Kristīna Lorena. Paradīzes problēma

Sarunu par to, kāpēc sievietēm vēsturiski ir iedalīti noteikti literārie žanri, ko lasīt un kuros rakstīt, lai nepārpūlētu savas glītās galviņas, atstāsim citai reizei. Tāpat kā to, kā tas nākas, ka nodarbē, kas savulaik ekskluzīvi piederēja stiprajam un izglītotajam dzimumam, šobrīd tik ļoti dominē daiļais un ak tik vājais dzimums.

Fakti (ja statistika nemelo) ir tādi, ka mūsdienās sievietes ir aktīvākas lasītājas un grāmatu pircējas un ka romantikas žanrā tiek izdots un pirkts visvairāk grāmatu.

Sievietes Latvijā un Eiropā statistiski lasa un arī pērk grāmatas biežāk nekā vīrieši. Romantiskā literatūra ir viens no lielākajiem un straujāk augošajiem pieaugušo daiļliteratūras žanriem – ASV tā veido apmēram piekto daļu pieaugušo daiļliteratūras drukāto grāmatu pārdošanas rezultātu –, un 2024. gadā Lielbritānijā tā sasniedza rekordus, taču atsevišķos rādītājos (piemēram, pēc apgrozījuma) līderpozīcijas var ieņemt citi žanri, piemēram, zinātniskā fantastika un fantāzija. Bet arī fantāzijas rādītājus pēdējos gados spēcīgi ietekmējuši "romantasy" (romantika + fantāzija) apakšžanra panākumi.

Latviešu sievietēm vecumā virs 35 droši vien gana spilgtā atmiņā ir saglabājušies "rožu vāki" (šādas izlases vēl arvien var reizēm manīt FB tirgošanās grupās). Ieraugot tos, var vienlaikus noskurināties un mazliet melanholiski atcerēties pusaudzību un to, kas tik tad netika lasīts. Ja es tagad mēģinātu atstāstīt sižetu vienai no tām "rožu grāmatām", kas uz mani tolaik atstāja vislielāko iespaidu (protams, pieredzes trūkuma dēļ), tas būtu tikpat sakarīgi kā atstāstīt murgu – ļaunprātīgs brālis, pazudusi (nogalināta?) māsa, auklīte-jukusi ragana, tornis, dedzināšana utt. Tik dramatiski!!!

Lai nu kā, manu agrīno pusaudzes gadu romantiskā literatūra liecināja, ka īstena šādu romānu varone ir bāla daiļava blondiem matiem un zilām acīm (mans pretstats). Zilām, jo tām tik ļoti jauki piestāv gaišzilas kleitas un tajās tik skaisti atspoguļojas debesis. Ja godīgi, īsti zilas acis kādam es netiku manījusi līdz saviem vēlīnajiem divdesmit, un tiešām jāatzīst, ka tās zilās debesis tur atspoguļojas visai iespaidīgi. Drīz pēc bālajām jaunavām nāca "Kontinents" ar tālās Amerikas šedevriem Ņujorkā vai līdzīgā debesskrāpju pasaulē, kur modē bija visu varošas, visas grūtības pārvarējušas jaunkundzes karjeristes. Tam manā dzīvē sekoja intensīvu mācību periods, kad es, tāpat kā daudzi citi, aizmirsu, ko nozīmē lasīt prieka pēc, un pēc atgriešanās man bija no jauna jāatklāj, kas tad ir tas, ko man patīk lasīt.

Par laimi mums visām romantiskais žanrs laika gaitā ir audzis un attīstījies, un tāpat arī mēs pašas.

Arī es tagad zinu, kāds ir mans ideālais romantiskais romāns un kādu es noteikti nelasīšu. Un šķiet, pie līdzīga slēdziena ir nonākušas mūsdienu jaunās romantisko romānu autores. Un uzrakstījušas tādas grāmatas, kādas viņas pašas gribētu lasīt.

Lai gan autoru dueta Kristīnas Lorenas vārds man bija zināms, uzticamu atsauksmju par viņu darbiem man nebija. "Paradīzes problēma" tomēr izrādījās risks, kas atmaksājās – perfekta vasaras atslodzes grāmata ar foršiem personāžiem un arī pieskaršanos nopietnākām tēmām.

Anna ir varone, kas man iepatikās uzreiz (es nepērku grāmatu, ja neesmu izlasījusi vismaz pāris lappuses). Arī man ir bijuši rozā mati, arī man patīk izrunāties, un arī es esmu izvēlējusies profesiju, ar kuru bagātam nekļūt. Ar Annu iepazīstamies šai žanrā ierastā momentā – kad meitenei reāli neiet. Pabeigusi mākslas studijas, viņa gaida savu lielo iespēju, turpina gleznot un kaut kā savelk galus, strādājot pilnīgu bezizaugsmes darbu vietējā kioska tipa veikalā, no kura viņu vienā jaukā naktī atlaiž.

Dienu pēc šiem notikumiem uz skatuves atkal uznāk Annas vīrs Liams. Jā, lieta, kas jums jāzina par Annu – viņa reiz apprecējās mantisku iemeslu dēļ. Tā bija tikai formalitāte. Divus gadus vēlāk viņi šķīrās. Vai vismaz tā domā Anna. Bet tagad Liamam ir radusies situācija, kad tiešām, tiešām vajag to viltus sieviņu atrādīt ģimenei. Un šķiet, ka nekas īpašs jau tur nevarētu būt – viņi aizdosies uz privātu salu Indonēzijā, kur Liama māšele svinēs kāzas, patēlos laimīgi precējušos, un viss būs jauki.

Puse no stāsta apmēram tāda arī ir. Smukas šēzes, smalka iznešanās un ballītes. Pamazām, protams, rodas arī nekad nebijušas simpātijas starp Annu un Liamu, un viss nav vairs tikai teātris ģimenes priekšā. Bet pa īstam lieliski autores ir izstāstījušas cilvēkstāstus. Neviens no mums neiziet caur dzīvi bez pēriena. Liama tēvs ir augstākās raudzes narciss, kurš ir pamanījies sačakarēt visus trīs dēlus, bet mazāk – meitiņu peciņu. Un, lai arī Liams šķiet tiešām foršs un labs vīrietis, teju īsts sapņu materiāls, viņš IR sačakarēts, un jūs to redzēsiet. Savukārt Annas vājā vieta ir mamma. Un tas, ka viņa nevis cīnās par labāku vietu dzīvē, bet veģetē savām prasmēm neatbilstošā darbā un gaida brīnumu. Viņas gadījumā brīnums notiek (atvainojos par maitekli, bet laimīgas beigas ir žanra minimums!), tomēr attiecībā uz savas dzīves lēmumiem viņa ir nedaudz pasīva. Lai gan es viņu mīlu un īpaši mīlu viņas izrunāšanos, es redzu arī viņas vājās vietas.

Un tur ir tas skaistums – ka mūsdienu romantisko romānu autores raksta par ticamiem cilvēkiem ar viņu stiprajām un vājajām pusēm, viņu lieliskumu un viņu izcilo stulbumu. Labas rakstnieces rokās stāsts atdzīvojas arī tad, ja tas ir par rēķiniem, nevarēšanu un aizvainotu spītēšanos, nevis tikai tad, ja tas ir sapņa cienīgs cukurs, rožu ziedlapiņas un aizburāšana saulrietā ar miljonāru. Un mēs gribam noticēt abiem.

Noderīgi:

Grāmatas lasa puse Latvijas iedzīvotāju

Younger people and women in the EU read more books

Lorena Kristīna. Paradīzes problēma. No angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. Redaktore Ilze Jansone. Rīga: Prometejs, 2025. 367 lpp. ISBN 9789934553912

Austra Pudāne ir Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore un izdevniecību Helios un Prometejs korektore un redaktore.