Viktorije Hanišova. Sēņotāja

Rudenī sēņu smarža vilina dziļāk mežā, un tomēr tā spēcīgi atgādina arī par aukstumu, mitrumu, zemi un dubļiem, trūdiem, drūmām un pelēkām dienām, tāpēc jau laikus saprotu, ka arī čehu autores Viktorijas Hanišovas romānā "Sēņotāja" būs atrodami ne vien sēņu stāsti, bet arī daudz kas tāds, kas ar tiem līdztekus būs noslēpies kādā meža nomalē, kurā ne katrs grib ieskatīties un ieraudzīt daudz sāpju un netaisnības atblāzmas. Vienīgās sēnes, kas man garšo, ir gailenes, bet galvenās varones Sāras − kā pieaugušas sievietes, bet Sisi − kā bērna, pasaules centrā ir daudz jo daudz sēņu, kuru nosaukumus līdz pat grāmatas izlasīšanai nemaz nevarēju iedomāties. Lai nodrošinātu sev iztiku, no aprīļa līdz pat decembrim Sāra lasa sēnes, un šo bagātīgo, detalizēto sēņu aprakstu dēļ, šķiet, ka esmu ne tikai pilntiesīga grāmatas lasītāja, bet varbūt kādreiz kļūšu arī par sēņu lasītāju, jo caur šīm lappusēm autore mani aizvedusi ieintriģējošā ekskursijā, kurā tieku izglītota par sev diezgan svešu tēmu − sēnēm, sēņotāju paradumiem, sēņu pagatavošanu, un man vēl tajā visā tikai pietrūkst īsta pastaiga pa mežu un sēņu degustācijas Sāras pavadībā.

Ar savu īpašo vēstījuma prasmi autore uzmanīgi ieved dziļumā un tumsā. Mežs ir uzticams, jo dabā procesi notiek pēc vienota ritma, bet cilvēki maina ierasto lietu kārtību un pārsteidz ar savu neloģisko, šausminošo rīcību.

Sāra ir vienpate, un vistuvākais, kas viņas dzīvē ir – tās ir sēnes – vienmēr paredzamas un uzticamas. Kad Sāra ieiet mežā, viņa novērtē to, ka pati var palikt pavisam nemanāma. Mežs un sēnes viņas dzīvesstāstā veido arī saikni ar pagātni, kurā vēl ir dzīvas atmiņas par bērnībā piedzīvotajiem reti labajiem brīžiem. Tieši viens no tuvākajiem cilvēkiem viņu iepazīstina ar daudzpusīgo sēņu pasauli, bet sagrauj Sāras pašas mazo pasauli.

Šajā darbā sēņošana ir uztverama kā pašterapija un iespēja distancēties no smagiem pārdzīvojumiem. Pamazām no Sāras atmiņu fragmentiem uzzinām, kas ar viņu ir noticis bērnībā, un kāpēc viņa izvēlējusies šādu vienmuļu sēņotājas eksistenci. Tur, kur bērna pasaules uztverē būtu bijis jābūt atbalstam, mieram un drošībai, iezogas nežēlīga nodevība no tuvākajiem. Caur šo vēstījumu iespējams izprast, kādu milzīgu disonansi jūt bērns, kad pret viņu tiek īstenota nepieļaujama un neattaisnojama vardarbība.

Jau pašā romāna sākumā noprotams, ka šķietami laimīgā Sāras ģimene – tā ir tikai ilūzija. Starp Sāras ģimenes locekļiem valda vārdos neizteikta spriedze, neērtības sajūta un neizpratne vienam par otra rīcību. Sāra bērnībā ir jutusi bezpalīdzību, vainu un kaunu, kā jau varmākas upuris, kuram pēc tam ir jāturpina dzīvot ar šo drausmīgo slogu. Vardarbība pat ļoti mīl klusumu, jo klusums gandrīz vienmēr ir varmākas pusē. It īpaši tuvāko lokā, kad ģimenē ir zināma hierarhija un struktūra, kurā katrs spēlē kādu lomu, un tāpēc kāds, iespējams, baidās un izvēlas klusēt, neredzēt signālus, pat ja ir bijis tiešs liecinieks vardarbības aktam. Vai maz var būt normāla dzīve pēc piedzīvotas seksuālas vardarbības? Kā šādu nastu izturēt? Kā mainās cilvēka personība notikušā iespaidā? Bez speciālista palīdzības neiztikt. Upurim ir jācenšas dzīvot pēc pāridarījuma, kamēr varmāka neizjūt vainu un atbildību, bet turpina dzīvot savu ierasto, melos uzbūvēto dzīvi.

Autore ļauj iepazīt Sāras gan tumšos, gan gaišos dzīves mirkļus. Grāmata ir jāuztver kā atgādinājums, ka ne visiem ir lemta pat tik pietuvināti "normāla" dzīve, tāpēc vardarbība ir jāaptur laikus. Klusēšana ir līdzdalība un noziegums. Bērnība diemžēl ļoti daudziem beidzas tur, kur sākas vardarbība. Viens ir par to lasīt grāmatā, bet otrs – apzināties, ka šādi stāsti nav fikcija. Tas, ka izvēlies neredzēt, izslēgt to no apziņas, nenozīmē, ka tas nenotiek.

Lai arī romānā ir daudz vientulības un bezspēcības, tomēr tajā rodams arī spēks un cerība uz dziedināšanos par spīti blīvajai un nomācošajai tumsai, kas vilkusies līdzi gadu gadiem. Smaga tēma, skaists izpildījums un vērtīgs saturs. Grāmata, kas izaicina lasītāju un mudina redzēt, dzirdēt, saprast, pievērst uzmanību un palīdzēt, kad nepieciešams.

Noderīgi: LALIGABA Micēlijs vienmēr atradīs ceļu uz virspusi

Viktorije Hanišova. Sēņotāja. No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; atbildīgā redaktore Inguna Cepīte; redaktore Sigita Kušnere; dizains: Ivo Grundulis.

Rīga: Pētergailis, 2023. 253 lpp. ISBN 9789984335636 Raiva Turka ir grāmatu blogere.