Reportāža: Lasīšanas svētki Valmierā - ja ir cilvēki, būs arī notikumi

Šogad 10. augustā Valmiermuižas parks kļuva par vietu, kur satikās grāmatas un cilvēki. Lasīšanas svētkus organizēja Grāmatu klubs Valmierā kopā ar Valmieras integrēto bibliotēku, un šis pasākums ir spilgts pierādījums, ka gada laikā jauns lasīšanas klubs var izaugt līdz svētku rīkošanai pilsētvidē. Turklāt tas spēj iesaistīt sarunās par grāmatām arvien plašāku cilvēku loku.

Pasākumu vadīja dzejniece Inga Pizāne, un Lasīšanas svētkus atklāja to dibinātājas – Sanita un Ieva no Grāmatu kluba Valmierā un Alīna no Valmieras integrētās bibliotēkas.

Organizatores atklāti stāstīja, kā pirms gada savā starpā pat nebija pazīstamas, bet viņas saveda kopā nepieciešamība apmainīties ar grāmatu. Tas kļuva par sākumu jaunām draudzībām, lasīšanas motivācijas atspērienam un bagātībai, ko sniedz lasīšanas pieredze.

Alīna, kas pārstāv Valmieras integrēto bibliotēku, atklāj, ka šādas Grāmatu kluba aktivitātes ir katra bibliotekāra sapnis: kad iniciatīva nāk no pašiem lasītājiem un ir iespējams lasīšanas klubu pārvērst veselos svētkos. Tāpēc, kad viņa ieraudzīja ziņu Facebook, ka tiek organizēta pirmā grāmatu kluba tikšanās, viņa uzreiz iesaistījās.

---

Pasākums turpinājās ar diskusiju "Parunāsim par grāmatām", kurā piedalījās vēsturnieks Gatis Krūmiņš, rakstnieces Inga Grencberga, Kristīne Lubāniņa un Zane Nuts, aktieris Ingus Kniploks un grāmatu blogere Lote Šteina. Saruna bija dzīva, pilna humora un atklātības, ļaujot izskanēt gan vienojošiem, gan atšķirīgiem viedokļiem par to, kāpēc un kā mēs lasām.

Lote Šteina uzsvēra: "Nav nelasītāju – ir tikai nepiemērotas grāmatas." Gatis Krūmiņš atgādināja, ka vēsturiski lasīšana bijusi elitāra nodarbe, un arī nelasītājs var dzīvot pilnvērtīgi. Ingus Kniploks mudināja nemocīt sevi ar garlaicīgu literatūru, pieminot, ka joprojām nožēlo laiku, ko veltījis grāmatai "Stikla pērlīšu spēlei". Savukārt pārstāves no "Laiks lasīt" akcentēja, ka grāmatām jābūt pieejamām tur, kur ir cilvēki – vai tas būtu lielveikals, poliklīnika vai mūzikas festivāls.

Sarunas secinājums – lasošajai sabiedrībai un sabiedrībai kopumā jāiemācās pieņemt dažādību lasīšanā, visām grāmatām un visiem žanriem ir sava vieta. Runa nav tikai par grāmatām, bet par stāstiem, kas tajās mīt. Cilvēkus vienmēr ir interesējuši labi stāsti. Un stāstiem vienmēr ir bijuši nepieciešami savi lasītāji.

---

Lasīšanas svētkos, protams, bija paredzēts īpašs laiks lasīšanai, zibakcijā "Laiks lasīt", lai ikviens varētu piedalīties, tika izveidots grāmatu maiņas punkts ar plašu piedāvājumu – no Reja Bredberija "Pieneņu vīns" un Regīnas Ezeras "Cilvēkam vajag suni" līdz Ērika Marijas Remarka romāniem, Jū Nesbē darbiem un daudziem citiem. Savukārt tie, kuri grāmatu vienmēr nēsā līdzi, varēja turpināt lasīt jau iesākto.

Kad atskanēja signāls, visi pasākuma apmeklētāji (gan pieaugušie, gan bērni) atvēra grāmatas un vienlaikus pievērsās lasīšanai. Sākumā bērni vēl čaloja un bļaustījās, bet pēc pāris minūtēm arī viņus pārņēma kopālasīšanas rāmums. Piecpadsmit minūtes paskrēja nemanot, un beigu signāls atmodināja gandrīz kā no iztraucēta miega – tieši tad, kad lasīšana bija iegājusi savā ritmā.

---

Pēc kopīgās lasīšanas piedzīvojuma sekoja "Grāmatu ātrie randiņi" – īsas, dinamiskas sarunas pie stāvgaldiem, katru veltot noteiktam žanram. No šīm sarunām tapa ieteikumu saraksti, kas noteikti noderēs nākamajiem lasījumiem. Dalībnieki dalījās stāstos par to, kā grāmatas ietekmējušas viņu dzīvi: pie piedzīvojumu galdiņa izskanēja, ka Zanes Eniņas darbi pamudinājuši doties Santjago ceļā, bet Pītera Meila grāmatas – meklēt trifeles un apmeklēt kafejnīcas, kas aprakstītas autora darbos. Pie pašizaugsmes literatūras tika minēta Zandas Rubenes grāmata "Digitālā bērnība", kas palīdz apjaust šī laika izaicinājumus, kā arī darbs "Manas laimes lauskas" – kā aicinājums pārtraukt vardarbības loku. Savukārt Jū Nesbes kriminālromāni kādam lasītājam likuši pēc izlasīšanas baidīties vienam doties gar mežu.

"Grāmatu ātrie randiņi" bija vietā, kur smelties idejas jaunām lasīšanas pieredzēm un pārliecināties, ka izlasītais paplašina skatījumu uz cilvēka dzīves iespējām.

---

Pasākuma noslēgumā bija sagatavota viktorīna visai ģimenei. Tajā pārbaudīja gan literāro erudīciju, sākot ar jautājumiem par pašiem svētkiem un beidzot ar grāmatu vāku atpazīšanu un dažādiem atjautības "āķiem". Tāpat arī bija iekļauti jautājumi par pētījumiem, kas saistīti ar lasītprasmi, kā arī grāmatniecības nozari Latvijā.

Viktorīna ir publiski pieejama un to var izspēlēt arī citi savā grāmatu klubā, bibliotēkā vai draugu lokā:

Kahoot viktorīna

---

Visu pasākuma laiku bija iespējams piedalīties glītrakstīšanas un skicēšanas darbnīcās, mainīties ar grāmatām vai iegādāties jaunas.

Šie svētki pierādīja – ja ir cilvēki, kas tic lasīšanas spēkam, rodas arī pasākumi, kas šo ticību piepilda. Un pats labākais? Pēc atgriešanās mājās līdz pusvieniem naktī lasīju "Puika, kurš redzēja tumsā". Tā ir viena no svētkos pieminētajām grāmatām. Tieši kā pasākuma sākumā sacīja organizatores, lasot, cilvēks kļūst bagātāks, un tā, lasot šo brīnišķīgo latviešu autores grāmatu, es arī sajutos. Foto autori: Sandra Gredzena (Valmieras ziņas), Inga Pizāne, Inese Kalinka, Ieva Jansone, Guntis Jansons, Alīna Pūce.