top of page
  • Anna Iltnere

Literatūras ceļvedis jautā itāliešu autoram Džākomo Macariolam


Džākomo Macariols. Ilustrācija: Laura Lukeviča


"Džākomo Macariola stāsts vēsta par tipisku – dzīvespriecīgu, jautru itāliešu daudzbērnu ģimeni pirms un pēc negaidītā pavērsiena, pareizāk sakot, – par to, kā mainās turpmākā dzīve un ikdiena, saņemot ziņu, ka ģimenē ienāks citāds bērns (konkrētajā gadījumā – ar Dauna sindromu). Formulējot īsi – stāsts ir par pieņemšanu, mīlestību un arī – lepošanos. Protams, grāmatas varoņi ir visi seši Macariolu ģimenes locekļi, jo īpaši – mazais Džovanni, tomēr grāmata uzrakstīta pirmajā personā, un dokumentālā stāsta centrā ir tā autora Džākomo sarežģītais personiskais pieņemšanas ceļš. Kopā ar viņu lasītājs iepazīst bērna, vēlāk pusaudža, bet uz beigām jau jauna vīrieša sajūtu spektru tik “neērtā”, iepriekš neparedzamā situācijā," apskatā par Džākomo Macariola grāmatu “Mans brālis ķer dinozaurus“, kas ir uz patiesiem stāstiem balstīts romāns, raksta Anda Saldovere.


"Gandarījums par gados jaunu, talantīgu rakstnieku, par viņa uzdrīkstēšanos atklāt savas ģimenes stāstu visai pasaulei, vienlaikus – par kārtējo autoru, kurš raksta gan jauniešiem, gan pieaugušiem vienlīdz aktuālas grāmatas."


Džākomo Macariols (Giacomo Mazzariol) ir enerģisks jaunais rakstnieks, scenārists un blogeris. “Mans brālis ķer dinozaurus” ir autora debijas romāns, kas itāliski tika izdots 2016. gadā. Viņš pats arī piedalījās grāmatas sižetā balstītās filmas "Mio fratello rincorre i dinosauri" (2019) izveidē. Filma 2020. gadā ieguva Eiropas Kinoakadēmijas Jauniešu žūrijas galveno balvu. Džākomo Macariols ir arī vairāku Itālijas Netflix seriālu autors, dažādu literāro festivālu dalībnieks. 2018. gadā tika publicēta autora otrā grāmata "Gli squali" ("Haizivis").


Aicinājām grāmatas autoru pastāstīt vairāk par romāna tapšanu. Paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" par palīdzību intervijas noorganizēšanā.


Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja?


Pirms grāmatas biju izveidojis amatieru video YouTube kanālā, ko var atrast ar nosaukumu "Vienkāršā intervija" (The Simple Interview, 2015), un, publicēts Pasaules Dauna sindroma dienā, Itālijā tas iemantoja lielu popularitāti. Video ir viltus darba intervija ar manu brāli Džovanni, kurā viņš sniedz absurdas atbildes, lai kritizētu priekšstatus par to, ka bērni ar Dauna sindromu ir nekam nederīgi sliņķi utt. Mani sāka intervēt žurnālisti, aicināt uz televīzijas raidījumiem, un drīz izdevniecība Einaudi sazinājās un ierosināja uzrakstīt grāmatu – manu un brāļa stāstu. Mums palīdzētu ievērojamais rakstnieks Fabio Geda, kas ir slavens ar starptautiski veiksmīgo grāmatu "Jūrā ir krokodili" (angliski tulkota un izdota 2010. gadā "In the Sea There are Crocodiles"). Es piekritu, un man šķita dabiski rakstīt daiļliteratūras un autobiogrāfijas sajaukumu, sākot ar patiesu stāstu, bet daļēji to izdomājot, lai padarītu saprotamāku plašai auditorijai.


Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs?


Man ir diezgan instinktīvs rakstīšanas stils, vismaz pirmajā uzmetumā, pēc tam es to pārskatu vairākas reizes, lai pārrakstītu un iestrādātu detaļas. Tas īpaši attiecas uz to, ka līdz šim manām divām grāmatām ir bijusi liela realitātes komponente. Lai uzrakstītu stāstu par mani un manu brāli, izvēlējos sākt ar bērnību un pakāpeniski virzīties uz jaunību. Tādēļ izaicinājums bija atrast katra laika perioda svarīgākos notikumus un tos iekļaut teksta struktūrā tā, lai kopaina atgādināt pasaku vai pieaugšanas stāstu. Bērnībā tas ir liels pārsteigums, kaut kas negaidīts un jauns būt par brāli tādam kā Džovanni, pēc tam pusaudžu gadi ir laiks, kad izjūti problēmas ar sabiedrību, kad māc šaubas, jūties attālinājies, tad notiek izaugsme un seko saskaņa un mīlestība pret brāļa ģenialitāti, spēja aiz sindroma ieraudzīt personību. Tādēļ es pierakstīju visus atgadījumus, kas varētu spilgti ilustrēt dažādo emocionālo stāvokļu izpausmes, un savērpu tos kā pērles krellē.


Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?


Bez šaubām – kauns un vienaldzība. Man bija pāris mēneši vidusskolā, kad mēģināju slēpt Džovanni, jo tik daudz reižu biju dzirdējis vārdu "daunis" ar nozīmi "muļķis", un uzskatīju, ka esmu sliktāks par citiem jau ar to vien, ka esmu viņa brālis. Tā, iespējams, bija grāmatas vissmagākā epizode, ko rakstīt bija ārkārtīgi grūti. Vienreiz bijām divatā parkā, un daži garāmgājēji izsmēja manu brāli, un es neko nedarīju, lai viņu aizstāvētu. Neatbilstoša uzvedība tā vietā, lai uzņemtos par brāli atbildību, vispārējs drosmes trūkums. Tomēr šādu notikumu izstāstīšana man ļāva būt ļoti godīgam pret lasītāju, kas, pat ja konkrētajā mirklī mani ienīda, mani arī saprata, jo tā ir sabiedrība, kas rada priekšstatus un aizspriedumus, un dažreiz panāk, ka mēs tos pārņemam.


Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota?


Visvairāk gribas izcelt atgriezenisko saiti, kāda pēdējos gados piedzīvota pēc itāļu izdevuma publicēšanas. Grāmatas balss ir ļoti sabalansēta starp ironiju un dziļumu, refleksiju un smiekliem. Rodas vēlme, lai grāmata nekad nebeigtos, jo izveidojas neticama empātija pret grāmatas varoni, manu brāli Džovanni, kuru lasītāji dievina. Un pateicoties grāmatas panākumiem, ir izdevies radīt tādu kā invaliditātes kustību, jo tik daudzi cilvēki jūtas pārstāvēti un organizē dažādas lepnuma un apzinātības iniciatīvas, tikai pateicoties šim plaši izskanējušajam stāstam. Grāmata ir tapusi īstā vēstures brīdī, kad iekļaujošā sabiedrība uzņem apgriezienus, jo arvien lielāka sabiedrības daļa apzinās, ka inteliģencei ir dažādi veidi, un ka tie visi var kļūt par resursu. Un ka perfekcija ir izdomāts ideāls.


Ko Jūs kā autors meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?


Tagad man ir 27 gadi, un veids, kā lasu, kļūst arvien komplicētāks. Grāmatās meklēju to, ko nevaru atrast nekur citur: daudzslāņainas sociālās gaisotnes aprakstus, plašu cilvēku raksturu un psiholoģisko spektru, dziļu attiecību dinamiku. Man patīk grāmatas, kas rada savu pasauli un ieved lasītāju dažādos lasīšanas līmeņos. Man grūti lasīt stāstus, kas šķiet kā izgriezti pēc vienas parauga, vai tāpēc, ka tirgus ir sapratis, ka tie darbojas. Kad tādas grāmatas paņemu rokās, uzreiz lieku nost. Man svarīga ir oriģinalitāte un arī meistarība, kādu iespējams sasniegt, kā arī drosme eksperimentēt ar stilu, meklējot jaunu, atšķirīgu veidu, kā komunicēt ar lasītāju. Ja to neatrodu mūsdienu literatūrā, tad dodu priekšroku klasikai, kur jūtama daudz lielāka redakcionālā brīvība un filozofiskā pētniecība.


Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?


Šī ir ļoti grūta izvēle. Tā kā, ja ir tikai viena grāmata, lai nejustu trūkumu pēc citiem tekstiem, es izvēlētos Italo Kalvīno "Il Barone Rampante" ("Barons kokos", 1957), kas spēj likt cilvēkiem sapņot jebkurā vecumā un apraksta vienas personas piedzīvojumiem pilno dzīvi no bērnības līdz pat nāvei. Epohāls romāns, kas rakstīts ar bērna grāciju. Reti sastopama viegluma forma.


Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?


Bibliotēkas ir demokrātijas un kultūras pieejamības vietas. Ir fantastiski domāt par šo pakalpojumu un saprast, ka mums ir dota brīva piekļuve gandrīz jebkuram izdotam tekstam tikai tāpēc vien, ka esam pilsoņi; mums ir patiešām paveicies, jo tas ir skaists vēstījums.


Diemžēl, manuprāt, bibliotēkas netiek pietiekami izmantotas, un ne visas bibliotēkas spēj pieņemt stratēģijas, lai piesaistītu lasītājus un kļūtu viņu acīs modernas un aktuālas. Es esmu bijis daudzās bibliotēkās, lai prezentētu savas grāmatas, un dažas uz mani ir atstājušas patiešām lielu iespaidu, tātad ir dzīvas un domā līdzi laikam. Tagad es bibliotēkas izmantoju galvenokārt kā darba vietu, jo man nav biroja un, kā lielākā daļa manas paaudzes jauniešu, varu atļauties īrēt pavisam maziņu dzīvoklīti, kurā ir grūti strādāt. Ja bibliotēku nebūtu, es nezinātu, ko darīt.


Trīs ašie:


1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā?


Es piedāvāju pamieru šai mūžīgai debatei, sakot, ka nav tādas vienas lietas, kas būtu labāka par citu. Dators ļauj laikā pabeigt grāmatu, jo rakstīšana notiek ātrāk. Ņemot vērā, ka es rakstu scenārijus un, piemēram, piedalījos šīs pašas grāmatas pamatā esošās filmas (Mio fratello rincorre i dinosauri) scenārija rakstīšanā – kas Baltijas valstīs tika izrādīta Rīgas un Tallinas festivālos 2019. gadā – dators ir būtisks, jo ir aprīkots ar atbilstošu programmatūru, kas nepieciešama tapšanā. Šodien pat redaktori izmanto komentāru iespējas rakstīšanas programmās, lai sniegtu padomus. Rakstīšanas spēlē pašsaprotamu iemeslu dēļ ir uzvarējis dators, bet zibens idejas, kuras jāpieraksta uzreiz, atrod formu uz papīra.


2. Peldēt jūrā vai baseinā?


Diemžēl ne viens, ne otrs netiek piekopts gana regulāri, tomēr jūra man spēj sniegt lielāku brīvības sajūtu. Taču tiem, kas dzīvo pilsētās, piemēram, kā es – Romā, jūra ne vienmēr ir "pa rokai".


3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts?


Kad biju jaunāks, man ļoti patika koncerti, tās ir vienas no spilgtākajām un dzīvākajām pieredzēm, kādas vien varu atcerēties. Bet, ja godīgi, šodien, manuprāt, koncertu biļetes ir pārāk dārgas. To cenas aug, jo mūziķi galvenokārt pelna ar dzīvajiem koncertiem, jo straumēšanas servisu dēļ ir mazāk ienākumu no ierakstiem. Teātrī ir arvien grūtāk atrast īstās izrādes, tomēr atsevišķas ir tiešām izcilas un kvalitātē labākas par vidusmēra Itālijas kino. Eiropas kino un režisori piedzīvo aizraujošu laiku, tāpēc ir liela vēlme bieži iet uz kinoteātri. Un tomēr mana galvenā aizraušanās vienmēr būs grāmatas.


Macariols, Džākomo. Mans brālis ķer dinozaurus. Stāsts par mani un Džovanni, kuram ir par vienu hromosomu vairāk. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. 221 lpp. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. ISBN 9789934292569.




Recent Posts

See All

Comentários


bottom of page