Tomass Mūrs. Kad klusums runā. Pārsteidzošā gudrība stāstos par tukšumu

Amerikāņu autors, psihoterapeits, teologs un bijušais katoļu mūks Tomass Mūrs (Thomas Moore) plašāk pazīstams ar grāmatu "Rūpes par dvēseli" ("Care of the Soul"), kurā viņš jau deviņdesmitajos gados ielika pamatus jaunam skatījumam uz dvēseliskumu ikdienas dzīvē. Savā darbā "Kad klusums runā" ("The Eloquence of Silence") turpina šo ceļu un pievēršas tukšumam, klusumam un neredzamajām dzīves dimensijām.

Grāmata veidota kā 43 īsu nodaļu cikls. Katras nodaļas centrā ir kāds stāsts - no austrumu pasakām līdz sūfiju anekdotēm, no evaņģēliju fragmentiem līdz autobiogrāfiskiem vērojumiem. Tiem seko Mūra refleksija: nevis skaidrojums, bet aicinājums domāt, vērot, būt. Tas viss rakstīts ar vieglumu, kas aicina lasītāju nevis "zināt vairāk", bet paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta.

Kad atvēru šo grāmatu, man šķita, ka sastapšos ar kārtējo "garīguma ceļvedi" - iedvesmas pilnu, bet abstraktu. Taču jau pirmajās lappusēs kļuva skaidrs: šī nav grāmata, kas māca - tā klausās.

Un tieši tādēļ tā iedarbojas. Nevaru noliegt, ka lasot, mani ik pa laikam nepameta doma par autoru kā psihoterapeitu ar ilggadēju pieredzi. Un man izrādījās taisnība - pavisam negaidot, caur kādu no stāstiem un autora refleksijām, guvu atbildi uz ļoti personīgu jautājumu, kuru līdz tam nebiju ne sev noformulējusi, ne pat apzinājusies.

Iesākumā lasīt nebija viegli - bija jāatbrīvojas no aizspriedumiem, jāsastop tukšums sevī. Jāatmet liekais, lai ļautos jaunam. Vārds "tukšums" man vienmēr šķitis biedējošs. Pieredze un gadiem uzstājīgi klātesošā parašu atmiņa, kas uzkrājusies, tradicionālā domāšana šim vārdam piešķīrusi negatīvu nozīmi - "slikts", "neesošs", "neizglītots". Esam uzauguši (vismaz mana paaudze) ar izteicieniem un apzīmējumiem kā "tukša muca tālu skan", "tukšs kā baznīca darba dienā", "tukši vārdi nebaro", "labāk klusēt, nekā tukši runāt", "tukšpauris" u.c. Bet šeit ir runa par pavisam citu tukšumu - par tādu, kas ir vajadzīgs, lai augtu, attīstītos, radītu un pieņemtu ko jaunu. Tāpēc sākumā jācīnās ar sevi - jāatbrīvojas no zināmā, kas dziļi noslāņojies, un jāļaujas tukšuma izzināšanai.

"Tāpēc mūsu identitāte un pasaules skatījums, ar kuru tik ļoti lepojamies, ir jājauno un jāpadara plašāks." (57. lpp) Mūrs aicina apzināti atsacīties no pieķeršanās pat mūsu pašu vērtībām un emocijām.

"Mums būtu jāattīstās citā līmenī: nevis jāsasniedz progress ierastajos materiālajos projektos, bet gan jāšķērso robeža, aiz kuras mēs nonāktu pie pavisam jaunas izpratnes par to, kas ir dzīve un tās jēga." (57. lpp)

Autors uzsver, cik bieži mēs uztveram savu skatījumu uz lietām kā vienīgo iespējamo, un cik reti spējam atzīt, ka laiku pa laikam jāatbrīvojas arī no sevis paša - lai ieraudzītu citādo. Mūsdienās, kad ego tiek kultivēts kā pašrealizācijas virsotne, šāds aicinājums atteikties no sevis ir ne tikai drosmīgs, bet arī dziedinošs.

Grāmata liek aizdomāties - cik daudz mēs patiesībā uzskatām par nemainīgu, bet kas ir tikai ierasts domāšanas veids? Šī pieeja nevis noraida vērtības, bet aicina tās pārskatīt. Nevis atsakās no emocijām, bet piedāvā skatīties ārpus to robežām.

Īpaši spilgti šī ideja atklājas nodaļā "Tukšā ēka" - šķietami vienkāršā jokā, kas ātri vien pāraug filozofiskā alegorijā. Tas nav tikai jociņš par matemātiķi, bet ilustrācija tam, kā mēs konstruējam realitāti, kā uztveram tukšumu, balstoties uz savu domāšanas sistēmu.

"Parkā sēž akušieris, antropologs un matemātiķis, un viņi vēro tukšu ēku: Ēkā ieiet divi cilvēki, pēc brīža iznāk trīs:

Akušieris secina: "Viņiem droši vien piedzimis bērns."

Antropologs saka: "Tā droši vien ir statistikas kļūda."

Matemātiķis piebilst: "Ja šajā ēkā ieies vēl viens cilvēks, tā būs tukša."" (175. lpp)

Sākumā tas liekas absurdi smieklīgi, bet tajā pašā laikā - šis paradokss kļūst par lielisku piemēru tam, kā mēs mēdzam uztvert pasauli caur savām prizmām. Matemātiķim "tukšums" nav sajūta vai telpa, bet skaitlisks rezultāts, matemātiska formula. Un tas precīzi atspoguļo vienu no Mūra galvenajām domām - ka pārāk racionāla domāšana var mūs aizvest prom no dzīves būtības. Tukšums nav nulle. Tukšums ir iespēja. Šī anekdote uzjautrina, bet vienlaikus liek apzināties, cik bieži mēs mēģinām kontrolēt dzīvi ar skaidrojumiem, nevis vienkārši būt klātesoši tajā, kāda tā ir. "Tukšās ēkas" stāsts ir mazliet smieklīgs, mazliet neērts (pat kaitinošs, ja uzreiz joku nesaproti), bet ļoti precīzs.

Grāmatas lasīšana rosina domāt un atklāt jaunas dimensijas. Tā neizklaidē. Tā ved dziļāk — iekšup. Un tas, ko tā prasa, ir uzmanība, klātesamība, atvērtība. Tā ir grāmata, kuru nevar tikai izlasīt. Tā ir jāuzklausa. Tai jāļaujas. Tā jāsatiek klusumā.

Ja cilvēkā vairs nav tukšuma, tad nav vietas vairs nekam, ko atklāt, pieredzēt, uzzināt. Un cilvēks bez tukšuma sevī vairs neaug - viņš vienkārši atkārto sevi.

Noderīgi: Thomas Moore ~ The Eloquence of Silence

Tomass Mūrs. Kad klusums runā. Pārsteidzoša gudrība stāstos par tukšumu. No angļu valodas tulkojusi Ita Ankoriņa; tulkotājas redakcijā. Maketētāja Dace Polkmane. Vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 192 lpp. ISBN 9789934331930

Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.