Saimons Boass. Miršanas ceļvedis iesācējam

Nāves tēma ir noslēpumu ieskauta, teorijas par to, kas mūs sagaida pēc nāves ir visdažādākās, bet laikam populārākais uzskats par pēcnāves dzīvi − noteikti kaut kam vēl pēc tam, kad šeit uz Zemes, līdz šim pazīstamajā stāvoklī jau viss ir beidzies, tomēr ir jābūt. Vai mēs dzīves laikā varam beidzot apjēgt, ka tas "vēlāk" un "pēc tam" var arī nebūt? Šķiet, ka tieši to vēlējies pateikt Saimons Boass (1977-2024), starptautiskās palīdzības kustības darbinieks, grāmatā "Miršanas ceļvedī iesācējam". Nedaudz absurdi būtu dzīvot ar apziņu, ka to, ko neizdarīju, izdarīšu nākamajā dzīvē, − vismaz nezinu nevienu, kas tā jebkad būtu patiešām domājis.

Varbūt ir laiks novērtēt šo vienu vienīgo dzīvi un piepildīt to, ar ko patiesi vēlamies apzināti šeit un tagad? Ko darīt tad, ja laiks ir ierobežots?

Autoram 2023. gada septembrī diagnosticēja neārstējamu rīkles vēzi, un šī grāmata tika izdota jau pēc viņa nāves. Tās pamatā ir trīs raksti, ko S. Boass rakstīja vietējam laikrakstam, sākot no tā brīža, kad uzzināja par diagnozi, līdz nāves stundai, šie raksti guva popularitāti. Autors "Miršanas ceļvedī iesācējam" patiesībā izmanto apgriezto psiholoģiju, mudinot lasītājus nevis gatavoties neizbēgamajam, bet pilntiesīgi izbaudīt dzīvi ar tās daudzveidīgajām šķautnēm. S. Boass piedāvā "skatpunktu, no kura raugoties nāvi iespējams pieņemt un attiekties pret to mierīgi." (9. lpp)

Temats ir delikāts, šī grāmata varētu nobiedēt, bet tāds noteikti nav mērķis. Pieļauju, ka ikviens reiz ir izjutis bailes no nāves tuvošanās, kur nu lai vēl lasītu literatūru par to, bet S. Boass dalās pieredzē, lai citi arī varētu pamainīt līdz šim esošos uzskatus un perspektīvu ar nāvi saistītos jautājumos, atverot plašāk prātu līdz galam neizprotamajam. Protams, ka ne visiem ir iespēja laicīgi sagatavoties un atvadīties no dzīves, jo ir nāve, kas netuvojas maigi un mierīgi, bet gan pārsteidz, radot briesmīgas sāpes gan pašam, gan tuvajiem, tomēr būtu vērts iedziļināties cilvēkā, kas vēl, būdams pie skaidras apziņas, spēja par nāves tuvošanos rakstīt ar gaišumu un cerību.

Vai nāvei maz var būt gatavs? Kā pret to izturēties? Jāatceras, ka tās ir autora sajūtas par tuvojošos nāvi, bet "patiešām nav nekāda pareizā ceļa, kā tuvoties kapam, un pēdējais, ko gribu darīt, teikt, ka tāds ir." (35. lpp) Autors runā par sarežģītiem jautājumiem – arī par ticību, reliģiju un labā un ļaunā mijiedarbību, tomēr necenšas iegalvot vienu vienīgu taisnību, bet par atvērtību dažādiem eksistences skaidrojumiem.

Daudzi pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir veikuši būtiskas izvēles un mainījuši savas dzīves fokusu. Ikdienu bieži pārņem nenozīmīgas lietas un reizes, kurās aizmirstam paši sevi un to, kas svarīgs mums. "Skumjas par to, ko neizdarījām, visbiežāk parādās pie nāves gultas. Cilvēki vēlas kaut mazāk laika būtu pavadījuši birojā un vairāk – kopā ar ģimeni, kaut vairāk būtu uzticējušies sev un pametuši nepatīkamu darbu vai kaut viņiem būtu pieticis drosmes pārtraukt destruktīvas attiecības." (89. lpp) Autors nekautrējas atzīt, ka viņam patīk "piedzīvojumi un ballītes, paša joki un mīkstie sieri, un krustvārdu mīklas, un ugunskuri, un dzejoļi, un asprātības zem jostasvietas, un vieglās cigaretes, un upmalas kļavu lapu saldā smarža rudenī." (12. lpp) Vai mēdz sev atgādināt, kas Tev visvairāk patīk šajā dzīvē?

No šīs grāmatas nevar gaidīt saldsērīgu noskaņu un nožēlu, bet gan pateicību par to, ko ļauts piedzīvot. Tajā īpaši uzsvērts, ka tas ir brīnums — vispār bijusi tāda neticama iespēja piedzimt un eksistēt.

Lai arī paskarbi tas nebūtu, nevarēju nepasmaidīt par autora ironisko brīdinājumu, esot tuvu nāvei: "Nesāc biezas grāmatas!" Šī arī nav tā biezākā grāmata, tomēr bagāta ar vērtīgām atziņām.

Svarīgi gan nav tas, cik daudz laika mums ir, bet kā to spējam pavadīt un apdzīvot. "Ja manas dzīves grāmata ir īsāka nekā daudziem mūsdienu cilvēkiem, tas nenozīmē, ka tā ir mazāk laba lasāmviela." (25. lpp) Autora vēstījumā var sajust šo neremdināmo dzīvotprieku. S. Boass atgādina, ka, ja katru dienu pierakstām lietas, par kurām esam pateicīgi, tas palīdz apjaust, cik labi dzīvojam. Atzīstu, ka šī metode patiešām strādā, ja dienā vairs nespēju atrast trīs labas lietas, kas notikušas, saprotu, ka kaut kas nav kārtībā, un tas ir signāls, ka ir jāpievērš uzmanība un jāsaslēdzas apzinātībai un jārod saikne ar savu dzīvi.

Mēs dzīvojam ļoti satraucošā laikmetā, bet S. Boass lūdz savus lasītājus mazliet nomierināties. Ļauno mēs atcelt nevaram, bet varam sevī saglabāt labestību un mīlestību, tas ir tas, par ko varam būt atbildīgi.

Šoreiz stāsts nav tikai par cilvēku, kurš atvadās no dzīves. "Jebkas, uz ko var atbildēt ar vienkāršu "Paldies" vai sirsniņu, pauž visu mīlestību un atbalstu, neradot apgrūtinošo pienākumu atbildēt." (103. lpp) S. Boass ir tik tālredzīgs, lai sagatavotu arī tuviniekus šim dramatiskajam brīdim – komunikācija starp abām pusēm var būt sarežģīta, jo ne vienmēr ir skaidrs, kā reaģēt uz nāves tuvošanos. Autors atzīst, ka melnais humors ir mirēju, nevis mierinātāju privilēģija, grāmatā viņš asprātīgi aplūko nāves tuvumu arī no traģikomiskās un ironiskās puses.

Lai īstenotu savus sapņus, protams, ir mazliet jāpiedomā, kā to izdarīt, tomēr… "pilnīgi stulbi iedomāties, ka ir vērts darīt tikai to, ko var paveikt izcili. Esiet tizls futbolists, spēlējiet mutes ermoņikas un saceriet sūdīgus dzejoļus ģimenes vajadzībām!" (90. lpp) Kas zina, varbūt šis būs labs uzmundrinājums, turpināt iesāktos rakstu darbus vai jebko citu, kas dzīvē iepauzēts, lai beigtu baidīties par to, kā tas izskatīsies no malas, vai kādam citam tas patiks vai nepatiks.

Cilvēks, kas patiešām ir tuvu nāvei, spēj izvērtēt to, kas ar viņu jau ir noticis. Lakonisks, vieds un filozofisks vēstījums par dzīvi, esamību un nāvi.

Noderīgi: A Beginner's Guide to Dying by Simon Boas Saimons Boass. Miršanas ceļvedis iesācējam: mēs esam laimējuši dzīves loterijā, ja vispār eksistējam. Tulkojums: Ieva Lejasmeijere; redaktore Aija Grīnfelde; vāka dizaina autore Ilze Isaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 128 lpp. ISBN 9789934332777

Raiva Turka ir grāmatu blogere.