Bukera lasītava: Maria Reva. Endling

Anna Iltnere
1 day ago
3 min read

Lasot Bukera balvas garā saraksta grāmatas, neizbēgami galvā rindojas arī mans personīgais tops. Lai gan daudz lasāmā vēl priekšā, "Endling" (burtiskā tulkojumā – pēdējais sugas pārstāvis) pilnīgi noteikti būs tā augšgalā.

Tā ir grāmata, par kuru gribas stāstīt citiem. Grāmata, kas nepārstāja mani pārsteigt. Grāmata, kuru – sakritīgi – sāku lasīt 24. februārī.

Stāsts ir par ukraiņu bioloģi Ievu (Yeva), kuras dzīves misija ir nosargāt un pavairot izzūdošas gliemežu sugas. Neticami, cik daudz to ir – un cik daudz katru dienu izmirst. Ar grantiem vien nepietiek, lai uzturētu savu laboratoriju uz riteņiem, tāpēc Ieva strādā ienesīgā iepazīšanās biznesā, kur ārzemju vīrieši brauc uz Ukrainu meklēt sievu. Kamēr viņa spēj nospēlēt randiņus, piedalīties šajā teātrī un nevienam nepateikt "jā", viņa var finansēt savu zinātnisko darbu.

Tomēr pamazām bezcerība ņem virsroku: suga pēc sugas tiek iegrāmatota kā izmirusi, un Ieva sāk tikpat metodiski plānot savu pašnāvību. Kā pēdējo "kāpēc gan ne" viņa piekrīt izīrēt savu treileri kolēģei no randiņu biznesa, kura nolēmusi nolaupīt padsmit vecpuišus, aizvest tos uz mežu un šantažēt, lai atmaskotu sistēmu, kurā Ukrainas sievietes tiek reducētas līdz tirgus precei.

Kamēr laboratorija uz riteņiem ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem ripo pa lielceļu, valstī iebrūk Krievija un sākas karš.

Gribas stāstīt vēl un vēl, bet tā jau būtu lasītāja pieredzes aplaupīšana. Izmetīšu vien dažas "mīnas", kas manu lasītājas dvēseli vislabākajā nozīmē "uzspridzināja".

Skaistā Ieva ir aseksuāla – lai kā viņa mēģinātu, lai cik ļoti viņu mīlētu havajiešu zinātnieks, ar kuru viņa regulāri sazvanās (lai apmainītos ar izmirušo sugu laika zīmogiem), sekss viņai neizraisa neko. Tikmēr treilerī viņa ved Kreisiņu (Lefty) – hibernētu, iespējams, pēdējo savas sugas pārstāvi –, nezaudējot cerību, ka kaut kur tomēr atradīsies pāris. Un tas tiešām atrodas. Uz akācijas koka. Daudzdzīvokļu māju pagalmā. Hersonā. Ieva pagriež treileri pretējā virzienā – un bēgšanas vietā visi dodas tieši turp, tieši peklē, lai piedzīvotu cerību.

Rakstniece Marija Reva ir ukrainiete, kura lielāko dzīves daļu pavadījusi Kanādā. Kad viņa sāka rakstīt šo grāmatu, 2022. gadā uzsāktais karš vēl nebija noticis. Kad tas ienāca mūsu dzīvēs, tas neizbēgami ielauzās arī tekstā. Grāmatas vidū stāsta "adata" noslīd no "plates" ar švirkstošu skaņu, un autore sāk runāt savā balsī. Arī citviet viņa ir klātesoša – runā par to, kā ir būt ukrainietei citā valstī, kamēr tavējā deg. Par to, kā Ukrainā apciemotie cilvēki dzīvo ar neaptveramu un pilnasinīgu dzīvessparu, kamēr emigrācijā paliek tikai asaras un vainas sajūta pat pasmaidīt.

Viņa raksta, ticot, ka stāstīšana var kaut ko mainīt. Ka, iegrāmatojot realitāti, var to arī pārveidot – tāpat kā reiz viņa "uzrakstīja" laimīgas beigas slimībai, kas skāra viņai tuvu cilvēku. Ne fantazējot, bet dokumentējot – ar domu, ka pēc uzbūves principiem pierakstītais kļūs par stāstu ar vēlamo nobeigumu. Lai gan arī vārdu savienojumā "laimīgas beigas" ir vārds – "beigas".

Tomēr "Endling" ir par cerību akāciju kokā. Jo īpaši tajā ainā, kas sarakstīta no gliemeža Kreisiņa skatupunkta.

Šo grāmatu es iespiedīšu daudzu cilvēku plaukstās sakot: lasiet, lasiet, lasiet.

***

Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. Šis gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. Šogad tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā.

Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām).

Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu.