Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās

Irene Valjeho (1979) ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece, kura piedāvā aizraujošu ceļojumu pasaules vēsturē caur rakstītā vārda maģiju grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās". Lai arī sākotnēji, ieraugot, ka grāmata ir par vēsturi, varētu šķist, ka tā būs kā skaitļu un faktu vācelīte 400 lappušu garumā, jau pirmajās lapaspusēs kļūst skaidrs, ka šis būs daudzdimensionāls un aizraujošs piedzīvojums cauri gadsimtiem, kas savieno pagātni ar tagadni.

Šī ir grāmata, ko ieteiktu ne tikai vēstures un literatūras mīļotājiem, bet ikvienam, kam patīk atklāt kopsakarības un noslēpumus, un kam patīk ar vārdiem ceļot laikā un telpā.

Šajā grāmatā var atrast zināšanas, emocijas un sajūtas, kā arī ticību tam, ka grāmatas turpinās lasīt arī nākotnē. Tā ir grāmata, kas pati par sevi iemieso uzticību un mīlestību gan pret grāmatām, gan lasīšanu. Vēstījums ir ne tikai par grāmatu un lasīšanas vēsturi, bet tajā ietverti arī autores personīgie stāsti un emocionālie pārdzīvojumi, laika gaitā radušās filozofiskās pārdomas, precīzie novērojumi par senajiem laikiem un saistību ar mūsdienu procesiem.

Atgriežoties Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā, ir iespēja izprast rakstīšanas un lasīšanas nozīmi cilvēces attīstībā.

Grāmata atspoguļo nebeidzamās slāpes pēc zināšanām un sastapšanos ar tiem entuziastiem, kam bijis svarīgi saglabāt un sargāt grāmatas kā dārgāko vērtību.

Vai aizdomājamies, kāds mērķis ir veidot nacionālo bibliotēku krājumus vai veidot kaut nelielu bibliotēku savās mājās? Vai apzināmies, cik priviliģētā stāvoklī pašlaik esam, kad teju ir pieejama visa informācija, kas mūs interesē? Arī senākos laikos cilvēki juta vēlmi savākt visas grāmatas vienkopus ko autore piedāvā kā iespējamu "pamatu ielikšana mūsu pasaulei" (17). Arī šodien varam spēcīgi izjust agrāko laiku vērienu un vēlmi apkopot visas zināšanas, kad pieejamas plašas tehnoloģiskās iespējas, kad vairs nav nepieciešams tik ilgs laiks un līdzekļi, lai atrastu vai saglabātu sev svarīgu informāciju. Tas, kā iegūstam informāciju, var mainīties, bet cilvēka alkas pēc zināšanām nekur nepazūd, un mēs savā patiesajā būtībā neesam diži atšķirīgi no cilvēkiem, kas dzīvoja senāk, ko arī apstiprina šis koncentrētais literatūras vēstures kurss.

Lasīšana un grāmatas cauri laikiem ir bagātinājušas pasauli un cilvēkus tajā, un faktu, ka cilvēks lasa, var uzskatīt par ļoti pievilcīgu. "Par spīti uzstājīgajam mārketinga spiedienam, blogiem un recenzijām, par visskaistākajām lappusēm, ko esam lasījuši, gandrīz vienmēr varam pateikties kādam cilvēkam, kuru mīlam, vai grāmattirgotājam, ar kuru esam iedraudzējušies. Grāmatas turpina mūs vienot un sasaistīt kopā noslēpumainā veidā" (269). Ja kādam pastāsti par savu mīļāko grāmatu, pat neapzinoties, pats arī kļūsti par lasīšanas vēstnesi. I. Valjeho runā par grāmatām kā smalku pavedienu, kas iezīmē jūtu un draudzību karti.

Varbūt brīžiem lasīšanu un tās sniegtās iespējas uztveram jau kā pašsaprotamu parādību, tomēr "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" ir labs atgādinājums par pagātni, un to, cik svarīgi arī mūsdienās grāmatai ļaut iespēju papildināt dzīvi un, iespējams, būt par sava ceļa rādītāju.

"Katra bibliotēka ir ceļojums; katra grāmata ir pase bez derīguma termiņa" (35).

Daudzi no mums varētu būt diezgan pārsteigti atklāt, kādus nospiedumus tāda vai citāda grāmata atstājusi, kā lasītais ietekmējis, mainījis, satricinājis vai attiecīgos brīžos mierinājis.

Papirusa tīstoklis kļuva par progresu – "gadu simtiem, meklējot piemērotu nesēju, cilvēki bija rakstījuši uz akmens, māla, koka, metāla, un nu beidzot valoda atrada sev mājas dzīvā matērijā. Vēsturē pirmā grāmata piedzima tad, kad vārdi – rakstos pārcelta gaisa plūsma – atrada patvērumu ūdensauga serdē. Un atšķirībā no saviem stīvajiem, inertajiem priekštečiem grāmata tūliņ kļuva par lokanu, vieglu priekšmetu, kas gatavs ceļot un meklēt piedzīvojumus" (40). Lasīšanu var uztvert arī kā rituālu, kam ir nepieciešama attiecīga telpa, materiāli, priekšmeti, kustības. I. Valjeho ļauj iepazīt, kā lasīja mūsu priekšteči, kā tika sapludinātas šīs lasīšanas realitātes toreiz un tagad.

Līdz ar rakstības un grāmatu izgudrošanu, balsi ieguva arī tie, kas bija nepakļāvīgi un iepriekš apklusināti. Ja ir iespēja pierakstīto saglabāt, tad ir arī iespēja piekļūt plašākām tēmām un skatupunktiem. Grāmatā aptverti ļoti dažādi laika posmi, kā arī tēmas, kas nav tikai mūsu laikmeta problēma un diskusiju avots.

Kurš gan būtu domājis, ka jau sengrieķu filozofs Sokrats bažījās, ka rakstība liks cilvēkiem atteikties no patstāvīgas domāšanas? Aktuāla problēma arī ChatGPT laikos, bet varbūt tomēr nevajag baidīties no jaunā, bet izmantot plašās iespējas, kas sengrieķiem bija tikai tāls sapnis.

Grāmatā var sastapt arī citus pagātnes dižos prātus, kuru domas, pateicoties rakstībai un grāmatām, joprojām varam iepazīt.

Grāmatā tiek apspriesti arī tādi problemātiski jautājumi kā – vai no literārajiem darbiem vajadzētu "izravēt" nevēlamo. I. Valjeho atgādina ko svarīgu – "ne jau izskaužot no grāmatām visu, kas mums šķiet nepieņemams, mēs jauniešus pasargāsim no kaitīgām idejām" (189). Vēsturē daudzkārt piedzīvots, kā līdz ar varas maiņām, mainās arī attieksme pret vārdos nostiprinātu viedokli un kādi pūliņi reizēm tiek likti lietā, lai iznīcinātu grāmatas. Autore cenšas atgādināt, ka "uz sadegušu tekstu pelniem var uzbūvēt neobjektīvu versiju par visiem notikumiem" (210).

Grūti aptvert, cik būtiskas pārmaiņas notikušas, lai mēs varētu lasīt tā, kā to darām šodien. Pirms iespējas saglabāt rakstīto vārdu, dzīva bija mutvārdu tradīcija, bet "vārdi grāmatās kristalizējās. Vajadzēja izvēlēties vienu poēmas versiju, visskaistāko – lai tieši tā izdzīvotu ilgāk par pārējām" (86), līdz ar to vismaz viens stāsts šādi tiek paglābts no iznīcības. Kuru grāmatu Tu vēlētos pasargāt?

"Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" ir ne tikai spilgts grāmatu vēstures kaleidoskops, bet arī atgādinājums ikvienam par to, kāpēc lasīt ir svarīgi, kāpēc vajag sargāt grāmatas un turpināt tās rakstīt. Autore atklāj grāmatu intīmo dabu: "Kad stāsts mani pārņem, kad vārdu lietus ielīst manī, kad gandrīz sāpīgi saprotu tā vēstījumu, kad man rodas pārliecība – dziļa, slepena, vientulīga – ka autors ir mainījis manu dzīvi, es atkal ticu, ka tieši es esmu tā lasītāja, kuru grāmata meklējusi" (97). Priecājos, ka man arī kopā ar šo grāmatu bija iespēja mentāli ceļot laikā un sajusties izredzētai. Šī grāmata ir viens no skaistākajiem, mīlestības pilnākajiem un izzinošākajiem ceļvežiem grāmatu vēstures lapaspusēs. "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" − ne tikai mudina uzdot jautājumus, bet arī sniedz atbildes un izpratni par procesiem un notikumiem, kas veidojuši mūsu realitāti un turpina to joprojām veidot. Noderīgi Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, bija vara. Irenes Valjeho romāns

Papyrus: The Invention of Books in the Ancient World: Irene Vallejo, Sarah Ruden & Charlotte Whittle

Writer Irene Vallejo in conversation with Charlotte Whittle

Šī grāmata ir iekļauta 2025. gada Grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām sarakstā.

Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Literārais redaktors Arturs Hansons. Vāka dizains Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 400 lpp. ISBN 9789934410499

Raiva Turka ir grāmatu blogere.