🎧 Klausies apskatu Spotify. "Austrumeiropa" ir apzīmējums, kas nes sevī smagumu. Tajā slēpjas nevēlamas asociācijas ar uzspiesto Padomju mantojumu, kura atšķirību no savas lokālās kultūras bieži vien jāpierāda sarunu biedriem no citām pasaules daļām. Aizspriedumus par sociālu un kulturālu nabadzību, esot “Rietumeiropas” perifērijā, un šad tad – izmisīgus centienus pierādīt savu līdztiesību sēdēt pie kopīgā pasaules valstu galda. Vienlaikus tas ir jēdziens, kas tiecas izzust, jo reģionam pieskaitītās valstis pārdefinē sevi kā piederošas citām ģeogrāfiskajām telpām. Vēsturnieka un rakstnieka Jakoba Mikanovska "Goodbye, Eastern Europe: An Intimate History of a Divided Land" iznākusi laikā, kad Eiropa kārtējo reizi pārvērtē savu identitāti un valstu piederību kopējo vērtību lokam. Izdevums stāsta par reģionu, kas ietver valstis starp Vāciju un Krieviju no Igaunijas ziemeļos līdz pat Albānijai dienvidos. Uztverts kā "Cita Eiropa", tas bieži palicis lielo naratīvu perifērijā, vēsturniekiem fokusējoties uz Rietumvalstu varas spēlēm dažādos laikmetos, Austrumeiropas valstu teritorijas uztverot kā satikšanās punktu starp Rietumu un Austrumu pasaulēm bez savas vienotas identitātes. Mikanovskis šo priekšstatu apgāž, parādot Austrumeiropu kā specifisku, krāšņu reģionu, kurā dažādo kultūru sastapšanās rada citviet neiedomājamu reliģiju, kopienu un tradīciju miksli, līdztekus sadzīvojot luterāņiem, katoļiem, ortodoksālajiem kristiešiem, ebrejiem, pagāniem, islāmticīgajiem un visdažādāko sektu pārstāvjiem. Iesākot reģiona stāstu ar pagāniskajām ciltīm tūkstoš gadu tālā senatnē, Mikanovskis lasītāju aizved līdz pat Padomju Savienības sabrukumam, līdztekus lielajiem vēstures notikumu griežiem iepazīstinot ar ļoti personīgiem un brīžiem traģiskiem stāstiem no savas personīgās dzimtas vēstures. "Goodbye Eastern Europe" tematiski sadalīta trīs daļās, kas veltītas reģionā pastāvošajām reliģijām, impērijām un to ļaudīm un 20. gadsimta vēsturei, parādot to kā raibu, krāsainu lupatu deķi vai – Padomju mantojumu atceroties – krāšņu paklāju pie dzīvokļa sienas. Cilšu, nāciju un impēriju savstarpējās peripetijas iekrāso personiski “mazo cilvēku” stāsti, leģendas par vilkačiem, vampīriem, svētajiem un praviešiem, kuri dažkārt iedvesmojuši nozīmīgu notikumu sākumu, bet dažkārt aizskaloti vēstures atvarā. Šo stāstu traģikomiskumu lieliski ilustrē stāsts par poļu vampīru, kurš 1718. gadā ticis apglabāts tagadējās Slovākijas teritorijā: "Astoņas dienas pēc bērēm, Kaspareks atgriezās. Viņš naktī parādījās savam kalpotājam. Viņš aizsāka kautiņus, koda, sita un žņaudza cilvēkus. Viņš iegrūda apiņu tirgotāju Popradas upē. Viņš ielauzās kāzās un pieprasīja zivis. Kad kāzinieki atteicās dot viņam vīnu, viņš iztukšoja pudeli, sadauzīja visas glāzes un aizjāja uz balta zirga. Pilsētnieki bija satraukti. Viņi iesniedza sūdzību maģistrātam. Priesteris lūdza Krakovas bīskapam padomu, jo pilsēta piederēja Ungārijai, bet tās baznīcas bija poļu un vairums iedzīvotāju vācieši (tipiska Austrumeiropas nekārtība!). Tikmēr Kaspareks bija burās. Viņš pārgulēja ar paša atraitni un padarīja to grūtu. To pašu viņš nodarīja vēl četrām citām sievietēm. Tad viņš nozuda. Poļi atviegloti uzelpoja. Trīs nedēļas vēlāk no ārvalstīm pienāca ziņas, ka viņš redzēts Varšavā, kārtojot vecus parādus un taisot jaunus. Beidzot, četrus mēnešus vēlāk, bīskaps apstiprināja lūgumu un tiesu. To bija grūti īstenot, jo Kaspareks joprojām bija apglabāts baznīcas kapsētā. Tā nu viņi to izraka, nogrieza viņa galvu un pārējo sadedzināja. Drošības labad priesteris viņu pie reizes izslēdza no baznīcas." (21.- 22. lpp) Kaspareka stāsts noslēdzas ar atkārtotu paradīšanos, pēc kuras tiek atrasta un sadedzināta viņa sirds, atstājot nākamajām paaudzēm stāstu par vīna tirgotāju, kurš tik ļoti mīlēja dzīves baudas, ka turpināja tās meklēt vēl pēc nāves. Mikanovska darba lielākā vērtība ir atkāpšanās no tradicionāli sērīgā skatījuma uz Austrumeiropu kā lielo valstu nomali, parādot reģionu kā specifisku, krāšņu un vēsturiski interesantu kopumu ar savu raksturīgu personību. Lielie notikumu grieži, ik pa brīdim papildināti ar personiskiem piemēriem, ir specifiska stāstījuma forma, kas kādam lasītājam varētu šķist pārāk nenopietna vai sadrumstalota. Tomēr tieši šāda pati ir arī autora aprakstītā reģiona būtība – krāsaina, daudzveidīga, sadiegta no neiedomājami nesaderīgiem gabaliem, veidojot absolūti unikālu kopējo gleznu. Un, iespējams, šī darba izlasīšanas kādam ļaus sarunā biežāk lepni teikt: "Jā, esmu no bijušās Austrumeiropas!" Jacob Mikanowski. Goodbye Eastern Europe: an intimate history of a divided land. London: Oneworld, 2023. 375 lpp. ISBN 9780861542598 Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Samērā droši varam apgalvot, ka cilvēciskām radībām vismaz reizi ienāk prātā doma par savu izcelsmi, dzimtas vēstures līkločiem. Varbūt tas notiek tad, kad uzzinām pārsteidzošu un neticamu stāstu, atrodam fotogrāfiju, kādu taustāmu liecību ar jautājumu, no kurienes tas nāk. Savukārt šī darba centrālajai varonei, it kā negribot, bet būtu iespēja iegūt ievērojamu mantojumu, .ja vien ceļā nebūtu tik samudžināti dzimtas zaru raksti. Dzimtas pētījums veido darba galveno sižetisko skeletu. Lietuva. Kauņa. Sibīrija. Dzimtas personāži ieslēgti vēsturisku notikumu ainavās, kurās vārdi atgādina otas triepienus – precīzus, raksturojošus, asus pierādījumus – un lasītājs spiests darbināt visas maņas, lai ieraudzītu, saprastu un sadzirdētu gandrīz dokumentāli vēsturiska kadra noskaņu. Un mēs jau zinām, 20. gadsimta notikumi nav bijuši saudzīgi arī lietuviešiem, kas saaužas ar mūsu atmiņu mantojumu, tik tuvi un sajūtami tie mūsos dzīvo. Paaudzes un cilvēkus bīda un ierauj notikumi, un tajos var aprauties stāsts un dzīvība. Skarbi notikumi atsvešina pat tuvus cilvēkus, un dzimtu atzari beidzas tukšumā. Baltais pret melno, atcerēšanās pret aizmirstību, stāsts pret neizzināmo. Simboliska šaha spēle, kā labais pret ļauno, vai vienkārši prātā ņirboši atmiņu atplaiksnījumi par viesnīcas melnbaltām flīzēm. Otrā sižetiskā līnijā – mātes un meitas attiecības – kurās rakstniece ievijusi arī autobiogrāfiskus motīvus, atrodam uzticēšanos, mīlestību un pieaugošas rūpes par mātes veselību. Arvien vairāk iezīmējas attiecību trauslums, pieaug atsvešinātība un mātes piesaiste pagātnei. Atmiņu tumšāko rēgu klātbūtne kļūst gandrīz neizbēgama. Grāmatā rodamo faktu un emociju piesātinājums ļauj lasīt to atkal un atkal no jauna. Ne velti grāmatas tulkotāja Dace Meiere ir atzinusi to par vienu no sarežģītākajiem tulkojumiem. Noderīgi: Baltie pret melnajiem. Saruna ar rakstnieci Danuti Kalinauskaiti un tulkotāju Daci Meieri Danute Kalinauskaite. Baltie pret melnajiem. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Literārā redaktore Inga Karlsberga. Mākslinieks Aigars Ozoliņš. Datorgrafiskais noformējums Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 204 lpp. ISBN 9789934410017 Elita Care-Bobinska ir LNB LBC galvenā bibliogrāfe.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Nāves tēma ir noslēpumu ieskauta, teorijas par to, kas mūs sagaida pēc nāves ir visdažādākās, bet laikam populārākais uzskats par pēcnāves dzīvi − noteikti kaut kam vēl pēc tam, kad šeit uz Zemes, līdz šim pazīstamajā stāvoklī jau viss ir beidzies, tomēr ir jābūt. Vai mēs dzīves laikā varam beidzot apjēgt, ka tas "vēlāk" un "pēc tam" var arī nebūt? Šķiet, ka tieši to vēlējies pateikt Saimons Boass (1977-2024), starptautiskās palīdzības kustības darbinieks, grāmatā "Miršanas ceļvedī iesācējam". Nedaudz absurdi būtu dzīvot ar apziņu, ka to, ko neizdarīju, izdarīšu nākamajā dzīvē, − vismaz nezinu nevienu, kas tā jebkad būtu patiešām domājis. Varbūt ir laiks novērtēt šo vienu vienīgo dzīvi un piepildīt to, ar ko patiesi vēlamies apzināti šeit un tagad? Ko darīt tad, ja laiks ir ierobežots? Autoram 2023. gada septembrī diagnosticēja neārstējamu rīkles vēzi, un šī grāmata tika izdota jau pēc viņa nāves. Tās pamatā ir trīs raksti, ko S. Boass rakstīja vietējam laikrakstam, sākot no tā brīža, kad uzzināja par diagnozi, līdz nāves stundai, šie raksti guva popularitāti. Autors "Miršanas ceļvedī iesācējam" patiesībā izmanto apgriezto psiholoģiju, mudinot lasītājus nevis gatavoties neizbēgamajam, bet pilntiesīgi izbaudīt dzīvi ar tās daudzveidīgajām šķautnēm. S. Boass piedāvā "skatpunktu, no kura raugoties nāvi iespējams pieņemt un attiekties pret to mierīgi." (9. lpp) Temats ir delikāts, šī grāmata varētu nobiedēt, bet tāds noteikti nav mērķis. Pieļauju, ka ikviens reiz ir izjutis bailes no nāves tuvošanās, kur nu lai vēl lasītu literatūru par to, bet S. Boass dalās pieredzē, lai citi arī varētu pamainīt līdz šim esošos uzskatus un perspektīvu ar nāvi saistītos jautājumos, atverot plašāk prātu līdz galam neizprotamajam. Protams, ka ne visiem ir iespēja laicīgi sagatavoties un atvadīties no dzīves, jo ir nāve, kas netuvojas maigi un mierīgi, bet gan pārsteidz, radot briesmīgas sāpes gan pašam, gan tuvajiem, tomēr būtu vērts iedziļināties cilvēkā, kas vēl, būdams pie skaidras apziņas, spēja par nāves tuvošanos rakstīt ar gaišumu un cerību. Vai nāvei maz var būt gatavs? Kā pret to izturēties? Jāatceras, ka tās ir autora sajūtas par tuvojošos nāvi, bet "patiešām nav nekāda pareizā ceļa, kā tuvoties kapam, un pēdējais, ko gribu darīt, teikt, ka tāds ir." (35. lpp) Autors runā par sarežģītiem jautājumiem – arī par ticību, reliģiju un labā un ļaunā mijiedarbību, tomēr necenšas iegalvot vienu vienīgu taisnību, bet par atvērtību dažādiem eksistences skaidrojumiem. Daudzi pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir veikuši būtiskas izvēles un mainījuši savas dzīves fokusu. Ikdienu bieži pārņem nenozīmīgas lietas un reizes, kurās aizmirstam paši sevi un to, kas svarīgs mums. "Skumjas par to, ko neizdarījām, visbiežāk parādās pie nāves gultas. Cilvēki vēlas kaut mazāk laika būtu pavadījuši birojā un vairāk – kopā ar ģimeni, kaut vairāk būtu uzticējušies sev un pametuši nepatīkamu darbu vai kaut viņiem būtu pieticis drosmes pārtraukt destruktīvas attiecības." (89. lpp) Autors nekautrējas atzīt, ka viņam patīk "piedzīvojumi un ballītes, paša joki un mīkstie sieri, un krustvārdu mīklas, un ugunskuri, un dzejoļi, un asprātības zem jostasvietas, un vieglās cigaretes, un upmalas kļavu lapu saldā smarža rudenī." (12. lpp) Vai mēdz sev atgādināt, kas Tev visvairāk patīk šajā dzīvē? No šīs grāmatas nevar gaidīt saldsērīgu noskaņu un nožēlu, bet gan pateicību par to, ko ļauts piedzīvot. Tajā īpaši uzsvērts, ka tas ir brīnums — vispār bijusi tāda neticama iespēja piedzimt un eksistēt. Lai arī paskarbi tas nebūtu, nevarēju nepasmaidīt par autora ironisko brīdinājumu, esot tuvu nāvei: "Nesāc biezas grāmatas!" Šī arī nav tā biezākā grāmata, tomēr bagāta ar vērtīgām atziņām. Svarīgi gan nav tas, cik daudz laika mums ir, bet kā to spējam pavadīt un apdzīvot. "Ja manas dzīves grāmata ir īsāka nekā daudziem mūsdienu cilvēkiem, tas nenozīmē, ka tā ir mazāk laba lasāmviela." (25. lpp) Autora vēstījumā var sajust šo neremdināmo dzīvotprieku. S. Boass atgādina, ka, ja katru dienu pierakstām lietas, par kurām esam pateicīgi, tas palīdz apjaust, cik labi dzīvojam. Atzīstu, ka šī metode patiešām strādā, ja dienā vairs nespēju atrast trīs labas lietas, kas notikušas, saprotu, ka kaut kas nav kārtībā, un tas ir signāls, ka ir jāpievērš uzmanība un jāsaslēdzas apzinātībai un jārod saikne ar savu dzīvi. Mēs dzīvojam ļoti satraucošā laikmetā, bet S. Boass lūdz savus lasītājus mazliet nomierināties. Ļ auno mēs atcelt nevaram, bet varam sevī saglabāt labestību un mīlestību, tas ir tas, par ko varam būt atbildīgi. Šoreiz stāsts nav tikai par cilvēku, kurš atvadās no dzīves. "Jebkas, uz ko var atbildēt ar vienkāršu "Paldies" vai sirsniņu, pauž visu mīlestību un atbalstu, neradot apgrūtinošo pienākumu atbildēt." (103. lpp) S. Boass ir tik tālredzīgs, lai sagatavotu arī tuviniekus šim dramatiskajam brīdim – komunikācija starp abām pusēm var būt sarežģīta, jo ne vienmēr ir skaidrs, kā reaģēt uz nāves tuvošanos. Autors atzīst, ka melnais humors ir mirēju, nevis mierinātāju privilēģija, grāmatā viņš asprātīgi aplūko nāves tuvumu arī no traģikomiskās un ironiskās puses. Lai īstenotu savus sapņus, protams, ir mazliet jāpiedomā, kā to izdarīt, tomēr… "pilnīgi stulbi iedomāties, ka ir vērts darīt tikai to, ko var paveikt izcili. Esiet tizls futbolists, spēlējiet mutes ermoņikas un saceriet sūdīgus dzejoļus ģimenes vajadzībām!" (90. lpp) Kas zina, varbūt šis būs labs uzmundrinājums, turpināt iesāktos rakstu darbus vai jebko citu, kas dzīvē iepauzēts, lai beigtu baidīties par to, kā tas izskatīsies no malas, vai kādam citam tas patiks vai nepatiks. Cilvēks, kas patiešām ir tuvu nāvei, spēj izvērtēt to, kas ar viņu jau ir noticis. Lakonisks, vieds un filozofisks vēstījums par dzīvi, esamību un nāvi. Noderīgi: A Beginner's Guide to Dying by Simon Boas Saimons Boass. Miršanas ceļvedis iesācējam: mēs esam laimējuši dzīves loterijā, ja vispār eksistējam. Tulkojums: Ieva Lejasmeijere; redaktore Aija Grīnfelde; vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 128 lpp. ISBN 9789934332777 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Reti kurš no mums ir dziļāk aizdomājies par apbrīnu kā vienu no emociju izpausmes veidiem psiholoģijā. Vēl mazāk droši vien būs to, kuri lasījuši pētījumus par apbrīnas izjūtu. Tieši apbrīnas izjūta ir centrālā ass Dakera Keltnera, Kalifornijas Bērklija Universitātes profesora, grāmatā "Apbrīna". Tā ir visaptveroša zinātniska izpēte, tā teikt, "no matu galiņiem līdz papēžiem". Autora galvenais mērķis ir pierādīt, ka apbrīnas jušana spēj mainīt cilvēku attiecības ar pasauli, veidot pozitīvāku sevis un apkārtējās vides uztveri. Savu pētījumu viņš definē kā jaunu zinātni par ikdienas brīnumiem un to spēju mainīt cilvēku dzīvi. Apbrīnas fundamentālai pētniecībai D. Keltners ir veltījis daudzus mūža gadus caur zinātnisku un reizē dziļi personisku pieredzi. Taču - kas vispār ir apbrīna, vai to iespējams izmērīt laboratorijā, kādos dabas, kultūras vai zinātnes segmentos to rast? Viena no apbrīnas definīcijām varētu skanēt šādi: "Apbrīna ir sajūta, ka esi pietuvojies kaut kam plašam, kas pārsniedz tavu pašreizējo izpratni par pasauli. Apbrīna atklāj mūsu attiecības ar plašajiem dzīves noslēpumiem". Apbrīnu var skaidrot arī kā sajūsmu, pacilātību, bijību, dziļu patiku. Apbrīna palīdz atklāt dzīves lielās mistērijas un tai ir bezgala daudz variāciju. Sajust lielus un mazus apbrīnu izraisošus mirkļus katru dienu - tā ir maģiska sevis transformēšana, kas pieejama ikvienam. Autors ir sakārtojis šo grāmatu atbilstoši savam redzējumam: zinātniskais, personiskais, kulturālais un izaugsmes stāsts, kuru apbrīna var skart, kad sastopamies ar grūtībām, nedrošību, zaudējumu un nezināmo. Visi bērni lielākā vai mazākā mērā izjūt dziļu un patiesu apbrīnu: par dabas skaistumu un parādībām, jaukām lietām un piedzīvojumiem. Laikam ejot un mums pieaugot, šīs sajūtas nedaudz nobālē un nonivelējas, aizstājot apbrīnu ar pragmatiskāku skatījumu uz dzīvi. Gribētos piekrist Reičelas Kārsones, amerikāņu bioloģes apgalvojumam: "Brīnuma sajūta ir tik nesalaužama, tā ilgst visu dzīvi kā uzticama pretinde vēlīno gadu garlaicībai un vilšanās sajūtai, sterilajai uzmanībai pret mākslīgām lietām, atsvešinātībai no mūsu spēku avotiem". Paralēli individuāli izjustai apbrīnai autors aplūko arī kolektīvo apbrīnu, kas izpaužas, piemēram, dejošanā un kopīgā dziedāšanā. Domājams, ja autors būtu klātesošs kādos no mūsu lielajiem Dziesmu un deju svētkiem, viņš grāmatā noteikti iekļautu šo stāstu kā lielisku kolektīvā saviļņojuma un apbrīnas piemēru. Lai izjustu apbrīnas pozitīvo spēku, nav nepieciešama nauda, dažādi līdzekļi, nedz arī liels laika daudzums. Mūsu smadzenēs jau ir iekodētas pamatvajadzības pēc apbrīnas, ja ļaujam sev par kaut ko brīnīties. Grāmatā autors paver šo dažnedažādo iespēju loku apbrīnas izjušanai - caur mākslas darbiem, arhitektūru, mūziku, grāmatām, neatkārtojamiem dabas skatiem, sporta un zinātnes sasniegumiem, mīlestības radīto saviļņojumu un visbeidzot - caur mazām, ikdienišķām lietām, kas padara cilvēku dzīvi krāsaināku. Cilvēki ar attīstītu apbrīnas sajūtu kļūst emocionāli bagātāki, gaišāki, pozitīvāki. Apbrīna atraisa radošās un kognitīvās spējas, palīdz sevis harmonizēšanā un pat dziedināšanā, kā arī veicina personības izaugsmi. D. Keltnera grāmata "Apbrīna" ļauj ieskatīties sevī un izprast, cik daudz katrā no mums mīt šis iekšējais bērns, kas ar neviltotu apbrīnu raugās pasaulē. Dakers Keltners. Apbrīna: jauna zinātne par ikdienas brīnumiem un to spēju mainīt jūsu dzīvi. No angļu valodas tulkojusi Baiba Ozturka. Redaktors Guntis Kalns. Vāka dizains - llze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 303 lpp. ISBN 9789934327438 Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Ilustrācija: Laura Lukeviča 🎧 Klausies ievadu Spotify. Kad lapas krīt un daba gatavojas mieram, rudens liek apstāties un pārdomāt, cik trausla un reizē stipra ir pasaule, un cik svarīgs ir līdzsvars it visā. Līdzsvars un ilgtspēja. Kā rudenī mēs vācam ražu un glabājam to nākotnei, tā arī ilgtspēja māca rūpīgi izturēties pret resursiem, lai pietiktu gan šodien, gan rītdien. Arī bibliotēkas savā būtībā iemieso ilgtspējas ideju - grāmatas tiek lietotas atkārtoti, dalītas, nodotas tālāk, un tas ir praktisks veids, kā samazināt patēriņu un veicināt atbildīgu attieksmi pret resursiem. Eiropas Ilgtspējīgas attīstības nedēļas ietvaros aicinājām bibliotēkas pāršķirstīt savus grāmatplauktus un atlasīt izdevumus, kuros izcelta ilgtspējas dimensija, kas veltīti vienam vai vairākiem ilgtspējas aspektiem vai ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Vēlos izteikt sirsnīgu pateicību katrai bibliotēkai un ikvienam nozares speciālistam par atsaucību un iesaisti! Katrs no mums saskata ilgtspējas ideju dažādu žanru darbos - gan mācību grāmatās un zinātniskajā literatūrā, gan daiļliteratūrā un bērnu grāmatās. Tāpat bibliotēku ieteiktie izdevumi, kas apkopoti šajā “Literatūras ceļveža” speciālnumura “Ilgtspējas lasītava” izdevumā, atspoguļo visas trīs ilgtspējas dimensijas - vidi, ekonomiku un sociālo jomu. Tas parāda, cik dažādi esam mēs un cik daudzšķautņaina ir ilgtspēja. Tomēr viena lieta visiem izdevumiem par ilgtspēju ir kopīga - tie aicina rūpēties par sevi, par citiem un par pasauli. Grāmatas par ilgtspēju nerunā tikai par ekoloģiju, ekonomiku vai sabiedrību-tās aicina mūs uz dialogu, lai meklētu atbildes uz jautājumiem par to, kā dzīvot tā, lai mūsu pēdas uz zemes būtu zaļas un siltas. Šādi izdevumi iedrošina gan individuālu refleksiju, gan kopīgu rīcību. Tos var izmantot skolotāji, pētnieki, bibliotēkas un kopienas, lai aicinātu domāt plašāk, meklēt dziļāk un veidot izpratni par to, ka ilgtspējīga nākotne sākas ar zināšanām un izvēli. Ilgtspējības literatūra atgādina, ka mēs visi esam vienas lielas grāmatas lappusē - un katrs teikums, ko rakstām ar savām izvēlēm, nosaka, kāds būs turpinājums. Lai šis "Literatūras ceļveža" speciālnumurs kalpo par iedvesmas avotu un lai tajā ietvertie izdevumi ir kā sēklas, kas, nonākot lasītāju rokās, uzdīgst par rīcību! Pilns numura pārskats pieejams šeit: Ilgtspējas lasītava 2025 Kristīne Deksne LNB Bibliotēku attīstības eksperte IFLA Vides, ilgtspējas un bibliotēku sekcijas pārstāve Kristine.Deksne@lnb.lv

Martā tiek atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena, tāpēc šis ir laiks, kad runājam gan par sieviešu panākumiem un iedvesmu, gan par izaicinājumiem, ar kuriem sievietes joprojām sastopas dažādās dzīves jomās. Literatūra šajā sarunā ieņem īpašu vietu, jo tieši grāmatas bieži vien ļauj ieraudzīt sievietes pieredzi visā tās daudzveidībā – no klusas ikdienas drosmes un atbildības līdz iedvesmojošai neatlaidībai un pretestībai. Atsaucoties aicinājumam dalīties ar nozīmīgām lasīšanas pieredzēm, Latvijas Rakstnieču apvienības dalībnieces iesaka grāmatas, kas viņām bijušas īpaši svarīgas. Katrs ieteikums ir personisks skatījums uz grāmatām, kas iedvesmojušas, rosinājušas domāt vai palīdzējušas labāk izprast to, ko nozīmē būt sievietei un kā šo pieredzi piedzīvo citas. Sirsnīgs paldies Latvijas Rakstnieču apvienības biedrēm par atsaucību un dalīšanos ar šīm nozīmīgajām grāmatām. Ceram, ka viņu ieteikumi kļūs par iedvesmu arī citiem lasītājiem atklāt jaunus stāstus, autores un skatījumus uz sievietes pieredzi literatūrā un dzīvē. Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv Leta Semadeni. Tamangūra Grāmata ir par sievietes spītu un spēku dzīvot ilgi. Zaudējuma ēna ir milzīga, taču tikpat lielas ir atmiņas, kas dara laimīgu un palīdz noturēties virs ūdens, peldot, airējot savas sirds laivā – ar mīlestības un neizbēgamības airiem. Nepārvēršoties par cilvēka ietvaru, bet turpinot būt cilvēkam, kas rūpējas un pat rāda dzīvesprieka, dzīvesbaudas un arī sēru un skumju piemēru mazmeitai. Pasniedz bērnam emociju un robežu ābeci. Viss ir kā uz delnas, bet vienlaikus noslēpumains. Tieši nāves tuvumā dzīve ir visdzīvākā, varbūt tāpēc šī grāmata šķiet tik skaista, tik stipra kā sieviete, kura mācās pieņemšanu, apzinoties, ka pilnīgi un līdz galam tas var arī neizdoties. Nu un tad? Grāmatu iesaka: Inga Pizāne, dzejniece. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Džena Andersone. Pilsētas putni Smalki un rūpīgi izpreparēta sievietes esības ievainojamākā daļa – autore runā par dusmām, par kaunu, par vainu, ieskatās acīs skumjām un bailēm un brīžiem, kad nākas vilties. Šajā krājumā ir daudz sāpju un daudz cerību gaišuma – dzeja, kas liek smaidīt caur asarām un priecāties par valodas grodo lietojumu un spēju ieraudzīt ikdienišķībā paslēptos brīnumus. Debijas krājumos putnu tēma parasti ir riskanti slidena, jo "putna" tēls ir poētiski ļoti ietilpīgs un pašpietiekams, un ir viegli ar to iebraukt salkanības grāvī, taču Džena brīnišķīgi tiek galā gan ar saviem, gan dzejas putniem, nevienu brīdi nekļūstot banāla. Ļoti spēcīgs un sievišķīgs krājums, kuru lasīt tad, kad uzbrūk akūta melanholija – te sadzirdēsi radniecisku balsi un ieraudzīsi ceļu, pa kuru atgriezties pie sevis. Grāmatu iesaka: Dace Rukšāne, rakstniece. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026". Krisa Krausa. Es mīlu Diku Grāmata, kas pārsteidz gan satura, gan formas ziņā. Grāmata, kas jauc robežu starp literatūru, performanci un dzīvi. Un tā nav metafora – ar to nedomāju, ka grāmata uzrakstīta reālistiski, bet gan to, ka grāmatas galvenā varone un autore vienā personā izdara drosmīgas, neiedomājamas un pat neloģiskas izvēles ar diezgan skaidru motivāciju (vai varbūt svētību?) – lai to pierakstītu. Beidzot kāda ir aprakstījusi to, cik pretīgi un grūti ir iemīlēties. Nē, nevis aprakstījusi, bet pieredzējusi, datējusi un atļāvusi mums to izlasīt. Interesanti, ka, lai arī grāmata Amerikas Savienotajās valstīs izdota 1997. gadā un kļuvusi par kulta klasiku, latviešu valodā tā tulkota un izdota tikai pirms trīs gadiem, 2023. gadā. Tomēr, to lasot, rodas sajūta, ka Latvijas auditorijai šī grāmata ir vajadzīga un piemērota tieši šobrīd. Grāmatas tulkotājas Agneses Krivades priekšvārds, kas ietverts mīlestības vēstulē, lasītājam ļauj uzzināt par grāmatas nozīmi plašākā kontekstā. Grāmatu iesaka: Elizabete Lukšo-Ražinska, rakstniece un scenāriste.

Spilgti sarkanas neļķes uz Ingas Žoludes romāna vāka "Tēvs" nav izvēlētas nejauši un rada nepārprotamas asociācijas ar padomju laiku un konkrēto ideoloģiju, lai gan ziedi jau nav vainīgi pie tā, par kādu simbolu savulaik kļuvuši, tomēr saprotams, ka vairāku paaudžu sievietes, kas vēl atceras, un ir piedzīvojušas padomju laiku un no tā izrietošās sekas, šos ziedus svētkos arī mūsdienās kā sveicienu un cēlu žestu saņem nelabprāt un tos nepērk, arī vienai no grāmatas varonēm tie pat derdzas, lai gan vīrs tos turpina dāvināt. Vai tie ir tikai ziedi, kas tā derdzas vai tomēr tas, kas ar tiem saistās? Neļķes diemžēl atgādina nomācošu laiku mūsu vēstures lappusēs, un to smarža negaidīti var aizvest atpakaļ laikā un telpā, atgādinot par sen aizmirstām, bet spilgtām, provocējošām un traumatiskām epizodēm. Vai šādu, ar pagātni dvakojošu, neļķu smaržu var aizmirst? Lai arī man negatīvajām asociācijām ar neļķēm vairs nebūtu jābūt, jo esmu dzimusi jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pirms sāku lasīt romānu, grāmatas vāks mani jau iepriekš brīdināja ar savu sarkano un piesātināto toni par turpmāk gaidāmo pagātnes dvesmu šajās lappusēs. Reizēm ir ļoti grūti ieskatīties sevī un acīs patiesībai, vēl grūtāk šķiet ieskatīties tajā, ko apzināti cenšamies neredzēt vai sev lieki neatgādināt, jo vienkārši tas ir pārāk sāpīgi. Autore tomēr ļoti drosmīgi izvēlējusies plašāk izstāstīt savas ģimenes stāstu − runāt par savu ģimeni, par vecāku šķiršanos, tēva slimību, vecāku dzīvi un savu bērnību padomju laikā, uzspiestās ideoloģijas sekām, par neatkarību un brīvību, karu Ukrainā, par savām sāpēm un pārdzīvojumiem, atmiņām un mīlestību pret tēvu. Romānā ir daudz šo "pirms" un "pēc", kas veido atklātas un nesaudzīgas liecības par piedzīvoto. Pat ja gribētos, lai reizēm dzīvē ir tikai balts vai melns, ne vienmēr tas ir iespējams, to saprot arī galvenā varone Agnese, kuras dzīvē ir daudz šādu robežšķirtņu, un viņa ir tām pa vidu. Parasti jau saka, ka visas traumas nāk no mūsu bērnības un rodamas ģimenē, bet kā ar tām traumām, ko nosaka citi apstākļi? Plaisas mēdz parādīties ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī ģimenē, kad vienas ģimenes locekļu uzskati par būtiskiem jautājumiem atšķiras. Agnese ir dzimusi padomju laikā, divvalodīgā ģimenē – tēvs ir krievs, māte – latviete, vecāki vēlāk ir šķīrušies, viņas fons ir visai sarežģīts. Emocionālā un dažkārt vārdos neizteiktā spriedze romānā nolasāma ģimenes kopējās ikdienas ainās, kas tēlotas gan pagātnē, gan mūsdienās. Dažkārt lasītājs uz to var nolūkoties distancēti, dažkārt sāpīgi pietuvināti. Lasot par padomju laika atmiņām, nostalģija nerodas, bet drīzāk palīdz saprast, ka uz šo laiku romantizēti paskatīties nav iespējams. Kā gan justies Agnesei, kad tēvs, kurš slimo ar Alcheimera slimību, atbalsta karu Ukrainā? Vai tā ir tikai slimības ēna, kas aptumšo viņa domas vai viņa īstie uzskati? "Tie bojājumi, ko cilvēkam nodarījusi Padomju Savienība, nav tik viegli nokratāmi." (43. lpp.) Pieredze, ar ko dalās I. Žolude, var mudināt lasītājus pievērsties arī savas ģimenes pieredzei, stāstiem un piedzīvotajam, kā arī vēstures un kopsakarību izpētei, lai varētu saprast gan sevi un savu identitāti, gan analizēt pasaulē notiekošo. Dažādos laikos un dažādos dzīves posmos mūsu skatījums uz apkārt notiekošo mēdz būt ļoti mainīgs, arī atmiņas izplēnēt vai transformēties, bet tik un tā būtu jāpaliek pie tādām vērtībām, par kurām autore skaidri atgādina grāmatā − brīvības, neatkarības un suverenitātes. Ja kāds aizmirst, jācenšas atgādināt. "Tēvā" atspoguļotas gan neērtas, gan emocionāli sāpīgas tēmas, kas bagātinās lasīšanas pieredzi un noteikti veicinās svarīgas diskusijas. Noderīgi: LSM, Kamēr tēvs zaudē atmiņu, tiek aizmirsta arī vēsture. Ingas Žoludes romāna "Tēvs" apskats LR1, Dzīves romāns "Tēvs". Ar mammas svētību tapis Ingas Žoludes darbs Inga Žolude. Tēvs. Literārais redaktors Arvis Kolmanis; vēstures konsultants un pēcvārda autors Dr.hist. Kaspars Zellis; mākslinieks Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2026. ISBN 9789934636509 Raiva Turka ir grāmatu blogere. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

"Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības" apgādā nācis klajā vēsturnieka Jāņa Šiliņa monogrāfisks izdevums "Uzņēmīgais latvietis: mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Tas ir akadēmisks pētījums par veiksmīgu būvuzņēmēju un ievērojamu mūrniekmeistaru nozares vadītāju; līdzīga mēroga uzņēmēji katrs savā nozarē bija viņa laikabiedri Kristaps Bergs un Augusts Dombrovskis. Monogrāfijas autors Jānis Šiliņš ir izcēlis šī būvuzņēmēja daudzpusīgo darbību, atklājot sociāli ekonomiskos un politiskos apstākļus Rīgas intensīvās būvniecības posmā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, tādējādi izceļot galvenos akcentus Rīgas būvniecības vēsturē. Uzņēmēja, politiķa, būvuzņēmēja karjeru īstenojušais Krišjānis Ķergalvis ir apliecinājums veiksmīgai uzņēmēja darbībai, īstenojot daudzu arhitektu ieceres. Jāņa Šiliņa monogrāfijā ir iekļauts šī mūrniekmeistara dzīvesstāsts un ievērojamais mantojums, būvējot dažādas sabiedriskās un privātās ēkas – kopskaitā vairāk nekā 70 objektu Rīgā un citviet Latvijā – Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Rīgas ainavā organiski iekļaujas tādas mācību iestādes kā Rīgas Biržas komercskola (šodien Latvijas Mākslas akadēmija), Aleksandra amatniecības skola, kā arī Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzija; dievnami – tostarp Rīgas Sv. Trīsvienības pareizticīgo katedrāle; kultūras celtnes – to vidū Rīgas pilsētas Otrais teātris (šodien Latvijas Nacionālais teātris); dzīvojamās ēkas (tostarp Rīgā – Avotu ielā un Valdemāra ielā); dzelzceļa infrastruktūrai piekritīgas būves (tostarp Zasulauka stacija, Dzelzceļa pārvaldes nams – šodien Satiksmes ministrijas ēka); Rīgas rūpnīcas (Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca, vagonbūves rūpnīca "Fēniks"). Krišjānis Ķergalvis ir vadījis arī sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecību Rīgā, bez kurām galvaspilsēta šodien nav iedomājama. Piemēram, Rīgas pilsētas bērnu slimnīca, Rīgas 1. slimnīca, Sarkanā Krusta slimnīca, Centrālcietums, Galvenais tramvaju depo, Rīgas pasta un telegrāfa pārvaldes ēka, Āgenskalna ūdenstornis, Rīgas otrā gāzes fabrika un VEF galvenā ēka. Krišjāņa Ķergalvja uzņēmēja darbība neaprobežojās ar Rīgu, - viņš būvēja Valmieras skolotāju semināru, Dubultu ģimnāziju, Ķemeru luterāņu baznīcu, vasarnīcas Rīgā Pārdaugavā un Jūrmalā. Grāmatas faktoloģiski piesātinātais saturs papildināts ar ēku plāniem, vēsturiskām fotogrāfijām un mūsdienu fotofiksācijām. Plašajā literatūras sarakstā ir gan līdz šim nepublicēti avoti, gan raksti periodikā, gan arī zinātniska literatūra; lasītājiem noderīgs ir personu saraksts un Krišjāņa Ķergalvja būvēto objektu saraksts. Noderīgi: LSM, Populārzinātnisks radiožurnāls "Zināmais nezināmajā", 05.02.2026. LSM, 16.01.2026. NRA, 25.01.2026. Jānis Šiliņš. Uzņēmīgais latvietis : mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856-1936) un viņa darbi. Zinātniskie recenzenti: Mārtiņš Mintaurs, Valters Ščerbinskis; literārais redaktors Jānis Joņevs; māksliniece Dārta Hofmane; fotogrāfs Ēriks Božis; maketētāja Ilze Stikāne. Rīga: Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2026. 319 lpp. ISBN 9789934839931 Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Ukraiņu rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja, mūziķa Serhija Žadana dzejas krājuma “Harkivas Dinamo” iznākšanu latviešu valodā var uzskatīt par likumsakarīgu parādību, jo autora balss un viņa paustais lasītājiem nav sveši − latviski ir tulkoti tādi Žadana prozas darbi kā “Džezs pār Donbasu” (2016), “Mezopotāmija” (2019) un “Internāts” (2022). Tāpēc dzejas izlases iznākšana latviešu valodā noteikti ir gaidīts notikums ne vienam vien lasītājam, jo būtiski, ka Žadans ir ne tikai zināmākais mūsdienu ukraiņu literatūras vēstnesis, bet arī sava laika atainotājs un pārstāvis – Ukrainas nacionālās atbrīvošanas un kultūras kustības līderis, tāpēc autora vēstījums sabiedrībai vēl jo vairāk nozīmīgs un aktuāls ir tieši tagad, un, visticamāk, būs arī vēlāk. Ne velti Žadans nominēts Nobela prēmijai. Savu talantu rakstnieks apliecina ne tikai kā rakstnieks, kurš precīzi raksta par karu un no tā izrietošajām sekām, bet arī kā autors, kurš saprot gan dzīves skaistos, gan brutālos mirkļus un prot tos ietvert īstajos vārdos, kuri lasītājam paver plašāku pasaules redzējumu. “Serhijs Žadans pirmkārt ir dzejnieks. Ģeniāls dzejnieks, un es nebaidos no šī vārda. Saka, ka Raini ar varu mīlēt nepiespiedīsi. Bet mīlēt Žadanu nav jāpiespiež: pietiek ar divām viņa rindām, lai būtu trāpīts sirdī, lai būtu trāpīts visai tavai būtībai,” tā par ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu, tulkotāju un Ukrainas brīvības cīnītāju Žadanu saka tulkotāja Māra Poļakova. Grāmatā iekļauta dzeja, kas tapusi no 2001. līdz 2021. gadam, taču, lasot lappusi pēc lappuses, nešķiet, ka dzejoļi aptver tik plašu laika amplitūdu – tik organiski tie papildina viens otru. Diezgan neiespējami būtu noteikt, ka dzejoļi ir atlasīti no dažādiem krājumiem. Lai gan krājuma atdzejotāji latviešu valodā ir veseli četri, noskaņa šajā izlasē ieturēta vienota. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka autors raksta par tēmām, kas ir aktuālas dažādos laikos un dažādās pasaules malās – par karu, ticību, nāvi, šaubām, tumsu, iestarpinot tam visam pa vidu gaismas un labā esamību. Kā grāmatas pēcvārdā norādījis dzejnieks un literatūrzinātnieks Ostaps Slivinskis, “karš nav sācies un nav beidzies nekad”. Ne tikai Žadana proza, bet arī dzeja ir tieša, skarba, atklāta un trāpīga. Lai gan par karu autors rakstījis jau pirms 2014. gada, tomēr pārsteidzoši lasīt vārdus, kuri tik precīzi, spilgti un pravietiski ataino mūsdienās notiekošo. Kādā no dzejoļiem lasāmas rindas: “Runāsim vismaz ar tiem, kas izdzīvoja. Ja reiz mums neizdevās vienoties ar mirušajiem.” (26. lpp.) Ir jāraksta par to, kas tobrīd svarīgs. Žadans atgādina un aktualizē literatūras nozīmi politiskos un sociālos procesos. Caur dzeju iespējams veicināt diskusiju, atrast jēgu vai no jauna pārskatīt jau zināmās vērtības. Autors pārliecinoši raksta: “Katrs normāls dzejnieks taču ar saviem vārdiem spēj apturēt kvienu asiņošanu” (96. lpp.) Gribētos tam ticēt, jo “Harkivas Dinamo” iekļautos dzejoļus var uztvert ne tikai kā laika zīmes, brīdinājumus, bet arī cerības vēstnešus. Lai arī Žadana dzejā nāve parādās bieži, un krājuma kopējā noskaņa raksturojama kā drūma, tomēr dzejoļi nav par pilnīgu iznīcību vai beigām: “Vissvarīgākais dzīvē – pārvarēt bailes no ziemas, samanīt snigšanā gudrību, notvert kustīgās tumsas ritmu, kas nenovēršami beigsies ar atkusni.” (12. lpp.). Noderīgi: baltics.news / www.lsm.lv / www.diena.lv Žadans, Serhijs. Harkivas Dinamo. No ukraiņu valodas atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs. Rīga: Orbīta, 2023. 152 lpp. ISBN 9789934591204. Raiva Turka ir lieratūras blogere.

Izmērā ne tik parocīga, taču plāna un bērnu auditorijai visnotaļ saistoša, vizuāli pievilcīga, ar pārdomas rosinošām ilustrācijām bagāta, bet tekstā skopa grāmata par nāvi, kas jau piedzīvojusi pārtapšanu arī uz ekrāna gan animācijā, gan spēlfilmā. Grāmatas autors un ilustrators Volfs Erlbruhs demonstrē niansēs izstrādātu un izkoptu perspektīvu uz mūžīgo dzīvības un nāves tēmu. Kā jau visiem, protams, arī viņam nav atbildes uz jautājumu, kas notiek pēc nāves, taču izdevumā autors apcer jau zināmas reliģiskās u.c. pārliecības vienkāršotā un bērniem saprotamā veidā. “Dažas pīles apgalvo, ka pēc tam [nāves] kļūst par eņģeli un sēž uz mākoņa maliņas, un var vērot Zemi no augšas. "Iespējams," atzina Nāve, "kā nekā spārni jums jau ir." "Dažas pīles apgalvo arī, ka dziļi zem zemes ir elle, kur sacep, ja neesi bijusi laba pīle." "Apbrīnojami, ko jūs, pīles, cita citai stāstāt, bet – kas to lai zina." "Tu tātad arī nezini!" Pīle noklakšķināja knābi." (16.–17. lpp.) Īpašu vērību iesaku veltīt izdevuma gaumīgajām, jāteic, arī simboliskajām ilustrācijām. Manuprāt, tā ir izcila vērtība – teksta un ilustrāciju autors vienā personā spēj nodot unikālu redzējumu par tēmu, nedalot to ne ar vienu līdzautoru. Lasītājs sastop autoru vienā veselumā gan tekstuālā, gan vizuālā izpildījumā. Erlbruha ilustrācijas ir vienkāršas, bet izteiksmīgas, piesātinātās krāsas un līnijas izdevumā mierīgā veidā demonstrē visnotaļ spēcīgas emocijas un noskaņu un, manuprāt, zīmīgi papildina tekstu, piešķirot stāstam dziļumu. Autora izvēlētie tēli rosināja aizdomāties par to simbolisko nozīmi un vedināja mani meklēt to skaidrojumus, lai izprastu, visticamāk, apzināto tēlu izvēli. Atklāju, ka galvenā grāmatas varone Pīle dažādās kultūrās esot emocionālās noturības, garīgā ceļojuma, brīvības, pielāgošanās un miera simbols, savukārt tulpe – grācijas, pavasara viegluma, atjaunošanās un arī kaisles simbols. Interesanta šķiet kombinācija ar tēlu Nāvi, kas ir pārejas posma, visa nezināmā, bet vienlaikus arī miera un atbrīvošanās simbols. Izvēlēto stāsta varoņu mijiedarbība radīja manī mazliet biedējošu, bet arī ievelkošu miera, situācijas pieņemšanas un samierināšanās sajūtu. Neesmu droša, ka grāmatas saturs mani pilnībā pārliecināja vai sniedza mierinājumu, jo, būsim godīgi – kas gan spēj sniegt komfortu mīļas, tuvas dzīvas būtnes nāves gadījumā, tas ir ļoti subjektīvs un ārkārtīgi sensitīvs stāvoklis. Lai gan varbūt kāda mīļa grāmata šādā brīdī var kalpot par drošu ostu, kur patverties emociju jūras bangās – šis konkrētais stāsts, šķiet, mierīgi un vienkārši skaidro dzīves ritumu. Stāstam piemīt kluss, aizkustinošs tonis, kas, manuprāt, noteikti rezonēs lasītājos. Tajā tiek atzīta nāves nenovēršamība, vienlaikus cildinot dzīves skaistumu un cilvēku savstarpējās saites. Grāmatā lietotā valoda ir vienkārša, bērniem viegli uztverama, vienlaikus nesot dziļu vēstījumu arī pieaugušajiem. Vizuāli un tekstuāli askētiskais izdevums izaicina lasītājus pretoties eksistences noslēpumiem ar zināmu samierināšanās sajūtu. Ar smaidu atceros autora humoru stāstā – tas ļoti pārdomāti neļauj ieslīgt raižpilnās pārdomās par nenovēršamību. “Jau kādu laiku Pīlei bija tāda jocīga sajūta. "Kas tu esi? Un kāpēc tu man seko? "Jauki, ka beidzot mani pamanīji!" teica Nāve. "Es esmu Nāve." Pīle sabijās. To viņai nevarēja pārmest. "Un tagad tu nāc pēc manis?” (4.–6. lpp.) Lai gan grāmata “Pīle, nāve un tulpe” ir literatūra bērniem, stāsts skar tādas dziļas eksistenciālas tēmas kā dzīves jēga, nāves pieņemšana un draudzības vērtība. Tā rosina visu vecumu lasītājus pārdomāt šos universālos jautājumus, jo kuram gan, lielam vai mazam, tie nav svarīgi? “Viņa [Nāve] ilgi raudzījās nopakaļ Pīlei. Kad tā izzuda skatienam, Nāve bija gandrīz vai noskumusi. Bet tāda ir dzīve.” (27. lpp.) Grāmata ieguvusi Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvu, kas ir viena no prestižākajām starptautiskajām godalgām bērnu grāmatu autoriem. Tas izdevumam piešķir kvalitātes zvaigzni. Noderīgi: lielsmazs.lv / imdb.com / diena.lv Erlbruhs, Volfs. Pīle, Nāve un tulpe. Autora ilustrācijas. No vācu valodas tulkojusi Signe Viška. Rīga: liels un mazs, 2024. 32 nenumurētas lpp. ISBN 9789934633096. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Oktobra sākumā Latvijā izdota ukraiņu mūsdienu rakstnieces Oksanas Zabužko grāmata “Visgarākais ceļojums”. Rakstniece ir populāra un nozīmīga autore ne tikai savā dzimtenē, bet arī daudzās citās valstīs; tā kā grāmatā šīs informācijas nav, nedaudz – par Zabužko dzīvi un daiļradi. Dzimusi Ukrainā, 1960. gadā. Jau divpadsmit gadu vecumā parādījās Zabužko dzejoļu publikācijas, pirmais romāns publicēts 1969. gadā. Tarasa Ševčeko Kijivas Nacionālajā universitātē ieguvusi doktora grādu mākslas filozofijā, zināšanas papildinājusi Hārvarda un Pitsburgas universitātēs, bijusi arī Fulbraita stipendiāte un dažādu literāro balvu ieguvēja. Zabužko ir 17 grāmatu autore, tās tulkotas 15 valodās. Žanri – dzeja, proza (pārsvarā romāni, esejas, dokumentālā proza), publikācijas medijos. “Visgarākais ceļojums” autores vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā daiļrades posmā ir pirmais pasūtījuma darbs pēc itāļu izdevniecības ”Einaudi” lūguma 2022. gada pavasarī. “Izdevējs lūdza mani pēc iespējas lakoniskāk paskaidrot, ko Eiropas lasītājs palaidis garām no šī kara vēsturiskā un kultūras konteksta.” Rakstniece atzīst, ka saņēmusi ļoti sarežģītu uzdevumu – visu saturu ”iespiest” 150 lappusēs. Lielā mērā palīdzējusi apziņa, ka tā ir viņas ”frontes līnija” ar misiju – būt ukraiņu humānās kultūrdomas vēstniecei Eiropā. Zabužko sniegusi neskaitāmus lasījumus un simtiem interviju daudzās valstīs, tostarp arī runu Eiropas Parlamentā. Tāpēc viņa šo savu misiju pārnestā nozīmē nosauc par ”ceļojumu”, kas turpinās joprojām. Nu šis vēstījums nonācis arī pie latviešu lasītājiem. Teju katrā lappusē izskan kāda spēcīga doma, ko gribētos citēt. Patiesi ir vērts šo mazo, bet izcilo grāmatu izlasīt katram. Rakstniece grāmatu veidojusi gan kā īsus stāstus, gan nobeiguma daļā – kā esejas. Darbs pabeigts pagājušā gada vidū, iztulkots jau astoņās valodās. Visnotaļ trāpīgas personiskās atmiņas un vērojumi veiksmīgi savienoti ar vēsturiskā fona kritisku analīzi, atzīstot, ka pašreizējā situācija atgādina atgriešanos 20. gadsimta 30. gados. ”Sākušies “atmiņu uzplaiksnījumi”, atdzīvojušās un no jauna atvērušās brūces ... es to nesaucu par Krievijas – Ukrainas karu, jo tāds nosaukums ir pārāk lokāls. Es saucu to par Trešo pasaules karu.” Strikts un noteikts ir rakstnieces vērojums par to, ka “... jaunais karš ir dzimis ne tik daudz no ļaunuma, bet gan no ļaunumu barojošas vides: no stulbuma un gļēvuma. Identiski diviem iepriekšējiem kariem.” Ne morāli, ne intelektuāli Rietumi nebija gatavi tam, kas notiek šobrīd. Rakstniece īpaši pievērš rietumnieku uzmanību faktam, ko viņi ilgstoši nav pamanījuši, ka notiek “... robežu izpludināšana Rietumu kultūrā, par pakāpenisku pāreju no Eiropas racionalizācijas uz Krievijas ļaunuma normalizāciju.” Zabužko vērīgais skatiens, plašās un daudzpusīgās zināšanas sniegušas atbildes uz daudziem “Kāpēc?” jautājumiem. Autore arī atgādina, ka pienācis laiks pārskatīt iepriekš neizvērtēto krievu literatūras imperiālistisko dabu, kas “...lielā mērā noauda “maskēšanās tīklu” krievu tankiem un ...esam tieši liecinieki tam, ka simtiem miljonu likteņus izšķir lasāmvielas izvēle.” Vienlaikus rakstniece ir pārliecināta: ja ļaunuma impērija nespēja nogalināt ukraiņus 20. gadsimtā, tad “...mēs patiešām esam kļuvuši stiprāki, mūsu pusē ir dzīves spēks – izaugsmes, mīlestības un brīvības spēks.” Gluži kā teikts Ukrainas himnā: “Dvēseli un miesu mēs atdosim par mūsu brīvi!” Liels paldies Kristapam Vecgrāvim par veiksmīgo grāmatas tulkojumu! Un vēl kāda iepriecinoša ziņa: drīzumā apgāds “Neputns” izdos Oksanas Zabužko eseju krājumu “Planēta Vērmele” – par Čornobiļu. Piebilde: ieņēmumi no grāmatas pārdošanas tiks ziedoti labdarības organizācijai "UNITED24" Ukrainā. Noderīgi: lcca.lv / satori.lv / lr1.lsm.lv Zabužko, Oksana. Visgarākais ceļojums. No ukraiņu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis. Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs. 2023. 150 lpp. ISBN 9789934808181. Dārija Juškeviča ir LNB atbalsta biedrības konsultante.

Brīdī, kad esmu ķērusies klāt slovēņu rakstnieka Ēvalda Flisara grāmatas “Paskaties pa logu” apskatam, patiesi, nav iespējams neskatīties pa logu, jo ārā lēnām kūst sniegs, rīti ar katru mirkli kļūst gaišāki un ir jūtama pavasara tuvošanās. Jāatzīst, ka kopš grāmatas izlasīšanas paskatos pa logu krietni biežāk. Ikreiz, kad vēlos uzsākt kādu jaunu darbību – piesēsties pie datora, pagatavot tēju, sagatavoties miegam – iepriekš paveros logā. Ir sajūta, ka to esmu darījusi visu laiku, bet vien šobrīd – apzināti. Tā it kā būtu jāsaņem apstiprinājums no dabas, ka droši varu darīt savā prātā iedomātās darbības. Arī dažas no grāmatā iekļautajām nodaļām sākas ar tekstu – paskaties pa logu. Iespējams, ka tā ir tāda neliela manipulēšana, taču varbūt es maldos, un tas ļauj saprast, ka stāstā sekos jauns pagrieziens vai notikums. Lai gan jau pagājis kāds laiciņš kopš grāmatas izlasīšanas, tās sižets neiziet no prāta. Ļoti iespējams tāpēc, ka grāmata sarakstīta otrajā personā. Visas darbības tiek aprakstītas kā “Tu ej, Tu celies, Tu runā”. Gana ātri arī es pati sajutos kā grāmatas galvenā varone. Varone (kā supervarone) laikam būtu īstais vārds, jo grāmatā aprakstītie notikumi patiesi līdzinās varoņdarbiem – vismaz sākotnēji. Taču grāmatas beigas mani pamatīgi satrieca un lika nokaunēties par manu (domāts – grāmatas tēlu) rīcību. Ja sākotnēji es identificējos kā varone un iztēlojos stāsta varoņu rīcību, tad grāmatas noslēgumā par varoņiem vairs nevēlējos saukt nevienu. Tā vietā mani pārņēma skumjas un šoks… Piecpadsmitgadīgs zēns, kurš ir grāmatas galvenais tēls un jau pašā stāsta sākumā piedzīvo kādu nelaimīgu notikumu, nolemj, ka viņa dzīve ir sabojāta, tādēļ cenšas saprast, ko tālāk darīt. Te arī es vēlētos pāriet uz otro personu, tāpēc, brīdī, kad Tu, grāmatas lasītāj, esi atradis atrisinājumu situācijai, Tu iepazīsties ar Ahmedu (dažus gadus par Tevi vecāku bēgli no Sīrijas), un, kā izrādās, viņam ir nepieciešama Tava palīdzība. Turpmākajās grāmatas lappusēs Tu kopā ar Ahmedu dodies piedzīvojumā. Autoram izdevies ļoti veiksmīgi un loģiski sapīt notikumus vienkopus, taču kādā brīdī Tu attopties, ka vairs nesaproti, vai notiekošais vispār ir iespējams. Taču Tu turpini lasīt, jo vēlies noskaidrot, vai Tu kopā ar Ahmedu mērosi ceļu no Slovēnijas līdz Londonai. Paredzu, ka grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu tās lasītāju. Tajā apskatītās tēmas ir dažādas: vientulība, draudzība, spēja iekļauties, spēja būt blakus, netaisnība, dažādas ticības un kultūras, bēgļi, uzskatu atšķirības utt. Apskata noslēgumā aicinu doties uz bibliotēku un sameklēt šo grāmatu, tomēr būtiski pieminēt, ka šī grāmata nav ieteicama cilvēkiem ar pārāk saasinātu uztveri. Noderīgi: klasika.lsm.lv Flisars, Ēvalds. Paskaties pa logu. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena; literārā redaktore Renāte Punka; māksliniece Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 191 lpp. ISBN 9789984239651. Madara Vīlipa LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.