Mia Kankimeki. Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk

Somu rakstniece Mia Kankimeki (1970) Latvijas lasītājiem ir pazīstama ar darbu "Sievietes, par kurām domāju naktīs" (2020), kurā autore seko vēsturiski pazīstamu sieviešu – rakstnieču, mākslinieču, pētnieču, "nomāktu vecmeitu" un augstmaņu sievu – pēdās. Tomēr hronoloģiski pirmais ir tapis stāsts “Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk”, kura latviskais tulkojums iznācis apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē. Grāmata raksturota kā "patiess stāsts par iedvesmojošu ceļojumu uz Japānu" un ir veltīta autores meklējumiem pēc japāņu galma dāmas Sei Sjōnagonas (ap 966–1017) pēdām mūsdienu Kioto apkaimē.

Stāsta pirmās lappuses iesākas mazliet stīvi. Varbūt tādēļ, ka lasīšanas brīdī tās trāpa pat pārāk "tuvu mājām". 38 gadus vecā izdevniecības darbiniece Mia attopas pusmūžā – bez vīra un bērniem, nogurusi no desmit gadus darīta darba un rutīnas, kurā pat brokastis katru dienu ir nemainīgas. "Mirstu aiz apnikuma. Mirstu aiz frustrācijas. Mirstu aiz īgnuma. Kaut kas ir jāizdomā," raksta Mia un izlemj paņemt brīvu gadu. Ir 2009. gada 5. oktobris, un autore pieņem lēmumu: doties uz Kioto, gadu pētīt Sei Sjōnagonu un rakstīt par sevi, viņu un sen kādā universitātes kursā lasīto Makura no sōshi jeb "Spilvena grāmatu". Tikai vispirms ir jāatrod nauda. Un, kā jau kārtīgai kultūras nozares profesionālei, ceļš ir skaidrs – jāuzraksta projekts! Varbūt pat vairāki, laicīgi ieliekot ledusskapī šampanieti, lai nosvinētu uzvaru.

Šķietami neveiklais stāsta sākums nemanot "ievelk", pārtopot maģiskā pieredžu, vēsturisku faktu, sarakstu, pārdomu, emociju un dabas vērojumu mutulī, kas ļoti atgādina pašas Sei Sjōnagonas rakstības stilu. Tā ir veidota no sarakstiem, pārdomām par romantiskām tikšanās reizēm un galma notikumu fiksācijām, "Spilvena grāmata" izrādās vēl netveramāka, nekā sākotnēji licies. Mūsdienu Japānā ir zudis vairums liecību gan par Sei laika galmu, gan pašu autori, nemaz nerunājot par oriģinālo tekstu, kas gadsimtu gaitā piedzīvojis neskaitāmas redakcijas un tulkojumus. Tomēr, par spīti visam, Kankimeki tiecas meklēt 10. gadsimta japāņu rakstnieces balsi Kioto. Mode ir mainījusies, bet kalni, tempļi un ķiršu ziedi ir tie paši. Mūsdienu somietes ceļojumu Japānas kultūrā caurvij Sei Sjōnagonas tekstu fragmenti – vismaz tādi, kādus mēs tos pēc pārrakstīšanas un tulkojumu gadsimtiem varam lasīt šodien.

[Raksta Sei Sjōnagona]

Lietas, kas modina patīkamas pagātnes atmiņas:

Kad atrod gabaliņu piesātināti violeta vai vīnogu krāsas

auduma, kas saglabāts starp piezīmju grāmatiņas

lappusēm.

Līst lietus un ir garlaicīgi. Laika nosišanai sāk

izskatīt vecus papīrus. Rokās trāpās vēstules no vīrieša,

kuru savulaik mīlēja.

Naksnīgais pilnmēness.

Dodoties literārajā ceļojumā līdzi autorei, kļūst skaidrs, ka stāsta sākotnējais stīvums nav literāra "vaina", bet pašas autores sākotnējā nedrošība.

Mias Kankimeki "Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk" ir ceļojuma stāsts, bet vairāk par visu - pieaugušas sievietes coming-of-age jeb pieaugšanas stāsts. Rutīnu un ikdienas mazās bailes ceļā nomaina jaunu pieredžu sniegtā atbrīvotība un skaidrāks, nobriedušāks skatījums.

Pašā noslēgumā stāsts liek autorei ielūkoties acīs "lielajam nezināmajam", kas pirms tūkstoš gadiem stāvējis pretī arī Sei. Ko darīt brīdī, kad dzīve neizbēgami jāmaina? Kādas izvēles pieņemt, kad jaunības iespējas nomaina briedums, un ir skaidrs, ka daudz no senāk iecerētā vairs neizdosies īstenot? Sei vēstures un privātās dzīves griežos noslēdza savu "Spilvena grāmatu" un izgaisa no vēstures annālēm, no reālas sievietes kļūstot par stāstu. Mia Kankimeki turpretim izvēlas turpināt ceļu, iepazīstot pasauli caur iedvesmojošu sieviešu acīm, un vēlāk saraksta savu populārāko darbu "Sievietes, par kurām domāju naktīs".

Šī grāmata ir stāsts par sevis atrašanu ceļā – tēma literatūrā, kas sievietēm dažādos vecumos un dzīves situācijās kalpojusi par iedvesmu pārmaiņām. Gadsimtu gaitā iespējas doties ceļā un droši atrast sevi ir pieaugušas neizmērojami. Nav svarīgi, vai tās ir personīgu krīžu salauztas sievietes, kuras apceļo eksotiskus galamērķus (kā Elizabete Gilberta darbā "Ēd, lūdzies, mīli"), mēro tūkstoš kilometru garu distanci pa nomaļām takām (Šerila Streida "Mežonē") vai dodas Santjago ceļā. Varbūt tā ir studente, kura mācās ceļot viena un meklē savas robežas (Agate Ķīsele "Meklējot robežas")? Bet varbūt sieviete, kura no slēpšanās attiecību drošībā pārtop par ceļotāju, kas skrien ultra maratonus arktiskos apstākļos (Eva Zu Beck. "Wilder Way"*)?

Mia Kankimeki piedāvā ceļa stāstu tām no mums, kurām līdz šim, iespējams, nemaz nebija savas "ceļa grāmatas". Sievietēm, kuras mīl izzināt pasauli caur literatūru un mākslu, sastāda sarakstus ar skaistām, noderīgām vai pat nepatīkamām lietām, raksta kultūras projektus un lūkojas uz to dzīves posmu, kurā jāsaprot – laiks vairs nav bezgalīgs. Un arī visiem pārējiem.

Tiem, kuri sajūsminās par senām bibliotēkām, tempļiem, ziedošiem sakuru un plūmju zariem un intelektuāliem ceļojumiem laikā. Tiem, kuri ir gatavi prāta spēlēm, nezināmiem ēdieniem, krāšņām izrādēm sev nezināmā valodā, trekniem prusakiem kaimiņos vai spalvainam zirneklim zem ledusskapja, ja vien tas ļauj uzzināt ko vairāk par sevi un pasauli.

[Raksta Sei Sjōnagona]

Nākamajā dienā pēc stipras rudens vētras viss ir ļoti

aizkustinošs.

*Darbs iznāks 2026. gada vasarā.

Mia Kankimeki. Lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk: patiess stāsts par iedvesmojošu ceļojumu uz Japānu. No somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola; redaktore Dagnija Grīnfelde; maketētāja Ilze Šmite. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 368 lpp. ISBN 9789934334078

Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.