Bukera lasītava: Benjamin Wood. Seascraper

Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. Šis gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. Šogad tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā.

Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām).

Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Jāteic, ka ungāru literatūrai šis ir bijis labs gads. Arī Nobela balvu literatūrā šogad saņēma ungāru rakstnieks – László Krasznahorkai. ****

Pirmo savā Bukera auduma maisiņā (ar kādu Ņujorkas metro manīta arī amerikāņu aktrise Sāra Džesika Pārkere, kura šīgada Bukera žūrijā, iespējams, iekļuva tieši tāpēc, ka pirms trim gadiem Instagram komentāros bija ierakstījusi "Ak, ļaujiet man pamēģināt ! ! ! !") lieku Benžamina Vuda (Benjamin Wood) īso romānu "Jūrasskrāpis" (Seascraper), kas nākamgad iznāks arī igauņu valodā.

Novembris ir bijis trāpīgs laiks, kad "Jūrasskrāpi" lasīt. Noskaņu gammā grāmata ir kā agrs, tumšs un lietains rīts, kurā negribas celties, bet ir jāsaņemas un jāiet. Grāmatā gaiss ir drēgns, tumīgs un mitrs. Saturā – pazemīga nolemtība un atstrādāta ikdiena mijas ar kādu negaidītu viesi un no jauna atraktiem sapņiem.

Intervijā lasīju, ka rakstnieks grāmatu sarakstījis uz soliņa pie baznīcas, rakstot ar roku blociņā (jo mājās kaimiņiem bijis trokšņains remonts). Bieži lijis lietus, viņš sēdējis ūdensizturīgās virsrēbēs un jo īpaši spējis uz lapas uzburt to nebeidzami smidzinošo ainavu.

Galvenais varonis Tomass, puisis savos 20, ceļas pirms rītausmas, sataisās, iejūdz uzticamo zirdziņu ratos un kleperē garām kaimiņu logiem, skaistiem skatlogiem un spožām automašīnām uz piejūras pilsētiņas pludmali, kur bēguma laikā mitrajās smiltīs ar speciālām lamatām ķer garneles, lai vēlāk pārdotu vietējam uzpircējam. Tā turpinot mirušā vectēva aizvēsturisko arodu, kaut sirdī būtu gribējis studēt, ir īstens grāmatu tārps un, slepus no mammas, kas uzaudzinājusi viņu viena un ir tikai 16 gadus vecāka par savu dēlu, trenējas spēlēt ģitāru – visbiežāk steliņģī, kur siens reizēm smaržo pēc urīna.

Strādājot pārāk aizsapņoties gan nedrīkst, ir nemitīgi jāsargās no plūstošajām smiltīm, kuras jāprot atpazīt ar acs kaktiņu, citādi pazust tajās var pat zirgs ar visiem ratiem. Zem ratu sēdekļa noteiktā vietā vienmēr glabājas nazis, lai īstajā brīdī un operatīvi varētu zirgu ātri atsvabināt no pajūga. Reiz pusaudžu gados zēns nebija nazi atlicis vietā, un vectēvs viņu pamatīgi sabāris.

Noteikta lietu kārtība un rūpīgs darbs varot glābt dzīvības, un mūžīgo spriedelēšanu par filozofiskiem jautājumiem vectēvs nekad nav turējis godā.

Vectēva zīmētā plūstošo smilšu karte šodien puisim ir jau no galvas apgūta un līdzi nav jāņem, bet arvien jāsargās no jaunām smilšu lamatām, kā arī no paisuma stundas, jo jūra "atgriežas" krietni ātrāk nekā varētu šķist.

Dodoties mājup pēc rīta maiņas, Tomass jau domā par karstu vannu, kas reizi nedēļā tiek izvilkta viesistabā pie kamīna, lai nomazgātu sviedru un garneļu smārdu, un par kaklu sildošu glāzi brendija. Tomēr sen atstrādātais dienas ritms pajūk, kad viesistabā sēž mamma ar kādu viesi no Amerikas. Holivudas režisoru, kas atnesis steiku un meklē pavadoni, kas par labu samaksu izrādītu viņam šo noskanīgo pludmali – īsto vietu viņa mūža darba filmēšanai.

Vai beidzot dzīvē notiks kas labs? Kas ir tas labais, ko mēs gribam, lai mūsu katra dzīvē notiktu?

Sižeta pavērsienu īsajā romānā netrūkst. Arī lasītājam ir nemitīgi jāraugās, "kur likt kāju", lai nepazustu smiltīs, kas tikai nepieredzējušai acij var izskatīties pēc cietas un drošas zemes. Izcilais stāsts uz beigām šķiet arvien "siltāks" un "sausāks", tomēr sajūtu buķete vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet kā drēbēs sasūcies mitrums. Autors ir meistarīgi uzbūris līdz kaulam spilgtas ainas gan telpā, gan ārā, gan paša ķermenī. Tie ieaugušie kāju nagi…

Arī stāsta līnija par mātēm un dēliem tiek izlocīta dažādos veidos un izpurina lasītāja priekšstatus. Kas interesanti, vienā "akacī" es iekritu gan. Laikam palaidu garām Tomasa vecumu un gadu starpību, un pusi grāmatas iztēlojos viņa māti kā gados vecu kundzīti, kura rītos krāc un kurai sāp mugura, līdz izskan teikums "bet viņai ir tikai 36 gadi", un man bija jāsāk domāt, kas man lika veidot manus pieņēmumus tik braši un automātiski.

Grāmatu pabeidzot, vienā no pēdējām lapām uzšķiru saiti, kas, ievadīta telefonā, aizved mani uz autora tīmekļvietni, kur uz veca atskaņotāja var uzspiest "Play". Pēkšņi dzirdama Tomasa ģitāra, viņa samtainā balss un izskan dziesma par "Jūrasskrāpi", acumirklī pilnībā nojaucot jebkādas robežas starp iztēles paisumu un realitātes bēgumu.

Anna un Nemo Bukera lasītavā. 1/13 izlasīta :)

Noderīgi: thebookerprizes.com benjaminwood.info

Benjamin Wood. Seascraper. London: Viking, 2025. 176 lpp. ISBN: 9780241741344.

Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.