Andre Snaijs Magnasons. Laika lāde

Reti izvēlos fantāzijas žanra grāmatas, bet pēc šī darba izlasīšanas nopietni apsveru vēl vairāk dažādot literāro gaumi. Sociālā kritika, distopijai raksturīgi elementi, raita valoda un tik spraiga sižeta attīstība, ka pazūd laika izjūta, – tāds ir A. S. Magnasona darbs pusaudžiem, ko Dena Dimiņa tulkojumā lasītājiem ir sagādājusi izdevniecība "Liels un mazs".

Laika lādes – tās ir vietas, kurās patverties no laika gūsta un nogaidīt līdz labākam brīdim.

Grāmatas sižets risinās paralēli divās pasaulēs – fantāzijas un mūsdienu. Pirmā ļauj lasītājam atgriezties vietā ar karaļiem, princesēm, rūķiem un brīnumainiem notikumiem. Otrā dod iespēju kritiski paskatīties pašiem uz sevi un izvērtēt, cik ļoti esam gatavi uzņemties atbildību un aktīvi rīkoties vienota mērķa vārdā, nevis pasīvu aizbēgšanu no problēmām.

Sigrūnas vecāki izlemj izmantot laika lādi, lai izvairītos no gaidāmās ekonomiskās, iespējams, arī politiskās krīzes, ko grāmatā apraksta kā "situāciju". Jauniete pamostas agrāk nekā iestatīts iekārtā un attopas pasaulē, kur vienu krīzi ir nomainījusi cita – cilvēku pasivitātes un slēpšanās veicināta pilsētu un infrastruktūras sabrukšana, turklāt pilsētā ir atgriezusies daba un dzīvnieki, kas nedaudz atgādina I. Ziedoņa "Zaļo pasaku". Vairums cilvēku gan joprojām atrodas laika lādēs. Kāda vecāka kundze Cilda sapulcina bērnus un stāsta viņiem senu pasaku, kura atklāj arī atbildi uz pasaules problēmām. "Cilvēks ir tik daudz ko iznīcinājis. Visi sacentās ar laiku un mēģināja savākt pēc iespējas vairāk mantu un mēslu. Viņi iznīcināja visu skaisto, bet tagad paši noslēdzās savā stulbumā," kundze vēlāk izskaidro situācijas apstākļus.

Grāmata ir piemērota vidējā skolas vecuma bērniem, bet tikpat labi iesakāma arī jauniešiem ietverto filozofisko domu dēļ.

Katrā vecumposmā lasītājs uztvers atšķirīgas tēmas: fantāzijas tēli un viņu savstarpējās attiecības, morālās vērtības, sociālā kritika un paralēles ar šodienas realitāti, ideja par cilvēku kā "laika gūstekni". Notikumiem un galveno varoņu gaitām ir viegli sekot līdzi, turklāt grāmatas lappuses varētu tikt pāršķirtas daudz ātrāk nekā sākotnēji šķita.

Fantāzijas pasaules teiksmainais sižets savijas ar realitāti, tā ir kritika par mūsdienu dzīvi un mudinājums jaunajiem lasītājiem rīkoties un aktīvi iestāties pret netaisnībām, ko pieaugušie nespēj vai negrib atrisināt.

Autors labprāt izmanto distopijai raksturīgus elementus un atklāj ironisku skatījumu par mūsdienām. Kādā nodaļā, piemēram, no laika lādes pamodināts ministrs, ieraudzījis jauno gadu, atvieglots nopūšas, jo pilnvaru laiks ir beidzies un viņš var turpināt gaidīt tautsaimniecības atveseļošanās brīdi.sapni Līderības kontekstā lasītājs tiek mudināts domāt, kurā brīdī cilvēks drīkst laika beigas asociēt ar sava mūža beigām un kad ir nepieciešams pašaizliedzīgi domāt par pasaules attīstību bez paša klātbūtnes tajā.

Cīņa ar laiku ir viena no centrālajām tēmām, turklāt tā sevī ietver ne tikai bailes no nelietderīgas laika izšķiešanas vai novecošanas, bet arī vēsturiskās atmiņas fragmentāro dabu un subjektivitāti.

Kas reiz uzskatīts par neapstrīdamu patiesību, pēc pāris gadiem postmodernismam raksturīgā garā pārvēršas par interpretējamu viedokli. Laika lādes pārbauda mūsdienu cilvēku gribasspēku nepakļauties ērtībām un vieglākajam ceļam, vecākiem, piemēram, ieliekot bērnu laika lādē, lai mājās atgrieztu mieru vai īstenotu sen lolotu sapni par došanos ceļojumā. Pāris izlaistas lietainas dienas patiešām var būt nekaitīgas, bet tās ātri vien spēj pārtapt nedēļās, mēnešos vai pat gados. Atgriešanās pasaulē un turpināšana novecot tādēļ šķiet vēl jo intriģējošāka ideja, jo mūžīga vai vismaz paildzināta palikšana noteiktā vecumā nozīmē piedzīvot, kā apkārtējā vide un cilvēki noveco bez paša līdzdalības, turklāt redzētais paliek fragmentārs un bez zināšanām par starplaikā notikušo.

Varbūt pat pasaule ir labāka bez laika lādēm – kādam tas var kalpot pat kā stimuls dzīves novērtēšanai. Jāatceras, ka laika izšķiešana nereti ir pakļauta mūsu pašu iedomām. Varbūt neskaitāmie drūmie rudens vakari veicina iekšēju melanholiju, bet tos ir iespējams piepildīt ar atmiņā paliekošiem brīžiem. Bez lietainām dienām vai tumšiem ziemas vakariem pat bezgalīgas saulainas un siltas dienas novestu pie apnikuma.

Noderīgi: Andre Snaijs Magnasons Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā Andre Snaijs Magnasons: Es esmu naftas radīts Andre Snaijs Magnasons. Laika lāde. No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Redaktore Inese Zandere. Rīga: liels un mazs, 2025. 269 lpp. ISBN 9789934633263 Ričards Edijs Štibe ir Grāmatu apskatnieks.