Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni ievelk lasītāju jau no pirmajiem teikumiem. Arī jaunākais, trešais latviešu valodā tulkotais viņas romāns “Bērni ir karaļi” sagādā patiesu baudījumu un ne vienu vien pārdomu mirkli laikmetā, kad puse dzīves aizrit internetā, turklāt ievietots tur tiek šķietami itin viss. Autore paliek uzticīgam savam stilam – runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un vecāku nereti piekoptā bērnu eksponēšana tajos – bez ierobežojumiem un bremzēm. Pagalmā spēlējot paslēpes, pazūd maza meitene, sociālo tīklu zvaigzne. Centrālie grāmatas tēli, kuru domas lasītājs iepazīst, ir pazudušās meitenītes mamma un policiste, izmeklēšanas dokumentētāja. Tiesa, mamma Melānija iepazīstama tikai šķietami, jo patiesībā viņa visu laiku ir aiz soctīklu filtriņiem un ar mediju plānu galvā. Sociālos tīklus nelietojošā policiste tikmēr iepazīstama daudz labāk. Pirmā sieviete atradusi veidu, kā izlauzties no ikdienas grūtsirdības, un īsteno savus dzīves sapņus caur saviem bērniem. Savukārt otrā izvēlējusies iet savas pārliecības ceļu un dod priekšroku savas ģimenes locekļiem negaidītai karjerai, turklāt savus bērnus izvēlas neradīt vispār. Vienā literārā darbā satiekas daudz atšķirīgu slāņu pārstāvju, taču de Vigānai labi izdodas šos slāņus savietot vienotā stāstījumā, “nepazaudējoties” pa ceļam. Autore skārusi arī pirmo realitātes šovu parādīšanās tematiku, sociālo tīklu karjeras veidošanos un bērnu ekspluatāciju tajos. Stāstā viņa iepin 2016. gadā Francijā pieņemto bērnu privātuma aizsardzības likumu, kurā cita starpā noteikts, ka bērns pēc pilngadības sasniegšanas varēs saņemt morālo kompensāciju no saviem vecākiem, ja vecāki savulaik viņa fotogrāfijas izvietojuši internetā. De Vigānas versijā gan šis likums pieņemts 2020. gadā, izspēlējot arī nākotnes scenāriju ar šī likuma reālu izmantošanu. Autore gan nav pārāk “ieķērusies” šajā stāsta virzienā un atstājusi to īsu un konspektīvu, pie viena iepazīstinot ar grāmatas galveno tēlu nākotni, tā sniedzot lasītājam zināmu noslēguma sajūtu. Ieskatoties nākotnē, de Vigāna prāto arī par jaunām profesijām, piemēram, psihoterapeitu, kurš specializējas sociālo tīklu radīto neirožu ārstēšanā. Izlasot abus iepriekšējos latviešu valodā tulkotos de Vigānas darbus (“Lojalitātes” un “No un es”), pārņēma grūti raksturojama nepabeigtības sajūta. Aizverot šo grāmatu vākus, lasītājam palika daudz neatbildētu jautājumu. Savukārt “Bērni ir karaļi” nu reiz ir tā pabeigts, ka skaidrs ir viss – autore pat īsi, bet gana aptveroši paspēlējusies ar potenciālām nākotnes izredzēm sociālo tīklu dzīves jomā. Raugoties ikdienišķajos sociālajos tīklos, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šī grāmata ir tik populāra Francijā un citviet, kur jau iztulkota. Tai ir visas iespējas būt populārai arī Latvijas lasītāju vidū, jo arī pie mums sociālo tīklu un TV ekrānu slavenību dzīves atspoguļojuma jomā ir par ko padomāt. Bērni ir visur, tāpat kā sociālo tīklu invāzija. Noderīgi: lililasa.wordpress.com De Vigāna, Delfīne. Bērni ir karaļi. No franču valodas tulkojusi Inta Šmite. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 336 lpp. ISBN 9781234567897. Līva Alksne ir literatūras blogere.

Lasot šo jauniešiem adresēto grāmatu, atmiņā atausa mani vidusskolas laiki, un tas tikai apstiprina jau zināmo, ka vidusskolas posms jau pēc būtības ir nozīmīgs milzīgu izaicinājumu periods gan pašam jaunietim – sevis meklējumi, tikšanās ar draugiem, negribīgi lēmumi, stāstu piepušķošana, vēlme iederēties kādā no bariņiem, neticība jaunām draudzībām, jo īpaši ar pretējo dzimumu –, gan arī jaunietim tuvajiem cilvēkiem. Šajā vecumposmā bērni ir jau teju pieauguši, tomēr vēl pilnībā neprot veidot savu dzīvi. Arī es vidusskolas laikā jutos nedaudz kā apmaldījusies, un tādi ir arī grāmatas “Melndzelmji” varoņi. Lai gan viņi ir it kā pilnīgi normāli klasesbiedri, kuri ieplānojuši vien ballīti nedaudz riskantā un neprognozējamā vietā, diemžēl – viss beidzas ar ļoti nelāgu negadījumu. Stāsta galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Ana, kura kopā ar mammu un patēvu ir pārcēlusies atpakaļ uz vietu, kur dzīvoja jau bērnībā. Toreiz viņu sauca Anika. Vecāku šķiršanās, pārcelšanās uz citurieni un ilgas pēc mammas klātbūtnes un mīlestības meiteni tik ļoti iespaidoja, ka vēlāk Anika atgriezās dzimtajā pilsētā ar jaunu identitāti un ar cerību, ka neviens viņu neatpazīs, jo izmaiņas bija notikušas ne tikai izskatā, bet arī raksturā un uzvedībā. Bet vai savu agrāko “es” ir tik viegli mainīt? Sižeta līnijas brīžiem ir pretrunīgas, taču stāstā tās ļoti plūstoši savijas. Ballītē piedzīvotais un tā sekas ir visa stāsta caurviju tēma. Tomēr ar šiem notikumiem galvenie sižeta notikumi nav izstāstīti, apjomā nelielajā grāmatā ietverta arī jaunu attiecību veidošanas tematika. Ana iepazīstas ar kādu puisi, kurš meitenei liek justies labi, turklāt ļauj nojaust viņa neviltoto interesi. Galvenās varones emocijas grāmatā viņu ir teju vai atkailinājušas, tās ir patiesas, un meitene no tām nebaidās. Brīžiem tās līdzinās vēlmei tikt saprastai un novērtētai. Noslēpumainību grāmatā rada ūdens tēls – upe un plūdi, kuri caurvij visu stāstu. Ūdens darbībā iesaistās negaidot un paspilgtina autores vēstījumu. Iesakot arī citiem jauno grāmatu, nozīmīgi šķiet piebilst, ka grāmatas galvenā varone vairākkārt apmeklē gan publisko, gan skolas bibliotēku – tur meitene jūtas droši. Manuprāt, lietuviešu autores stāsts par jauniešiem uzrakstīts meistarīgi, un to var izlasīt vienā “elpas vilcienā”. Mākslinieces Ellas Mežules grāmatai veidotās ilustrācijas ir ļoti trāpīgas un lieliski atspoguļo notikumu būtību. Grāmatas noformējums ir izcils savā vienkāršībā, un paredzams, ka būs saistošs arī jauniešu auditorijai. Izdevuma vizuālajā ietērpā izmantotās krāsas ir melnā un oranžā, kas lieliski atspoguļo grāmatas saturu – lai gan stāsts savā būtībā uzskatāms par drūmu, tomēr oranžie akcenti ievieš nelielu cerības staru, ka patiesībā viss nav tik melns, kā tas tiek pozicionēts. Grāmatas sižeta līnijas nedaudz sasaucas ar igauņu autores Rēli Reinusas grāmatu “Mortens, Emīlija un zudušās pasaules”. Noteikti iesaku izlasīt abas grāmatas, kas ļaus labāk izprast mūsdienu jauniešus, viņu pasaules redzējumu un to, cik ļoti viņi ilgojas pēc tā, lai tiktu saprasti. Noderīgi: janisroze.lv Zarambaite, Igne. Melndzelmji. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 144 lpp. ISBN 9789984239316. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Apgādā "Zvaigzne ABC" 2022. gada nogalē klajā laistais izdevums "Attīstības psiholoģija" traktējams kā izcils notikums Latvijas psiholoģijas zinātnes teorijā. Monogrāfija, ko veidojušas divas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores Sandra Sebre un Anika Miltuze, ir fundamentāls pētījums, kuram starp latviešu valodā līdz šim izdotajām grāmatām par attīstības psiholoģiju nedz saturiskā dziļuma, nedz fiziskā aptvēruma ziņā nav analoga. Grāmatas lielākā pamatvērtība ir pašu autoru veikto pētījumu un mūsdienu zinātnieku empīrisko pētījumu, kā arī psiholoģijas klasiķu atziņu meistarīgs un organisks savijums. Attīstības psiholoģija kā psiholoģijas zinātnes nozare pievēršas cilvēka attīstības posmiem jeb vecumposmiem mūža garumā, ņemot par pamatu izmaiņas fiziskās, kognitīvās un sociāli emocionālās jomās. Monogrāfija sastāv no 15 savstarpēji saistītām nodaļām, no kurām pirmās trīs veltītas attīstības psiholoģijas vispārējam apskatam, tās pamatstruktūras un pamatprincipu analīzei un indivīda vecumposmu raksturojumam, aplūkojot arī bioloģisko, sociālo un psiholoģisko faktoru ietekmi un mijiedarbību. Lai parādītu zinātnes dinamiskumu, autores veikušas padziļinātu klasisko psihodinamisko teoriju analīzi, izvērtējot Zigmunda Freida un Ērika Ēriksona psihoseksuālās attīstības teorijas, Žana Piažē un Ļeva Vigotska bērnu kognitīvās attīstības teorijas, kurās pirmais klasiķis uzsver fiziskās, turpretī otrais – sociālās vides ietekmi. Nozīmīga loma veltīta arī attīstības psiholoģijas pētniecības metodēm un stratēģijām. Turpmākajās nodaļās autores secīgi pievēršas visiem cilvēka dzīves attīstības posmiem – sākot no prenatālās stadijas līdz pat mūža noslēgumam. Katram vecumposmam tiek uzsvērts tam raksturīgo tēmu un problēmu spektrs. Daudziem interesentiem attīstības psiholoģija pirmām kārtām asociējas ar bērnu un pusaudžu attīstību, arī šajā monogrāfijā attiecīgajiem dzīves posmiem atvēlēta būtiska loma. Autoru pētījumu fokusā: grūtniecības un dzemdību norišu īpatnības, zīdaiņu un mazbērnu fiziskā un kognitīvā attīstība, valodas un komunikācijas dinamika, emociju rašanās un temperamenta izpausmes, bērna fiziskās un radošās spējas skolā, vecāku–bērnu un bērnu–vienaudžu savstarpējās attiecības; pusaudžu agresivitāti un bulingu ietekmējošie faktori; jauniešu identitātes problēmas – tie ir tikai daži plaši izvērstā tēmu spektra piemēri. Analizējot pieaugušo vecumposmu, galvenie aspekti ir: reproduktīvā veselība, intelekts, partnerattiecību un ģimenes veidošana, emocijas un pašvērtējums, pusmūža krīze. Autores sagatavojušas plašu izvērtējumu senioru fiziskās un kognitīvās attīstības iezīmēm, emociju regulēšanai un veselības faktoru veicināšanai, dzīvildzes pagarināšanai, garīgo spēju saglabāšanai un harmoniskai novecošanai. Kā nozīmīgs vēstījums skan grāmatā citētie Imanta Ziedoņa vārdi: “Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Dzīve ir it kā divu cilvēku pretgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību.” Izsekojot visu vecumposmu raksturīgajām krāsainajām un daudzveidīgajām īpatnībām, autores vienlaikus uzsver, ka jebkurš indivīds ir unikāls un neatkārtojams. Katras nodaļas zinātniski teorētiskās atziņas bagātina plašs aktuālu piemēru, ieteikumu un vingrinājumu klāsts, kā arī rosinātie jautājumi pārdomām vai diskusijai. Grāmata nenoliedzami būs vērtīgs ieguvums praktizējošiem psihologiem, pētniekiem, studentiem, pedagogiem un arī plašam lasītāju lokam, kurus interesē padziļināta bērnu attīstības un visu cilvēka dzīves ciklu kopuma izpēte. No bibliogrāfiskā viedokļa uzteicams detalizētais izmantoto resursu saraksts, glosārijs un personu alfabētiskais rādītājs. Noderīgi: eglobuss.lv Attīstības psiholoģija: cilvēka attīstība visas dzīves garumā. Sandra Sebre, Anika Miltuze; Aigara Truhina zīmējumi, grāmatas un vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 639 lpp. ISBN 9789934311048. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Rudens izglītības iestādēs bieži vien iesākas ar dažādām domstarpībām, strīdiem, kašķiem, neizpratni, jo vasaras periodā skolēni ir baudījuši dabu un piedzīvojuši laiku kopā ar draugiem, taču septembrī, atgriežoties skolas solā, atkal satiekam tos, ar kuriem mums nav tik labas attiecības vai, tieši pretēji, kuri nevēlas ar mums draudzīgas attiecības, tomēr laiks skolā jāpavada kopā. Mobinga tēma ar katru gadu kļūst arvien aktuālāka un biežāk par to tiek runāts arī sabiedrībā. Mūsu valstī tiek īstenotas dažādas kampaņas*, kuras izglīto par mobingu, taču – vai par šo tēmu tiek runāts ar skolēniem? Vai skolēni vispār izprot jēdzienu – mobings? Tiesa, mobings ir bijis klātesošs vienmēr, un labi, ka šobrīd to mākam definēt ne tikai kā terminu, bet izprotam šīs nepatīkamās parādības būtību un sekas. Grāmata “Kaušļa sirds” sākas ar kādu vardarbīgu ainu, kurā Kajs dara pāri pirmās klases skolniecei Paulīnei. Kajs ir zēns, kurš ne pirmoreiz dara pāri citiem, slikti mācās. Izrādās, ka, dodoties mājās, zēns sagaida mammas signālu, ka drīkst ierasties, un savā istabā iekāpj pa mājas sienai pieslietām trepēm. Pa galvenajām durvīm Kajs pārnākt mājās nedrīkst. Kāpēc? Atklājas, ka iemesls ir pavisam nejauks – viņa tēvs ir vardarbīgs. Stāsta sākumā šim faktam tiek pievērsta maza uzmanība, taču vēlāk uzzinām, ka Kaja attiecības ar tēvu ir ļoti būtisks vadmotīvs, kurš caurvij visu stāstu. Nav brīnums, ka Kajs neprot tikt galā ar emocijām un tās projicē uz apkārtējiem un mazāk aizsargātajiem. Līdz brīdim, kad skolotāja ir tuvu izmisumam un viņai prātā ienāk doma likt pieskatīt Kajam klases jaunpienācēju Grētu. Grēta nav parasta meitene – viņai patīk dejot, meklēt skaistākās puķes, it visā viņa saskata ko pozitīvu. Pavadīt laiku ar Grētu Kajam ir milzīgs izaicinājums, taču, jo vairāk laika viņš ar meiteni pavada, jo vairāk saprot, ka dzīve patiesībā var būt arī gluži citāda – skaista, un Kajā mītošais niknums pret pasauli pamazām sarūk – zēns iemācās priecāties par apkārtējo pasauli un mazajām ikdienas lietām kopā ar Grētu. Lai arī grāmatas sākumā izskan gana daudz vardarbības un niknuma, stāsta otra puse jau ir ar mazu saules stariņu. Šajā stāstā mobinga izpausmes saskatāmas ļoti viegli, un tikpat viegli ir izprotams Kaja sliktā rakstura un dusmu cēlonis. Grāmatā esošās ilustrācijas, kurās dominē melnā un sarkanā krāsa, stāstu tikai paspilgtina. Krāsu izvēle tiešā veidā parāda, cik ļoti sāpīgs dažkārt var būt pateiktais vārds, taču netiešā veidā ļauj lasītājam no sirds iejusties gan Kaja, gan Grētas lomā, just viņiem līdzi un censties izprast viņu rīcību. * Ar mobingu un vardarbību jauniešu vidē saistīti resursi: Sociālais projekts “ #Neklusē ” Kampaņa “ Apturēsim mobingu skolās! ” Kampaņa “ Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi! ” Kampaņa “ Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta ” Pusaudžu motivācijas programma ( MOT ) Pētījumi un statistika par bērnu drošību un vardarbību Noderīgi: sandrakoka.com Nimfiusa, Juta. Kaušļa sirds. No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga. Māksliniece Dārta Stafecka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 128 lpp. ISBN 9789984239668. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Ir viens konkrēts prieka paveids – kad grāmatnīcas plauktā ieraugi labas ārvalstu grāmatas tulkojumu latviski. Pat ja svešvaloda, iespējams, problēmas nesagādā, nekas nevar aizstāt stāsta izdzīvošanu dzimtajā mēlē. Šoreiz tādu prieku man sagādāja “Džūlija un haizivs” – grāmata jauniešiem, kuras autore ir Kirana Milvuda Hārgreiva un sapņaino ilustrāciju autors – viņas vīrs, mākslinieks Toms de Frestons. Oriģinālā grāmata iznāca pirms pāris gadiem, bet nupat arī latviski – Renātes Punkas tulkojumā. Man kā jūras apmātajai šis ir ļoti mīļš stāsts. Gaidīju to jau kopš 2020. gada, kad man palaimējās britu pāri intervēt ; abi toreiz atklāja: “Strādājam pie kopīgas grāmatas, par kuru vēl nedrīkstam stāstīt pārāk daudz, taču tajā figurēs bāka un Grenlandes haizivs.” Grāmatā ir satilpināti visi tie elementi, kas var kalpot par labu āķi, lai mani kā lasītāju nomakšķerētu: te ir ne vien bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas, un noslēpumainā Grenlandes haizivs, bet arī zinātkāri jaunieši, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka (aiz veļasmazgātavas, un ja apmeklējums kritīsies, tā tikšot slēgta), grāmatas un zvaigznes. Bet stāsts nav tikai romantiska virskārta. Tas ir dziļš, tumšs, bīstams un neparedzams kā jūra pati. To trāpīgi atveido mākslinieka ilustrācijas, kas brīžiem liek šķirt lapu pēc lapas, it kā ienirstot dzīlēs, kur gaismas vairs nav. Stāsts ir par meitenes Džūlijas mammu – zinātnieci, kura kā “Mobija Dika” kapteinis Ahabs ir gatava teju uz visu, lai dzītos uz priekšu un “balto vali” atrastu. Mamma neatlaidīgi meklē Grenlandes haizivi, kura ir “senāka par kokiem” un dzīvo tik lēnā laikā, ka pētniece cer minēt un risināt cilvēces novecošanas problēmas. Tomēr veselība nav vien pētījuma lauks. Arī mammas veselības problēmas saasinās, un grāmatas sižets izved Džūliju, viņas tēti un lasītāju cauri emocionālām bangām. Beigas ir labas, gribu iedrošināt. Neizskaistinātas, nepārspīlētas, sirsnīgas, īstas, bet labas. Jo garīga slimība tiek apzināta, risināta, par to tiek runāts, un bērnam vairs nav bail. Ne par velti darbība notiek bākā, kurā jāatgriež gaisma. Ne par velti grāmatas krāsas ir melnā un dzeltenā. Tumsa un gaisma – līdzās. Lasīju grāmatu gan kā bērnu mamma, gan kā bērns, kas mēs visi kaut kur iekšā joprojām esam. “Džūlija un haizivs” vēl ilgi neiziet no prāta. Domāju, ka arī tālab, ka tajā ir gudri ieausta daļa pasaules literatūras. Vai atsauces liktas apzināti, var tikai minēt. Lasot domāju par Muminu ģimeni, kura Tūves Jānsones grāmatā “Tētis un jūra” no mājīgās un drošās ielejas pārceļas uz bāku jūras vidū, jo Muminu tētim, mūsdienīgi runājot, ir pusmūža krīze un viss ierastais ir apnicis. Stāstā Mumins top par pusaudzi un meklē sevi, naktīs klīstot pa salu, bet mamma, palikusi bez mīļā dārza, mēģina rast citu radošu piepildījumu, vienā brīdī pat iemanoties pazust no ģimenes acīm aiz uzgleznotas ābeles un vērot, kā tie tēju uzvāra paši. Cita paralēle – mūsdienās ir virkne grāmatu jauniešiem (piemēram, Hannah Gold “The Lost Whale”, Chloe Daykin “Fish Boy” u.c.), kuru sižeta līnija ir sāpīgas vecāku problēmas, bet emocionālais atbalsts – daba jeb valdzinošās jūras radības, par kurām nereti zinām pat mazāk kā par kosmosu, bet kas kaut kā palīdz mums sadzīt. “Džūlija un haizivs” liek domāt un just. Un iekārtot blociņu vispārsteidzošākajiem jūras faktiem. Noderīgi: janisroze.lv / klasika.lsm.lv Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā māksliniekam Tomam de Frestonam"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify. Profesionālais stress un profesionālā izdegšana ir negācijas, ar kurām mūslaiku straujajā dzīves ritmā ir saskāries teju ikviens darbinieks vai vadītājs. Psiholoģijas zinātņu doktores Marijas Ābeltiņas grāmata ir jauns uz zinātniskiem pētījumiem balstīts izdevums par šo aktuālo tēmu un vienlaikus arī pirmais izdevums par profesionālo izdegšanu latviešu valodā. To var dēvēt par ceļvedi ikvienam, kurš savā dzīvē un darbā saskaras ar pastāvīgu laika trūkumu, paaugstinātu stresu, pārstrādāšanos, nogurumu, spēku izsīkumu vai nepietiekamu atpūtu, kas rezultātā nenovēršami var novest pie profesionālās izdegšanas. Grāmatā sniegta informācija par savas darbības izvērtēšanu, kas palīdz saprast, kādā izdegšanas procesa posmā, iespējams, esat, kā arī rast motivāciju strādāt produktīvi un radoši, vienlaicīgi saglabājot veselību un augstvērtīgu dzīves kvalitāti. Vēlme palīdzēt cilvēkiem – uzveikt vai nepieļaut profesionālo izdegšanu – ir noteicošais faktors, kas motivējis psiholoģi savus novērojumus, idejas un praktiskās zināšanas apkopot grāmatā. Veidojot izdevumu, autore balstās arī uz personīgajiem novērojumiem un pieredzi saistībā ar izdegšanu un “pašaizdedzināšanos” – minēto simptomu uzveikšana prasījusi daudz enerģijas un gribasspēka. Autore labprāt dalās vērtīgajā pieredzē, piedāvājot dažādus, reizēm visai atšķirīgus ieteikumus situāciju risinājumiem. Izdegšanu autore skaidro kā pakāpenisku procesu, kas mēdz notikt gandrīz nemanāmi – kad izvirzītās prasības vai darba slodze pārsniedz personīgos, fiziskos, psiholoģiskos un emocionālos resursus. No tā cieš gan pats indivīds, gan arī iestādes darba efektivitāte un produktivitāte. Lai iestāde vai organizācija funkcionētu ar iespējami labākiem rezultātiem, ļoti būtiska ir veselīga darba vide, kurā dominē pozitīvas attiecības, augstas morālās vērtības, iekšējā kultūra un pareiza laika organizēšana. Turpretī toksiska darba vide sasniegumus ievērojami pazemina. Nozīmīga vieta grāmatā atvēlēta darbinieku un vadītāju savstarpējo attiecību simbiozei. Gan vadītāju, gan neformālo līderu loma organizācijas kultūras un klimata veidošanā ir nepārvērtējama. Vadītāji, kuri rūpējas par darbinieku labbūtību un psihoemocionālo stāvokli, uzmana izdegšanas riskus, veicinot darbinieku prasmju attīstību un atzinīgi novērtējot panākumus, kas būtiski sekmē nodarbināto motivācijas palielināšanos un radošo pašatdevi. Profesionālā izdegšana ir zaudējumu ceļš, kas maksā dārgi kā darbiniekiem, tā darba devējiem, tāpēc svarīgi ir to nepieļaut. Grāmatā attēlotas dažādas izdegšanas “trajektorijas“ un piedāvāti atbilstoši risinājumi. Lielai daļai apakšnodaļu pievienoti nedaudz atraktīvi, praktiski vingrinājumi, kas attiecināmi gan uz vadītājiem, piemēram, “Izdegšanas luksofors”, “Viena uzslavas diena”, “Labbūtības vēstneši”, gan arī uz darbiniekiem – “Noguruma termometrs”, “Līdzjūtības pauze”, “Dienas izaicinājums” u.c. No profesionālās izdegšanas pilnībā nav pasargāts neviens, tāpēc izdevums sagatavots kā vērtīga rokasgrāmata un sniegs jaunas zināšanas visiem, kuri vēlas strādāt un dzīvot pilnvērtīgi. Privātās un profesionālās vides mijiedarbību un līdzsvarošanu autore aplūkojusi tikai nedaudz, taču šīs saspēles varētu būt nākamās grāmatas mērķis. Noderīgi: zvaigzne.lv / marija-abeltina.com Ābeltiņa, Marija. Profesionālā izdegšana: pamanīt un novērst izdegšanu, atgūt darba efektivitāti un dzīvesprieku. Redaktore Ilze Vācere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 258 lpp. ISBN 9789934316807. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Savā ziņā iegājies, ka ģimeniskums, mīļums, sirsnīgas savstarpējās sarunas jo īpaši piestāv gada nogalei. Un tad man ir jādomā – kādēļ gan tā? Vai ir maz iespējams kāds gadalaiks, mēnesis vai diena, kad sirsnība un mīlestība ir mazāk nozīmīgas? Un tomēr – ir prieks turēt rokās šo teju kabatas formāta grāmatiņu tieši šobrīd, turklāt, gribas to paturēt savā īpašumā. Čehu rakstniece Olga Černa prot lasītāju uzrunāt ar atbruņojošu vienkāršību, mīļumu, labestību, tajā pat laikā – pietiekami asprātīgi. Stāsts vienlaikus ir gan skumjš, gan arī apbrīnojami optimistisks, un ir no tām grāmatām, ko būtu ieteicams lasīt bērniem kopā ar vecākiem vai vecvecākiem. Trešklasnieces Klāras un viņas vectēva ģimenes stāstu rakstniece izvēlējusies veidot vēstuļu formā, kas ir veiksmīgs un pēdējā laikā bieži izmantots literārās atklāsmes paņēmiens, jo vēstules it kā “dzīvo savu dzīvi” bez liekiem komentāriem. Klāra ar savu vēl visai žiperīgo vectēvu Tomāšu dzīvo divatā, un viņi viens otram ir visa pasaule – autore izvēlas lasītājam nepaskaidrot, kādēļ tā noticis, bet dzīve ir dzīve, un šoreiz tas pat nešķiet tik svarīgi. Sižeta samezglojumu rada kāda cilvēciska negadījuma raisītas sekas, kas skursteņslauķi Tomāšu uz ilgāku laiku noliek slimības gultā. Bet ko tagad darīt ar mazo meiteni, kurš rūpēsies par viņu? Izrādās, ka veselu pusgadu to var itin labi darīt ar vēstuļu starpniecību, jo traumēta kāja taču netraucē rakstīt (stāsts, tātad, veidots vēl pirms mobilo ierīču ēras)! Vectēva rūpes un izdoma neatslābst ne brīdi, jo izrādās, ka viņam dzīves gaitā saglabājušies (nojaušams, dažāda attiecību statusa) kontakti ar vismaz 11! vēl visnotaļ ņiprām kundzītēm, kuras periodiski, gan ar atšķirīgu izpratni par rūpēm un atbildību, palīdz Klārai izdzīvot šo pusaugu meitenei tik sarežģīto dzīves posmu. Bet aizmirsīsim par vecmāmiņām – viņas ir tikai asprātīgs un labestīgs fons, kas ļauj izbaudīt aizkustinošo, vēstulēs izstāstīto stāstu par patiesu vectēva un mazmeitas savstarpēju mīlestību un pieķeršanos, ko piespiedu atšķirtība tikai stiprina, un kas, iespējams, arī vectēvam palīdz ātrāk tikt uz kājām, lai atgrieztos mājās un apskautu savu mīļo Klāruku! Rakstniece Olga Černa ir Čehijā populāra bērnu grāmatu autore. Viņas darbi vairākkārt novērtēti ar starptautiskām literatūras balvām. Rakstnieces veidoto stāstu brīnišķīgi papildina ilustratores Alžbetas Skālovas zīmējumi. Un, protams, arī Ingmāras Balodes kā allaž kvalitatīvais tulkojums. Čehu rakstniece Olga Černa savulaik kardināli mainījusi profesiju, jo sapratusi, ka rakstīšana ir viņas nepieciešamība. Prieks, ka noticis tieši tā. Noderīgi: diena.lv Černa, Olga. Klāruks un 11 vecmāmiņas. No čehu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Ilustrējusi Alžbeta Skālova. Rīga: liels un mazs, 2023. 128 lpp. ISBN 9789934633058. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Uzlūkojot grāmatu, mūsu acis sastopas ar Astridas Lindgrēnes vērīgo, nopietno un gudro acu skatienu. Tāda ir arī pati grāmata, par kuras moto izraudzīti vārdi: “Dievs, palīdzi mūsu nabaga planētai, ar vājprātu pārņemtai!” Kā vēsta jau virsraksts, grāmatā stāstīts par karu, un, iespējams, ka šī tēma daudziem šobrīd šķitīs pārāk nomācoša un smaga. Taču pēc grāmatas izlasīšanas virsroku ņems citas izjūtas – radīsies vēlme to vēlreiz pāršķirstīt un pārlasīt kara laikā tapušās piezīmes un tajās izteiktās atziņas. Lindgrēnes dienasgrāmata ir vienlaikus emocionāls un precīzs kara gadu notikumu atspoguļojums. Vēsturiskā notikumu secība attēlota tik labi, ka man šķiet – neviena mācību grāmata nav atklājusi šī kara gaitu pārskatāmāk. Turklāt tagad mums pieejams lielisks izdevums ar aktuālu saturu. Lai gan tēma ir dziļi traģiska, Lindgrēnes vēstījuma stils nav nomācošs, tajā spilgti izpaužas tolaik vēl tikai topošās rakstnieces gaišā personība. Brīžam ieskanas Lindgrēnei tik raksturīgā ironiskā nots – kā rakstot par karā pielietotajām indīgajām gāzēm: “Tagad viņi visi – Anglija, Amerika, Krievija un Vācija – stāv un klaigā, kādas šausmīgas nāvējošas gāzes viņiem esot noliktavās: it kā ar to būtu jālielās, lai gan patiesībā no sākuma viņi ir vienojušies gāzi nelietot. (Ha, ha!).” Apbrīnojamā gaišredzībā Lindgrēne raksta par Baltijas valstīm: “Miers, kad tas atnāks, varbūt nebūs nekas tāds, par ko priecāties, bet gan gluži otrādi. Pirms tam varbūt daudzām mazām nabaga valstiņām būs jāatsakās no savas brīvības, lai dzīvotu mūžīgā verdzībā.” Rakstniecei nav paslīdējuši garām arī apraksti par “…krievu mežonību Baltijā tajā gadā, kad viņi tur bija kungi”. Tāpēc viņa atklāti saka: “Vienīgais, kas man nepatīk, ir anglofilu vispārējā tendence iztēlot krievus par maziem miera baložiem. Domāju, ka mēs ieraudzīsim: viņi tādi nav.” Un šobrīd viņas teiktais pilnā mērā piepildījies. Lindgrēne dziļi pārdzīvojusi un jutusi līdzi tiem, kam kara šausmas jāpiedzīvo personīgi, jo viņai pašai “…tikai iztēlošanās vien radīja neizturamas ciešanas”. Kara apraksti mijas ar ikdienas ainām un notikumiem rakstnieces ģimenē – pārvākšanos uz citu, labāku dzīves vietu, ciemošanos pie radiem, Ziemassvētku un dzimšanas dienu svinēšanu, izbraukumiem uz laukiem. Dienasgrāmatā savijušās mātes rūpes par bērniem un izmisums par pasaulē valdošo postu. Tā, stāstot par meitas slimību, Lindgrēne rakstījusi: “Esmu tik nogurusi un izmisusi par viņas [meitas] nožēlojamo klepu un slikto vispārējo stāvokli, ka tieši pašlaik vairāk raizējos par to nekā par visu pasaules karu.” Taču ne uz mirkli neaprimst viņas līdzjūtība pret karā ierautajiem. Lindgrēne saprot, ka “… neizsakāma izmisuma pilnās brūces, ko iecirtis karš, nav dziedināmas ar malku kafijas. Miers nevar atdot mātēm dēlus, bērniem – vecākus, mazajiem Hamburgas un Varšavas bērniem – dzīvi. Naids nebeidzas tajā pašā dienā, kad atnāk miers; tie, kuru radinieki ir nobendēti Vācijas koncentrācijas nometnēs, neko neaizmirst tikai tāpēc vien, ka ir miers…” Rakstot dienasgrāmatu, Lindgrēne vēl tikai tapa par rakstnieci, bet jau šajā grāmatā var atpazīt viņai vēlāk tik raksturīgo stilu. Turklāt tulkojuma autore ir Mudīte Treimane, kura labi iepazinusi rakstnieci un viņas daiļradi, tulkojot veselu rindu Lindgrēnes darbu, kā arī tiekoties ar viņu personīgi. Noderīgi: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Lindgrēne, Astrīda. Kara dienasgrāmatas 1939–1945. No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane; redaktore Laura Bebre; maketētāja Irēna Kivliņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 367 lpp. ISBN 9789934319969. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Mana drauga draugs (kā sākas daudzi neticami stāsti) pirms trim gadiem vasarā nejauši nonāca neuzmanīga kuprvaļa lielajā mutē. Viss beidzās labi (vaļi neēd cilvēkus) un pierādīja to, cik tomēr skaista un brīnumaina ir šī nojūgusies pasaule. Arī Noras Ikstenas “Jōna” to apliecina. Grāmata ir reizē laikmeta lieciniece, silta vēstule un ticama pasaka par to, ko mēs visi piedzīvojam realitātē: pandēmija, karš un dabas piesārņojums, bet arī ikdienas solis, sapņi un mīlestība. Kā mazu zilu bībelīti gribas to glabāt pie gultas. Un tās smaržas, garšas, sajūtas un tēlus arī. Jo īpaši – veco un gudro zvejnieku. Galvenie stāsta varoņi ir divi: “ūdeņu milzis un sauszemes gājējs” – zilais Valis okeāna plašumos un ēdienu piegādes kurjers Jona, jauns puisis, kurš diendienā ar milzīgu mugursomu plecos minas pa kādas vārdā nenosauktas silto zemju pilsētiņas ielām okeāna krastā. Viss rit savu ierasto gaitu – gan Jonam, gan Valim – līdz pamazām tos abus pārņem spēcīga sajūta, ko rakstniece nodēvē par jōnu. Tā sajūta, kas ir lielāka par mums, kas ir viņpus ikdienas gabaliņiem, kas mūs var gan laimē spārnot, gan ieraut melanholijā. Neizskaidrojamās sajūtas vadīti abi varoņi maina savu ikdienu, līdz satiekas. Jona ir vienkāršs puisis, kuram patīk viņa pilsētiņa un ierastā ikdiena. Viņš vēro cilvēkus it kā no malas, valkā veclaicīgu rokas pulksteni un rūpējas par savu kafijas krūzīti. Ik pa brīdim dienas steigā Jonam rodas iespēja pastāvēt pie neprātīgi skaistā okeāna, kas ir viņa mīļākā vieta, un pat dzirdēt vaļa dziesmu. Cauri pandēmijas laikam kurjers turpina piegādāt ēdienu, bet, kad mājsēde beidzas, nāk jaunas likstas, un pilsētā ieplūst “pagaidu cilvēki”, kuru mājas plosa karš. Vienā “pagaidu meitenē” Jona iemīlas, līdz meitene, neko nesakot, nozūd. Vai pamest pilsētiņu un ierasto ikdienu un doties viņu meklēt? Tikmēr okeāna dzīlēs vientuļais zilais Valis meklē savu vienīgo Valeni, kura, iespējams, reiz devusi viņam pēcnācēju. Ir gandrīz neiespējami lasīt “Jōnu”, abstrahējoties no rakstnieces dzīvesstāsta. Vajadzētu jau mācēt nejaukt autora biogrāfiju ar to, ko viņš vai viņa rada. Un tomēr liekas, ka Ikstenas 2023. gada oktobrī rakstītais grāmatas pēcvārds, globāls un intīms reizē, apliecina, ka “Jōna” ir ļoti īpaša grāmata arī Norai. Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Ikstena, Nora. Jōna. Mākslinieks Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 168 lpp. ISBN 9789934636011. Anna Iltnere ir "Literatūras ceļveža" korektore un www.literaturascelvedis.lv  administratore, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Profesore Zanda Rubene jaunajā grāmatā apkopojusi savu ilgstošo pieredzi, kura gūta mediju pedagoģijā, antropoloģijā un digitālās bērnības sociālo un psiholoģisko aspektu izpētē, kā arī sabiedrības izglītošanas darbā. Lasot šo grāmatu, nosacītas paralēles varam vilkt ar Andersa Hansena monogrāfiju “Ekrāna smadzenes”, jo arī šis izdevums piedāvā skatījumu gan uz digitālo tehnoloģiju pozitīvajiem aspektiem, gan izaicinājumiem un sociāli–psiholoģiskajiem riskiem. Tomēr “Digitālā bērnība” pilnībā fokusējas tieši uz digitālo tehnoloģiju ietekmi uz bērnību, bērnu digitālajiem paradumiem un vecāku lomu šīs jaunās digitālā laikmeta paaudzes audzināšanā. Tā ir paaudze, kurai vecāki burtiskā nozīmē vairs nespēj nodot savas dzīves laikā gūto pieredzi, kas līdzšinējā formātā vairs neder, līdz ar to jāmeklē jaunas kopsakarības saziņai ar savu bērnu. Vecākiem tas bieži vien nozīmē “ielēkšanu jaunā lomā”, par kuru viņiem var pietrūkt zināšanu un pieredzes. Kā uzsver pati autore, “gadu simtiem ilgi pieaugušie ir bijuši bērnu kultūras veidotāji, digitālās realitātes radītie izaicinājumi tiem bieži liek izjust bezspēcību un savas autoritātes mazināšanos". Grāmata seko līdzi pedagoģisko pieeju attīstībai dažādos etapos: no atturēšanas un noraidošas attieksmes pret visu jauno, tostarp, “mediju invāziju”, sākot ar kino, televīziju līdz mūsdienu digitālajām tehnoloģijām ar pakāpenisku digitālo iespēju transformēšanu jaunu radoši inovatīvu iespēju veidošanai bērnu izglītībā un personības izaugsmē. 21. gadsimts nenoliedzami ir digitālās bērnības gadsimts, tāpēc pedagoģijas paradigmu maiņa ir neizbēgama un vitāli nepieciešama. Liela uzmanība tiek veltīta bērnības sociāli strukturētās konstrukcijas izpētei dažādos gadsimtos. Autore veido daudzpusīgu un detalizētu bērnības koncepta izklāstu, analizējot dažādu, reizēm pretrunīgu, zinātnieku atziņas par bērnību un bērnu lomu vairākās paaudzēs un laikmetos, sākot jau no 17. gadsimta, ieskicējot arī padomju politizētās “laimīgās bērnības” patieso būtību, līdz pat modernās “digitālās bērnības” tapšanai. Šis padziļinātais ieskats bērnības pētniecībā daudziem grāmatas lasītājiem noteikti būs jauns, līdz šim nezināms atklājums. Digitālās bērnības pētīšana mūsdienu zinātnieku izpratnē pielīdzināma pētījumiem par jaunas neatklātas cilts kultūras un sadzīves paradumiem un tradīcijām. Zinātnieku izpētes fokusā nonāk pat zīdaiņu digitālās prasmes, kas ir pilnīgi jauna, tikai mūsdienu realitātei raksturīga parādība. Rubene piedāvā arī vispārējo globālo problēmu iztirzājumu saistībā ar digitālo tehnoloģiju negatīvo ietekmi un pastāvošajiem riskiem. Kā svarīgākie tiek minēti: bēgšana no tagadnes, atliekot dzīvi uz “vēlāk”, narcisma postošā ietekme, stress, atpūtas deficīts, pilnīga pieejamība – 24/7 kā vispārējā norma darbā, vientulība sociālo tīklu ietekmē, nedigitālo prasmju mazināšanās u.c. Tehnoloģijas pašas par sevi problēmas nerada. Gluži pretēji – tehnoloģijas palīdz rast jaunus inovatīvus risinājumus, efektīvi paātrināt darba procesus, attīstīt jaunas iemaņas un kompetences un veicināt radošas personības izaugsmi. Ar digitālajām tehnoloģijām jāmāk pareizi un veselīgi sadzīvot, veidojot šajā saskarsmē atbilstošus paradumus. Autore min trīs galvenās digitālās kultūras paradumus raksturojošās pazīmes: meistarīga tehnoloģiju lietošana; prasīgums un augstas gaidas pret sevi un citiem; atvērtība domāšanā un analītiska pieeja informācijai. Šīs ir pazīmes, kas bērnus un jauniešus padara sociāli rīcībspējīgus un nākotnē sniegs daudz lielākas iespējas nekā vecāko paaudžu pārstāvjiem. Autore izvirza vairākus nozīmīgus jautājumus, uz katru no tiem cenšoties rast dziļi pārdomātas un zinātniski pamatotas atbildes. Kā mainās autoritātes sviras un tradicionālie audzināšanas orientieri? Kādi faktori veicina paaudžu sociālos konfliktus un interešu sadursmes? Kā digitālajā kultūrā ir mainījusies ģimenes struktūra, attiecību loģika un sociālās lomas tajā? Kā saglabāt ģimeni un cilvēcīgu komunikāciju par spīti digitālo tehnoloģiju radītajām pārmaiņām? Kādas kompetences liecina par digitālo briedumu? Kādas ir cilvēka īpašās spējas, mūsu īpašais kodols, kas atšķir mūs no citām dzīvām būtnēm, mašīnām un nu jau arī no mākslīgā intelekta? Kā veidojas mūsu digitāli konstruētā identitāte? Daudz jautājumu un ļoti daudz interesantu un izsmeļošu atbilžu. Piemēram, atbildot uz pēdējo minēto jautājumu, lakoniski var atbildēt šādi: digitālā identitāte ir mūsu dzīves digitālais logs, digitālo un nedigitālo elementu hibrīdā forma. “Digitālā bērnība” ierakstās mūsdienu aktualitāšu topā ar lielisku potenciālu un tendenci saglabāt savu nozīmīgumu vēl ilgstoši. Šī grāmata būs lielisks palīglīdzeklis jaunām atklāsmēm vecākiem, pedagogiem un arī katram interesentam vitāli svarīgajā neizbēgamā digitālā laikmeta kontekstā. Noderīgi: retv.lv Rubene, Zanda. Digitālā bērnība. Zinātniskā redaktore, pēcvārda autore Dr.paed. Iveta Ķestere; zinātniskās recenzentes Dr.paed. Dace Medne, Dr.med. Ieva Reine; mākslinieciskais noformējums: Aigars Ozoliņš; datorgrafiskais salikums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 335 lpp. ISBN 9789984239767. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Ieraugot šo grāmatu, uzreiz iedomājos, ka maniem dēliem tā varētu patikt, taču šoreiz grāmatas izvēlē biju kļūdījusies – dēli šo grāmatu pieklājības pēc noklausījās un tikai pateica: nu jā, bija forša. Tomēr vēlāk mums izveidojās brīnišķīgs dialogs par galvenā varoņa Juhana piedzīvojumiem un to, kāpēc grāmatas autore izvēlējās skeletu nodēvēt par Juhanu, kāpēc tulkotāja dīvaini ir uzrakstījusi “mamma un tētis”, kāpēc ilustratore izvēlējusies tieši tādu krāsu salikumu ilustrācijās un vispār – kāpēc tikai grāmatās skeleti var dzīvot pie kāda mājās? Galarezultātā dažus no stāstiņiem kopā ar dēliem izlasījām vairākas reizes, un viņi grāmatu atzina par labu. “Skeleta Juhana gaitas” ir brīnišķīga grāmata ar asprātīgām ilustrācijām un patiesi sirsnīgu stāstu par otro iespēju. Cik bieži lietām tiek dota otra iespēja un tās tiek personificētas? Manuprāt, Juhans ir viens laimīgs skelets, kuram bija iespēja iesaistīties tētes un māmuka aktīvajā meža mājas ikdienā. Juhans iepazina ne tikai viņu ikdienu, bet arī “iekļuva avīzē”, lasīja gliemežus, sadraudzējās ar kaķi, gāja vannā kopā ar māmuka un tētes mazbērniem, kā arī mierināja mazbērnus pirms miega. Gribētos ticēt, ka arī dzīvē pēc tikpat nozīmīgām pārmaiņām kā grāmatā, kur skeletam nejauši tiek piešķirta vēl viena iespēja, ir iespējams nodzīvot vēl kādu tikpat krāšņu dzīvi. Ja skatāmies no vērtību un tikumu perspektīvas, šis stāsts par skeletu Juhanu liek aizdomāties par drosmi uzdrīkstēties piedzīvot ko tādu, kas iepriekš šķitis neiespējams, par māmuka un tētes laipnību, pieņemot dzīvot pie sevis skeletu un parādot mazbērniem toleranci pret atšķirīgo, jo skelets mājās nav gluži ierasta prakse… Lai arī grāmatā tiek apspriestas dažādas tēmas, tajā skaitā arī nāve, arī šo tēmu autore atveido kā normālu, neizbēgamu dzīves posmu. Par 2020. gadā izdoto grāmatu “Skeleta Juhana gaitas” Trīnu Lāna saņēmusi Tartu Bērnu literatūras balvu un tikusi nominēta Kultūras fonda balvai. Noderīgi: www.diena.lv Lāna, Trīnu. Skeleta Juhana gaitas. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Redaktore Inese Zandere. Rīga: Liels un mazs, 2022. 61 lpp. ISBN 9789934574849. Madara Freivalde 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Vai varat iedomāties pilnum pilnu kaķu autobusu, palielu kaķu bērnudārza grupiņu vai pārpildītu kaķu klasi? Grāmatas varoņi tik dažādi – te ir pagraba kaķi, badakāši, krāsainie, dancotāji, kaķi no kaimiņu kāpņu telpas, mazuļi – visi kopā 36 un 6 kaķi. Protams, katrs no kaķiem ir neatkārtojama personība! Kad vajag, viņi apvienojas, saliedējas un izdara lielas lietas. Grāmatā 42 kaķu saime savaldzina Krepa kundzi, pie kuras astaiņi negaidīti ierodas ciemos – kaķi sarunājas, spriež, strīdas, kaujas, dejo. Asprātīgi uzrakstītā grāmata noteikti patiks ne tikai “kaķu mīļiem”. Arī es no šodienas uzlūkošu kaķus no cita skatu punkta. Tātad – grāmata gan bērniem, gan viņu vecākiem. Ūsaini astainais stāsts par kādu visai lielu kaķu pulku lika pasmaidīt arī man, tādēļ saprotama ir daudzu bērnu sajūsma par šo grāmatu. Atgādināšu, ka šī ir arī LNB lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021” programmas 9+ vecumgrupas visaugstāk novērtētā grāmata – vairāk nekā 800 bērni grāmatai piešķīruši godpilno 1. vietu – tas taču ir vērā ņemams fakts! Grāmatas autore sveicienā latviešu lasītājiem saka: “Es pateikšu, kādēļ šie varoņi patīk man. Pirmkārt, tādēļ, ka jebkurā sarežģītā situācijā viņi apvienojas un vienmēr atrod izeju. Un vienmēr iziet no tās kā uzvarētāji.” Noderīgi: lasamkoks.lv Vdovičenko, Halina. 36 un 6 kaķi: ūsaini astains stāsts bērniem. No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; literārā redaktore Māra Poļakova. Rīga : Latvijas Mediji, 2020. 135 lpp. ISBN 9789934158575. Ilze Kļaviņa 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore.