Nino Haratišvili. Astotā dzīve

Grāmata "Astotā dzīve (Brilkai)" vēsta par Gruzijas vēsturi, sākot ar 1900. gadu, un aptver sešas paaudzes. Grāmatas autore ir Vācijā dzīvojošā, vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili (dzimusi 1983. gadā Tbilisi), godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Rakstnieces apjomīgais dzimtas eposs "Astotā dzīve", ko viņa publicēja 31 gada vecumā, ir pārtulkots daudzās valodās un kļuvis par starptautiski atzītu darbu. Par savu daiļradi viņa ir saņēmusi vairākas nozīmīgas balvas, to vidū Vācijas Tautsaimniecības literāro balvu, Šillera piemiņas balvu, Gruzijas SABA balvu un citas atzinības. No vācu valodas grāmatu ir tulkojusi Silvija Brice.

Augusts "Literatūras ceļvedī" tika nodēvēts par "mutuļa" mēnesi. Mēnesi sāku ar grāmatu "Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs", kuru augusta sākumā izcēlām "Literatūras ceļveža" digitālajā rakstāmgalda sadaļā. Ar Lidijas Lasmanes grāmatu apskatu varat iepazīties šeit. Augustu iesāku ar šo iedvesmojošo, spēcīgo un dzīvotgribas pilno grāmatu. Un augustu noslēdzu ar grāmatu "Astotā dzīve", ko biju paredzējusi kā mēneša centrālo "mutuļa" grāmatu. Un šajās abās grāmatās atradu zināmas līdzības. "Astotajā dzīvē" ir aina, kur viena no varonēm, uzzinājusi par Staļina nāvi, iziet uz ielas un dzied neapvaldāmā priekā. Gluži kā Lidijas Lasmanes grāmatā, kur aprakstīts kā viņa no priekiem lēkāja pa gultām uzzinot par šo vēstures pagriezienu. Šīs divas ainas ļoti sasaucās un papildināja viena otru. Pat, ja šīs abas sievietes šķir tūkstošiem kilometru, un viena iemiesoja savas atmiņas, bet otra bija sieviete no daiļliteratūras. Tās abas runā par sieviešu pieredzi pasaules traģēdijā. Un grāmata "Astotā dzīve" ir austa ar daudzu, spēcīgu sieviešu tēliem.

Valoda šajā stāstā ir apbrīnojama. Tik daudz "gaisa" vēsturiskā tekstā sen nebiju sastapusi. Teikumu un vārdu ir ļoti daudz, grāmatā ir 860 lappuses, tomēr lasīšana ir raita un plūstoša.

Teksts ir nenogurdinošs un nav samocīts. Kā arī darbā ir atrodami daudzi teikumi vai salīdzinājumi, kas liek apstāties un pārlasīt tos atkal un atkal, jo ir iztulkots kāds dzīves aspekts, kas neļauj lasīt tālāk to neapdomājot. Grāmata ir bīstama ar savu ievelkošo dabu, jo tiek lasīta līdz diviem naktī un nav pārceļama "uz vēlāku".

Noteikti jāpiemin, ka arī mūzikai bija ārkārtīgi liela nozīme šajā grāmatā. Nedaudz tai sekoju, un ik pa laikam lasot atskaņoju pieminēto mūziku fonā. Piemēram, kad stāstā telpā ienāca viens no briesmīgākajiem tēliem, saukts par Mazo Lielo Vīru, un viņam pajautāja, kādu mūziku viņš vēlas dzirdēt, tika nosaukta Rahmaņinova prelūdija. Turpmākie teikumi un noskaņa ieguva pilnīgu citu dimensiju. Turpinājumā brīnišķīgs atklājums bija Billie Holiday mūzika. Tā bija burvīga dāvana, ko man šī grāmata uzdāvināja. Šī mūzika mani pavadīja cauri daudzām grāmatas nodaļām. Šī mūzika ļāva izlasīt visu, kas bija lasāms.

Mūzika skanēja līdzi šim darbam. Tāpat arī plakātu un propagandas saukļi, dziesmu teksti. Daudzas šīs detaļas deva kontekstu par pasaules kopējo vai izolēto plūdumu.

Šajā darba dzīve turpinās, dzīve turpinās, dzīve turpinās (tiem, kuriem "paveicas" un izdodas palikt dzīviem). Tomēr grāmata uzdod jautājumu, kas notiek ar tiem, kuriem "paveicas"? Ko dara cilvēka psihe pēc tam, kad tai jāpārmanto vai jāsadzīvo ar nepārdzīvojamo? Šī grāmata izaicina Nīčes teicienu "viss, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku". Šī grāmata paplašina šādu nepilnīgu priekšstatu par cilvēka nepārtraukto attīstību.

Kā saka Niza, no kuras skatupunkta grāmata ir rakstīta: "Es biju gribējusi dzīvot dzīvi. Savu dzīvi. Biju gribējusi, lai man ir pagātne, lietojama pagātne, kas – kā, piemēram, manu Berlīnes draugu pagātne – dod vielu mazliet sentimentālām vakarēšanas anekdotēm vai vismaz dažiem psihoterapijas seansiem, kas orientēti uz risinājumu. Jā, tādu dzīvi man būtu vajadzējis dzīvot." (809. lpp)

Jāsaka, ka "Astotā dzīve" ir grāmata, kas "neglauda pa spalvai". Drīzāk, lasot šo grāmatu, ir sajūta, ka esi noglaudījis slapju suni, un uz rokas palikusi tā slapjā suņa smarža vai pat smaka. Grāmata, manuprāt, atgādina, ka nevajag vainot suni par to, ka viņš smird, kad to ir izmērcējis negaiss. Un arī nebrīnīties, ja viņš uzbrūk, jo tas ir pārbijies, izsalcis un pārguris. Tāds ir šīs grāmatas godīgums.

Un tomēr. Šī grāmata ir par to, ka dzīve turpinās. Šīs grāmatas beigās bija ārkārtīgi daudz man ticamu cerību. Kas nebūtu iespējamas, ja šādi stāstu netiktu izstāstīti.

"Varbūt tieši tajā dienā es arī atskārtu, ka manā īsajā, banālajā dzīvesstāstā jau ir ierakstīti daudzi citi stāsti, kas ieņem savu vietu līdzās manām domām un atmiņām, kuras es krāju un ar kurām augu. Un ka stāsti, ko man tik ļoti patīk izvilināt no Stasijas, nav pasakas, kuras aizved mani uz citiem laikiem, bet gan veido reālo pamatu, uz kura es dzīvoju. Kamēr es , aizturējusi elpu, aiz koncentrēšanās sažņaugusi dūres, tupēju pie Kostjas kabineta durvīm, man kļuva skaidrs, ka vairāk par visu citu dzīvē es gribu darīt tieši to, ko patlaban dara šī neredzīgā un tomēr tik tālredzīgā sieviete: savest kopā to, kas iziris pa daļām." (652. lpp)

Un noteikti paldies ir jāpasaka cilvēkiem, kas iesaka izcilas grāmatas. Paldies Ričardam no Valmieras bibliotēkas - pirms brauciena uz Gruziju viņš pieminēja šo grāmatu kā lasīšanas vērtu. Un viņam bija taisnība. Noderīgi: Nino Haratišvili "Astotā dzīve" aptver sešas paaudzes un Gruzijas vēsturi

Nino Haratišvili. Astotā dzīve (Brilkai). No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Maketētāja Dace Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. ISBN 9789934326158

Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.