Džanni Rodāri. Telling Stories Wrong

Stāsts, vai tas būtu pierakstīts vai nodots mutiski, katra stāstnieka interpretācijā maina gan veidolu, gan arī, iespējams, saturu. Tā ir literārā brīvība un radošuma izpausme, kas ļauj stāstniekam, izmantojot savu attieksmi un dzīves uztveri, piešķirt jaunu nozīmi vai uzsvērt citus apstākļus, tādējādi izraisot pārdomas arī klausītājā. Ko iesākt, ja klausītājs pieprasa stāstniekam pieturēties pie rakstītā vārda un kanoniskās stāsta versijas? Vispirms pieklātos priecāties, ka kāds uzmanīgi klausās un ka ir zināma un atmiņā palikusi arī cita stāsta versija.

Ja reiz klausītājs iebilst, stāstu iespējams turpināt arī kopīgi, labojot un papildinot vienam otru.

Džanni Rodāri stāsts "Kļūdainās pasakas" no grāmatas "Pasakas pa telefonu" (oriģinālvalodā "Favole al telefona", latviešu valodā tulkojusi Astra Šmite) ir jautrs un iztēli rosinošs apliecinājums lasīšanas nozīmei asociāciju veidošanā un atgādinājums, ka lasīšana (un vēl jo vairāk stāstīšana) var būt kolektīvs process. Vectēvs, stāstīdams mazmeitai visiem labi zināmo pasaku par Sarkangalvīti, sajauc notikumus, tēlus un citas nianses. Mazmeita vectēvu nemitīgi labo, atgriezdama stāstu, viņasprāt, pareizā ceļa. Grūti gan pateikt, kura pasakas versija ir īstā, jo kopš Šarla Pero vai pat brāļu Grimmu laikiem tā piedzīvojusi vairākas pārvērtības, dažādo tulkojumu un kultūras kontekstu dēļ. Varbūt vectēvam tomēr ir taisnība, ka Sarkangalvīte (saukta par Zaļgalvīti un Melncepurīti) patiesībā devās pie tantes Hildegardes iedot viņai kartupeļu mizas un ceļā sastapa žirafi?

Beatričes Alemanjas (Beatrice Alemagna) ilustrācijas ar rakstainiem (jo īpaši punktotiem) motīviem piešķir stāstam papildu nozīmes un detaļas. Izmantojot komiksos un citur sastopamos domu burbuļus, viņa uzskatāmi ataino, kā vectēvs un mazmeita domā par Sarkangalvītes sižeta pavērsieniem un kā tie no diviem atsevišķiem vai savstarpēji konkurējošiem burbuļiem saplūst vienā, kur arī mazmeita ļaujas vectēva iztēlei un kopā jāj uz iedomu zirga vai brauc 75. tramvajā, no kura Sarkangalvītei jāizkāpj pieturā pie katedrāles. Ja rakstnieks uzmanību pievērš fantāzijas rotaļīgajam garam, tad ilustratore palīdz lasītājam labāk iejusties sižetā, attēlodama rakstnieka noklusētas detaļas, kā istabas iekārtojumu, vectēva un mazmeitas izskatu un emocijas.

Šoruden Džanni Rodāri paliktu 105 gadi, savukārt 2026. gadā Sīpoliņš – viens no rakstnieka zināmākajiem tēliem – svinēs 75 gadu jubileju.

Rakstnieka daiļradē ietvertās tēmas par fantazēšanu un atjautīgu iztēles izmantošanu, netaisnības un melu atpazīšanu joprojām ir aktuālas. Iespējams, "Kļūdainās pasakas" jaunais izdevums ir arī mēģinājums atgādināt par itāļu rakstnieku un viņa daiļradi lasītājiem, kuriem līdzās Sīpoliņam un Dželsomīno tagad ir pieejami neskaitāmu citu rakstnieku radītas pasaules un tēli, ko ilustratori ir vizuāli uzskatāmi papildinājuši un kas ir ietērpti estētiski tīkamākos izdevumos. Laikā, kad arī bērnu literatūras plauktos novērojama pietiekami liela daudzveidība, jānovēl kā lieliem, tā maziem lasītājiem uzdrošināties eksperimentēt un dažādot savu literāro gaumi, aizejot arī līdz mazāk iepazītiem plauktiem un izvēloties iepriekš nedzirdētu grāmatu, kuras saturs varētu pārsteigt un ieintriģēt tikpat ļoti kā jau zināmu un iecienītu sēriju darbi.

Džanni Rodāri. Telling Stories Wrong. Ilustrācijas Beatriče Alemanja. ASV: Enchanted Lion Books, 2022. 40 lpp. ISBN 9781592703609

Ričards Edijs Štibe ir Grāmatu apskatnieks.