top of page
  • Ieva Miķelsone

Ernštreite, Zane. Lībiešu [kultūr]telpa



Visprecīzāk grāmatu “Lībiešu [kultūr]telpa” raksturo mediju ziņu virsrakstos ietvertais apzīmējums “lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāsti”. Divdesmit viens grāmatas varonis, ko uzrunājusi Zane Ernštreite, ir cieši saistīts ar lībisko kultūras mantojumu, vai nu aktīvi darbojoties lībiešu dziesmu ansambļos, vai sabiedriskajās organizācijās. Ikviens no viņiem ir daudz darījis lībiešu valodas un tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā. Sarunās atklājas viņu lībiskās saknes, apstākļi, kas veidojuši un veicinājuši šo sakņu apzināšanos, izzināšanu un celšanu gaismā. Katram šis ceļš bijis atšķirīgs un tieši ar to interesants. Daži no grāmatas varoņiem atzīst, ka nemaz nav lībieši, bet, piemēram, Dagmāra Ziemele, lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” dalībniece, sākot dziedāt lībiešu dziesmas, vēlējusies apgūt valodu un tagad var valodas pamatus mācīt arī citiem.


Pārsteidzošākais stāsts, vismaz man, bija par Salacas lībiešu dzimtām. Dzimtu pētniece, par “Vidzemes lībiešu modinātāju” dēvētā Rasma Noriņa lībiskās saknes atradusi gan Krišjānim Kariņam, gan bijušajai Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājai juristei Ilzei Znotiņai, gan literatūrzinātniekam un žurnālistam Reinim Ādmīdiņam, gan vēl daudziem citiem, kas paši varbūt šīs saknes nebija apzinājuši. Šī atziņa grāmatā izskan vairākkārt, ka ir daudzi, kas pat zina, ka ir lībiešu izcelsmes, bet to nedeklarē, jo lībiešu valodu ģimenē vairs nav dzirdējuši un ir to zaudējuši. Taču ir arī tādi, kas ir saradojušies ar lībiešiem, ieprecoties ģimenē, kurai lībiskās saknes vēl ir gana spēcīgas, un tāpēc sākuši apgūt lībiešu valodu un aktīvi iesaistījušies lībiešu sabiedrībā un kultūras dzīvē.


Kā atzīst Valts Ernštreits, lībiešu dzejnieks, valodnieks, LU Lībiešu institūta vadītājs, svarīgākais tomēr nav tas, cik daudz vai cik labi cilvēks prot lībiski, vai viņam pasē tautības ailē ir ieraksts “lībietis”, bet gan tas, cik viņš pats jūtas piederīgs lībiešu kopienai, vai, kā esot teikusi lībiete Paulīne Kļaviņa, “svarīgi, kas tev iekšā”.

Kopumā šie stāsti iezīmē bagātīgu 20. gadsimta pēdējo un 21. gadsimta pirmo gadu desmitu sociālo un kultūras ainu: gan strauji izzūdošās un gaistošās lībiešu pēdas, to, ka vēl pirms 50–60 gadiem piejūras ciemos lībiešu valoda bijusi klātesoša ikdienas norisēs un bijusi galvenā daudzās ģimenēs vai vismaz vecākās paaudzes runātāju vidū, gan cerīgās lībiskās pašapziņas un tradīcijas atjaunojošās iezīmes, gan lībiskās stīgas pārmantojamību bērnos un mazbērnos.


Grāmatu bagātina izteiksmīgie Agneses Zeltiņas veidotie melnbaltie grāmatas varoņu portreti, kā arī fotogrāfijas, kas sniedz ieskatu lībiešu sētās un sadzīvē.



Noderīgi: lsm.lv / livones.net / lr1.lsm.lv /


Ernštreite, Zane. Lībiešu [kultūr]telpa: Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Literārā redaktore Sandra Godiņa; lībiešu valodas redaktors Valts Ernštreits; konsultante Baiba Šuvcāne. Ventspils: LU Lībiešu institūta atbalsta biedrība; Ventspils lībiešu apvienība Rānda, 2023. 336 lpp. ISBN 9789934238581.


Ieva Miķelsone ir LNB speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra

galvenā bibliogrāfe.


Recent Posts

See All

Comments


bottom of page