Bukera lasītava: Claire Adam. Love Forms
- Anna Iltnere
- 1 hour ago
- 4 min read

1980. gads. Nakts. Sešpadsmitgadīgai meitenei uz galvas uzvelk maisu, lai viņa neredzētu ceļu un neuzzinātu detaļas. Laivā viņu pārved pāri jūrai no Trinidādas salas uz Venecuēlas krastu. Labā ģimenē augusī meitene, pēc bezrūpīgas karnevāla nakts, ir stāvoklī. Kādā Venecuēlas klosterī mūķenes par visu parūpēsies: pieņems dzemdības un nodos mazuli adopcijai. Kad pusaudze atkopsies, viņu aizvedīs atpakaļ uz Trinidādu, un par notikušo vairs nekad nedrīkstēs runāt. Dzīve turpināsies kā ierasts. Meitene pabeigs skolu, pārcelsies uz Londonu, studēs medicīnu. Apprecēs britu ārstu, dzemdēs divus dēlus un dzīvos laimīgi skaistā mājā. Mūsdienas. Londona. Pusmūža sieviete dzīvo viena. Nesen šķīrusies no vīra, laulība izjuka drīz pēc tam, kad dēli pieauga. Izsapņotā mediķes karjera aprāvās, kamēr viņa audzināja dēlus. Šobrīd viņa strādā nekustamo īpašumu birojā, darot šādus tādus darbiņus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un arī pēc meitas, kuru dzemdēja sešpadsmit gadu vecumā. Vecāku lēmums pakļaut meitu kam tādam, kam sekoja klusēšanas pakts – viss kopā izrādījās vēl plosošāk nekā toreiz šķita. Apziņa, ka kaut kur pasaulē dzīvo bērns, kuru viņa pameta, ir trauma uz mūžu.
Šis nav tikai stāsts par vienu sievieti un vienu adopcijai nodotu bērnu – tas ir romāns par klusēšanas mehānismiem ģimenēs un sabiedrībās, par sievietes ķermeni kā vietu, kur tiek glabāta vēsture, un par to, kā migrācija sašķeļ identitāti, veidojot vairākas dzīves.
Pavadot daudz laika vienatnē, sieviete turpina šķetināt klostera atrašanās vietas noslēpumu un adopcijai nodotās meitas iespējamo likteni. Kopš interneta forumu un tīmekļvietņu parādīšanās meklējumi sniedz arvien vairāk cerību, tomēr meita joprojām nav atrasta. Bezmiega naktīs sieviete atver kasti, kurā visu mūžu krājusi avīžu izgriezumus ar jaunām sievietēm, kuras varētu līdzināties viņas meitai – spriežot pēc pašas vaibstiem. Tur ir arī informācijas druskas par Venecuēlas mūķenēm un vietām, kas raisa atmiņas, kā arī vēstuļu kopijas, sūtītas dažādām iestādēm atbilžu meklējumos. Uz grīdas viņa atloka milzīgu Venecuēlas karti un, malkojot vīnu, atzīmē vietas, kur tas noteikti nevarēja notikt. Līdz kādā rītā vienā no forumiem parādās atbilde no jaunas sievietes, kura dzīvo Itālijā un, iespējams, varētu būt meklētā meita. Vai tā ir?
Romāns "Love Forms" ir sarakstīts mierīgā, samtainā pirmās personas balsī. Rakstības stilā nav melodrāmas, pat vistraģiskākajos brīžos valoda paliek pieklusināta un līdzsvarota, ļaujot lasītājam pašam sajust spriedzi starp pateikto un noklusēto. Galvenā varone stāsta par savu dzīvi, vienlaikus dzīvojot tagadnē. Pēc izlasīšanas šī balss man ļoti pietrūks. Tajā bija maigums, spēks, gudrība un cilvēcība; tā ļāva roku rokā šķetināt dzīves lielos noslēpumus.
Lasot grāmatu decembrī, barojos arī no Trinidādā un Tobāgo tapušajiem aprakstiem par dabu, sulīgajiem augļiem, silto sauli un dzimtas sievietēm.
Viss dzimtas un dzimtenes kolorītais spēks burtiski izstaro no galvenās varones viņas ikdienas pelēkajā Londonā. Izstaro – un vienlaikus apsīkst, jo ar māti līdz galam sarunāties nav iespējams. Pārāk daudz jautājumu, kurus māte nevēlas pat dzirdēt. Vai klusēšana var būt mīlestības forma? Mātes klusēšana romānā gan nav ļaunprātīga – tā drīzāk sakņojas bailēs, sociālajos rāmjos un paaudzēs pārmantotā priekšstatā par kaunu kā kaut ko pārāku par patiesību.
Kā eksotisks augs galvenā varone ir pārcēlusies uz Londonu un iesakņojusies mazā puķpodiņā. Tomēr arī atgriezties pavisam nav iespējams, jo arī dzimtenē viņa ir kļuvusi eksotiska ar savu dzīvesstāstu, kuru zina visi.
Saknes grāmatā ir spēcīgs simbols. Viena no reibinošākajām ainām ir brīdis, kad izbraucienā ar laivu gar Trinidādas krastiem jau pieaugusī sieviete nevilšus izvaicā gidu par vietām, kur visātrāk iespējams nokļūt no Trinidādas salas uz Venecuēlu. Piebraucot pie mangrovēm ar to garajām, samezglotajām saknēm, varone satver vienu no tām plaukstā. Šajā mirklī ķermeņa atmiņa pēkšņi atdzīvina sen aizmirstas detaļas. Mangroves sakne kļūst par tiltu starp ķermeni un atmiņu – pierādījumu, ka pieredze nepazūd, pat ja tai gadiem ilgi nav dots vārds.
Ir savādi rakstīt šo apskatu brīdī, kad Venecuēlas dzīve vienas nakts laikā atkal ir apgriezta kājām gaisā.
Jo īpaši pēc tam, kad lasīti galvenās varones stāsti par to, kā mainījās noskaņa Trinidādā un Tobāgo pēc valsts apvērsuma mēģinājumiem Venecuēlā 90. gadu sākumā un Hugo Čavesa nākšanas pie varas. Ja agrāk vietējie uz tuvējo Venecuēlu devās labākas peļņas meklējumos, tad jaunā režīma laikā viss mainījās. Stāsti par cilvēku nolaupīšanām un izpirkuma maksām caurvija kādreiz tik saulaino ikdienu. Virkne vietējo rūpalu apsīka, un galvenās varones brālis, ģimenes uzņēmuma turpinātājs, kļuva raupjš kā klints.
Grāmatas autore Klēra Adama (Claire Adam) ir dzimusi Trinidādā un Tobāgo, studējusi ASV un šobrīd kopā ar vīru un diviem dēliem dzīvo Londonā. Lai gan stāsts nav biogrāfisks, tā rakstīšana autorei likusi aizdomāties arī par savas dzimtas zināmajiem un nezināmajiem stāstiem. Pētot materiālus grāmatai, viņa kādā fotogrāfijā ar Trinidādas un Tobāgo salu pamatiedzīvotāju bērnu pamanījusi sev pārsteidzoši līdzīgus vaibstus. Vai par savām saknēm mēs patiešām zinām visu? Un vai tas, ko zinām, ir tieši tā, kā mums šķiet?
Grāmata izgaismo arī to, cik lielā mērā mūsu dzīvi balsta un veido tas, kādu stāstu par savu dzīvi nevilšus stāstām sev.
* * *
Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. Šis gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. Šogad tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā.
Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām).
Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu.

Noderīgi: The Booker Prizes "How A Fictional Search For My Novel Led Me To Question My Own Ancestry" – One Booker Prize-Longlisted Author Tells All Bukera lasītava: Benjamin Wood. Seascraper Claire Adam. Love Forms. London: Faber, 2025. 288 lpp. ISBN: 9780571339549. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.






Comments