par emocionālu pieredzi. Par atgādinājumu, ka pasaule mainās tikai tad, kad kāds uzdrošinās tai pretoties… Evija Vjatere ir LNB Bibliotēku attīstības centra vadītāja. Leta Semadeni. Tamangūra Jau sen biju izlēmusi, ko rakstīt un kas tad būs tā mana lielā grāmatas dāvana. Bet notika aizraujošākais, kas ar lasītāju var notikt. Sāku lasīt grāmatu, kas mani savā skaistumā nogāza no kājām. Ziniet, kā reizēm atklājas skumja patiesība – jo vairāk lasa, jo retāk kas patiesi pārsteidz. Tomēr atverot šo nupat iznākušo grāmatu, piedzīvoju īstu lasītprieku. Šis stāsts bija bagāts ar nepārprotamu autentiskumu, patiesām skumjām un bezkaunīgu dzīves garšu. Turklāt šajā grāmatā bija kas ļoti, ļoti vērtīgs un reti sastopams – tajā no traģiskā tika izgrebta precīza un atbruņojoša asredzība. Ne salauzta cilvēka cinisms, ne ļaunums. Bet kāda spēcīga šķautne, kurā rodas kaut kas tik literāri baudāms, kas nebūtu iespējams citās šī stāsta proporcijās. Es bieži savas grāmatas aizdodu. Bet ne šo. Šo es ņemu sev līdzi, lai vienmēr varu pieskarties literatūrai, kas iemieso notvertu radošuma brīnumu un bezgalību. Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore. Lewis Buzbee. The Yellow-Lighted Bookshop: A Memoir, A History Grāmatiņa, kas izdota 2006. gadā, pie manis nonāca 2016. gadā – laikā, kad diendienā stūmu ratus uz jūru un reizē iekšēji meklēju pati savu ceļu. Pirmais mani uzrunāja grāmatas vāks – grāmatu kaudzīte ar laternu galā, kā grāmatu bāka pie jūras. Tolaik jutu spēcīgu vilkmi gan uz jūru, gan uz stāstiem par to, kā arī uz vēlmi ar grāmatām darīt ko vairāk nekā tikai lasīt. Sāku lasīt amerikāņu rakstnieka Lewis Buzbee (Lūisa Bazbī) memuāru par viņa ceļu grāmatu pasaulē, kas savijas ar grāmatniecības vēsturi. Nelielā grāmatiņa ar mīkstajiem vākiem un koši dzeltenajām iekšlapām kļuva par manu mazo bībeli – esmu to piešvīkājusi un pierakstījusi pilnu, it kā sarunājoties ar autoru. Tā palīdzēja sakopot domas, apstiprināt intuīciju un atvēra ceļu uz citām grāmatām. Pēc īsas atsauksmes platformā "Amazon" sākās mūsu saruna, kas turpinās jau desmit gadus. Lūiss bija līdzās, kad manas idejas pārtapa Jūras bibliotēkā un kad sāku rakstīt pati. Vairāku gadu garumā kopā rakstījām stāstu, piedzīvojot sešas pārrakstīšanas un iemācoties procesa prieku. Lai arī grāmata vēl meklē izdevēju, tieši rakstīšana un lasīšana šajā ceļā ir izrādījušās vislielākais brīnums. Grāmatas mūs saved kopā, pirmkārt, pašiem ar sevi. Lasiet! Anna Iltnere ir LNB Latvijas Bibliotēku portāla redaktore. Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās Mana izvēle "Literatūras ceļveža" jubilejas reizei ir Jāņa Rozes apgādā izdotā spāņu autores Irenes Valjeho "Papiruss". Sākšu ar sirsnīgu ieteikumu – ja vēl neesat to paguvuši izdarīt, pacentieties šo izdevumu iegūt savā īpašumā – dāviniet saviem bērniem, ģimenes locekļiem. Īpaši to iesaku katram ar grāmatu pasauli saistītam cilvēkam – topošam informācijas nozares speciālistam, vēsturniekam, praktizējošam bibliotekāram vai muzeja speciālistam... bet arī – skolēnam vai rakstītā vārda vēsturē ieinteresētam senioram – ikvienam! Man personīgi tā ir kļuvusi par grāmatu kā notikumu, kurš neuzbāzīgi, bet pārliecinoši piedāvā ļoti pārskatāmu kopskatu par lietām un tēmām, kuras kopš skolas sola un studiju gadiem dzīves gaitā – filmās, grāmatās – tvertas fragmentāri vai piemirstas, puzles gabaliņiem noklīstot atmiņas apcirkņos, bet neļaujot līdz galam izveidot kopbildi. Un te nu tā ir! Anda Saldovere ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese. Man ir tendence satraukties par visu (lielām un mazām, personiskām un globālām lietām), tāpēc, saņemot aicinājumu rakstīt šim "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas publikācijai, aizķēros aiz vārda "miers". Grāmata, kas pēdējā laikā man sniegusi mieru, ir Irenes Valjeho "Papiruss". Šī grāmata man atgādināja, ka neizbēgama daļa no cilvēces ir pārmaiņas, bailes no tām un beigu beigās to pieņemšana. No vienas puses – nedrīkst aizmirst, ka tas, kā ir tagad, nav bijis vienmēr, bet vienlaikus nevajag baidīties no tā, kas notiks (piemēram, ka cilvēki pārstās lasīt). Kāpēc? Jo šajā grāmatā skaidri parādīts – tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, dzīvos ilgi vai pat mūžīgi (kā, piemēram, grāmata). Savukārt tas, kas nav vajadzīgs, pazudīs vai mainīsies. Personīgāk – Irenes balss man lika justies saprastai par to, kā grāmatas, to lasīšana ir mana miera osta, drošības garants un tāds nedaudz svētums, ko gribas sargāt. Agnese Pašāne ir LNB Kompetenču attīstības centra vadītāja. Manuels Vilass. Ordesa Grāmata, kas man bijusi kā personiska dāvana, ir izcilā mūsdienu spāņu autora Manuela Vilasa autobiogrāfiskais romāns "Ordesa", ko latviešu valodā meistarīgi tulkojis Edvīns Raups, arī atdzejotājs un dzejnieks. Kādēļ svarīgi pieminēt tulkotāja lomu? Jo spēcīgs tulkotājs ir atslēga uz pasaules klasiķu darbiem latviešu valodā, tulkotāju un atdzejotāju loma Latvijas literatūrā būtu pelnījusi lielāku ievērību un novērtējumu. Romāns ir spožs darbs – vienlaikus melanholisks, poētisks, gaumīgi asprātīgs un dzīvi apliecinošs iekšskats cilvēka dvēselē. To izlasīju pāris gadus pēc izdošanas latviešu valodā un secināju, ka šis darbs parāda izcilas daiļliteratūras spēku. Romāns man pavēra citu realitāti, mazināja rezignāciju par laika straujo plūdumu, zudušiem mirkļiem, zaudētiem cilvēkiem un pārtapušām ainavām. Šis darbs vieglāk ļauj pieņemt dzīves smagāko pusi tās nepielūdzamībā, atgādina par irreālā un nenotveramā nozīmi, nemateriālo pasauli un mīlestības varenību. Lieki nedomājot, ķēros pie "Ordesas" turpinājuma – romāna "Prieks" (2022). Arī šis darbs ir iedvesmojošu domu pilns: "Un tas ir pats labākais manī – dziļas pateicības jūtas. Dzīves gaisma ir pateicība. Kad esi pateicīgs, redzi cilvēkus visā viņu būtībā. Tu redzi cilvēkus visā viņu kailumā. Un tā notiek ar mani." Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece. Tomass Mūrs. Kad klusums runā Šī grāmata man kļuva par klusu, neplānotu, bet ļoti personisku atklājumu – Tomasa Mūra "Kad klusums runā: pārsteidzošā gudrība stāstos par tukšumu". Pie tās nonācu nejauši un bez īpašām gaidām, drīzāk ar piesardzību, jo vārdi "klusums" un "tukšums" man vienmēr bijuši drusku biedējoši. Taču tieši šī grāmata pamazām mainīja manu attieksmi pret tiem. Lasot sajutu, ka Mūrs nemēģina mani pārliecināt vai kaut ko iemācīt tradicionālā nozīmē. Viņš stāsta īsus stāstus un pēc tam atstāj telpu, kur rosīties man pašai. Šī telpa izrādījās svarīgākā daļa. Tajā nebija skaidru atbilžu, bet bija vieta domām, šaubām un atzīšanai. Grāmata man deva iekšējo atļauju nezināt, nepaskaidrot un ļaut domām rast savu ceļu. Īpaši paliekoša bija doma par tukšumu kā nepieciešamību, nevis trūkumu. Esmu pieradusi domāt par sevi un par dzīves procesiem caur darīšanu, piepildīšanu un virzību uz labāko iespējamo rezultātu. Mūrs piedāvā pretēju skatpunktu, kur tukšums ir nosacījums tam, lai kaut kas jauns vispār varētu rasties. Lai augtu, dažreiz ir jāatlaiž pat savas pārliecības un savs "es", ar kuru tik ļoti identificējamies. Šodien, kad dzīve ir pārpildīta ar iespējām, izdevībām, idejām, informāciju un notikumiem, atrast tukšumu, patiesu tukšumu, nevis atkārtot jau esošo, ir ne tikai grūti, bet bieži tam pat nav motivācijas, jo viss šķiet pilns. Tik pilns, ka biežāk līst pāri malām nekā pietrūkst. Pie šīs grāmatas ir vērts atgriezties, jo tā nemanāmi maina skatījumu. Pēc tās klusums vairs nešķiet tukšs un tukšums vairs nešķiet biedējošs. Tā atstāj sajūtu, ka tukšums ir sākums, nevis trūkums. Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte. Byung-Chul Han. The Scent of Time: A Philosophical Essay on the Art of Lingering Korejiešu izcelsmes Berlīnes filozofs Bjons Čuls Hans ( Byung-Chul Han ) ir viens no tiem mūsdienu domātājiem, kura īsto spožumu, visticamāk, ieraudzīsim tikai pēc laika. Piekopjot noslēgtu dzīvesveidu, kurā būtiska loma atvēlēta klavierspēlei un dārzkopībai, Hans raksta filozofiskas esejas par mūsdienu neoliberālā kapitālisma ietekmi uz sabiedrību. Esejā "Laika smarža" ( The Scent of Time , 2010) filozofs pievēršas laika krīzei – tas ir zaudējis ritmu un kļuvis atomisks. Atomiski esam kļuvuši arī mēs, zaudējot savstarpējās saiknes; mūsu pasaules ir sarukušas līdz katra paša mazajam ķermenim. Bēgot no neiedomājamā – nāves –, dzīves kvalitāti mēs sākam mērīt pēc tā, cik "dzīves" spējam "iespiest" sev paredzētajā laikā, piekopjot vita activa. Tomēr aktīvā dzīve nav risinājums laika nesinhronitātei. Tā vietā Bjons Čuls Hans piedāvā pievērsties vita contemplativa – dzīvei, kurā uzkavējamies mirklī, patiesi izbaudot esības pieredzi. Filozofiski teksti ir lasāmi lēni, pārdomājot, un ik pa laikam atgriežoties pie lasītā ar jaunu "ahā!" brīdi. "Laika smarža" šobrīd ir manā pārlasīšanas vērto grāmatu plauktā, gan ikdienā retāk aizskartu prāta nostūru treniņam, gan atgādinājumam par esošā mirkļa vērtību. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte. Ārzemju klasika Tūve Jānsone. Neredzamais bērns un citi stāsti Gribu pastāstīt par grāmatu, kas laiku pa laikam man kļūst svarīga, lai pie tās atgrieztos un atrastu būtisko jau zināmajā. Tūves Jānsones "Neredzamo bērnu" pirmo reizi izlasīju pusaudža gados, kad aizraušanās ar Zentas Ērgles aprakstītajiem vienaudžu piedzīvojumiem bija beigusies (tāpat kā Padomju Savienība), bet "nopietnās" literatūras lasīšana vēl bija neskaidrās nākotnes daļa. Pirms tam trollīša Mumina ikdiena mani īpaši neinteresēja. Droši vien izvēlējos šo grāmatu tāpēc, ka nekā cita jēdzīga tobrīd tuvumā nebija, turklāt "Neredzamo bērnu" varēja ērti paņemt līdzi ārpus mājām. Pāršķirstot grāmatu, laikam vispirms izlasīju "Šausmu stāstu", un tas lika lasīt tālāk. Grāmata bija ļoti dīvaina, un tāda tā ir joprojām. Stāsti, kas nav saistīti cits ar citu, tomēr veido labi pazīstamu pasauli: ikviens reiz ir sajuties kā priekšpēdējais bailulis klajā un bīstamā laukā, kā Svilpaste, kas gluži fiziski nojauš katastrofas tuvošanos, vai kā murmulis, kurš vienkārši mīl klusumu. "Neredzamais bērns" ir grāmata, kuru esmu pārlasījis arī pēc divdesmit un trīsdesmit gadiem, un nezinu nevienu citu darbu, kas tik atšķirīgi runā ar lasītāju dažādos dzīves posmos. Tā nav "pabeigta" grāmata, kas atstātu apziņā tikai vienu priekšstatu vai sajūtu, tās mainās līdzi laikam un manai pieredzei, tādēļ, pateicoties Elijas Klienes apbrīnojami skaistajam tulkojumam, "Neredzamais bērns" sniedz gan iedvesmu, gan mieru. Starp citu, arī tad, ja pēkšņi piemeklē iedoma sekot baltajiem zalkšiem. Mārtiņš Mintaurs ir LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks. Mihaels Ende. Momo Kad ikdiena kļūst pārāk trokšņaina un nemiers liedz aizmigt, es paņemu grāmatu. Mūsdienu paātrinātajā ikdienā īpaši labi apstāties palīdz bērnu literatūra. Viens no maniem iecienītākajiem ir vācu rakstnieks Mihaels Ende ( Michael Ende , 1929-1995), kurš meistarīgi nojauca robežu starp realitāti un iztēli un tādējādi atgādināja par daudzām vienkāršām, bet piemirstām atziņām. Romāns "Momo" (pirmoreiz izdots 1973. gadā) manās acīs joprojām ir izcila alegorija un reizē kritika mūsdienu paātrinātajam dzīvesveidam; tas liek padomāt par ikdienas "laika zagļiem" tiešā un pārnestā nozīmē, kā arī mudina novērtēt un izbaudīt ikvienam doto laiku, kas, kā zināms, ir neatjaunojams resurss. Ričards Edijs Štibe ir grāmatu apskatnieks. Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne "Mākslinieka darbnīca bija pilna rožu aroma, un, kad vieglais vasaras vējš ielidoja dārza kokos, pa atvērtajām durvīm kopā ar rožu dvesmu ieplūda smaga ceriņziedu smarža" − tā ir pirmā rindkopa no manas vismīļākās grāmatas − Oskara Vailda "Doriana Greja ǧīmetne". Estētiskā noskaņa ir šķietami mierīga, bet bīstami apburoša un pavedinoša. Grāmatas galvenajam varonim Dorianam ir grāmata, no kuras iespaida viņš nespēj atbrīvoties un nemaz nepūlas to darīt. Man ir tādas pašas sajūtas tieši par šo romānu, kuru pārlasu ik pēc pāris gadiem. Doriana grāmatas eksemplārs bija krāšņs Parīzes izdevums uz japāņu papīra, iesiets dažādās krāsās − ne mazāk kā deviņos variantos, lai tas varētu pieskaņoties viņa garastāvoklim un mainīgajām dvēseles jutoņām. Atzīstos, ka arī "Doriana Greja ģīmetne" manā mājas bibliotēkā ir vairākos izdevumos − gan angļu, gan latviešu valodā. Tā ir klasika, kas ir mūsdienīgāka nekā jebkad agrāk − satraucoša un mazliet baisa. Raiva Turka ir grāmatu blogere. Albērs Kamī. Svešinieks Mana personīgā iepazīšanās ar šo grāmatu bija vidusskolas obligātās literatūras saraksta dēļ. Un tas noteikti ir labs pierādījums faktam, ka nepieciešams tikai atrast to vienu īsto grāmatu, lai literatūra spētu aizraut. Tieši tāpēc arī rekomendācija par Kamī "Svešinieku" šajā apskatā rodas no pieredzes, ka šī grāmata var būt lielisks tilts no nosacīti "nenopietnas" literatūras vai pat no nelasīšanas uz veselu pasauli, kurā proza kā izteiksmes veids var lasītājam parādīties pavisam jaunā veidolā. Lielākais pārsteigums jaunam lasītājam var būt Kamī izmantotais valodas stils. Autors izmanto tā saukto écriture blanche jeb "balto rakstību". Teikumi ir kā fakti: "Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar − nezinu." Šī pieeja izceļ galvenā varoņa Merso izjusto atsvešinātību. Stāstījuma skarbums pastiprina kontrastu starp varoņa šķietamo vienaldzību pret traģiskajiem notikumiem un to nopietnību, tādējādi pasvītrojot absurda un atsvešinātības tēmas. "Svešinieks" iemāca, ka nopietna literatūra ne vienmēr ir sarežģīta, bet tā vienkārši runā citā, tiešākā valodā par lietām, kuras mēs ikdienā mēģinām noslēpt zem apzinātām vai neapzinātām maskām. Kopš pirmās "Svešinieka" izlasīšanas reizes pagājuši jau padsmit gadi, taču unikālais veids, kā Kamī skatās uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem manī kā lasītājā atbalsojas vēl šodien. Grāmata nav gaisīga un koša, taču tās vēstījums vienaldzīgu neatstās nevienu lasītāju. "Svešinieks" ielūdz uz sarunu par mūsu pašu vērtībām, rūpēm un vienaldzību pret dzīvi un apkārtējo pasauli. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts. Gabriels Garsija Markess. Simts vientulības gadu Aksels Munte. Stāsts par Sanmikelu Uz jautājumu "Kura grāmata ir atstājusi vislielāko ietekmi?" droši vien loģiski būtu atbildēt: "Ābece!", jo tieši tur varētu aizsākties turpmākais lasītāja pieredzes ceļš. Manā gadījumā tas tomēr nebūtu īsti patiesi, jo brīdī, kad pirmoreiz ieraudzīju ābeci, es jau pratu lasīt. Neatceros, kad un kā tas notika, taču ģimenē stāsta, ka es esot pa burtiem saukusi visu rakstīto – veikalu izkārtnes, avīžu virsrakstus, grāmatu nosaukumus, plakātus – un prasījusi, ko tas viss kopā nozīmē, līdz kādā brīdī mājinieki pamanījuši, ka vairs neplijos virsū, bet lasu pati. Ja jautājums ir "Kura grāmata atstājusi vislielāko iespaidu", tad godīga atbilde skanētu “Tas mainās”. Tomēr atskatoties uz savu lasītāja pieredzi, jāatzīst, ka divas grāmatas izceļas uz pārējo fona: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu" un Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu". Lasīju aizrautīgi. Kad aizšķīru pēdējo lapu, sāku lasīt no sākuma. Ņēmu līdzi visur. Reiz tas noveda pie nopietnas sarunas ar fizikas skolotāju, bet galu galā stundas laikā konfiscēto grāmatu viņš man atdeva. Varbūt šīs grāmatas ir jālasa jaunībā, kad prāts ir atvērts un iztēle joņojoša. Elita Vīksna, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Federico García Lorca. Poema del cante jondo Kante hondo jeb dziļā dziedājuma dzeja ir izcilā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas 1931. gadā izdotais krājums. Divtūkstošo gadu pirmās desmitgades pirmajā pusē man bija tas prieks skolā apgūt spāņu valodu. Tolaik – ekskluzīva iespēja mazpilsētā, ko no sirds izbaudīju. Sevišķu pagodinājumu izpelnījos, kad spāņu valodas skolotāja, atzinīgi novērtēdama manas prasmes, piedāvāja rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par spāņu multimākslinieka un dzejnieka Federiko Garsija Lorkas (1898-1936) tolaik Latvijā vēl netulkoto (līdz ar to – nav kur pašpikot) dzejas krājumu "Poema del cante jondo" māksliniecisko un valodisko tvērumu, kā arī kaut ko pētniecības vajadzībām patulkot. Apzinoties darba nozīmīgumu, galu galā ar klasesbiedreni Renāti Kovaļčuku lēmām šo slogu dalīt un, kopā drošāk, rezultātā iztulkojām visu dzejas krājumu no vāka līdz vākam. Jau šāda tvēruma piedāvājuma saņemšana vien, atzīšos, bija kosmoss. Paveikt to – kā kļūt par citplanētieti! Tulkojumu, skaisti pārceltu latviešu valodā, ierakstītu Word failā disketē, izprintējām uz A5 formāta lapām un iesējām četros eksemplāros. Cik liela vērtība gan šodien ir manās acīs šim pašizdotajam krājumam, ne vārdos aprakstīt! Pārbaudīju bibliotēkas katalogos, ka šis dzejas krājums joprojām nav tulkots un izdots latviski. Ik pa laikam atgriežos pie savējā, pārlasot dzejoli gan spāņu, gan latviešu valodā, apdomāju, vai ir kas maināms… Šogad liktenis mani aizveda uz Andalūzijas pērli Granadu – Fedes (kā mēs ar klasesbiedreni dzejnieku mīļi iesaucām, rakstot darbu) dzimto pilsētu, kur šķita pareizi un reizē simboliski iegādāties savai privātbibliotēkai, tagad līdzās tulkojumam stāvošu, šī krājuma spānisko versiju – pārspiedumu no pirmizdevuma. Turēt rokās un lasīt pašas tulkoto nav vārdos aprakstāma, bet ļoti noturīga un motivējoša sajūta. Aija Uzula ir LNB Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja. Martins Andersens Nekse. Cilvēka bērns Dite Manuprāt, romāna "esence" iekļauta autora teiktajā: "Ik mirkli pasaulē piedzimst kāds cilvēks. Iedegas jauns spīdeklis, jauna zvaigzne, kas varbūt mirdzēs neparasti skaisti, kam vienmēr būs savs, tikai tai vienīgais, īpašais spektrs. Ikviens cilvēks ir vienreizējs, un neatkārtojama ir viņa piedzimšana." Skaudrs dzīvesstāsts. Mazā Dite aug nabadzībā, bet sildīta vecmāmiņas mīlestībā. Pēc viņas nāves meitene gaidīto drošību un mīlestību vairs nesaņem. Jaunās meitenes līdzjūtīgo sirdi izmanto ne tikai sveši, bet bieži vien arī tuvākie. Grāmata liek domāt par eksistenciālām lietām – dzīve, nāve, cilvēka griba, laime, liktenis. Dzīves ceļš - no cilvēka ienākšanas līdz aiziešanai no šīs pasaules. Arī mazās Dites ceļš. Aija Pelīte ir Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe. Latviešu autori Kristīne Liepiņa, Kristaps Liepiņš. Pamirs: mana sirds mīlestībā Pazīstamajiem ceļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un alpīnistiem Kristīnei un Kristapam Liepiņiem šī bija debija Latvijas dokumentālās prozas žanrā. Stāsts no sievietes skatpunkta veidots neparasti patiesi un izjusti – atklājot daudzas tīri sievišķīgas nianses, neslēpjot daudzkārt acīs sariesušās nevarības, nespēka un prieka asaras. Apbrīnojams un līdzpārdzīvojošs stāsts. Brīžiem sevi pieķēru, ka lasu ar bažām un sažņaudzas sirds – vai Kristīnei izdosies izdzīvot šajā ceļā? Šis ir stāsts, kas ne mirkli neizkāpj no realitātes rāmjiem. Arī man kalni ar savu varenību ir tuvi sirdij. Grāmata uzrunā ar savu atklātību un raito stāstījumu. Sāpīgais un gaišais savijas vienuviet, veidojot jaudīgu emocionālu fonu. Pieredzes bagātais kalnu mīlestības stāsts, kas papildināts ar lieliskām un kvalitatīvām fotogrāfijām, ir gan kā ceļvedis jaunajiem kalnā kāpējiem, gan interesanta un izzinoša lasāmviela ikvienam. "Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies – tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt – tā jau ir daļa no uzvaras" – tā Kristaps Liepiņš, kurš azartu un dziļo skatījumu uz dzīvi un lietām, iespējams, mantojis no sava tēva, tautā iemīļotā aktiera Edgara Liepiņa. Solvita Ozola, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Imants Ziedonis. Minimismi Man kā cilvēkam, kuram ļoti patīk lasīt un iegādāties grāmatas, ir ļoti grūti izvēlēties to vienu vienīgo grāmatu. Ir bijuši periodi, kad esmu aizrāvusies ar young adult literatūru un burtiski apēdu katru lappusi, lasot šī žanra grāmatas, un ir periodi, kad lasu iedvesmojošas sieviešu autobiogrāfijas. Ticiet vai nē, bet šīs grāmatas ir īslaicīgas manā dzīvē. Ja man ir jāizvēlas viena grāmata, tad tā būs kāda dzejnieka domu graudu grāmata. Nekad nebiju domājusi, ka tieši dzeja būs tas virziens, kurā raudzīšos, lai atklātu jums par savu personīgo lasīšanas pieredzi. Skolas laikā dzejai gāju ar līkumu, taču šobrīd – esmu to ļoti iemīļojusi. Paldies maniem bērniem, kuri lika man pirms miega lasīt viņiem priekšā dzejoļu grāmatas. Imanta Ziedoņa "Minimismi" ir neliela grāmatiņa, kurā ir iekļauti viņa domu graudi. Grāmata vienmēr ir pa rokai un pats burvīgākais ir tas, ka to var atvērt jebkurā lappusē un smelties spēku dzejnieka vārdos. Zinu, ka atvēršu īsto lappusi, tāpēc vienmēr grāmatiņu aizveru ar prieku un esmu gatava doties tālāk – ikdienas skrējienā. Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja. Regīna Ezera. Nodevība Ir dažas grāmatas, kas sevī šķietami iemieso visu dzīvi, pasauli ieliek aptveramā veidolā un visu sakārto. It kā mazā burciņā kāds ar pinceti būtu sakārtojis zemeslodes reprodukciju, tikai tajā ir ne tikai okeāni un kontinenti, bet arī dvēseles. Tieši tāds ir Regīnas Ezeras romāns "Nodevība". Šī grāmata ir viena no tām, kam obligāti jābūt rokas stiepiena attālumā manā grāmatu plauktā un tā, kuru bieži ilgojos pārlasīt. Regīna Ezera man ir pavisam mīļa autore, un katra viņas grāmata šķiet kā saruna starp divām līdzīgām dvēselēm. Parasti mani neinteresē autora dzīve vai uzskati, lasot grāmatu, es spēju nošķirt literāro darbu no autora. Taču tad, kad lasu Regīnu Ezeru, šķiet, ka lasu tuvas draudzenes pārdomas un uzskatus, kas ir patiesi, nesamāksloti un īsti. Šī grāmata iztirzā rakstniecības aizkulises un runā par cilvēku savstarpējām attiecībām. Rakstniecei piemīt smalka ironija, spēja pajokot un, pats labākais, viņas pārdomas par cilvēkiem iztur laika zoba nežēlīgos kampienus. Lasot grāmatu, katru reizi ar prieku secinu, ka tieši cilvēka sirds, kurai nevar pavēlēt, ir paliekošā vērtība visā mainībā. Mūsu stimulu pārpildītajā pasaulē man ir īpaši svarīgi lasīt grāmatas, kurās jūtams dvēseliskums un rakstītā vārda pamatīgums. "Nodevība" dāvina mieru, tā dāvina valodas bagātību, ko nevar nosaukt nekā citādi, kā par "garšīgu". Šī grāmata mani iedvesmo lasīt vēl. Un kas var būt skaistāks par šo! Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Nora Ikstena. Mātes piens Katrai grāmatai ir īstais laiks. Cītīgie un kaislīgie lasītāji šo teicienu zina, atkal un atkal par to pārliecinoties reizēs, kad vienas grāmatas spēkos ir ne vien mainīt pasaules redzējumu, bet arī lasīšanas noskaņojumu. Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" pie manis nonāca laikā, kad pēc ilgām un visai intensīvām studijām bija iestājusies lasīšanas pauze. Tolaik es biju zaudējusi arī ticību, ka grāmata man spēj būt kas vairāk par analizējamu materiālu vai tukšu izklaidi. Vidusceļa nebija, un nebija arī lasīšanas prieka. Droši vien teikt, ka Nora Ikstena atgrieza manī grāmatu mīlestību, būtu diezgan banāli. Taču, jā, "Mātes piens" pie manis atnāca kā brīnums – īstajā laikā, īstajā dzīves brīdī un īstajās pasaules sajūtās. Varu apgalvot, ka tā īsteni un no sirds par lasītāju es kļuvu tieši pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Šodien turpinu lasīt un citās grāmatās meklēt to, ko savulaik atradu un jutu Noras Ikstenas rakstītajā. Aija Bremšmite ir grāmatu apskatniece, portāla LSM autore un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste. Ojārs Vācietis. Sasiesim astes Ziema šogad padevusies salta un bagāta ar sniegu, tieši tāda, kādas tās atceros bērnībā. Es brienu pa šī gada ziemas sniegu un skandinu Ojāru Vācieti: "Blēņām kupenā stieg kājas, Nevar ceļu atrast. Visas manas bēdas iestieg Sniegā, kur nu katra. Bet … kad martā sniegi kusīs – Uzmanieties, lūdzu!" Sveicot "Literatūras Ceļvedi" astotajā dzimšanas dienā, atsaucu atmiņā sevi, kad man bija apmēram tikpat gadu. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā izjustais, pārdzīvotais, piedzīvotais un arī izlasītais atstāj uz cilvēku paliekošas vērtības. Par savu īpašo grāmatu saucu bērnības grāmatu – Ojāra Vācieša "Sasiesim astes". Nezinu, vai patika, ka tas bija Vācietis, vai tas, ka tai kā grāmatai bija savs īpašais šarms, bet ik pa laikam atkal gribas pie tās atgriezties, pakavēties un paskaitīt šīs grāmatas dzejas rindas. Ilze Kļaviņa, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Jānis Lejiņš. Dieva dusmības bērni Vēsturiskais romāns stāsta par laikaposmu, kuru būtu grūti nosaukt labvēlīgu cilvēka dzīvei. Atliek vien atgādināt: Lielais Ziemeļu karš, 1709. gadā bads Vidzemē un pirmie mēra slimnieki; 1720. gadā – pēdējā raganu prāva Kurzemē. Pavēles nocirst svētkokus un iznīcināt pielūgtos akmeņus. Romāns ievada lasītāju 18. gadsimta ainavā ar faktiem, teikām, mistiskiem elementiem un dabas parādību aprakstiem. Smeldzīgā metafora "Dieva dusmības bērni" ieskanas pie katra tēla, ko sastop lasītājs. Nav iespējas palikt vienaldzīgam! Grāmatas spēks slēpjas laikmeta un cilvēku patiesā tēlojumā, kas raisa lasītāja vēlmi izzināt vairāk. Grāmata liek aizdomāties par paaudzēm, kas bijušas pirms mums, un mierina ar domu, ka viss turpināsies. Elita Care-Bobinska ir LNB Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe. Zane Zusta. Nepieradināts putns Zanes Zustas grāmata "Nepieradināts putns" man kļuva par paliekošu personisku dāvanu. Tā aizkustināja ar savu spēju vārdos ielikt sajūtas, kuras bieži paliek neizrunātas. Šī ir grāmata, pie kuras domās esmu atgriezusies vairākkārt. Kā jaunās paaudzes cilvēks es no tās esmu pārfotografējusi vairākus citātus. Viens sirdij tuvākais citāts, ir: "Vai skumjas ir mantojums, ko vecāki nodod saviem bērniem dzīves laikā?" Šis jautājums manī palika atvērts vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas. Tas lika domāt ne tikai par vecākiem un bērniem, bet arī par klusajām saitēm starp paaudzēm un par to, ko nesam sev līdzi pat neapzinoties… Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre. Inita Sila. Tango ar diviem misteriem V* [..] Nesaki citiem JĀ, ja tev tas nozīmē NĒ! [..] Šī grāmata ir par izvēli būt laimīgai. Katru dienu mūsu dzīvēs "izvēle" ir darbības vārds. Inita šajā grāmatā bagātīgi dalās savā pieredzē un savos ieradumos, kā kļūt laimīgākai un sevis pieņemošākai – un tas sevī ietver konkrētas rīcības, konkrētus uzdevumus un arī konkrētas atteikšanās. Grāmata ir par brīnumu – dzīves smagākajā brīdī, sastapt mīlestību. Darbs ir par to, ka viss ir iespējams! Es no sirds iesaku šo grāmatu ikvienai sievietei, jo vai tas nebūtu lieliski – dzīvot savu dzīvi tā, it kā dejotu tango – ļaujoties, paļaujoties un uzticoties! Un tajā visā – nedarot pāri sev. Man šķiet, šīs grāmatas pievienotā vērtība ir – lasot, ik pa brīdim pašizmeklēju savas krūtis. Atkal un atkal, no dažādiem leņķiem, lai būtu pavisam droša, ka viss ir kārtībā. Inga Grencberga ir rakstniece un kustības #LaiksLasīt idejas autore un biedrības Laiks Lasīt valdes locekle. Edgars Imants Siliņš. Lielo patiesību meklējumi Sāku lasīt, sasniedzot piecu gadu vecumu. Manas mīļākās grāmatas, laikam ejot, nomainījās pret jauniem un jauniem favorītiem dažādos žanros. Šo izcilo, dziļi personisko savu "Grāmatu Grāmatu" saņēmu kā dāvanu gadsimtu mijā. Pa šiem gadiem esmu izlasījusi daudz literatūras, taču "Lielo patiesību meklējumi" joprojām ir mana iedvesmas grāmata – katra no 92 nodaļām piedāvā skatījumu uz cilvēces pasaules izziņas un izpratnes vēsturisko attīstību. Un nē, tajā nav ierastā hronoloģiskā secība, bet ir "atslēgas vārdi" – sākot ar kvantu fiziku, relativitātes teoriju, fraktāļu ģeometriju, pasaulslavenām personībām, Rietumu un Austrumu kultūru saskarēm. Man šī grāmata ir devusi daudz plašāku konteksta izpratni ne tikai jau minētajās sfērās, bet it visā, kas skar filozofiju, ētiku, psiholoģiju, reliģiju, mākslu, literatūru un vēsturi. Tā joprojām ir teju neticami mūsdienīga. E. I. Siliņš (1927–1998), Dr. habil. phys., akadēmiķis, bija viena no spožākajām personībām Latvijas zinātnē. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante. Noderīgi: LNB izdevumam "Literatūras ceļvedis" 8 gadi: Intervija ar redaktori Anitu Veckalni

Pauls Daija, Dr. philol., literatūrvēstunieks, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, studējis filoloģiju un mākslas zinātnes LU un Vācijā. Ar Paula Daijas apjomīgo profesionālo darbību iespējams iepazīties portālā literatura.lv. Pirmā autora monogrāfija par apgaismības pētniecību iznāca 2013. gadā – "Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana." Šī darba nobeigumā, autora vārdos, sajutām cerību sagaidīt turpinājumu. "...par apgaismību nevar runāt vienskaitlī, un katrs stāsts – mēs stāstām sev un citiem par Baltijas vēsturi – vienmēr būs tieši vai netieši saistīts ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam un problēmām, ar ko saskaramies šodien." Ja pirmajā grāmatā bija mums vairāk zināmais Gotharda Frīdriha Stendera laiks, tad pagājušā gada nogalē, pēc divpadsmit gadu ilga pētniecības laika, sagaidījām "Apgaismības starpniekus" – īsā laika posmā jau ļoti populāro monogrāfiju, kas padziļināti turpina iesākto tēmu par laika posmu 1815 – 1848, ar autora priekšvārdā teikto: "Līdz ar to apgaismības laikmeta vecumdienas kļuva par latviešu nacionālās kultūras jaunību." (10. lpp.) Neesmu literatūrzinātniece, bet, varbūt tomēr, ne gluži parasta lasītāja, jo latviešu literatūras un mūsu vēstures pagātne piesaistījusi manu nemainīgo interesi jau daudzus gadus. Iespējams pat kopš brīža, kad vecvecāku mājas bēniņos ieraudzīju kalendārus un grāmatu "Robinsons Krūziņš" vecajā drukā. Tāpēc mans emocionālais vēstījums ir patiesa vēlme iedrošināt jebkuru – nepalaidiet garām iespēju izlasīt lielisko Paula Daijas monogrāfiju, bet īpaši – bibliotekārus reģionos. Kāpēc tieši viņus? Jo faktiski deviņi mācītāji, izņemot Jelgavu, kalpoja nelielās lauku draudzēs. Piesaistīt un noturēt uzmanību pētnieciskai grāmatai ne katrs literatūrvēsturnieks spēj. Pauls Daija šajā ziņā ir izcils meistars. Kā apstiprinājumu manis teiktajam minēšu trīs iemeslus. Pirmkārt – autora absolūti lieliskā un bagātā latviešu valoda; pamatā bez liekiem, apgrūtinošiem svešvārdiem. Otrkārt – perfekts poligrāfiskais noformējums ar mācītāju portretiem, izdoto grāmatu ilustrācijām. Visbeidzot – ar tā laika gravīrām, ko veidojis izcilais vācbaltiešu mākslinieks Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens, un tās rada teju neticamu laikmeta klātbūtnes iespaidu saturam. Treškārt – lasiet pētījumu ar mūsdienīgu konteksta izpratni. Jo tas tur ir klātesošs. Pauls Daija kādā sarunā sacījis viedus vārdus: "Šodienas cilvēkam vācbaltiešu pasaule nudien ir nogrimusi Atlantīda. Un katra dziļāka saruna par to var vest pie jauniem atklājumiem." Jāteic, ka uzreiz pēc pirmās nodaļas izlasīšanas par Mālpils mācītāju Johanu Gotfrīdu Agelūtu, sajutos kā arheologs, kurš atradis vērtīgu artefaktu pašā izpētes sākumā, jo Agelūta daiļrade aptver apgaismības literāro daudzveidību. Visi šie mācītāji bija labi izglītoti un nāca no tādām pašām ģimenēm. Piemēram, Jaunpiebalgas mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons bija intelektuāls estēts, kurš iztulkojis mums zināmo un joprojām populāro grāmatu "Robinsons Krūziņš" (tiek uzskatīts, ka ar šo darbu latvieši sākās kā lasītāju tauta) un beletristikas krājumu, kas par nožēlu viņa dzīves laikā netika publicēts. Bet stāsts par Lestenes luterāņu draudzes mācītāju Kārli Fridrihu Vatsonu ir īpaši aizraujošs, jo viņš ieņem īpašu vietu latviešu literārās kultūras vēsturē, bija viens no Latviešu literārās biedrības dibinātājiem, spilgts līderis daudzās jomās. Bet Ārlavas un Rojas draudžu mācītājs Kārlis Hūgenbergers allaž apliecinājis: "..mana mīlestība uz latviešu tautu un viņas valodu nevar mitēties." (161. lpp). Lai neaizēnotu pirmatklājēja prieku par citu mācītāju veikumu, saglabāju to lasītājiem kā intrigu. Vislabāko apkopojumu par vācbaltiešu mācītāju daudzpusīgo darbošanos, par to, ka tautas apgaismība vērtējama kā enciklopēdiska kustība, protams, neviens cits labāk par Paulu Daiju nepateiks: "Redzams, ka mācītāji kā apgaismotāji, rakstīdami tekstus latviski, iejutās dažādās lomās – viņi bija garīgi un laicīgi padomdevēji, lauksaimnieki un ārsti, dabaszinātņu popularizētāji, vēsturnieki un utopisti, moralizētāji, bet arī izklaidētāji, Gotharda Frīdriha Stendera tradīcijas kopēji, bet arī eksperimentētāji un bieži vien pāri visam - radošas personas, kas nodevās literārā darba priekam... Lasīt nozīmēja sevi pilnveidot" (24. lpp.). Apjomīgā pētījuma ievads ir vērtīgs ceļvedis. Izlasiet uzmanīgi! Piecdesmit gadus dzīvojot deformētā vēstures interpretācijas miglā, ar katru nākamo monogrāfijas nodaļu sajutīsim, kā atgriežas pašapziņa, lepnums par latvietību un mūsu valodu. Mēdz teikt, ka vēsture virzās pa apli. "Cīņa par garīgo Latviju ir grūta cīņa... Katra paaudze atstāj savus ieguvumus un panākumus kā mantojumu nākošai. Un lai Dievs pasargā tautu no tādas paaudzes, kas neko neatstātu saviem pēcnācējiem." ( Anna Brigadere, 1931.) Liels paldies Paulam Daijam! Noderīgi: Literatūrzinātnieks Pauls Daija stāsta par lasīšanas pieredzi 18. gadsimtā Kam pieder apgaismība un zināšanas. Saruna ar LNB pētniekiem Maiju Treili un Paulu Daiju Grāmatniecības vēstures laika skala. Stāsta LNB vadošais pētnieks Pauls Daija Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni ievelk lasītāju jau no pirmajiem teikumiem. Arī jaunākais, trešais latviešu valodā tulkotais viņas romāns “Bērni ir karaļi” sagādā patiesu baudījumu un ne vienu vien pārdomu mirkli laikmetā, kad puse dzīves aizrit internetā, turklāt ievietots tur tiek šķietami itin viss. Autore paliek uzticīgam savam stilam – runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un vecāku nereti piekoptā bērnu eksponēšana tajos – bez ierobežojumiem un bremzēm. Pagalmā spēlējot paslēpes, pazūd maza meitene, sociālo tīklu zvaigzne. Centrālie grāmatas tēli, kuru domas lasītājs iepazīst, ir pazudušās meitenītes mamma un policiste, izmeklēšanas dokumentētāja. Tiesa, mamma Melānija iepazīstama tikai šķietami, jo patiesībā viņa visu laiku ir aiz soctīklu filtriņiem un ar mediju plānu galvā. Sociālos tīklus nelietojošā policiste tikmēr iepazīstama daudz labāk. Pirmā sieviete atradusi veidu, kā izlauzties no ikdienas grūtsirdības, un īsteno savus dzīves sapņus caur saviem bērniem. Savukārt otrā izvēlējusies iet savas pārliecības ceļu un dod priekšroku savas ģimenes locekļiem negaidītai karjerai, turklāt savus bērnus izvēlas neradīt vispār. Vienā literārā darbā satiekas daudz atšķirīgu slāņu pārstāvju, taču de Vigānai labi izdodas šos slāņus savietot vienotā stāstījumā, “nepazaudējoties” pa ceļam. Autore skārusi arī pirmo realitātes šovu parādīšanās tematiku, sociālo tīklu karjeras veidošanos un bērnu ekspluatāciju tajos. Stāstā viņa iepin 2016. gadā Francijā pieņemto bērnu privātuma aizsardzības likumu, kurā cita starpā noteikts, ka bērns pēc pilngadības sasniegšanas varēs saņemt morālo kompensāciju no saviem vecākiem, ja vecāki savulaik viņa fotogrāfijas izvietojuši internetā. De Vigānas versijā gan šis likums pieņemts 2020. gadā, izspēlējot arī nākotnes scenāriju ar šī likuma reālu izmantošanu. Autore gan nav pārāk “ieķērusies” šajā stāsta virzienā un atstājusi to īsu un konspektīvu, pie viena iepazīstinot ar grāmatas galveno tēlu nākotni, tā sniedzot lasītājam zināmu noslēguma sajūtu. Ieskatoties nākotnē, de Vigāna prāto arī par jaunām profesijām, piemēram, psihoterapeitu, kurš specializējas sociālo tīklu radīto neirožu ārstēšanā. Izlasot abus iepriekšējos latviešu valodā tulkotos de Vigānas darbus (“Lojalitātes” un “No un es”), pārņēma grūti raksturojama nepabeigtības sajūta. Aizverot šo grāmatu vākus, lasītājam palika daudz neatbildētu jautājumu. Savukārt “Bērni ir karaļi” nu reiz ir tā pabeigts, ka skaidrs ir viss – autore pat īsi, bet gana aptveroši paspēlējusies ar potenciālām nākotnes izredzēm sociālo tīklu dzīves jomā. Raugoties ikdienišķajos sociālajos tīklos, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šī grāmata ir tik populāra Francijā un citviet, kur jau iztulkota. Tai ir visas iespējas būt populārai arī Latvijas lasītāju vidū, jo arī pie mums sociālo tīklu un TV ekrānu slavenību dzīves atspoguļojuma jomā ir par ko padomāt. Bērni ir visur, tāpat kā sociālo tīklu invāzija. Noderīgi: lililasa.wordpress.com De Vigāna, Delfīne. Bērni ir karaļi. No franču valodas tulkojusi Inta Šmite. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 336 lpp. ISBN 9781234567897. Līva Alksne ir literatūras blogere.

Lasot šo jauniešiem adresēto grāmatu, atmiņā atausa mani vidusskolas laiki, un tas tikai apstiprina jau zināmo, ka vidusskolas posms jau pēc būtības ir nozīmīgs milzīgu izaicinājumu periods gan pašam jaunietim – sevis meklējumi, tikšanās ar draugiem, negribīgi lēmumi, stāstu piepušķošana, vēlme iederēties kādā no bariņiem, neticība jaunām draudzībām, jo īpaši ar pretējo dzimumu –, gan arī jaunietim tuvajiem cilvēkiem. Šajā vecumposmā bērni ir jau teju pieauguši, tomēr vēl pilnībā neprot veidot savu dzīvi. Arī es vidusskolas laikā jutos nedaudz kā apmaldījusies, un tādi ir arī grāmatas “Melndzelmji” varoņi. Lai gan viņi ir it kā pilnīgi normāli klasesbiedri, kuri ieplānojuši vien ballīti nedaudz riskantā un neprognozējamā vietā, diemžēl – viss beidzas ar ļoti nelāgu negadījumu. Stāsta galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Ana, kura kopā ar mammu un patēvu ir pārcēlusies atpakaļ uz vietu, kur dzīvoja jau bērnībā. Toreiz viņu sauca Anika. Vecāku šķiršanās, pārcelšanās uz citurieni un ilgas pēc mammas klātbūtnes un mīlestības meiteni tik ļoti iespaidoja, ka vēlāk Anika atgriezās dzimtajā pilsētā ar jaunu identitāti un ar cerību, ka neviens viņu neatpazīs, jo izmaiņas bija notikušas ne tikai izskatā, bet arī raksturā un uzvedībā. Bet vai savu agrāko “es” ir tik viegli mainīt? Sižeta līnijas brīžiem ir pretrunīgas, taču stāstā tās ļoti plūstoši savijas. Ballītē piedzīvotais un tā sekas ir visa stāsta caurviju tēma. Tomēr ar šiem notikumiem galvenie sižeta notikumi nav izstāstīti, apjomā nelielajā grāmatā ietverta arī jaunu attiecību veidošanas tematika. Ana iepazīstas ar kādu puisi, kurš meitenei liek justies labi, turklāt ļauj nojaust viņa neviltoto interesi. Galvenās varones emocijas grāmatā viņu ir teju vai atkailinājušas, tās ir patiesas, un meitene no tām nebaidās. Brīžiem tās līdzinās vēlmei tikt saprastai un novērtētai. Noslēpumainību grāmatā rada ūdens tēls – upe un plūdi, kuri caurvij visu stāstu. Ūdens darbībā iesaistās negaidot un paspilgtina autores vēstījumu. Iesakot arī citiem jauno grāmatu, nozīmīgi šķiet piebilst, ka grāmatas galvenā varone vairākkārt apmeklē gan publisko, gan skolas bibliotēku – tur meitene jūtas droši. Manuprāt, lietuviešu autores stāsts par jauniešiem uzrakstīts meistarīgi, un to var izlasīt vienā “elpas vilcienā”. Mākslinieces Ellas Mežules grāmatai veidotās ilustrācijas ir ļoti trāpīgas un lieliski atspoguļo notikumu būtību. Grāmatas noformējums ir izcils savā vienkāršībā, un paredzams, ka būs saistošs arī jauniešu auditorijai. Izdevuma vizuālajā ietērpā izmantotās krāsas ir melnā un oranžā, kas lieliski atspoguļo grāmatas saturu – lai gan stāsts savā būtībā uzskatāms par drūmu, tomēr oranžie akcenti ievieš nelielu cerības staru, ka patiesībā viss nav tik melns, kā tas tiek pozicionēts. Grāmatas sižeta līnijas nedaudz sasaucas ar igauņu autores Rēli Reinusas grāmatu “Mortens, Emīlija un zudušās pasaules”. Noteikti iesaku izlasīt abas grāmatas, kas ļaus labāk izprast mūsdienu jauniešus, viņu pasaules redzējumu un to, cik ļoti viņi ilgojas pēc tā, lai tiktu saprasti. Noderīgi: janisroze.lv Zarambaite, Igne. Melndzelmji. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 144 lpp. ISBN 9789984239316. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Apgādā "Zvaigzne ABC" 2022. gada nogalē klajā laistais izdevums "Attīstības psiholoģija" traktējams kā izcils notikums Latvijas psiholoģijas zinātnes teorijā. Monogrāfija, ko veidojušas divas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores Sandra Sebre un Anika Miltuze, ir fundamentāls pētījums, kuram starp latviešu valodā līdz šim izdotajām grāmatām par attīstības psiholoģiju nedz saturiskā dziļuma, nedz fiziskā aptvēruma ziņā nav analoga. Grāmatas lielākā pamatvērtība ir pašu autoru veikto pētījumu un mūsdienu zinātnieku empīrisko pētījumu, kā arī psiholoģijas klasiķu atziņu meistarīgs un organisks savijums. Attīstības psiholoģija kā psiholoģijas zinātnes nozare pievēršas cilvēka attīstības posmiem jeb vecumposmiem mūža garumā, ņemot par pamatu izmaiņas fiziskās, kognitīvās un sociāli emocionālās jomās. Monogrāfija sastāv no 15 savstarpēji saistītām nodaļām, no kurām pirmās trīs veltītas attīstības psiholoģijas vispārējam apskatam, tās pamatstruktūras un pamatprincipu analīzei un indivīda vecumposmu raksturojumam, aplūkojot arī bioloģisko, sociālo un psiholoģisko faktoru ietekmi un mijiedarbību. Lai parādītu zinātnes dinamiskumu, autores veikušas padziļinātu klasisko psihodinamisko teoriju analīzi, izvērtējot Zigmunda Freida un Ērika Ēriksona psihoseksuālās attīstības teorijas, Žana Piažē un Ļeva Vigotska bērnu kognitīvās attīstības teorijas, kurās pirmais klasiķis uzsver fiziskās, turpretī otrais – sociālās vides ietekmi. Nozīmīga loma veltīta arī attīstības psiholoģijas pētniecības metodēm un stratēģijām. Turpmākajās nodaļās autores secīgi pievēršas visiem cilvēka dzīves attīstības posmiem – sākot no prenatālās stadijas līdz pat mūža noslēgumam. Katram vecumposmam tiek uzsvērts tam raksturīgo tēmu un problēmu spektrs. Daudziem interesentiem attīstības psiholoģija pirmām kārtām asociējas ar bērnu un pusaudžu attīstību, arī šajā monogrāfijā attiecīgajiem dzīves posmiem atvēlēta būtiska loma. Autoru pētījumu fokusā: grūtniecības un dzemdību norišu īpatnības, zīdaiņu un mazbērnu fiziskā un kognitīvā attīstība, valodas un komunikācijas dinamika, emociju rašanās un temperamenta izpausmes, bērna fiziskās un radošās spējas skolā, vecāku–bērnu un bērnu–vienaudžu savstarpējās attiecības; pusaudžu agresivitāti un bulingu ietekmējošie faktori; jauniešu identitātes problēmas – tie ir tikai daži plaši izvērstā tēmu spektra piemēri. Analizējot pieaugušo vecumposmu, galvenie aspekti ir: reproduktīvā veselība, intelekts, partnerattiecību un ģimenes veidošana, emocijas un pašvērtējums, pusmūža krīze. Autores sagatavojušas plašu izvērtējumu senioru fiziskās un kognitīvās attīstības iezīmēm, emociju regulēšanai un veselības faktoru veicināšanai, dzīvildzes pagarināšanai, garīgo spēju saglabāšanai un harmoniskai novecošanai. Kā nozīmīgs vēstījums skan grāmatā citētie Imanta Ziedoņa vārdi: “Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Dzīve ir it kā divu cilvēku pretgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību.” Izsekojot visu vecumposmu raksturīgajām krāsainajām un daudzveidīgajām īpatnībām, autores vienlaikus uzsver, ka jebkurš indivīds ir unikāls un neatkārtojams. Katras nodaļas zinātniski teorētiskās atziņas bagātina plašs aktuālu piemēru, ieteikumu un vingrinājumu klāsts, kā arī rosinātie jautājumi pārdomām vai diskusijai. Grāmata nenoliedzami būs vērtīgs ieguvums praktizējošiem psihologiem, pētniekiem, studentiem, pedagogiem un arī plašam lasītāju lokam, kurus interesē padziļināta bērnu attīstības un visu cilvēka dzīves ciklu kopuma izpēte. No bibliogrāfiskā viedokļa uzteicams detalizētais izmantoto resursu saraksts, glosārijs un personu alfabētiskais rādītājs. Noderīgi: eglobuss.lv Attīstības psiholoģija: cilvēka attīstība visas dzīves garumā. Sandra Sebre, Anika Miltuze; Aigara Truhina zīmējumi, grāmatas un vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 639 lpp. ISBN 9789934311048. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Rudens izglītības iestādēs bieži vien iesākas ar dažādām domstarpībām, strīdiem, kašķiem, neizpratni, jo vasaras periodā skolēni ir baudījuši dabu un piedzīvojuši laiku kopā ar draugiem, taču septembrī, atgriežoties skolas solā, atkal satiekam tos, ar kuriem mums nav tik labas attiecības vai, tieši pretēji, kuri nevēlas ar mums draudzīgas attiecības, tomēr laiks skolā jāpavada kopā. Mobinga tēma ar katru gadu kļūst arvien aktuālāka un biežāk par to tiek runāts arī sabiedrībā. Mūsu valstī tiek īstenotas dažādas kampaņas*, kuras izglīto par mobingu, taču – vai par šo tēmu tiek runāts ar skolēniem? Vai skolēni vispār izprot jēdzienu – mobings? Tiesa, mobings ir bijis klātesošs vienmēr, un labi, ka šobrīd to mākam definēt ne tikai kā terminu, bet izprotam šīs nepatīkamās parādības būtību un sekas. Grāmata “Kaušļa sirds” sākas ar kādu vardarbīgu ainu, kurā Kajs dara pāri pirmās klases skolniecei Paulīnei. Kajs ir zēns, kurš ne pirmoreiz dara pāri citiem, slikti mācās. Izrādās, ka, dodoties mājās, zēns sagaida mammas signālu, ka drīkst ierasties, un savā istabā iekāpj pa mājas sienai pieslietām trepēm. Pa galvenajām durvīm Kajs pārnākt mājās nedrīkst. Kāpēc? Atklājas, ka iemesls ir pavisam nejauks – viņa tēvs ir vardarbīgs. Stāsta sākumā šim faktam tiek pievērsta maza uzmanība, taču vēlāk uzzinām, ka Kaja attiecības ar tēvu ir ļoti būtisks vadmotīvs, kurš caurvij visu stāstu. Nav brīnums, ka Kajs neprot tikt galā ar emocijām un tās projicē uz apkārtējiem un mazāk aizsargātajiem. Līdz brīdim, kad skolotāja ir tuvu izmisumam un viņai prātā ienāk doma likt pieskatīt Kajam klases jaunpienācēju Grētu. Grēta nav parasta meitene – viņai patīk dejot, meklēt skaistākās puķes, it visā viņa saskata ko pozitīvu. Pavadīt laiku ar Grētu Kajam ir milzīgs izaicinājums, taču, jo vairāk laika viņš ar meiteni pavada, jo vairāk saprot, ka dzīve patiesībā var būt arī gluži citāda – skaista, un Kajā mītošais niknums pret pasauli pamazām sarūk – zēns iemācās priecāties par apkārtējo pasauli un mazajām ikdienas lietām kopā ar Grētu. Lai arī grāmatas sākumā izskan gana daudz vardarbības un niknuma, stāsta otra puse jau ir ar mazu saules stariņu. Šajā stāstā mobinga izpausmes saskatāmas ļoti viegli, un tikpat viegli ir izprotams Kaja sliktā rakstura un dusmu cēlonis. Grāmatā esošās ilustrācijas, kurās dominē melnā un sarkanā krāsa, stāstu tikai paspilgtina. Krāsu izvēle tiešā veidā parāda, cik ļoti sāpīgs dažkārt var būt pateiktais vārds, taču netiešā veidā ļauj lasītājam no sirds iejusties gan Kaja, gan Grētas lomā, just viņiem līdzi un censties izprast viņu rīcību. * Ar mobingu un vardarbību jauniešu vidē saistīti resursi: Sociālais projekts “ #Neklusē ” Kampaņa “ Apturēsim mobingu skolās! ” Kampaņa “ Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi! ” Kampaņa “ Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta ” Pusaudžu motivācijas programma ( MOT ) Pētījumi un statistika par bērnu drošību un vardarbību Noderīgi: sandrakoka.com Nimfiusa, Juta. Kaušļa sirds. No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga. Māksliniece Dārta Stafecka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 128 lpp. ISBN 9789984239668. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Ir viens konkrēts prieka paveids – kad grāmatnīcas plauktā ieraugi labas ārvalstu grāmatas tulkojumu latviski. Pat ja svešvaloda, iespējams, problēmas nesagādā, nekas nevar aizstāt stāsta izdzīvošanu dzimtajā mēlē. Šoreiz tādu prieku man sagādāja “Džūlija un haizivs” – grāmata jauniešiem, kuras autore ir Kirana Milvuda Hārgreiva un sapņaino ilustrāciju autors – viņas vīrs, mākslinieks Toms de Frestons. Oriģinālā grāmata iznāca pirms pāris gadiem, bet nupat arī latviski – Renātes Punkas tulkojumā. Man kā jūras apmātajai šis ir ļoti mīļš stāsts. Gaidīju to jau kopš 2020. gada, kad man palaimējās britu pāri intervēt ; abi toreiz atklāja: “Strādājam pie kopīgas grāmatas, par kuru vēl nedrīkstam stāstīt pārāk daudz, taču tajā figurēs bāka un Grenlandes haizivs.” Grāmatā ir satilpināti visi tie elementi, kas var kalpot par labu āķi, lai mani kā lasītāju nomakšķerētu: te ir ne vien bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas, un noslēpumainā Grenlandes haizivs, bet arī zinātkāri jaunieši, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka (aiz veļasmazgātavas, un ja apmeklējums kritīsies, tā tikšot slēgta), grāmatas un zvaigznes. Bet stāsts nav tikai romantiska virskārta. Tas ir dziļš, tumšs, bīstams un neparedzams kā jūra pati. To trāpīgi atveido mākslinieka ilustrācijas, kas brīžiem liek šķirt lapu pēc lapas, it kā ienirstot dzīlēs, kur gaismas vairs nav. Stāsts ir par meitenes Džūlijas mammu – zinātnieci, kura kā “Mobija Dika” kapteinis Ahabs ir gatava teju uz visu, lai dzītos uz priekšu un “balto vali” atrastu. Mamma neatlaidīgi meklē Grenlandes haizivi, kura ir “senāka par kokiem” un dzīvo tik lēnā laikā, ka pētniece cer minēt un risināt cilvēces novecošanas problēmas. Tomēr veselība nav vien pētījuma lauks. Arī mammas veselības problēmas saasinās, un grāmatas sižets izved Džūliju, viņas tēti un lasītāju cauri emocionālām bangām. Beigas ir labas, gribu iedrošināt. Neizskaistinātas, nepārspīlētas, sirsnīgas, īstas, bet labas. Jo garīga slimība tiek apzināta, risināta, par to tiek runāts, un bērnam vairs nav bail. Ne par velti darbība notiek bākā, kurā jāatgriež gaisma. Ne par velti grāmatas krāsas ir melnā un dzeltenā. Tumsa un gaisma – līdzās. Lasīju grāmatu gan kā bērnu mamma, gan kā bērns, kas mēs visi kaut kur iekšā joprojām esam. “Džūlija un haizivs” vēl ilgi neiziet no prāta. Domāju, ka arī tālab, ka tajā ir gudri ieausta daļa pasaules literatūras. Vai atsauces liktas apzināti, var tikai minēt. Lasot domāju par Muminu ģimeni, kura Tūves Jānsones grāmatā “Tētis un jūra” no mājīgās un drošās ielejas pārceļas uz bāku jūras vidū, jo Muminu tētim, mūsdienīgi runājot, ir pusmūža krīze un viss ierastais ir apnicis. Stāstā Mumins top par pusaudzi un meklē sevi, naktīs klīstot pa salu, bet mamma, palikusi bez mīļā dārza, mēģina rast citu radošu piepildījumu, vienā brīdī pat iemanoties pazust no ģimenes acīm aiz uzgleznotas ābeles un vērot, kā tie tēju uzvāra paši. Cita paralēle – mūsdienās ir virkne grāmatu jauniešiem (piemēram, Hannah Gold “The Lost Whale”, Chloe Daykin “Fish Boy” u.c.), kuru sižeta līnija ir sāpīgas vecāku problēmas, bet emocionālais atbalsts – daba jeb valdzinošās jūras radības, par kurām nereti zinām pat mazāk kā par kosmosu, bet kas kaut kā palīdz mums sadzīt. “Džūlija un haizivs” liek domāt un just. Un iekārtot blociņu vispārsteidzošākajiem jūras faktiem. Noderīgi: janisroze.lv / klasika.lsm.lv Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā māksliniekam Tomam de Frestonam"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify. Profesionālais stress un profesionālā izdegšana ir negācijas, ar kurām mūslaiku straujajā dzīves ritmā ir saskāries teju ikviens darbinieks vai vadītājs. Psiholoģijas zinātņu doktores Marijas Ābeltiņas grāmata ir jauns uz zinātniskiem pētījumiem balstīts izdevums par šo aktuālo tēmu un vienlaikus arī pirmais izdevums par profesionālo izdegšanu latviešu valodā. To var dēvēt par ceļvedi ikvienam, kurš savā dzīvē un darbā saskaras ar pastāvīgu laika trūkumu, paaugstinātu stresu, pārstrādāšanos, nogurumu, spēku izsīkumu vai nepietiekamu atpūtu, kas rezultātā nenovēršami var novest pie profesionālās izdegšanas. Grāmatā sniegta informācija par savas darbības izvērtēšanu, kas palīdz saprast, kādā izdegšanas procesa posmā, iespējams, esat, kā arī rast motivāciju strādāt produktīvi un radoši, vienlaicīgi saglabājot veselību un augstvērtīgu dzīves kvalitāti. Vēlme palīdzēt cilvēkiem – uzveikt vai nepieļaut profesionālo izdegšanu – ir noteicošais faktors, kas motivējis psiholoģi savus novērojumus, idejas un praktiskās zināšanas apkopot grāmatā. Veidojot izdevumu, autore balstās arī uz personīgajiem novērojumiem un pieredzi saistībā ar izdegšanu un “pašaizdedzināšanos” – minēto simptomu uzveikšana prasījusi daudz enerģijas un gribasspēka. Autore labprāt dalās vērtīgajā pieredzē, piedāvājot dažādus, reizēm visai atšķirīgus ieteikumus situāciju risinājumiem. Izdegšanu autore skaidro kā pakāpenisku procesu, kas mēdz notikt gandrīz nemanāmi – kad izvirzītās prasības vai darba slodze pārsniedz personīgos, fiziskos, psiholoģiskos un emocionālos resursus. No tā cieš gan pats indivīds, gan arī iestādes darba efektivitāte un produktivitāte. Lai iestāde vai organizācija funkcionētu ar iespējami labākiem rezultātiem, ļoti būtiska ir veselīga darba vide, kurā dominē pozitīvas attiecības, augstas morālās vērtības, iekšējā kultūra un pareiza laika organizēšana. Turpretī toksiska darba vide sasniegumus ievērojami pazemina. Nozīmīga vieta grāmatā atvēlēta darbinieku un vadītāju savstarpējo attiecību simbiozei. Gan vadītāju, gan neformālo līderu loma organizācijas kultūras un klimata veidošanā ir nepārvērtējama. Vadītāji, kuri rūpējas par darbinieku labbūtību un psihoemocionālo stāvokli, uzmana izdegšanas riskus, veicinot darbinieku prasmju attīstību un atzinīgi novērtējot panākumus, kas būtiski sekmē nodarbināto motivācijas palielināšanos un radošo pašatdevi. Profesionālā izdegšana ir zaudējumu ceļš, kas maksā dārgi kā darbiniekiem, tā darba devējiem, tāpēc svarīgi ir to nepieļaut. Grāmatā attēlotas dažādas izdegšanas “trajektorijas“ un piedāvāti atbilstoši risinājumi. Lielai daļai apakšnodaļu pievienoti nedaudz atraktīvi, praktiski vingrinājumi, kas attiecināmi gan uz vadītājiem, piemēram, “Izdegšanas luksofors”, “Viena uzslavas diena”, “Labbūtības vēstneši”, gan arī uz darbiniekiem – “Noguruma termometrs”, “Līdzjūtības pauze”, “Dienas izaicinājums” u.c. No profesionālās izdegšanas pilnībā nav pasargāts neviens, tāpēc izdevums sagatavots kā vērtīga rokasgrāmata un sniegs jaunas zināšanas visiem, kuri vēlas strādāt un dzīvot pilnvērtīgi. Privātās un profesionālās vides mijiedarbību un līdzsvarošanu autore aplūkojusi tikai nedaudz, taču šīs saspēles varētu būt nākamās grāmatas mērķis. Noderīgi: zvaigzne.lv / marija-abeltina.com Ābeltiņa, Marija. Profesionālā izdegšana: pamanīt un novērst izdegšanu, atgūt darba efektivitāti un dzīvesprieku. Redaktore Ilze Vācere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 258 lpp. ISBN 9789934316807. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Savā ziņā iegājies, ka ģimeniskums, mīļums, sirsnīgas savstarpējās sarunas jo īpaši piestāv gada nogalei. Un tad man ir jādomā – kādēļ gan tā? Vai ir maz iespējams kāds gadalaiks, mēnesis vai diena, kad sirsnība un mīlestība ir mazāk nozīmīgas? Un tomēr – ir prieks turēt rokās šo teju kabatas formāta grāmatiņu tieši šobrīd, turklāt, gribas to paturēt savā īpašumā. Čehu rakstniece Olga Černa prot lasītāju uzrunāt ar atbruņojošu vienkāršību, mīļumu, labestību, tajā pat laikā – pietiekami asprātīgi. Stāsts vienlaikus ir gan skumjš, gan arī apbrīnojami optimistisks, un ir no tām grāmatām, ko būtu ieteicams lasīt bērniem kopā ar vecākiem vai vecvecākiem. Trešklasnieces Klāras un viņas vectēva ģimenes stāstu rakstniece izvēlējusies veidot vēstuļu formā, kas ir veiksmīgs un pēdējā laikā bieži izmantots literārās atklāsmes paņēmiens, jo vēstules it kā “dzīvo savu dzīvi” bez liekiem komentāriem. Klāra ar savu vēl visai žiperīgo vectēvu Tomāšu dzīvo divatā, un viņi viens otram ir visa pasaule – autore izvēlas lasītājam nepaskaidrot, kādēļ tā noticis, bet dzīve ir dzīve, un šoreiz tas pat nešķiet tik svarīgi. Sižeta samezglojumu rada kāda cilvēciska negadījuma raisītas sekas, kas skursteņslauķi Tomāšu uz ilgāku laiku noliek slimības gultā. Bet ko tagad darīt ar mazo meiteni, kurš rūpēsies par viņu? Izrādās, ka veselu pusgadu to var itin labi darīt ar vēstuļu starpniecību, jo traumēta kāja taču netraucē rakstīt (stāsts, tātad, veidots vēl pirms mobilo ierīču ēras)! Vectēva rūpes un izdoma neatslābst ne brīdi, jo izrādās, ka viņam dzīves gaitā saglabājušies (nojaušams, dažāda attiecību statusa) kontakti ar vismaz 11! vēl visnotaļ ņiprām kundzītēm, kuras periodiski, gan ar atšķirīgu izpratni par rūpēm un atbildību, palīdz Klārai izdzīvot šo pusaugu meitenei tik sarežģīto dzīves posmu. Bet aizmirsīsim par vecmāmiņām – viņas ir tikai asprātīgs un labestīgs fons, kas ļauj izbaudīt aizkustinošo, vēstulēs izstāstīto stāstu par patiesu vectēva un mazmeitas savstarpēju mīlestību un pieķeršanos, ko piespiedu atšķirtība tikai stiprina, un kas, iespējams, arī vectēvam palīdz ātrāk tikt uz kājām, lai atgrieztos mājās un apskautu savu mīļo Klāruku! Rakstniece Olga Černa ir Čehijā populāra bērnu grāmatu autore. Viņas darbi vairākkārt novērtēti ar starptautiskām literatūras balvām. Rakstnieces veidoto stāstu brīnišķīgi papildina ilustratores Alžbetas Skālovas zīmējumi. Un, protams, arī Ingmāras Balodes kā allaž kvalitatīvais tulkojums. Čehu rakstniece Olga Černa savulaik kardināli mainījusi profesiju, jo sapratusi, ka rakstīšana ir viņas nepieciešamība. Prieks, ka noticis tieši tā. Noderīgi: diena.lv Černa, Olga. Klāruks un 11 vecmāmiņas. No čehu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Ilustrējusi Alžbeta Skālova. Rīga: liels un mazs, 2023. 128 lpp. ISBN 9789934633058. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Uzlūkojot grāmatu, mūsu acis sastopas ar Astridas Lindgrēnes vērīgo, nopietno un gudro acu skatienu. Tāda ir arī pati grāmata, par kuras moto izraudzīti vārdi: “Dievs, palīdzi mūsu nabaga planētai, ar vājprātu pārņemtai!” Kā vēsta jau virsraksts, grāmatā stāstīts par karu, un, iespējams, ka šī tēma daudziem šobrīd šķitīs pārāk nomācoša un smaga. Taču pēc grāmatas izlasīšanas virsroku ņems citas izjūtas – radīsies vēlme to vēlreiz pāršķirstīt un pārlasīt kara laikā tapušās piezīmes un tajās izteiktās atziņas. Lindgrēnes dienasgrāmata ir vienlaikus emocionāls un precīzs kara gadu notikumu atspoguļojums. Vēsturiskā notikumu secība attēlota tik labi, ka man šķiet – neviena mācību grāmata nav atklājusi šī kara gaitu pārskatāmāk. Turklāt tagad mums pieejams lielisks izdevums ar aktuālu saturu. Lai gan tēma ir dziļi traģiska, Lindgrēnes vēstījuma stils nav nomācošs, tajā spilgti izpaužas tolaik vēl tikai topošās rakstnieces gaišā personība. Brīžam ieskanas Lindgrēnei tik raksturīgā ironiskā nots – kā rakstot par karā pielietotajām indīgajām gāzēm: “Tagad viņi visi – Anglija, Amerika, Krievija un Vācija – stāv un klaigā, kādas šausmīgas nāvējošas gāzes viņiem esot noliktavās: it kā ar to būtu jālielās, lai gan patiesībā no sākuma viņi ir vienojušies gāzi nelietot. (Ha, ha!).” Apbrīnojamā gaišredzībā Lindgrēne raksta par Baltijas valstīm: “Miers, kad tas atnāks, varbūt nebūs nekas tāds, par ko priecāties, bet gan gluži otrādi. Pirms tam varbūt daudzām mazām nabaga valstiņām būs jāatsakās no savas brīvības, lai dzīvotu mūžīgā verdzībā.” Rakstniecei nav paslīdējuši garām arī apraksti par “…krievu mežonību Baltijā tajā gadā, kad viņi tur bija kungi”. Tāpēc viņa atklāti saka: “Vienīgais, kas man nepatīk, ir anglofilu vispārējā tendence iztēlot krievus par maziem miera baložiem. Domāju, ka mēs ieraudzīsim: viņi tādi nav.” Un šobrīd viņas teiktais pilnā mērā piepildījies. Lindgrēne dziļi pārdzīvojusi un jutusi līdzi tiem, kam kara šausmas jāpiedzīvo personīgi, jo viņai pašai “…tikai iztēlošanās vien radīja neizturamas ciešanas”. Kara apraksti mijas ar ikdienas ainām un notikumiem rakstnieces ģimenē – pārvākšanos uz citu, labāku dzīves vietu, ciemošanos pie radiem, Ziemassvētku un dzimšanas dienu svinēšanu, izbraukumiem uz laukiem. Dienasgrāmatā savijušās mātes rūpes par bērniem un izmisums par pasaulē valdošo postu. Tā, stāstot par meitas slimību, Lindgrēne rakstījusi: “Esmu tik nogurusi un izmisusi par viņas [meitas] nožēlojamo klepu un slikto vispārējo stāvokli, ka tieši pašlaik vairāk raizējos par to nekā par visu pasaules karu.” Taču ne uz mirkli neaprimst viņas līdzjūtība pret karā ierautajiem. Lindgrēne saprot, ka “… neizsakāma izmisuma pilnās brūces, ko iecirtis karš, nav dziedināmas ar malku kafijas. Miers nevar atdot mātēm dēlus, bērniem – vecākus, mazajiem Hamburgas un Varšavas bērniem – dzīvi. Naids nebeidzas tajā pašā dienā, kad atnāk miers; tie, kuru radinieki ir nobendēti Vācijas koncentrācijas nometnēs, neko neaizmirst tikai tāpēc vien, ka ir miers…” Rakstot dienasgrāmatu, Lindgrēne vēl tikai tapa par rakstnieci, bet jau šajā grāmatā var atpazīt viņai vēlāk tik raksturīgo stilu. Turklāt tulkojuma autore ir Mudīte Treimane, kura labi iepazinusi rakstnieci un viņas daiļradi, tulkojot veselu rindu Lindgrēnes darbu, kā arī tiekoties ar viņu personīgi. Noderīgi: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Lindgrēne, Astrīda. Kara dienasgrāmatas 1939–1945. No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane; redaktore Laura Bebre; maketētāja Irēna Kivliņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 367 lpp. ISBN 9789934319969. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Mana drauga draugs (kā sākas daudzi neticami stāsti) pirms trim gadiem vasarā nejauši nonāca neuzmanīga kuprvaļa lielajā mutē. Viss beidzās labi (vaļi neēd cilvēkus) un pierādīja to, cik tomēr skaista un brīnumaina ir šī nojūgusies pasaule. Arī Noras Ikstenas “Jōna” to apliecina. Grāmata ir reizē laikmeta lieciniece, silta vēstule un ticama pasaka par to, ko mēs visi piedzīvojam realitātē: pandēmija, karš un dabas piesārņojums, bet arī ikdienas solis, sapņi un mīlestība. Kā mazu zilu bībelīti gribas to glabāt pie gultas. Un tās smaržas, garšas, sajūtas un tēlus arī. Jo īpaši – veco un gudro zvejnieku. Galvenie stāsta varoņi ir divi: “ūdeņu milzis un sauszemes gājējs” – zilais Valis okeāna plašumos un ēdienu piegādes kurjers Jona, jauns puisis, kurš diendienā ar milzīgu mugursomu plecos minas pa kādas vārdā nenosauktas silto zemju pilsētiņas ielām okeāna krastā. Viss rit savu ierasto gaitu – gan Jonam, gan Valim – līdz pamazām tos abus pārņem spēcīga sajūta, ko rakstniece nodēvē par jōnu. Tā sajūta, kas ir lielāka par mums, kas ir viņpus ikdienas gabaliņiem, kas mūs var gan laimē spārnot, gan ieraut melanholijā. Neizskaidrojamās sajūtas vadīti abi varoņi maina savu ikdienu, līdz satiekas. Jona ir vienkāršs puisis, kuram patīk viņa pilsētiņa un ierastā ikdiena. Viņš vēro cilvēkus it kā no malas, valkā veclaicīgu rokas pulksteni un rūpējas par savu kafijas krūzīti. Ik pa brīdim dienas steigā Jonam rodas iespēja pastāvēt pie neprātīgi skaistā okeāna, kas ir viņa mīļākā vieta, un pat dzirdēt vaļa dziesmu. Cauri pandēmijas laikam kurjers turpina piegādāt ēdienu, bet, kad mājsēde beidzas, nāk jaunas likstas, un pilsētā ieplūst “pagaidu cilvēki”, kuru mājas plosa karš. Vienā “pagaidu meitenē” Jona iemīlas, līdz meitene, neko nesakot, nozūd. Vai pamest pilsētiņu un ierasto ikdienu un doties viņu meklēt? Tikmēr okeāna dzīlēs vientuļais zilais Valis meklē savu vienīgo Valeni, kura, iespējams, reiz devusi viņam pēcnācēju. Ir gandrīz neiespējami lasīt “Jōnu”, abstrahējoties no rakstnieces dzīvesstāsta. Vajadzētu jau mācēt nejaukt autora biogrāfiju ar to, ko viņš vai viņa rada. Un tomēr liekas, ka Ikstenas 2023. gada oktobrī rakstītais grāmatas pēcvārds, globāls un intīms reizē, apliecina, ka “Jōna” ir ļoti īpaša grāmata arī Norai. Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Ikstena, Nora. Jōna. Mākslinieks Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 168 lpp. ISBN 9789934636011. Anna Iltnere ir "Literatūras ceļveža" korektore un www.literaturascelvedis.lv  administratore, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.