Zenta Mauriņa. Tālā gaita

Ilgus gadus strādājot bibliotēkā, dažreiz jābrīnās, kāpēc es šo vai citu grāmatu neievēroju un neizlasīju jau agrāk?

Līdzīgi varu teikt par Zentas Mauriņas grāmatu "Tālā gaita", kura pirmoreiz manās rokās nonāca 1997. gadā, kad apgāds "Daugava" to izdeva kā Z. Mauriņas kopoto rakstu 1. sējumu. Tad es to ievietoju latviešu literatūras plauktā, līdz brīdim, kad kāda ģimnāziste lūdza mani palīdzēt uzrakstīt domrakstu par Zentu Mauriņu un viņas darbiem. Tikai šis nejaušais gadījums man atklāja Zentu Mauriņu, par kuru gandrīz neko nebiju dzirdējusi padomju laikā, bet kuras darbi bija kļuvuši populāri aiz dzelzs priekškara un tulkoti daudzās valodās.

"Tālā gaita" sākotnēji tika sarakstīta vācu valodā, Z. Mauriņai dzīvojot trimdā Upsalā. Tā ieguva plašu popularitāti vāciski lasošo vidū, 1954. gadā grāmata tika izdota zviedru valodā.1955. gadā pašas autores tulkojumā to izdeva latviski apgāds "Astra", Toronto, Kanādā.

Šogad šo Z. Mauriņas autobiogrāfisko darbu ir izdevis apgāds "Jumava". Tas pamudināja mani vēlreiz pārlasīt grāmatu, kura, pirmoreiz lasot, bija atstājusi spēcīgu iespaidu.

Ir 1902. gada karsta vasaras diena. Līdz tam kustīgā, zinātkārā, piecgadīgā Zenta (ģimenē saukta par Amatu) atgūstoties no smagas slimības (toreiz tik izplatītā poliomielīta) saprot, ka vairs nespēj staigāt. Bērns raud un milzīgs protests pret notikušo pilda sirdi. Pa gaisu lido viss, ko mazā Amata ar savām rokām spēj aizsniegt. Viņa nespēj un negrib pieņemt notikušo. Rīgā un Vācijā veiktās, sarežģītās operācijas nespēj uzlabot meitenes veselību.

Iet laiks, un meitene pierod pie tā, ka nežēlīgā slimība viņu nolikusi ratiņkrēslā, pierod, bet nekad īsti ar to nespēj samierināties. Amata aug izglītotā, pārtikušā ģimenē, dzīvo Grobiņas doktorātā. Tēvs ir apriņķa ārsts, māte ļoti muzikāla mājsaimniece ar vācisku izcelsmi. Māte ar bērniem runā vāciski, tēvs latviski, bērni brīvi runā abās valodās.

Amatai ir īpaši tuvas attiecības ar tēvu, kurš kā ārsts un mīlošs tēvs izprot meitas ciešanas un ar gudru, tālredzīgu domāšanu dara visu, lai slimā meita izaugtu izglītota, dzīves gudra, materiāli nodrošināta un iespējami laimīga.

Zentas Mauriņas bērnība paiet laikā, kad Latvija ir Krievijas guberņa, kad Latvijai pāri veļas 1905. gada revolūcija un 1906. gada soda ekspedīcijas. Pamatizglītību viņa iegūst, dzīvojot mājās. Tiek algoti vairāki privātskolotāji, bet tikai viena skolotāja, grāmatā saukta par Martu Jūru, iegūst savas skolnieces uzticību un būtiski ietekmē viņas tālākos dzīves uzskatus. Marta ar savu skolnieci runā par latviešu pašapziņas celšanu, par vajadzību pēc savas, neatkarīgas valsts. Dienā stingrā skolotāja, vakarus vada brīvās, garās sarunās ar savu skolnieci. "Katru vakaru viņa man stāstīja mūsu tautas melanholisko vēsturi. Pirmo reizi es apjautu, ka neesmu kāda vienība sevī, bet mazas, beztiesīgas, cietējas tautas neatraisāma daļa. Kā Laokons cīnījās pret šausmīgām hidrām, tā mūsu tauta pret žņaudzējiem rietumos un austrumos."

Ģimenes draugs, Liepājas orķestra diriģents, Hanss Holcapfels ir Amatas mūzikas skolotājs, tēvs brīvos brīžus bieži pavada ar viņu sarunājoties, mācot mīlēt ziedus, dabu, stāstot, ka cilvēks ir dabas daļa, mācot augu un dzīvnieku nosaukumus latīniski.

Meitene mājas apstākļos ir saņēmusi izcilu izglītību, tomēr viņa alkst mācīties tālāk. Vecāki nodrošina viņai krievu valodas apguvi, lai viņa var nokārtot iestājeksāmenus Liepājas meiteņu ģimnāzijā. Pirmais mēģinājums iestāties beidzas nesekmīgi, bet ne jau zināšanu dēļ. Skolas direktore neredz iespēju, ka skolā varētu mācīties meitene, kura pārvietojas ratiņkrēslā.

Tas skumdina vecākus, dzen bezcerībā un depresijā Amatu. Tomēr, pateicoties savdabīgam atgadījumam un tam, ka tēvs ir ārsts, Amata tiek uzņemta ģimnāzijā, kuru, sākoties Pirmajam pasaules karam, beidz ar izcilību.

Grāmata nav viena cilvēka autobiogrāfija. To lasot, atklājas tā laika vēsturiskie notikumi, cilvēku paražas, dzīvesveids.

Mani īpaši uzrunāja nodaļa "Čigāni", tas ir interesantākais, ko es par šo, brīvību mīlošo tautu esmu lasījusi.

Lasot grāmatu, paralēli, rodas daudz pārdomu.

Sekojot Mazās Zentas liktenim un garīgajai izaugsmei grāmatā "Tālā gaita", zinot Zentas Mauriņas tālāko dzīves ceļu, to, ka viņa studē un kļūst par pirmo sievieti – filozofijas doktori Latvijā, redzama cilvēka garīgā spēka nozīme savu mērķu sasniegšanā. Ir jādomā par to, vai arī šodien mēs pamanām un atbalstām līdzīgus censoņus, vai mēs novērtējam savas, brīvās valsts esamību, par kuru Zentas Mauriņas bērnībā un jaunībā varēja tikai sapņot.

Manuprāt, Zentas Mauriņas nozīme mūsu literatūrā un kultūrā ir tā vērta, lai atvērtu un iepazītu viņas autobiogrāfiskās triloģijas pirmo grāmatu "Tālā gaita" un, ja ir "iekritusi" sirdī mazās Zentas personības izaugsme, bibliotēkās atradīsiet triloģijas otro un trešo grāmatu – "Iedrīkstēties ir skaisti" un "Dzelzs aizbīdņi lūst". Noderīgi: Filozofe Zenta Mauriņa

Zenta Mauriņa. Tālā gaita. Atbildīgā redaktore Liene Zundure. Rīga: Jumava, 2025. 263 lpp. ISBN 9789934207242

Sandra Kazimiraite-Eglīte ir Dobeles novada Centrālās bibliotēkas novadpētniecības speciāliste.