Igauņu rakstniece Kadri Hinrikusa uzrakstījusi stāstu par deviņus gadus veco Katrīnu, meitenes vasaras piedzīvojumiem un kādu īpašu notikumu, kurš meitenes dzīvi pamatīgi sagroza kājām gaisā. Lai gan grāmatas pieteikumā minētais fakts par tēta aiziešanu no ģimenes atbilst patiesībai, Katrīnas tētis nav miris, bet aizgājis tiešā nozīmē, turklāt – pie citas sievietes. Šis ir stāsts par vienu no daudzajiem gadījumiem, kad divi cilvēki vairs nespēj vai neprot dzīvot kopā, tādējādi atstājot ģimeni, arī bērnus. Lai arī grāmatā tiek aktualizēta svarīga, bet ne pārāk bieži apspriesta un visai neērta tēma, zem kuras slēpjas bērna neziņa un neizpratne par notikušā iemesliem, situācija ir brīnišķīgi aprakstīta, ilustrēta un arī jautriem piedzīvojumiem bagāta. Interesanti arī tas, ka šī stāsta galvenā varone ir meitene, kurai patīk kāpelēt pa kokiem, mesties piedzīvojumos un darīt citas lietas, kas nav gluži tipiskas meitenēm. Lai gan grāmata ir piesātināta piedzīvojumiem, tās galvenā varone laiku pa laikam tomēr aizdomājas, piemēram, vai mammai atradīsies pietiekami daudz laika savai meitai, vai mamma savas aizņemtības dēļ neaizmirsīs atnākt no darba un, galu galā – vai arī mamma nepārcelsies uz kādu citu vietu, gluži kā tētis? “Ja tēti var pārcelties uz citurieni, mēs arī varam.” Tieši tik patiesi ir bērni. Katrīna ar Martinu (kurš, starp citu, ir Katrīnas tēta jaunās draudzenes dēls) seko pieaugušo piemēram un sāk celt savu mājiņu Katrīnas piemājas kokā. Bērni ļoti ieklausās pieaugušajos, diemžēl, pieaugušie to ne vienmēr pamana. Vai mēs, pieaugušie, savos bērnos gana ieklausāmies? Jau grāmatas sākumā Katrīna secina, ka viņas domas neviens nejautā, turklāt, meitene labi apzinās, ka viņas mamma allaž ir aizņemta, pārāk daudz laika velta darbam. Vecākiem bieži vien liekas, ka viņi ir klātesoši, taču bērni to saredz citādāk. Igauņu autores stāsts ir par paaudžu satikšanos, piedzīvojumiem, netieši atvēlēta vieta arī vēsturiskiem notikumiem. Arī par pieaugošo dīvainībām, mazajiem ikdienas priekiem, bet visa pamatā – par vēlmi izzināt un piedzīvot pasauli. Un reizēm nav nemaz tik būtiski, vai tu esi bērns vai pieaugušais. Izbaudīsim laiku kopā ar bērniem, katru dienu viņus cieši skausim, ļausim viņiem piedzīvot neaizmirstamu bērnību! Noderīgi: zvaigzne.lv Hinrikusa, Kadri. Katrīna un zirņi. No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934315992. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departementa Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

Lai gan grāmata “Pīle, nāve un tulpe” ir literatūra bērniem, stāsts skar tādas dziļas eksistenciālas

Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autorei Luīzei Pastorei"

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Vasarai piestāv arī tik panorāmiska literatūra. Stāsts joprojām ir ar mani. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras

Brīdī, kad esmu ķērusies klāt slovēņu rakstnieka Ēvalda Flisara grāmatas “Paskaties pa logu” apskatam, patiesi, nav iespējams neskatīties pa logu, jo ārā lēnām kūst sniegs, rīti ar katru mirkli kļūst gaišāki un ir jūtama pavasara tuvošanās. Jāatzīst, ka kopš grāmatas izlasīšanas paskatos pa logu krietni biežāk. Ikreiz, kad vēlos uzsākt kādu jaunu darbību – piesēsties pie datora, pagatavot tēju, sagatavoties miegam – iepriekš paveros logā. Ir sajūta, ka to esmu darījusi visu laiku, bet vien šobrīd – apzināti. Tā it kā būtu jāsaņem apstiprinājums no dabas, ka droši varu darīt savā prātā iedomātās darbības. Arī dažas no grāmatā iekļautajām nodaļām sākas ar tekstu – paskaties pa logu. Iespējams, ka tā ir tāda neliela manipulēšana, taču varbūt es maldos, un tas ļauj saprast, ka stāstā sekos jauns pagrieziens vai notikums. Lai gan jau pagājis kāds laiciņš kopš grāmatas izlasīšanas, tās sižets neiziet no prāta. Ļoti iespējams tāpēc, ka grāmata sarakstīta otrajā personā. Visas darbības tiek aprakstītas kā “Tu ej, Tu celies, Tu runā”. Gana ātri arī es pati sajutos kā grāmatas galvenā varone. Varone (kā supervarone) laikam būtu īstais vārds, jo grāmatā aprakstītie notikumi patiesi līdzinās varoņdarbiem – vismaz sākotnēji. Taču grāmatas beigas mani pamatīgi satrieca un lika nokaunēties par manu (domāts – grāmatas tēlu) rīcību. Ja sākotnēji es identificējos kā varone un iztēlojos stāsta varoņu rīcību, tad grāmatas noslēgumā par varoņiem vairs nevēlējos saukt nevienu. Tā vietā mani pārņēma skumjas un šoks… Piecpadsmitgadīgs zēns, kurš ir grāmatas galvenais tēls un jau pašā stāsta sākumā piedzīvo kādu nelaimīgu notikumu, nolemj, ka viņa dzīve ir sabojāta, tādēļ cenšas saprast, ko tālāk darīt. Te arī es vēlētos pāriet uz otro personu, tāpēc, brīdī, kad Tu, grāmatas lasītāj, esi atradis atrisinājumu situācijai, Tu iepazīsties ar Ahmedu (dažus gadus par Tevi vecāku bēgli no Sīrijas), un, kā izrādās, viņam ir nepieciešama Tava palīdzība. Turpmākajās grāmatas lappusēs Tu kopā ar Ahmedu dodies piedzīvojumā. Autoram izdevies ļoti veiksmīgi un loģiski sapīt notikumus vienkopus, taču kādā brīdī Tu attopties, ka vairs nesaproti, vai notiekošais vispār ir iespējams. Taču Tu turpini lasīt, jo vēlies noskaidrot, vai Tu kopā ar Ahmedu mērosi ceļu no Slovēnijas līdz Londonai. Paredzu, ka grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu tās lasītāju. Tajā apskatītās tēmas ir dažādas: vientulība, draudzība, spēja iekļauties, spēja būt blakus, netaisnība, dažādas ticības un kultūras, bēgļi, uzskatu atšķirības utt. Apskata noslēgumā aicinu doties uz bibliotēku un sameklēt šo grāmatu, tomēr būtiski pieminēt, ka šī grāmata nav ieteicama cilvēkiem ar pārāk saasinātu uztveri. Noderīgi: klasika.lsm.lv Flisars, Ēvalds. Paskaties pa logu. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena; literārā redaktore Renāte Punka; māksliniece Elizabete Laura Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 191 lpp. ISBN 9789984239651. Madara Vīlipa LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Latviešu stāstu krājumus es, kā ierasts, ķeru kā karstus pīrādziņus, tiklīdz kaut kas jauns parādās grāmatnīcā vai bibliotēkā. Var teikt, ka es esmu absolūta šīs latviešu īsprozas formas fane. Galvenokārt mani uzrunā stāstu maģija turpināties manī vēl ilgi pēc tā izlasīšanas, domājot un iztēlojoties, kāds gan stāstam varētu būt turpinājums vai – vēl labāk - to variācijas. Arī šī krājuma stāsti kādu laiku dzīvo manī, līdz ar to laikam varu teikt, ka šis krājums ir sasniedzis savu mērķi – uzrunājis mani ar saturu. No stāstiem sagaidu tieši to. Stāsts ļauj apcerēt, piedomāt detaļas. Autore ļauj labākajās žanra tradīcijās spriest par varonēm, situācijām pašiem lasītājiem, viņa piedāvā sulīgus situāciju aprakstus. Kāda no grāmatu apskatniecēm uzsvēra Leldes stāstu spilgto epitetu pasauli – nudien ar visām četrām pievienojos šim precīzajam novērojumam. Es teiktu, ka epiteti ir šī stāstu krājuma "odziņa". Kopumā autores literāro valodu vērtēju kā ārkārtīgi bagātu, tās dēļ ir vērts lasīt šo literāro darbu. Šī krājuma stāstus nelasīju pēc kārtas no vāka līdz vākam, bet gan katrā lasīšanas reizē izvēlējos no satura rādītāja to stāstu, kura nosaukums tobrīd uzrunāja. Tāda kā spēle, kas ar stāstiem ļauj spēlēties. Tā man patīk. Pirmais stāsts, ar kuru sāku, bija 2025. gada Prozas lasījumos izskanējušais “Šīm bērēm es dodu trīsarpus zārciņus”. Nosaukums atgādināja par vampīrlaikmetu, kad topā bija asiņainas un romantiskas vampīrfilmas un seriāli, kas mani tolaik aizrāva, un tādēļ likās kā atgriešanās agrā jaunībā. Stāsts gan noteikti nav par vampīriem, bet humors man šķita līdzvērtīgi tumšs. Kādā citā vakarā, aizsapņojusies par nule saplānoto atvaļinājumu, izvēlējos šāda nosaukuma stāstu, kas mani aizveda vasarā un laukos, kas tobrīd ļoti pilnībā atbilda maksimāli iespējai iegūt brīvdienu dvēseles stāvokli. No visiem krājuma stāstiem manī visdziļāk rezonēja stāsts "Zīmes" par kādu šķirtu ģimeni, kuri dalīti audzina mazu meitiņu, un vīrieša jauno draudzeni. Autore prasmīgi atainoja visu varoņu skatu puses, vienu un to pašu situāciju aprakstot no atšķirīga tēla rakursa. Šim stāstam es dodu visas zvaigznes. Autores stāstos kopumā novēroju sarežģīti paveicamo, kas ir absolūti augsta, manuprāt, pilotāža rakstniekam, proti, spēt distancēties, lai atrādītu situāciju kā no malas un bez spriedumiem vai vērtējumiem par stāsta varoņu rīcības pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, tai pat laikā dziļi ieraujot stāsta iekšienē, it kā tu pats esi daļa no stāsta, tu pats drīksti spriest, izdarīt secinājumus un vērtēt varoņus, ja vien uzskati to par vajadzīgu. Lelde Jauja savu ikdienu vada nemitīgā kustībā starp divām valstīm – Latviju un Spāniju. Abu valstu DNS, manuprāt, ļoti skaistā veidā savijas šajā stāstu krājumā – vairākos stāstos ievīti spāniskie knifiņi un ikdienas specifika, kā arī krāšņais krājuma vāks nudien ļoti atgādina krāšņos dienvidus. Šķiet, kādā apskatā grāmatas vāku salīdzināja ar somu dizaineres Maijas Isolas zināmo Unikko (magoņu) printu, kam arī varētu piekrist. Stāstos ir daudz dzīvības, līdz ar to lasītājam - iespēju vērot filmas cienīgus sižetus, izbaudīt sieviešu varoņu dažādību. Krājuma atvēršanas svētkos 1. oktobrī autores humors dzirkstīja. Viņa stāstīja par krājuma rašanās gaitu, ka tikušās ar redaktori vienu vienīgu reizi turpat, kur šai vakarā notiek grāmatas svinības, ka stāsts "Atradu sevi" sākotnēji nesa nosaukumu "Neatradu sevi", kas arī bija autores izvēle krājuma kopējam nosaukumam, bet redaktorei izlasot licies, ka varone pilnīgi noteikti stāsta gaitā sevi atradusi, tāpēc skaidri izsvītrojusi "ne". Apsveikumu uzrunās no redaktores Elīnas Kokarevičas klātesošie dzirdēja, ka viņa centusies Leldi ievirzīt dramatiskākā, eksistenciālākā virzienā, kam autore stingri turējusies pretī, jo humora dzirksts viņas balsī ir krietni izteiktāka. Un tas esot labi, jo Leldei esot skaidrs pašai savs virziens. Izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila apsveikuma uzrunā uzsvēra, ka Latvijā esot vairāk vīriešu kārtas humorrakstnieku un esot brīnišķīgi, ka vairojas arī sieviešu puse. Autores humors iedvesmojot un priecējot tā retā reize, kad autoram izdevniecībā viena gada ietvarā iznāk pat divas grāmatas (tā otra gan vēl top un būs domāta bērnu un jauniešu auditorijai). Autore, savukārt, apstiprināja runātāju novērojumus, jo pateicībā tuvākajiem krājuma tapšanas līdzgaitniekiem pasniedza D vitamīnu. Krājuma nosaukums nenoliedzami izaicina uz zvaigžņu piešķiršanas dueli. Ja jau jādod zvaigznes, tad, manuprāt, pamatoti piekrītu nosaukumā minētajām četrarpus zvaigznēm. To pusīti paturu, lai vienmēr ir kāds grandiozāks mērķis un sasniegums, uz ko tiekties. Ar laba vēlējumiem, kvēla stāstu krājumu fane. Lelde Jauja. Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes. Literārā redaktore Elīna Kokareviča; māksliniece Aija Andžāne. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 221 lpp. ISBN 9789934295850 Noderīgi: Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes Lelde Jauja un viņas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" Aija Uzula ir Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autoram Džākomo Macariolam"

Ir patiess prieks, ka rakstnieki nebaidās runāt par tēmām, kuras skar bērnus un jauniešus ar speciālajām vajadzībām. Kā viena no jaunākajām daiļliteratūras grāmatām, kurā tiek skarta šī tematika, ir Vinko Mēderndorfera grāmata “Sirds plaukstā”. Grāmata ir stāsts par 8. klases skolnieci Nikolaju jeb Niku, kura ir ļoti gudra, izglītota meitene ar daudzām ārpusskolas aktivitāšu interesēm, vēlmi draudzēties un pilnvērtīgi baudīt savus pusaudzes gadus. Nikas klasesbiedri pēc stundām ļoti vēlas doties ciemos arī pie viņas, jo skolēni labprāt pavada laiku viens pie otra. Taču Nika izvairās no klasesbiedru vēlmēm ciemoties viņas mājās, aizbildinoties ar personīgiem plāniem vakaram. Bet kādu dienu Nikas klasesbiedri meiteni pārsteidz, ierodoties viņas mājās bez uzaicinājuma, un tādējādi uzzina, ka Nikas parasti neparastajā ģimenē ir kaut kas citādāks – tas ir viņas brālis Igors, kuram ir Dauna sindroms. Grāmata sarakstīta no Nikas skatpunkta, un tajā rodamas pusaudzes pārdomas un domu lidojumi, kuri ļauj ielūkoties viņas krāsainajā iekšējā pasaulē. Meitenes pasaule ir iztēles bagāta: piemēram, viena no lietām, ko viņa dara, – piešķir apkārtējiem iesaukas, kuras asociējas ar kādu dzīvnieku. Nika arī ļoti labprāt dalās ar savām idejām, piemēram, iesakot skolotājiem, ko viņi varētu darīt, lai uzlabotu mācību stundu kvalitāti – tiesa, ne vienmēr šīs idejas tiek īstenotas. Meitenei bieži šķiet, ka vecāki viņai uzbāžas ar nemitīgiem jautājumiem un padomiem, lai gan paši taču ir bijuši pusaudži un vajadzētu zināt, kā pusaudži jūtas šajā vecumā. Nika izdzīvo dažādu emociju gammu. Vienā brīdī viņa ir visgudrākā meitene klasē, no kuras visi noraksta mājas darbus, taču pēc mirkļa viņa tiek nosaukta par tmeiteni, ar kuru citi vairs nevēlas komunicēt. Niku nepamet doma – kā būtu, ja viņa saņemtu negatīvu vērtējumu, kā būtu, ka viņa nebūtu visgudrākā, kā būtu, ka viņa būtu vienkārši normāla 8. klases skolniece? Meitene vēlas saprast, kā rīkoties un domāt, mēģina rast atbildes no vecākiem, taču nespēj saprast, kā viņi jūtas un vai attiecībā uz brāli Igoru viņa ar vecākiem ir vienisprātis. Grāmatas autors ir uzrakstījis fantastisku stāstu – ar dažādiem sižeta pavērsieniem, kas liek lasītājam pilnībā iejusties gan Nikas tēlā, gan pārējos grāmatas varoņos un, pats svarīgākais, – grāmata ir ar sirsnīgām un laimīgām beigām. Šis stāsts aicina domāt par to, ka mums ir jāaudzina paaudze, kurai nav bail paskatīties uz citādiem bērniem un jauniešiem. Ir novērots, ka bērni un jaunieši vienaudžus ar speciālām vajadzībām uztver daudz saprotošāk un atbalstošāk, nekā pieaugušie, kuri nav savā ikdienā saskārušies ar to, kā rīkoties un reaģēt, ja blakus ir bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskām diagnozēm. Noderīgi: delfi.lv / lililasa.wordpress.com Mēderndorfers, Vinko. Sirds plaukstā. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena. Rīga: Aminori, 2021. 159 lpp. ISBN 9789934612077. Madara Freivalde 2022. gada marta numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Ēnas ar zibošām acīm, pie durvīm klauvējoši lejkannu pārdevēji un māja, kurā dzīvo spoki, – oktobris šķiet vispiemērotākais mēnesis, lai runātu par dažādām dīvainām parādībām un sakritībām, kas izraisa izbīli. Grāmata “Spoki pie durvīm neklauvē” drīzāk ir iedrošinājums šajā laikā saglabāt gaišu un pozitīvu uztveri šķietami ikdienišķās norisēs. Nosaukums rada maldīgu priekšstatu par spocīgiem notikumiem, jo patiesībā lasītājs nokļūs jocīgu pavērsienu virpulī, novērtējot draudzības spēks, kas vairojas, daloties tajā ar citiem, un ko nevajag mēģināt iegrožot vai paturēt tikai sev. Rosio Boniljas (Rocio Bonilla) ilustrētie dzīvnieki, jo īpaši ar satraukumā plaši pavērtajām acīm, lasītājiem jau ir labi zināmi – iepriekš latviešu valodā ir izdoti arī citi spāņu ilustratores darbi: “Kas ir mīlestība, mazā Mona?”, “Kaimiņi” un “Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es”. Grāmatas galvenie varoņi – Lācis un Murkšķis – ir dzīves baudītāji, kuri vēro zaru un lapu debesīs izveidotos zīmējumus, met šautriņas un tēlo lielas zvaigznes. Ilustratores izdoma un rotaļīgā attieksme ir jūtama ikkatrā lappusē, kur var redzēt arī Lāci dejojam baleta dejotāju kārtainajos svārkos un minamies uz velosipēda, kas ir divkārt mazāks par pašu. Katalāņu autores Eulālijas Kanalas (Eulàlia Canal) uzrakstītie dialogi un izdomātā sižeta attīstība atgādina par ikdienas brīnumiem un mudina raudzīties uz pasauli ar smaidu un zinātkāres pilnām acīm. Murkšķa un Pīles dialogs, piemēram, par (ne)būšanu mājās atsauc atmiņā Vinnija Pūka sarunu ar Trusīti, kurā Pūks, saņēmis atbildi par alas iemītnieku prombūtni, nosprieda, ka “tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?”. Pīle gluži kā Vinnijs Pūks nonāk pie līdzīga secinājuma, nesaprotot, kā viņa varēja traucēt kādam, ja mājās neviena nebija. Kamēr Pīle, šādi prātojot, ļauj sniegam sevi apklāt, lēnām pārtapdama par kupenu (kas joprojām ir mana spilgtākā prātā palikusī vizuālā aina), Lācis, pieejot tuvāk draudzenei, viņu atpazīst. Pēc acīm. “Spoki pie durvīm neklauvē” ir piemērots stāsts tumšajiem rudens vakariem, kad jāpārdomā veidi, kā sasildīt ne tikai ķermeni, bet arī sirdi, kā priecāties un iepriecināt arī iekšējo bērnu. Kamēr vēl dažas lapas spītīgi turas kokos, ir pēdējais brīdis, lai pievienotos Lācim un Murkšķim debesu zīmējumu vērošanā; iekštelpās allaž ir iespēja dziedāt, dejot vai citādi radoši izpausties, tāpēc atliek vien novēlēt – ar lepnumu un gandarījumu būsim (vai iesākumā vismaz tēlosim) lielas zvaigznes! Noderīgi: latvijasmediji.eglobuss.lv Eulālija Kanala. Spoki pie durvīm neklauvē. Ilustratore Rosio Bonilja; no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere; atbildīgā redaktore Līva Kukle; literārā redaktore Līva Vecvagare; maketētāja un vāka dizainere Daina Vīķele. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 39 lpp. ISBN 9789934293719. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pēc tam, kad aizvadītajā gadā ziņkārības mākts izlasīju Kotrīnas Zīles “Dvēseli sviestmaižu kārbiņā” , kolēģi aicināja iepazīties ar mūsmāju autora Arno Jundzes darbu, kurā arī tiek skarts mistiskais un spocīgais – “Šušnirks un spoku muiža”. Arī ilustrācijas abām grāmatām no pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīgas – melnā krāsa uz balta fona un baltā krāsa, kas izgaismo pavisam tumšas lappuses. Arī šajā darbā ilustrācijas uzrunā acumirklī – tās ir radošas, nedaudz abstraktas, un arī pieaudzis cilvēks var pavadīt daudz laika, pētot Kristīnes Martinovas zīmējumos iedzīvināto Jundzes sižetu. Grāmatas izdevniecība “Zvaigzne ABC”, aprakstot darbu, nosauc to par “vismaz trīs līmeņu grāmatu”, kurā ko patīkamu un interesantu atradīs gan bērni, gan viņiem priekšā lasošie pieaugušie, gan vienkārši par darbu ziņkārīgie. Uzreiz jāsaka, ka grāmatas spoku muiža noteikti nav tik baisa, kā varbūt vāka attēls to “mālē”. Grāmata ir visnotaļ piemērota pat vismazākajiem lasītājiem. Darbs ieved lasītāju interesantā, mazliet greizā pasaulē, kas brīžiem atgādina mūsējo – arī Šušnirka ikdienu piepilda gudru vīru runas, oficiālas vēstules un pat mākslīgais intelekts. Tomēr tas viss tiek pasniegts ar humoru, bagātinot pasauli ar interesantiem un savdabīgiem tēliem, kas ne vienmēr ir cilvēki. Jo ir taču interesantāk dzīvot, ja lidostā var sazvanīties nevis ar pilotu, bet pašu lidmašīnu, vai aprunāties ar tējkannu par to, cik siltu ūdeni vēlā vakarā vēlamies – pat ja tas vajadzīgs ne tējai, bet slepena līguma teksta ieraudzīšanai. Grāmatas nodaļas, lai arī savstarpēji saistītas kopīgā naratīvā, ir autora šķietami brīvs un ne ar kādiem rāmjiem neierobežots radošās domas plūdums, kas var aizvest uz negaidītām vietām un sižeta pavērsieniem. Jundze meistarīgi spēlējas ar vārdiem, brīžiem atsaucoties pat pats uz sevi, tā teikt, “salaužot ceturto sienu”. Kopumā stāsts no pieaugušā skatupunkta nolasās kā bērna ceļojums pasaules iepazīšanā, kurā ir daudz garlaicīgu pieaugušo dzīves procesu. Un tomēr bērnu grāmatā par šiem procesiem izdodas interesanti pasmieties. Kopumā “Šušnirks un spoku muiža” būs laba grāmata, kuru palasīt priekšā mazākajiem, taču izklaidējošais sižets noturēs uzmanību, līdz ar to šī ir vairāk kopābūšanas, nekā gulētiešanas grāmata. 2019. gadā klajā nāca Arno Jundzes “Šušnirks un pazemes burbuļi“. Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv Arno Jundze. Šušnirks un spoku muiža. Ilustratore Kristīne Martinova, grāmatas un vāka dizaina autore Vita Lēnerte, mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka. Projekta vadītāja un redaktore Bārbala Simsone; korektores Zinta Stikukute, Patrīcija Šteinberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934317293. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

Rudens izglītības iestādēs bieži vien iesākas ar dažādām domstarpībām, strīdiem, kašķiem, neizpratni, jo vasaras periodā skolēni ir baudījuši dabu un piedzīvojuši laiku kopā ar draugiem, taču septembrī, atgriežoties skolas solā, atkal satiekam tos, ar kuriem mums nav tik labas attiecības vai, tieši pretēji, kuri nevēlas ar mums draudzīgas attiecības, tomēr laiks skolā jāpavada kopā. Mobinga tēma ar katru gadu kļūst arvien aktuālāka un biežāk par to tiek runāts arī sabiedrībā. Mūsu valstī tiek īstenotas dažādas kampaņas*, kuras izglīto par mobingu, taču – vai par šo tēmu tiek runāts ar skolēniem? Vai skolēni vispār izprot jēdzienu – mobings? Tiesa, mobings ir bijis klātesošs vienmēr, un labi, ka šobrīd to mākam definēt ne tikai kā terminu, bet izprotam šīs nepatīkamās parādības būtību un sekas. Grāmata “Kaušļa sirds” sākas ar kādu vardarbīgu ainu, kurā Kajs dara pāri pirmās klases skolniecei Paulīnei. Kajs ir zēns, kurš ne pirmoreiz dara pāri citiem, slikti mācās. Izrādās, ka, dodoties mājās, zēns sagaida mammas signālu, ka drīkst ierasties, un savā istabā iekāpj pa mājas sienai pieslietām trepēm. Pa galvenajām durvīm Kajs pārnākt mājās nedrīkst. Kāpēc? Atklājas, ka iemesls ir pavisam nejauks – viņa tēvs ir vardarbīgs. Stāsta sākumā šim faktam tiek pievērsta maza uzmanība, taču vēlāk uzzinām, ka Kaja attiecības ar tēvu ir ļoti būtisks vadmotīvs, kurš caurvij visu stāstu. Nav brīnums, ka Kajs neprot tikt galā ar emocijām un tās projicē uz apkārtējiem un mazāk aizsargātajiem. Līdz brīdim, kad skolotāja ir tuvu izmisumam un viņai prātā ienāk doma likt pieskatīt Kajam klases jaunpienācēju Grētu. Grēta nav parasta meitene – viņai patīk dejot, meklēt skaistākās puķes, it visā viņa saskata ko pozitīvu. Pavadīt laiku ar Grētu Kajam ir milzīgs izaicinājums, taču, jo vairāk laika viņš ar meiteni pavada, jo vairāk saprot, ka dzīve patiesībā var būt arī gluži citāda – skaista, un Kajā mītošais niknums pret pasauli pamazām sarūk – zēns iemācās priecāties par apkārtējo pasauli un mazajām ikdienas lietām kopā ar Grētu. Lai arī grāmatas sākumā izskan gana daudz vardarbības un niknuma, stāsta otra puse jau ir ar mazu saules stariņu. Šajā stāstā mobinga izpausmes saskatāmas ļoti viegli, un tikpat viegli ir izprotams Kaja sliktā rakstura un dusmu cēlonis. Grāmatā esošās ilustrācijas, kurās dominē melnā un sarkanā krāsa, stāstu tikai paspilgtina. Krāsu izvēle tiešā veidā parāda, cik ļoti sāpīgs dažkārt var būt pateiktais vārds, taču netiešā veidā ļauj lasītājam no sirds iejusties gan Kaja, gan Grētas lomā, just viņiem līdzi un censties izprast viņu rīcību. * Ar mobingu un vardarbību jauniešu vidē saistīti resursi: Sociālais projekts “ #Neklusē ” Kampaņa “ Apturēsim mobingu skolās! ” Kampaņa “ Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi! ” Kampaņa “ Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta ” Pusaudžu motivācijas programma ( MOT ) Pētījumi un statistika par bērnu drošību un vardarbību Noderīgi: sandrakoka.com Nimfiusa, Juta. Kaušļa sirds. No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga. Māksliniece Dārta Stafecka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 128 lpp. ISBN 9789984239668. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.