🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
2022. gadā pie lasītājiem nonāca saturā un formā ļoti ietilpīgais izdevums “Pilsēta starp jūru un ezeriem: Liepājas arhitektūra 100 gados” (uz vāka saīsināts nosaukums – “LA/100”), kurš vēsta par Liepājas arhitektūras un pilsētas plānošanas peripetijām dažādās sociāli ekonomiskās un politiskās situācijās.
Grāmata ir iespaidīga, un pieļauju, ka tāda tā šķiet ne tikai man kā liepājniecei! 400 lappusēs (kuras šajā gadījumā sver 1,8 kilogramus), ietverts milzīgs informācijas daudzums, liela izmeklētu attēlu bagātība, kartes, intervijas ar Liepājas arhitektiem; atsevišķas izdevuma sadaļas vēsta arī par apkaimēm, vietzīmēm.
Grāmatas sagatavošanā iesaistīts iespaidīgs autoru kolektīvs, bet galvenie autori ir arhitektūras teorētiķis un kritiķis, dr. arch. Jānis Lejnieks un arhitektūras apskatnieks un diplomāts, dr. arch. h. c. Jānis Dripe. Iniciatīva uzrunāt abus arhitektūras ekspertus, lai gan rīdziniekus, veikt apjomīgo pētījumu un paskatīties uz Liepāju it kā no malas, saņemta no arhitektes un dzejnieces Guntas Šnipkes, kura jau ceturtdaļgadsimtu “pieskata” Liepājas centru. Tieši viņa kopā ar Liepājas pilsētas domi abus arhitektus uzrunājusi šī projekta īstenošanai.
Izdevuma grafisko dizainu veidojuši dizaineri Jānis Dripe juniors un Baiba Horelika.
Ilgāku laiku grāmata atradās uz mana rakstāmgalda, nemitīgi kārdinādama; zināju, ka, kolīdz sākšu lasīt un aplūkot fotogrāfijas, tā nemanot minūtes pārvērtīsies stundās, koncentrējoties un pētot man tik zināmo apkaimju kartes un panorāmas foto, kavējoties atmiņās par ēkām un vietām, kuras atceros personīgi.
Prātā palicis, kā šīs ēkas gadu gaitā mainījušās un kā tur izskatījās toreiz, kad apmeklēju pasākumus zvejnieku kolhoza “Boļševiks” klubā, klausījos latviešu mūziķus koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”, skatījos filmas kinoteātrī “Liepāja“ vai ar draugiem ballējāmies “Metalurgu kultūras pilī”. Savukārt, 90. gadu beigu vasaras pavadīju villā “Alma” Bernātos. Liepāja ir mainījusies, tā turpina augt un mainīties ik dienu, tomēr tas neraisa nostalģiju, un, kā uzsver grāmatas autori, pilsētā jaunais un vecais ir līdzsvarā.
Pirms “LA/100” par Liepāju sagatavotas jau vairākas citas fundamentālas arhitektūras grāmatas: Jāņa Krastiņa “Liepāja. Jugendstila arhitektūra” (2015), Imanta Lancmaņa “Bertschy: arhitekta un viņa dēlu devums Liepājai” (2011) un citas, kuru vāku attēli publicēti “LA/100” tūlīt aiz ievada. Šobrīd manās rokās ir grāmata par Liepājas vēstures jaunākajiem laikiem, un tās lappusēs autori hronoloģiskā secībā vēsta par to, kā politisko norišu ietekmē mainījusies Liepājas ainava, būvētas jaunas ēkas, bet vecās ieguvušas jaunu veidolu, uzstādīti pieminekļi un kādreizējo grezno namu vietā pēc to drupu novākšanas veidoti skvēri. Pēc 1991. gada, kad Liepāja sevi pasludināja par Latvijas arhitektūras plenēru un konkursu galvaspilsētu, pārmaiņas turpinājušās ar vēl lielāku vērienu, radot jaunas Liepājas identitātes zīmes – koncertzāli “Lielais dzintars”, Liepājas Olimpisko centru, atjaunoto “Roma Art Hotel” ēku kompleksu (Paula Maksa Berči projekts), interjera muzeju “Hoijeres kundzes viesu nams” un vēl daudzas citas.
Grāmata “LA/100” sniedz kopskatu par pilsētu, aplūkojot to saistībā ar apkaimēm un mikrorajoniem, kā arī cilvēkiem, kuri pēdējā simtgadē veidojuši pilsētu kā vietu dzīvošanai, labklājībai, izglītībai un kultūrai, saglabājot un rūpējoties par īpašo auru, ko sniedz unikālā atrašanās starp jūru un ezeriem.
Apjomīgu izdevumu panākumu atslēga mēdz būt veiksmīgi izvēlēts materiāla kārtojums. Grāmatā Liepājas arhitektūras norises sakārtotas pēc sabiedriski politisko notikumu hronoloģijas, kam seko nodaļas “Apkaimes”, “Mezgli un vietzīmes” un “Intervijas ar Liepājas galvenajiem arhitektiem un Vecliepājas arhitekti”, kurās iekļauts apkopojums par pašu būtiskāko pilsētas attīstībā.
Grāmata sagatavota latviešu un angļu valodā, to izdevusi Liepājas pilsētas dome.
Tiem, kuri Liepājas izzināšanai vēlēsies pievērsties nopietni un padziļināti, noderēs autoru sagatavotie pielikumi par Liepājas pilsētas vadītājiem, nozīmīgākajiem plānošanas dokumentiem, personu rādītājs u.c.
Pateicoties autoru pārdomātajai un izmeklētajai rakstu valodai, “LA/100” lasīju viegli – kā daiļliteratūru, sev atzīmējot vietas, ko pārlasīt vēl un vēl. Visdrīzāk tādēļ, lai, lasot liepājnieku, rīdzinieku un citu pasaules pilsoņu teikto par manu pilsētu, uzspodrinātu savu kurzemnieces pašlepnumu:
“Nekronētā Latvijas rietumu galvaspilsēta” (Jānis Lejnieks, Jānis Dripe, grāmatas autori, arhitekti, 6. lpp.)
“Liepāja ir ĪSTA pilsēta” (Jānis Peters, dzejnieks, diplomāts, liepājnieks, 2. lpp.)
“Liepāja ir pilsēta ar savu seju un pašlepnumu” (Helēna Demakova, LR kultūras ministre no 2004. līdz 2009. gadam, 3. lpp.)
“Liepāja ir Kurzemes kultūras metropole” (Nauris Puntulis, LR kultūras ministrs kopš 2019. gada, 3. lpp.)
“Izbaudi pilsētas paradoksus – ieplāno Liepāju!” – pilsētas reklāmvidē paustajam sauklim pievienojos arī es, šī apskata autore.
Noderīgi: www.liepaja.lv / irliepaja.lv / www.lsm.lv
Lejnieks, Jānis. Dripe, Jānis. Pilsēta starp jūru un ezeriem: Liepājas arhitektūra 100 gados. =A City Between the Sea and Lakes: 100 years of architecture in Liepāja. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2022. 400 lpp. Kopsavilkumi angļu valodā. ISBN 9789934197161.
Anita Zūna ir Liepājas pilsētas Centrālās zinātniskās bibliotēkas kultūras metodiķe.