top of page
  • Lilija Limane

🎧 Stranga, Aivars. Latvija: neatkarības pēdējais cēliens


Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.


Izvēloties lasīšanai apgāda “Mansards” jaunizdevumu, netop īsti skaidrs, kādas ievirzes informācija slēpjas aiz pelēkajiem vākiem – populārzinātnisks stāsts vai zinātnisks pētījums. Mulsina arī jaunizdevuma milzīgais apjoms – bažas, vai nebūs par garu un par daudz, jo puslasīt grāmatas pašai ļoti nepatīk. Tomēr bažas metusi pie malas, drosmīgi ķēros klāt, un nenācās nožēlot ne mirkli.


Grāmata tiešām aizrāva un ievilka sevī, jo tā ir gan faktos, pierādījumos un analīzē balstīts, ar atsaucēm pamatots un ar avotu sarakstu bruņots pētījums, gan aizraujošs stāsts.

Vēsturniekam Aivaram Strangam pēc vārdiem un gudras, vienlaikus ikvienam viegli uztveramas frāzes nav tālu jāmeklē, stāsts ritinās viegli un vienmērīgi kā dzijas kamols. Tieši tādai jābūt humanitārajai zinātnei mūsu mazās tautas valodā – nopietnam pētnieciskam materiālam, ietērptam baudāmā valodas mundierī, lai, bagātinot ikvienu, sniegtu pienesumu vēstures zinātņu krātuvei.


Vēsturnieka stāsts skar mūsdienās ļoti aktuālu tematiku – tā laika Latvijas notikumu analoģijas ar šodienas karu Ukrainā nevar nepamanīt, un monogrāfijā tās izgaismojas jo spilgti. Stranga aktuālajā darbā ietilpinājis visu, ko vien var sagaidīt no pētījuma par Latvijai liktenīgo un sarežģīto brīvvalsts pēdējo gadu: nevis kalendāro gadu, bet nepilnu gadu ilgušo laikposmu no Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas līdz valsts okupācijai un neatkarības zaudēšanai, tātad, no tās zaudēšanas uz papīra līdz faktam dzīvē.


Tomēr nē, pilnīgi viss te nav izstāstīts, grūtāk pētāmā un saglabātiem faktiem nabadzīgākā dažādu tautas slāņu attieksme un reakcija pret notiekošo pieminēta vien pusvārdos. Strangas pētījuma centrālā ass vērsta uz Latvijas valsts politikas analīzi, atklājot un izvērtējot Kārļa Ulmaņa un viņam pietuvināto redzamāko politiķu rīcību, motivāciju, tās sekas.


Lasot grāmatu, taisni vai pārņem sašutums par Latvijas politiķu naivitāti, ticību un paļaušanos uz Krievijas vārdiem un solījumiem, lai arī valstī netrūka informācijas par briesmu darbiem sarkano komunistu citadelē. Ulmanis un viņa politiķi apgalvoja, ka kara nebūs un Latvijas valsts tiks saglabāta, tomēr nav īstas pārliecības, vai viņi tam ticēja, vai tikai vēlējās to iestāstīt sev un iedzīvotājiem.


Bija vai nebija jēga tādam optimismam, iluzora miera sajūtai, vai vajadzēja pretoties, vai arī Ulmanis rīkojās pareizi, izvēloties nepretošanos? Strangas atbilde uz šo daudziem cilvēkiem svarīgo jautājumu nav pateikta strikti, tomēr saprotama un redzama: Ulmaņa rīcība bija pareiza.


Vadonis cerēja saglabāt tautu un arī savu krēslu. Tomēr okupācijas zābaks mina daudz nežēlīgāk. Kļūdas tika pieļautas, bet arī pilnībā apzinoties realitātes skaudrumu, izrādot pretošanos pārspēkam, būtu vienīgi vēl vairāk upuru. Latvijai nebija uz ko cerēt, jo, palikdama neitrāla valsts, tā tomēr atradās starptautiskā izolācijā starp diviem nezvēriem – vācu fašismu un krievu komunismu. Šodien varam mācīties no 1940. gada vairāk izmantot citu demokrātisko valstu atbalstu, jo ļoti skaidri novelkamas paralēles un līdzība ar šodienas notikumiem Ukrainā. Pagājuši simt gadi kopš komunisma impērijas dibināšanas, bet metodes tās pašas, retorika un meli – jau zināmie un paredzamie.


Monogrāfija tomēr nefokusējas vien uz atbildes meklējumiem saistībā ar Latvijas valdošās virsotnes rīcības vērtējumu. Tās pamatā ir bagātīgs faktu un notikumu izklāsts, politiskās sarunas, diplomātu braucieni uz Maskavu un to rezultāti, diplomātisko iespēju centieni rietumvalstīs, ķieģelīti pa ķiegelītim atveidojot precīzu atskatu uz Latvijas un Krievijas attiecību peripetijām Baigā gada priekšvakarā: par kara bāzu izveidi mūsu valstī, kultūras un ekonomisko sakaru pastiprināšanu, notikumiem līdz pilnīgai valsts okupācijai.

Ar to stāsts beidzas, aneksijas analīzi gaida nākamais pētījums.


Stranga īpaši uzsver, cik ļoti valdība centās saglabāt mieru, krievu armijai ienākot mūsu pilsētās. Tomēr dumpis notika – Rīgā un Liepājā to sarīkoja dažādi deklasēti elementi. Vēsturnieks gan apraksta šos notikumus, taču dumpja nianses līdz galam nav izpētītas, un diez vai vairs atradīsies papildus materiāls par to.


Pētīt 20. gadsimta vēsturi jāturpina arī mūsdienās, jo no šodienas skatpunkta tā mums ir joprojām svarīga, turklāt, tā var būt arī ļoti interesanta, ja tiek pasniegta saistošā, saprotamā valodā.


Noderīgi: sargs.lv / lsm.lv / diena.lv



Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page