Edvarda Šmite. Aut Caesar, aut nihil! Artura Baumaņa gadījums

Jūlija beigās apgādā "Neputns" iznāca vēsturnieces Edvardas Šmites monogrāfija "Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums", izceļot gaismā gleznas "Likteņa zirgs" (1887) autora krāsaino, bet pāragri noslēgto dzīvi. Mākslinieka balss vēstulēs vai pierakstos līdz mūsdienām nav saglabājusies, tādēļ monogrāfija ir mēģinājums izstāstīt viņa stāstu, balstoties atstātajos darbos un laikabiedru atmiņās.

Artura Baumaņa "Likteņa zirgs" (1887) pabeigšanas brīdī bija pirmā glezna, kas veltīta Latvijas senvēsturei. Glezna ir vienīgais tik jauna (20 gadu) autora darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un tapusi laikā, kad viņš vēl mācījies Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā. Tomēr vairums no lasītājiem diez vai spētu nosaukt vēl citus atmiņā palikušus mākslinieka darbus. Viņš bija dzimis (un vēlāk arī studējis) vienā laikā ar Jāni Rozentālu. Slavenā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) dēls jau drīz pēc darba tapšanas no mākslas skatuves pazuda, plašāku ievērību gūstot tikai pēc viņa pāragrās nāves 38 gadu vecumā. Atbilstoši tam izkārtota arī monogrāfija, ievadot stāstu par Baumani ar piemiņas izstādēm un laikabiedru atmiņām. Nodaļas ievadā autore sniedz atslēgu stāstam par Baumaņa pazušanu no mākslas skatuves:

"Kāpēc mākslinieka nāve netika pamanīta mūsu kultūras pasaulē?

Iemesls ir vienkāršs un saprotams. Pēc tam, kad Rīgā bija beigusies Latviešu etnogrāfiskā izstāde (1896), Baumaņa vārds publiski tikpat kā vairs nav dzirdēts. Studenta gados tik līksmā iedzeršana draudzībā ar letoņiem un seloņiem, pirmo latviešu korporāciju biedriem, bija pārtapusi jau neārstējamā alkoholismā, kas kļuva par viņa pāragrās aiziešanas cēloni.."

"Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums" soli pa solim izseko Baumaņa dzīvesstāstam no jaunā, daudzsološā mākslas skolnieka līdz dzīves noslēgumā piedzīvotajām klaidoņa gaitām. Atšķirībā no daudziem citiem mākslinieku dzīvēm veltītiem darbiem, ievērojama daļa Edvardas Šmites monogrāfijas veltīta Baumaņa bērnībā un agrā jaunībā tapušajiem darbiem. Augot pieprasīta arhitekta ģimenē, mazais Arturs bauda vieglu, intelektuālas elites vidē pavadītu bērnību bez materiālām grūtībām. Jau agri parādot talantu par zīmēšanu, viņš skicē ģimenes eleganti iekārtoto dzīvokli ar skatu pār Rīgas jumtiem. Daudz parādās arī tēva portreti. Darbīgais "self mande man" Jānis Baumanis veido īpaši siltas attiecības ar dzīvīgo, delverīgo dēlu, kurš mēdz būt "slepens palaidnis".

Pēc pārdzīvota smadzeņu iekaisuma agri kļuvis vājdzirdīgs, Arturs aug kā pieskatīts, lolots stāds, un tāpēc tiek virzīts mākslas pasaulē.

Monogrāfijas turpinājumā iezīmēta Artura Baumaņa dzīve kā studentam Pēterburgas mākslas akadēmijā, kurā jaunietis iestājas izrādot pārsteidzošas spējas, un iepazīšanās ar studentu korporācijām, kas noteiks tālāko dzīves gājumu. Svarīgu lomu Baumaņa dzīvē spēlē korporācija "Letonija" un tās biedri (letoņi), kā arī Trimpus (tuberkuloze). Atšķirībā no citiem studiju biedriem, kuriem bez ģimenes atbalsta jāpelna iztika, jaunais mākslinieks var atļauties dzīvot un ārstēties brīvāk. Daudzsološais iesākums pēc tēva nāves noslēdzas ar mākslinieka klejojumiem no drauga pie drauga, mēģinājumiem ārstēties sanatorijā Somijā, un atgriežoties, zaudēja cīņu ar Trimpusu. Edvarda Šmite analizē Baumaņa interesi par latviešu senvēsturi, kas viņa darbos ik pa brīdim parādījusies visas radošās darbības garumā. Interesējoties par senatni, viņš sekojis līdzi sava laika pētnieku interpretācijām par Latvijas senākajiem iedzīvotājiem, atainojot arī to interpretācijas kļūdas ar piekariem kaklariņķu veidā, kas viņa darbos grezno seno karotāju kaklus.

Monogrāfijas noslēgumā Šmite no interpretācijas atgriežas pie laikabiedru stāstiem, ļaujot lasītājam uzklausīt Jāņa Kreicberga atmiņas par Baumani, tapušas pēc mākslinieka nāves 1905. gadā.

Arturs Baumanis Latvijas mākslas vēsturē ir atstājis nelielu, bet būtisku nospiedumu, pirmais autors, kas tiecies atainot Latvijas senāko vēsturi.

Neatstājot paša pierakstus, kas ļautu sadzirdēt mākslinieka balsi, Baumanis savu personību rāda caur radošo darbu attīstību, kuras analīzē būtiska arī tās pētnieka personība. Edvarda Šmite monogrāfijā norāda, ka viņas versija par mākslinieku ir visai personiska, un iespējams tā būtu citāda, ja to veidotu cits pētnieks. Pēc iepazīšanās ar Baumaņa dzīves virāžām, kuras būtu iespēja interpretēt tendenciozi izceļot skandalozos aspektus viņa dzīvē, šķiet Edvardas Šites versija par mākslinieku ietur "zelta vidusceļu". Apzinoties laika distanci, autore mākslinieka ceļam izseko iejūtīgi, bez nosodījuma, izceļot gaismā viņa devumu Latvijas mākslas vēsturē. "Jau rit otrais gadsimts pēc viņa nāves, un Baumaņa un viņa laikabiedru iesākto darbu mūsu vēstures izpētē un tēlojumā turpinājušas nākamās mākslinieku paaudzes. Starp viņiem

Arturs Baumanis - lai arī ne ideāls savā dzīvē un darbā - ir un paliks kā viens no pirmajiem."

Noderīgi: Arturs Baumanis - Nacionālā enciklopēdija Edvarda Šmite iepazīstina ar savu monogrāfiju par mākslinieku Arturu Baumani

Izdota Edvardas Šmites monogrāfija par mākslinieku Arturu Baumani

Edvarda Šmite. Aut Caesar, aut nihil! Artura Baumaņa gadījums. Redaktore Laima Slava. Literārā redaktore Antra Bula. Dizains Inta Sarkane. Rīga: Neputns, 2025. 255 lpp. ISBN 9789934651045

Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.