Ar amerikāņu rakstnieces Sāras Penipakeres grāmatu bērniem “Pakss”, iespējams, daudzi lasītāji jau pazīstami,un tieši viņi īpaši priecāsies sastapties ar iemīļotajiem varoņiem – zēnu Pīteru un lapsēnu Paksu − grāmatas turpinājumā “Pakss. Mājupceļš”. Jāteic, ka pēc pirmās grāmatas aizvēršanas manas emocijas bija sakāpinātas, jo palika neatbildēti, urdoši jautājumi – vai tiešām Pīters un Pakss nekad vairs neredzēsies? Vai stāsta beigas paredzētas tieši šādas? Vai autore spētu to nodarīt lasītājiem? Uzzinot, ka grāmatai tapusi arī otrā daļa, turklāt tā tiks tulkota latviski, pārņēma atvieglojuma sajūta. Savukārt tiem, kuri vēl nav lasījuši par Paksa un Pītera draudzību, tieši šobrīd ir lieliska iespēja uzsākt piedzīvojumiem bagāto ceļu kopā ar abiem varoņiem caur jaunās grāmatas lappusēm.
Nekas, ja nav lasīta grāmatas pirmā daļa – autore ir viegli ieskicējusi arī būtiskākos iepriekšējos notikumus. Tomēr, lai izdzīvotu pilnu sajūtu spektru, ieteiktu izlasīt abas grāmatas secīgi.
Bērnu literatūra gandrīz nekad nav paredzēta tikai un vienīgi bērniem; arī stāsts par zēna un lapsas draudzību ieteicams kā lasāmviela visai ģimenei, jo darbā pievērsta uzmanība tādām būtiskām tēmām kā atbildība, uzticība, draudzība, mīlestība, zaudējumi, piedošana, un tas viss – pēckara notikumu ēnā. Nav skaidri zināms, kāds karš domāts, bet svarīga ir tā simboliskā nozīme: jebkurš karš jebkurā vietā sev līdzi nes pārdzīvojumus un sāpes.
Vislielākā nozīme šajā stāstā atvēlēta tieši cilvēka un dzīvnieka savstarpējām attiecībām, līdzāspastāvēšanai, emocionālajai piesaistei.
Stāsts veidots gan no Pītera, gan Paksa skatpunkta. Autore spējusi attēlot šīs divas atšķirīgās pasaules ļoti ticami. Lasot par to, ko jūt cilvēks un dzīvnieks, saskaroties ar grūtībām, rodas iespēja attīstīt arī savas empātijas prasmes un paplašināt ne tikai redzesloku, bet arī vairāk atvērties dažādām dzīves situācijām, palūkoties uz līdzcilvēkiem un visām dzīvajām radībām, ko pieradinām. Nav šaubu, ka idejiski jaušamas asociācijas ar Antuāna de Sent-Ekziperī darbu “Mazais princis”, taču grāmatā “Pakss. Mājupceļš” šī filozofija par pieradināšanu un atbildību atveidota jau daudz izvērstāk un konkrētā vidē. Stāstījums ir reālistisks, autore radījusi ticamu versiju par lapsas paradumiem un dzīvi savvaļā un to trauslo robežas pārkāpšanu, kuru nosaka attiecības ar cilvēku, kura rīcība var gan atbalstīt, gan kaitēt.
Pīters ir daudz zaudējis – gan vecākus, gan savu mīļoto dzīvnieku. Pēc šādiem pārdzīvojumiem viņš ātri pieaug, bet arī nocietina savu sirdi, vairs nevienu nelaižot klāt un baidoties kādam pieķerties. Jaunā stāsta darbība notiek gadu pēc pēdējās Pītera un Paksa tikšanās. Paksam pašam nu jau ir ģimene – trīs lapsu mazuļi, par kuriem jārūpējas, bet Pīters ir aizgājis no mājām un kļuvis par jauno ūdenssargu. Pēckara periods atstājis daudz posta gan dabā, gan cilvēku apziņā, daba un ūdeņi jāatbrīvo no sārņiem. Arī cilvēkiem un dzīvniekiem jāpielāgojas, jāiemācās dzīvot no jauna, izejot cauri grūtībām un savā ziņā transformējošam procesam.
“Pakss. Mājupceļš” ir stāsts par to, kā sastapties un sadraudzēties, nebaidoties šķirties, uzticēties, mīlēt, atvērt savu sirdi no jauna, tātad – turpināt dzīvot.
Ja pēc pirmās grāmatas izlasīšanas bija skumji, tad pēc nu jau otrā kopīgā ceļojuma grāmatas lappusēs ar Pīteru un Paksu izdevies atgūt ticību labajam. “Kāds ielauzīsies tavā sirdī. Iekšā tiks kaut vai pavisam maza mīlestības stīdziņa. Un ar vienu plaisu tavās bruņās pilnīgi pietiks.” (151. lpp.)
Grāmatu papildina bērnu grāmatu autora un ilustratora Džona Klasena skaistās melnbaltās ilustrācijas.
Noderīgi: zvaigzne.lv
Penipakere, Sāra. Pakss. Mājupceļš. No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 256 lpp. ISBN 9789934314056.
Raiva Turka ir literatūras blogere