Literatūras ceļvedis jautā rakstniekam Vilim Kasimam

Vilis Kasims. Foto: Una Stade. Ilustrācija: Laura Lukeviča

Viļa Kasima "Svešuma grāmata" ir romāns esejās, kas uzmanīgi un niansēti pēta svešuma sajūtu cilvēka dzīvē. Tas ir stāsts par ceļu no tēva zaudējuma līdz pieredzei, kad galvenais varonis pats kļūst par tēvu. Grāmata iezīmē šo pārvērtību ne tikai sižetiski, bet arī emocionāli, ļaujot lasītājam izjust iekšējo attālumu, kas reizēm rodas, esot līdzās pašiem tuvākajiem.

Tāpat šajā darbā literatūra un grāmatmīlestība ir nozīmīgi stāsta un galvenā varoņa personības aspekti, kas uzrunā lasītāju un padara šo stāstu vēl daudzšķautņaināku. Šajā darbā atklājas arī tas, kā top aizrautīgs lasītājs – kā viņš jūtas un ko sagaida no literatūras savā dzīvē. Plašāku apskatu par Viļa Kasima "Svešuma grāmatu" iespējams lasīt šeit.

Vilis Kasims ir tulkotājs, rakstnieks un literārais redaktors. Viņš audzis Ungurpilī, vēlāk dzīvojis Londonā un Barselonā, kur nodarbojies ar lietotu grāmatu tirdzniecību. Viņš ir arī fantāzijas literatūras tulkotājs no angļu, krievu un katalāņu valodas. No 2018. līdz 2024. gadam viņš bija viens no interneta žurnāla Punctum prozas redaktoriem, kā arī grāmatu "Lielā pasaule" (2015), "Lizergīnblūzs" (2020) un "Atvaros" (2023) autors.

"Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Vilim Kasimam par veltīto laiku un atklātību, daloties pārdomās par "Svešuma grāmatu", kā arī radošo procesu un rakstīšanu. Kā pie Jums atnāca ideja šai grāmatai? Viss sākās ar eseju par tēva bērēm, ko uzrakstīju pāris gadus pirms grāmatas izdošanas. Man vajadzēja kādu laiku, lai tam saņemtos, taču ilgāk vairs negribēju atlikt, jo tas likās potenciāli vērtīgs stāsts gan man, gan lasītājiem. Drīz pēc tam man Agra Lieģe-Doležko palūdza uzrakstīt nelielu gabaliņu par pirmo gadu kopā ar meitu. Jau rakstot to, nojautu, ka šis stāsts ir sava veida spoguļattēls bēru esejai. Abi šie darbi kļuva par grāmatas galvenajiem pieturas punktiem, tās sākumu un beigām. Atlika vienīgi uzrakstīt visu pārējo – šo ceļu no beigām pie sākuma ar visiem pagriezieniem, atkāpēm, sānceļiem. Kādā brīdī sapratu, ka mana stāsta galvenais vienojošais elements patiesībā ir nevis tēva loma un pārmaiņas tās uztverē, bet gan iekšējā svešuma sajūta, piedzīvojot šīs un citas pārmaiņas dzīvē, mēģinot atkal un atkal pierast pie sava jaunā “es”. Beigu beigās abi šie pavedieni tomēr savijās kopā, tad atkal atrisa, tad atkal samezglojās. Būtībā ceru, ka lasītājs varēs iziet šo rakstīšanas un dzīves ceļu kopā ar mani, papildinot to ar savas pieredzes ainām, savām sajūtām un pārdomām – ka lasīšana būs aktīvs līdzdarbības process.

Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises - kā rakstāt Jūs? Rakstīšanas process man ļoti atšķiras atkarībā no tā, vai strādāju pie esejas, raksta, stāsta vai romāna. Tomēr jebkurā gadījumā man lielākoties ir skaidra apziņa par sākuma ainu vai vismaz pirmajiem teikumiem un nesaistītas piezīmes par turpinājumu. Man ir svarīgi zināt arī virzienu, kurp došos pēc sākuma, bet galamērķis var būt nosacīts, darba gaitā mainīties, atkarībā no rakstot ievērotā.

"Literatūru" (t.i., ne žurnālistiskus rakstus) es parasti sākumā rakstu ar roku, lai koncentrētos uz stāstu un neļautu domām novērsties, ieslīgst detaļās un atkāpēs. Tā sagatavoju pirmo melnrakstu, ko pēc tam pārrakstu ar datoru, pēc vajadzības izmainot tās darba sākuma daļas, kas vairs nesaskan ar turpinājumu, jo tas parasti ir aizgājis mazliet citu ceļu, neklausot sākotnējai iecerei. Pie viena izvēršu ainas, jo rokrakstā tās bieži ir drīzāk ieskicētas, bez papildus detaļām, kā arī uzrakstu jaunas, ja šķiet, ka prasās kāds papildinājums. Tad vēlreiz pārlasu, parediģēju un nosūtu šo otro datora manuskriptu dažiem draugiem, lai dzirdētu viņu viedokli. Un beigās vēl pāris reižu pārlasu, cenšoties izņemt visu lieko un noslīpēt vietas, kas ir šķitušas neskaidras.

"Svešuma grāmatai" process gan bija atšķirīgs, jo esejām struktūra bija daudz skaidrāka jau tad, kad tikai sāku tās rakstīt. Strādājot ar paša pieredzi, ir daudz mazāk vietas atkāpēm vai nesaistītām ainām – un arī tās reizēm likās gana interesantas, lai atstātu vai pat izvērstu par patstāvīgu eseju, jo šoreiz maldīšanās bija viens no grāmatas vadmotīviem. Dažus sarežģītākos tekstus, kur lielāka loma bija iztēlei, vienalga gan rakstīju ar roku, jo tiem bija svarīgāk izveidot pilnasinīgu iekšējo kompozīciju, kas ļautu tekstam eksistēt vienlaikus gan kā stāstam, gan esejai.

Kas Jums bija visgrūtākais, rakstot šo grāmatu? Man vairākkārt ir prasīts, vai grāmatas rakstīšana nebija emocionāli smaga, taču darba laikā es lielākoties spēju pietiekami koncentrēties uz pašu rakstīšanas procesu, lai neļautos emocionālajām šūpolēm. Turklāt ikdiena ar mazu bērnu ir tik piepildīta, ka tās laikā nav iespējams nodoties smagām pārdomām.

Tā vietā lielākais izaicinājums bija drīzāk tehnisks – kā apvienot atsevišķos tekstus un pavedienus vienotā kopumā. Jau no paša sākuma gribēju, lai grāmata nav vienkāršs eseju krājums, bet kaut kas tuvāks romānam. Tieši to visvairāk pārspriedu ar savu redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru, vairākkārt mainot tekstu izkārtojumu un grāmatā iekļautos darbus. No sākotnējās viņam nosūtītās versijas beigās izņēmu gandrīz trešdaļu, bet vienlaikus arī pierakstīju diezgan daudz jauna materiāla. Un joprojām šķiet, ka varbūt kaut ko varēju izdarīt mazliet citādi.

Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata ir izdota? Vislielāko gandarījumu man sniedz lasītāju atsauksmes, sajūta, ka ar grāmatu rezonē arī cilvēki ar pavisam atšķirīgu pieredzi. Tas ļauj noticēt, ka tā nav pašmērķīgs personīgās pieredzes atstāsts, bet gan kas vairāk.

Ko Jūs kā rakstnieks meklējat un visaugstāk novērtējat citu autoru darbos?

Lasot man visvairāk laikam patīk redzēt, ka autors ir atradis savu individuālo balsi, ka teikumiem un stāstam ir sava iekšējā loģika, kas turklāt ir atšķirīga no tās, ko esmu redzējis citur. Saskarties ar šādu darbu vienmēr ir iedvesmojoši, jo tad neizbēgami gribas arī pašam izmēģināt ko tamlīdzīgu, un tas neļauj ieslīgt atkārtojumos, pašapmierinātībā.

Otra lieta, ko vienmēr novērtēju, ir grāmatas, kas rada sajūtu, ka autors uzticas tekstam, ļaujot tam iet pašam savu ceļu, nemēģinot to ievirzīt iepriekš paredzētajā gultnē. Ne visam ir jābūt improvizētam – lai gan mani fascinē, piemēram, argentīniešu rakstnieka Sesara Airas pieeja, rakstot pilnīgi bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās –, taču diezgan bieži gadās lasīt stāstus, kas šķiet par varītēm iespiesti kādos sākotnēji noteiktos rāmjos. Tie var būt pat ļoti profesionāli veidoti, taču lasīšana tad ir drīzāk kā atrakciju parka apmeklējums – bieži interesants un aizraujošs piedzīvojums, bet parasti man tomēr gribas ko citu, gribas tikt pārsteigtam, ieraudzīt pasauli kaut kā citādi.

Kā darbs kā tulkotājam un redaktoram ir ietekmējis Jūsu rakstīšanu – kas ir palīdzējis un kas varbūt traucējis? Ir ļoti grūti nošķirt, kas un kā ir ietekmējis pieeju rakstīšanai, jo tas lielākoties notiek neapzināti vai pusapzināti. Taču tulkošanai un rediģēšanai kopīga ir tekstu vairākkārtēja un padziļināta lasīšana, kas neizbēgami ļauj šiem tekstiem atstāt spēcīgāku iespaidu arī uz manu rakstīšanas procesu. Tāpēc ļoti iespējams, ka, rakstot kāda noteikta veida stāstu, eseju vai romānu, es instinktīvi vairāk smeļos no tiem līdzīgajiem darbiem, ar kuriem esmu strādājis arī pats. Par laimi, man ir bijusi iespēja pielikt roku ļoti atšķirīgiem tekstiem – esmu tulkojis un rediģējis autobiogrāfiskas, fantastiskas, humoristiskas, populārzinātniskas un citādas grāmatas, kas, cerams, ļauj man vieglāk iemiesoties dažāda veida literatūrā.

No otras puses, rediģēšana palīdz arī vairāk uzticēties savām spējām veidot kā teikumus, tā stāstus. Manuprāt, tas īpaši ir noderējis “Svešuma grāmatā”, ko rakstīju salīdzinoši instinktīvāk, neiegrimstot nebeidzamā pārrakstīšanas un slīpēšanas procesā, no kā reizēm nespēju atbrīvoties, strādājot pie iepriekšējām grāmatām. Ceru, ka tas ir palīdzējis tekstam palikt nosacīti dzīvākam, nezaudēt to spontanitāti, ko negribot var atņemt pārmērīga slīpēšana.

Vai "Svešuma grāmatā" ir arī Jūsu paša pieredzes atspulgs?

Katru reizi domās atgriežoties pie šīs grāmatas, man atbilde uz šo jautājumu liekas citāda, bet laikam jau visprecīzāk būtu teikt, ka tā pilnībā ir balstīta paša pieredzē – galu galā pat izdomātie stāsti ir nākuši no kaut kā piedzīvota, sajusta, iztēlota. Konkrētām atmiņām šeit varbūt ir lielāka loma nekā citās manās grāmatās, taču vienlaikus tās šobrīd jau ir pietiekami tālu no manis, lai būtu grūti to uztvert kā reiz notikušu realitāti.

Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Īsti pat neapsveru citu iespēju kā Servantesa “Donu Kihotu”, sevišķi, ja būtu iespēja paturēt gan oriģinālu, gan dažādus tulkojumus. Neviena cita grāmata man nav tik ļoti mainījusies ar katru pārlasīšanas reizi, un es nojaušu, ka vēl ne tuvu neesmu to izsmēlis. Man šķiet, ka abi paša romāni – “Lielā pasaule” un “Atvaros” – vismaz daļēji ir “Dona Kihota” parafrāzes, mēģinot no jauna iedzīvināt kaut daļu no tā prieka, ko jutu un jūtu, sekojot šim apsēstības pilnajam ceļojumam iztēlē.

Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bērnībā laukos bibliotēka bija mans galvenais lasāmvielas avots, kad biju izsmēlis mājās esošo grāmatu klāstu. Gāju tur katru nedēļu, ņemot visu, kas likās kaut attāli saistošs – sākot ar komiksiem, beidzot ar klasiku. Piemēram, nez kāpēc trīs vai četras reizes mēģināju lasīt Oldesa Hakslija “Salu”, lai gan tai acīmredzami nebiju gatavs.

Tagad regulāri dodos uz Rīgas Čiekurkalna un Vidzemes filiālbibliotēkām kopā ar meitiņu – gan laika pavadīšanai bērnu telpās, gan jaunu grāmatu uzmeklēšanai viņai. Pieņemu, ka ar laiku šie gājieni kļūs tikai biežāki – un ceru, ka vēlāk viņa to darīs arī pati.

Kādas trīs grāmatas Jūs ieteiktu izlasīt šajā vasarā un kāpēc tieši šīs?

Manuprāt, vasaras grāmatām nav obligāti jābūt vieglajai lasāmvielai, taču dziļums tām ir jāspēj sabalansēt ar tādu pasauli, kurā gribas iegrimt pat tad, ja ārā ir labs laiks, kas tā vien vilina nepalikt mājās. Tāpēc pirmais ieteikums ir Rvīna Vardes “Kur tu biji”, kas regulāri liks smaidīt vai pat smieties balsī, bet vienlaikus arī ļaus pēc tam redzēt pasauli mazliet citādi – mazliet greizāku, mazliet savdabīgāku.

Nākamā grāmata varētu būt Maksa Friša “Homo Faber”, kas joprojām šķiet pārsteidzoši mūsdienīga, smeldzīgi kariķējot to, ko tagad pieņemts dēvēt par toksisko maskulinitāti, un spilgti iezīmējot uz tās pamata veidotās dzīves neizbēgamo sabrukumu.

Trijotni noslēgtu ar Emīlijas Sentdžonas Mandelas postapokaliptisko romānu “Vienpadsmitā stacija”. Tas ir sirsnīgs stāsts par to, kas paliek svarīgs pasaulē, kur iepriekšējā dzīve ir neatgriezeniski zudusi – izklaides lasāmviela, kas tomēr paliek atmiņā.

Trīs ātrie jautājumi (izvēlieties vienu variantu):

Rakstīt grāmatu: uz papīra vai datorā?

Uz papīra.

Peldēt: jūrā vai baseinā?

Jūrā.

Brīvajā laikā: grāmata, kino, teātris vai koncerts?

Grāmata.

Paldies!

Vilis Kasims. Svešuma grāmata. Mākslinieks Zigmunds Lapsa; literārais redaktors Henriks Elijass Zēgners. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 202 lpp. ISBN 9789934295003