Kaut arī Latvijas lasītājiem Haruki Murakami vairāk zināms ar saviem romāniem, tomēr 25 gadu radošajā darbā autors daudz vairāk pievērsies tiešu stāstu žanram. Krājumā “Vienskaitļa pirmā persona” iekļauti astoņi īsie stāsti, kas visi, izņemot vienu, tapuši 2020. gadā. Vienīgais izņēmums ir stāsts “Šinigavas mērkaķis” (2005), tomēr tā iekļaušana šajā krājumā ir likumsakarīga – kāpēc tā, sapratīsiet, izlasot visus stāstus secīgi.
Ne velti pieminu stāstu secību, jo tie nav sarindoti nejauši. Patiesībā, beigu beigās tie veido viengabalainu vēstījumu par pašu Stāstnieku, kurš mūs uzrunā vienskaitļa pirmajā personā. No viņa bērnības un jaunības atmiņām līdz briedumam, kur sevis meklējumi iegūst citu nokrāsu.
Vai tas ir Murakami pats? Vai viņš mums stāsta par sevi un notikumiem savā dzīvē? Šo jautājumu uzdod katra otrā tīmekļa dzīlēs atrastā krājuma recenzija. Kāds blogeris pat uzdod jautājumu – vai, iepeldot tik personiskā gultnē, Murakami grasās noslēgt savu literāro karjeru?
Iesaku “Vienskaitļa pirmo personu” lasīt ar skumju un viedu smaidu – tas jau nebūs Murakami, ka padarīs visu tik pašsaprotamu. Autors spēlējas ar savu un mūsu apziņu, sapludinot realitāti ar sapni, patiesu biogrāfiju un izdomu.
Tomēr “Vienskaitļa pirmās personas” stāsti noteikti ļauj mums ielūkoties Murakami cilvēciskajās iezīmēs: tās ir viņa dzīves laikā gūtās atziņas, tās ir viņa sirdsaizraušanās (kā mūzika un beisbols), tā ir 20. gadsimta otrās puses pēckara Japāna – Tokija, Kobe, Kioto… Arī viņa ceļojumi (Roma, Ņujorka)… Pat pieļauju, ka “atšifrējami” daži viņa paša personiskie ieradumi, piemēram, īpašā rūpība apģērba un ēdiena izvēlē.
Ar Murakami acīm varam iepazīt viņa jaunības laiku – 20. gadsimta 60. gadu Japānu, atmodušās jaunatnes brīvo garu, mākslas un mūzikas pasauli (“Uz akmens pagalvja” un “With the Beatles”). Bet ar mūsu ticību faktiem autors spēlējas stāstos “Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu” un “Yakult Swallows dzejas antoloģija”. Tie ir vispersoniskāk būvētie stāstījumi, ne tikai izmantojot vienskaitļa pirmo personu, bet arī savu īsto vārdu (Yakult…), dzīves faktus un intereses (Murakami ir nelabojams melomāns). Pie sevis pasmaidu, kad autoram izdodas arī mani “apvest ap stūri” – metos pārbaudīt dažādos avotos, vai tik tiešām Murakami bibliogrāfijā nav beisbola komandai Yakult Swallows veltīta dzejas antoloģija. Bet stāstu “Karnevāls” iesaku lasīt, fonā klausoties Roberta Šūmaņa skaņdarbu klavierēm no cikla “Karnevāls”.
Jau pieminēto pārdomāto stāstu izkārtojumu papildina rondo kompozīcija, no īstās dzīves jēgas meklējumiem jaunībā (stāsts “Crème” krājuma sākumā) līdz sāpīgai sava “es” atklāsmei briedumā (noslēdzošais stāsts “Vienskaitļa pirmā persona”).
Visi astoņi stāsti izskan kā no terapeita kabineta zviļņa, kurā vienskaitļa pirmajā personā esi spiests rakties it kā piemirstos apziņas nospiedumos un maģiski reālistiskos sapņos, kas neatstājas, līdz nonāc pie vērtīgās atziņas, kas, iespējams, šoreiz palīdzēs. Un kļūs vieglāk.
Iesaku arī Deivida Mīnsa (David Means) recenziju “The New York Times” (06.04.2021) “Astoņi veidi, kā skatīties uz Haruki Murakami” par stāstu krājumu “Vienskaitļa pirmā persona”.
Noderīgi: www.nytimes.com
Murakami, Haruki. Vienskaitļa pirmā persona. Stāsti. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 240 lpp. ISBN 9789934098123.
Katrīna Kukaine 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta direktore.