Šī ir autora, līdz šim pazīstama kā režisora, debijas grāmata, un, kā vēsta anotācija, “tas ir arī nedaudz atmiņu stāsts, kurā ne viss ir pareizi, bet tā, kā dzīvē”. Grāmatas nosaukums precīzi atspoguļo galvenā varoņa – kādas Latvijas mazpilsētas 2. klases skolnieka Otto – būtību. Zēns brīnās par visu, kas viņam apkārt ir jauns un neizprotams, un pieaugušajiem uzdod daudz jautājumu, kuri birst viens pēc otra (un, ziniet, pieaugušie ne vienmēr mīl un prot atbildēt uz bērnu neparastajiem jautājumiem).
Par ko tad Otto brīnās? Par mūsu latviešu valodas tik skanīgajiem, bet tajā pašā laikā nereti tik neatbilstošajiem vārdiem, kuri mulsina, jo neatbilst patiesībai. Siļke kažokā, gaiļbiksīši, sviesta bekas, suņu sēnes, bezdelīgactiņas, maijvaboles – šie ir vien daži vārdi, par kuriem var lauzīt galvu un domāt, kādēļ tāds neatbilstošs nosaukums? Vai bekas patiesi ir no sviesta, vai suņiem tās sēnes garšo, kāpēc maijvaboles var sastapt arī jūnijā?
Otto ne tikai brīnās un nesaprot, kādēļ pasaule un pieaugušie viņam visu laiku melo, bet arī pats mēģina pārbaudīt šo vārdu patiesumu. Un tad nu rodas dažādi pārpratumi un smieklīgi atgadījumi! Nu, piemēram, mājiniekiem pagatavojot siļķi kažokā, recepte ir tieši tāda – siļķe un kažoks (protams, ka šo “ēdienu” neviens nenovērtē tā, kā Otto bija cerējis). Grāmatā ir vēl
daudz brīnišķīgu piemēru, kad Otto, cenšoties ieklausīties kādā konkrētā vārdā un atkal jau uztverot to burtiski, rada situācijas, kas pieaugušos neiepriecina. Gribēja “kā labāk”, iznāca “kā vienmēr” – tā var teikt par Otto, kuram, pašam to negribot, izdodas gan nokaitināt mājiniekus, gan radīt stresainus mirkļus skolotājiem.
Melni baltās un smalki izzīmētās ilustrācijas, kuru autore ir Baiba Baiba, paspilgtina stāstus par Otto piedzīvojumiem, izpētot latviešu valodu. Jāteic, ka grāmatas vāks precīzi raksturo tās galveno varoni – izbrīnītu zēnu, kura dzīvē “O” burts izskan jo bieži. Jā, šis burts uz grāmatas vāka nav akcentēts nejauši – tas ir ne tikai Otto vārda pirmais burts, bet burts, kas raksturo arī visu viņa ģimeni (vectētiņš bija Osvalds, vecmāmiņa jeb omīte ir Otīlija, mammīte Ofēlija, tētis Oskars, māsa Olita, kaķis Otomārs, turklāt jāuzsver, ka šī ir Odiņu ģimene). Starp citu, burts “O” ir arī izsauksmes vārdā “Oho!”, jo tā vien gribas izsaukties par kārtējo vārdu, kurš jāizpēta, un jāatklāj tā “nepilnības” nosaukumā.
Lai arī brīžiem lappusēs klusināti ieskanas ne tik priecīgas ikdienas notis (uzzinām, ka, piemēram, Otto tētis mēdz bieži līgoties un ir “piesūcies kā ods”), šī grāmata ir sirsnīgi gaiša un smaidu raisoša.
Lappusēs atainotie humorpilnie mirkļi, ko var nosaukt par tādu kā sava veida spēlēšanos ar vārdiem, kārtējo reizi apliecina, cik bērni var būt radoši un pasauli izzināt un izpētīt griboši. Mums – pieaugušajiem – vien jācenšas neapgriezt bērnu radošos spārnus un būt atsaucīgiem, iesaistoties dažādākajās diskusijās.
Noderīgi: www.lsm.lv
Petrockis, Harijs. Otto brīnās: gandrīz vai atmiņu stāsts. Ilustrējusi Baiba Baiba. Rīga: Aminori, 2022. 47 lpp. ISBN 9789934612176.
Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.