Jau pirms kāda laika dienas gaismu ieraudzījušas un latgaliešu intelektuālās elites vidū augstu novērtētas nu jau divas tekstilmākslinieces Anneles Slišānes “biezpiena grāmatas” ar intriģējošu nosaukumu “tuoraga stuosti” (kādā no Ziemeļlatgales izloksnēm biezpienu dēvē šādā no krievu “tvorog” atvasinātā vārdā). Autores zīmējumiem bagātinātās un acīmredzot pašapgādā sarūpētās grāmatiņas ietver 13 nelielus sacerējumus katra. Zīmīgais cipars droši vien nav nejaušs, tāpat kā līdz sīkumam pārdomāts katrs teksta vārds. Oponējot nosaukumā minētajam žanra apzīmējumam, sacerējumus īsti par stāstiem nenosauksi, visdrīzāk tās ir miniatūras vai esejas, tomēr stipri pietuvinātas lirikai, un no liroepiskās dzejas tās atšķir vien klasiska ritma trūkums (kaut iekšējs ritms tām piemīt). Vārdi plūst viegli kā upe, vietumis spītējot gramatikai, piemēram, pazaudējot lielos sākuma burtus teikumu sākumos, pašus teikumus gan it kā saglabājot. Tam gan nav būtiskas nozīmes vēstījuma notikumu plūsmā, ko caurstrāvo spēcīgas emocijas. Tātad, Slišānes literārais virziens ir tāda kā modernā apziņas plūsma, izteikta caur norišu uzskaitījumu.
Ja atceramies formā un domā stingrākās meistarīgās Valentina Lukaševiča esejas “Casnāgu maizeites”, jāsecina, ka latgaliešu literatūrā veiksmīgi iedzīvojas prozas mazās formas. Varbūt tas ir tieši vajadzīgs, lai lasīšanai ķertos klāt otrajā latviešu rakstu valodā neiesvaidīts cilvēks – tāds, kas latgaliski runā, bet lasījis nav, vai pat tīrs "ārpusnieks" no Vidzemes vai Kurzemes.
Miniatūras katra ar savu sižetu ir patstāvīgi literāri darbi, tomēr tās vieno kopīga noskaņa un liriskā varone – noslēgta, sevī ierauties tendēta, līdz galam nenoformulējusies, spēcīgi emocionāli uzlādēta sieviete, pārsvarā skarbās vides un neiejūtīgu tuvāko cilvēku nesaprasta, ignorēta, aizvainota, bet stipra un izdzīvot spējīga, jo viņai pašai ar sevi jātiek galā – gan kad bērnībā iekrīt ūdenī, apgāžoties linu vezumam, gan dzemdējot bērnu ratos ceļā uz slimnīcu un pašai pārgriežot nabas saiti, gan arī tad, kad dusmīgs vīrs ar lamām un sitieniem pār viņas galvu izgāž savas dusmas. Stāstiņos iepazīstam gan šīs sievietes bērnības izjūtas, gan iekļaušanos mūsdienu procesos, gan reminiscenses no pēckara gados izdzīvotās grūtās lauku īstenības (pagātni un saknes simbolizē vēl neizveidojusies substance – piens otrajā grāmatā).
Retumis ir sižeti, kuros varones dvēsele gavilē vai priecājas un uzdzīvo; biežāk gan tā salst, skumst, ir izmisusi, atstāta, sarāvusies kā biezpiens. Liriskā varone ir ļoti mazais cilvēks, kurā tikai paretam uzplaiksnī prieks (piemēram, stāstiņā par dziedāšanu).
Īpašas uzmanības vērta ir grāmatas valoda. Manā konservatīvajā izpratnē rakstos būtu pieņemami divi latgaliešu valodas varianti: iespējami tuvu valodas likuma normām lietota latgaliešu rakstu valoda vai diļliteratūrā lietotā – tīrs tautā runātās izloksnes piemērs. Anneles Slišānes valoda šķiet esam hibrīds no abiem, un nezinu, ciktāl tas ir apzināts eksperiments ar vārdu un formu, ciktāl izloksnes pārzināšanas nepilnības. Sākot lasījumu, valoda mani kaitināja un sadusmoja, jo uztvēru to kā mākslīgi konstruētu latgaliešu valodas nepratējas autores radītu latgaliešu valodas versiju. Iespējams, kāda daļa patiesības arī šādā pirmajā iespaidā ir, tomēr, aizverot pirmās grāmatiņas vāku, negatīvās emocijas pārvērtās pieņemšanā. Pārzinu Dienvid- un Viduslatgales izloksnes, uz kuru bāzes arī izveidojusies latgaliešu literārā valoda, turpretim Ziemeļlatgales ļaužu runa man sveša, tāpēc izloksnes autentiskuma novērtējumu atstāšu zinātājiem. Mani kā latgaliešu valodā lasošu cilvēku mulsināja gan lielais no latviešu literārās valodas pārņemto vārdu īpatsvars, gan tai pietuvinātās gramatiskās formas, gan izloksnes leksikas īpatnības. Minēšu tikai dažu vārdu piemērus: ai (ar), tarbinie (tiešām), jov (jau), ši (šurp), toš (tak), lyls (liels), vuss (viss), špīdzeļs (spogulis). Frāzē valoda skan šādi: “Nūslauku bārnīm pūrduļus. Padzīdu i saleju bleiņus skovrūdā malnā”. Lasot iezogas doma, kāds būtu grāmatas skanējums, ja teksts būtu uzrakstīts latviešu valodā. Liekas, miniatūru literārā vērtība mazinātos, jo tieši šī dīvainā valodas forma ir īstais pamats, uz kā būvēt stāstu namiņus.
Ar Slišānes valodu saistāma arī jaunās paaudzes rakstītāju un runātāju tendence "stilot" ar jaunvārdiem, latgaliski rakstošie neparastos vārdus atrod sen aizmirstos vai ierobežotā areālā lietotos valodas slāņos (pie tādiem pieskaitāms arī nosaukumā ietvertais “tuorags”), reizēm ar šādu paņēmienu aizkrāsojot robus latgaliešu valodas zināšanu līmenī. Pozitīva ir tendence šādi bagātināt valodu, tomēr jaunvārdi apgrūtina lasīšanu, tāpēc rakstītājiem būtu ieteicams ievērot mēra sajūtu. Labā ziņa ir tā, ka biezpiena stāstos leksika un gramatiskās formas vienādotas, tāpēc tā ir viegli uztverama citu novadu latgalietim, bet pārējiem latviešiem, iespējams, pat labāk saprotama nekā klasiskā latgaliešu valoda. Tāpēc “tuoraga stuosti” būs īstā lasāmviela cilvēkiem, kas grib patrenēties svešādā latviešu otrās valodas versijā.
Noderīgi: www.lsm.lv / satori.lv / www.lakuga.lv
Slišāne, Annele. tuoraga stuosti. (Biezpiena stāsti). Redaktore Ilze Sperga. [Šķilbēni]: anneles zeme, 2021. 80 lpp. ISBN 9789934233005.
Slišāne, Annele. tuoraga stuosti. pīns. (Biezpiena stāsti. Piens). Redaktore Ilze Sperga. [Šķilbēni], anneles zeme, 2022. 80 lpp. ISBN 9789934908200.
Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.