Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autoram Džākomo Macariolam"

Ir patiess prieks, ka rakstnieki nebaidās runāt par tēmām, kuras skar bērnus un jauniešus ar speciālajām vajadzībām. Kā viena no jaunākajām daiļliteratūras grāmatām, kurā tiek skarta šī tematika, ir Vinko Mēderndorfera grāmata “Sirds plaukstā”. Grāmata ir stāsts par 8. klases skolnieci Nikolaju jeb Niku, kura ir ļoti gudra, izglītota meitene ar daudzām ārpusskolas aktivitāšu interesēm, vēlmi draudzēties un pilnvērtīgi baudīt savus pusaudzes gadus. Nikas klasesbiedri pēc stundām ļoti vēlas doties ciemos arī pie viņas, jo skolēni labprāt pavada laiku viens pie otra. Taču Nika izvairās no klasesbiedru vēlmēm ciemoties viņas mājās, aizbildinoties ar personīgiem plāniem vakaram. Bet kādu dienu Nikas klasesbiedri meiteni pārsteidz, ierodoties viņas mājās bez uzaicinājuma, un tādējādi uzzina, ka Nikas parasti neparastajā ģimenē ir kaut kas citādāks – tas ir viņas brālis Igors, kuram ir Dauna sindroms. Grāmata sarakstīta no Nikas skatpunkta, un tajā rodamas pusaudzes pārdomas un domu lidojumi, kuri ļauj ielūkoties viņas krāsainajā iekšējā pasaulē. Meitenes pasaule ir iztēles bagāta: piemēram, viena no lietām, ko viņa dara, – piešķir apkārtējiem iesaukas, kuras asociējas ar kādu dzīvnieku. Nika arī ļoti labprāt dalās ar savām idejām, piemēram, iesakot skolotājiem, ko viņi varētu darīt, lai uzlabotu mācību stundu kvalitāti – tiesa, ne vienmēr šīs idejas tiek īstenotas. Meitenei bieži šķiet, ka vecāki viņai uzbāžas ar nemitīgiem jautājumiem un padomiem, lai gan paši taču ir bijuši pusaudži un vajadzētu zināt, kā pusaudži jūtas šajā vecumā. Nika izdzīvo dažādu emociju gammu. Vienā brīdī viņa ir visgudrākā meitene klasē, no kuras visi noraksta mājas darbus, taču pēc mirkļa viņa tiek nosaukta par tmeiteni, ar kuru citi vairs nevēlas komunicēt. Niku nepamet doma – kā būtu, ja viņa saņemtu negatīvu vērtējumu, kā būtu, ka viņa nebūtu visgudrākā, kā būtu, ka viņa būtu vienkārši normāla 8. klases skolniece? Meitene vēlas saprast, kā rīkoties un domāt, mēģina rast atbildes no vecākiem, taču nespēj saprast, kā viņi jūtas un vai attiecībā uz brāli Igoru viņa ar vecākiem ir vienisprātis. Grāmatas autors ir uzrakstījis fantastisku stāstu – ar dažādiem sižeta pavērsieniem, kas liek lasītājam pilnībā iejusties gan Nikas tēlā, gan pārējos grāmatas varoņos un, pats svarīgākais, – grāmata ir ar sirsnīgām un laimīgām beigām. Šis stāsts aicina domāt par to, ka mums ir jāaudzina paaudze, kurai nav bail paskatīties uz citādiem bērniem un jauniešiem. Ir novērots, ka bērni un jaunieši vienaudžus ar speciālām vajadzībām uztver daudz saprotošāk un atbalstošāk, nekā pieaugušie, kuri nav savā ikdienā saskārušies ar to, kā rīkoties un reaģēt, ja blakus ir bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskām diagnozēm. Noderīgi: delfi.lv / lililasa.wordpress.com Mēderndorfers, Vinko. Sirds plaukstā. No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena. Rīga: Aminori, 2021. 159 lpp. ISBN 9789934612077. Madara Freivalde 2022. gada marta numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Ēnas ar zibošām acīm, pie durvīm klauvējoši lejkannu pārdevēji un māja, kurā dzīvo spoki, – oktobris šķiet vispiemērotākais mēnesis, lai runātu par dažādām dīvainām parādībām un sakritībām, kas izraisa izbīli. Grāmata “Spoki pie durvīm neklauvē” drīzāk ir iedrošinājums šajā laikā saglabāt gaišu un pozitīvu uztveri šķietami ikdienišķās norisēs. Nosaukums rada maldīgu priekšstatu par spocīgiem notikumiem, jo patiesībā lasītājs nokļūs jocīgu pavērsienu virpulī, novērtējot draudzības spēks, kas vairojas, daloties tajā ar citiem, un ko nevajag mēģināt iegrožot vai paturēt tikai sev. Rosio Boniljas (Rocio Bonilla) ilustrētie dzīvnieki, jo īpaši ar satraukumā plaši pavērtajām acīm, lasītājiem jau ir labi zināmi – iepriekš latviešu valodā ir izdoti arī citi spāņu ilustratores darbi: “Kas ir mīlestība, mazā Mona?”, “Kaimiņi” un “Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es”. Grāmatas galvenie varoņi – Lācis un Murkšķis – ir dzīves baudītāji, kuri vēro zaru un lapu debesīs izveidotos zīmējumus, met šautriņas un tēlo lielas zvaigznes. Ilustratores izdoma un rotaļīgā attieksme ir jūtama ikkatrā lappusē, kur var redzēt arī Lāci dejojam baleta dejotāju kārtainajos svārkos un minamies uz velosipēda, kas ir divkārt mazāks par pašu. Katalāņu autores Eulālijas Kanalas (Eulàlia Canal) uzrakstītie dialogi un izdomātā sižeta attīstība atgādina par ikdienas brīnumiem un mudina raudzīties uz pasauli ar smaidu un zinātkāres pilnām acīm. Murkšķa un Pīles dialogs, piemēram, par (ne)būšanu mājās atsauc atmiņā Vinnija Pūka sarunu ar Trusīti, kurā Pūks, saņēmis atbildi par alas iemītnieku prombūtni, nosprieda, ka “tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?”. Pīle gluži kā Vinnijs Pūks nonāk pie līdzīga secinājuma, nesaprotot, kā viņa varēja traucēt kādam, ja mājās neviena nebija. Kamēr Pīle, šādi prātojot, ļauj sniegam sevi apklāt, lēnām pārtapdama par kupenu (kas joprojām ir mana spilgtākā prātā palikusī vizuālā aina), Lācis, pieejot tuvāk draudzenei, viņu atpazīst. Pēc acīm. “Spoki pie durvīm neklauvē” ir piemērots stāsts tumšajiem rudens vakariem, kad jāpārdomā veidi, kā sasildīt ne tikai ķermeni, bet arī sirdi, kā priecāties un iepriecināt arī iekšējo bērnu. Kamēr vēl dažas lapas spītīgi turas kokos, ir pēdējais brīdis, lai pievienotos Lācim un Murkšķim debesu zīmējumu vērošanā; iekštelpās allaž ir iespēja dziedāt, dejot vai citādi radoši izpausties, tāpēc atliek vien novēlēt – ar lepnumu un gandarījumu būsim (vai iesākumā vismaz tēlosim) lielas zvaigznes! Noderīgi: latvijasmediji.eglobuss.lv Eulālija Kanala. Spoki pie durvīm neklauvē. Ilustratore Rosio Bonilja; no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere; atbildīgā redaktore Līva Kukle; literārā redaktore Līva Vecvagare; maketētāja un vāka dizainere Daina Vīķele. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 39 lpp. ISBN 9789934293719. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pēc tam, kad aizvadītajā gadā ziņkārības mākts izlasīju Kotrīnas Zīles “Dvēseli sviestmaižu kārbiņā” , kolēģi aicināja iepazīties ar mūsmāju autora Arno Jundzes darbu, kurā arī tiek skarts mistiskais un spocīgais – “Šušnirks un spoku muiža”. Arī ilustrācijas abām grāmatām no pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīgas – melnā krāsa uz balta fona un baltā krāsa, kas izgaismo pavisam tumšas lappuses. Arī šajā darbā ilustrācijas uzrunā acumirklī – tās ir radošas, nedaudz abstraktas, un arī pieaudzis cilvēks var pavadīt daudz laika, pētot Kristīnes Martinovas zīmējumos iedzīvināto Jundzes sižetu. Grāmatas izdevniecība “Zvaigzne ABC”, aprakstot darbu, nosauc to par “vismaz trīs līmeņu grāmatu”, kurā ko patīkamu un interesantu atradīs gan bērni, gan viņiem priekšā lasošie pieaugušie, gan vienkārši par darbu ziņkārīgie. Uzreiz jāsaka, ka grāmatas spoku muiža noteikti nav tik baisa, kā varbūt vāka attēls to “mālē”. Grāmata ir visnotaļ piemērota pat vismazākajiem lasītājiem. Darbs ieved lasītāju interesantā, mazliet greizā pasaulē, kas brīžiem atgādina mūsējo – arī Šušnirka ikdienu piepilda gudru vīru runas, oficiālas vēstules un pat mākslīgais intelekts. Tomēr tas viss tiek pasniegts ar humoru, bagātinot pasauli ar interesantiem un savdabīgiem tēliem, kas ne vienmēr ir cilvēki. Jo ir taču interesantāk dzīvot, ja lidostā var sazvanīties nevis ar pilotu, bet pašu lidmašīnu, vai aprunāties ar tējkannu par to, cik siltu ūdeni vēlā vakarā vēlamies – pat ja tas vajadzīgs ne tējai, bet slepena līguma teksta ieraudzīšanai. Grāmatas nodaļas, lai arī savstarpēji saistītas kopīgā naratīvā, ir autora šķietami brīvs un ne ar kādiem rāmjiem neierobežots radošās domas plūdums, kas var aizvest uz negaidītām vietām un sižeta pavērsieniem. Jundze meistarīgi spēlējas ar vārdiem, brīžiem atsaucoties pat pats uz sevi, tā teikt, “salaužot ceturto sienu”. Kopumā stāsts no pieaugušā skatupunkta nolasās kā bērna ceļojums pasaules iepazīšanā, kurā ir daudz garlaicīgu pieaugušo dzīves procesu. Un tomēr bērnu grāmatā par šiem procesiem izdodas interesanti pasmieties. Kopumā “Šušnirks un spoku muiža” būs laba grāmata, kuru palasīt priekšā mazākajiem, taču izklaidējošais sižets noturēs uzmanību, līdz ar to šī ir vairāk kopābūšanas, nekā gulētiešanas grāmata. 2019. gadā klajā nāca Arno Jundzes “Šušnirks un pazemes burbuļi“. Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv Arno Jundze. Šušnirks un spoku muiža. Ilustratore Kristīne Martinova, grāmatas un vāka dizaina autore Vita Lēnerte, mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka. Projekta vadītāja un redaktore Bārbala Simsone; korektores Zinta Stikukute, Patrīcija Šteinberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934317293. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

Rudens izglītības iestādēs bieži vien iesākas ar dažādām domstarpībām, strīdiem, kašķiem, neizpratni, jo vasaras periodā skolēni ir baudījuši dabu un piedzīvojuši laiku kopā ar draugiem, taču septembrī, atgriežoties skolas solā, atkal satiekam tos, ar kuriem mums nav tik labas attiecības vai, tieši pretēji, kuri nevēlas ar mums draudzīgas attiecības, tomēr laiks skolā jāpavada kopā. Mobinga tēma ar katru gadu kļūst arvien aktuālāka un biežāk par to tiek runāts arī sabiedrībā. Mūsu valstī tiek īstenotas dažādas kampaņas*, kuras izglīto par mobingu, taču – vai par šo tēmu tiek runāts ar skolēniem? Vai skolēni vispār izprot jēdzienu – mobings? Tiesa, mobings ir bijis klātesošs vienmēr, un labi, ka šobrīd to mākam definēt ne tikai kā terminu, bet izprotam šīs nepatīkamās parādības būtību un sekas. Grāmata “Kaušļa sirds” sākas ar kādu vardarbīgu ainu, kurā Kajs dara pāri pirmās klases skolniecei Paulīnei. Kajs ir zēns, kurš ne pirmoreiz dara pāri citiem, slikti mācās. Izrādās, ka, dodoties mājās, zēns sagaida mammas signālu, ka drīkst ierasties, un savā istabā iekāpj pa mājas sienai pieslietām trepēm. Pa galvenajām durvīm Kajs pārnākt mājās nedrīkst. Kāpēc? Atklājas, ka iemesls ir pavisam nejauks – viņa tēvs ir vardarbīgs. Stāsta sākumā šim faktam tiek pievērsta maza uzmanība, taču vēlāk uzzinām, ka Kaja attiecības ar tēvu ir ļoti būtisks vadmotīvs, kurš caurvij visu stāstu. Nav brīnums, ka Kajs neprot tikt galā ar emocijām un tās projicē uz apkārtējiem un mazāk aizsargātajiem. Līdz brīdim, kad skolotāja ir tuvu izmisumam un viņai prātā ienāk doma likt pieskatīt Kajam klases jaunpienācēju Grētu. Grēta nav parasta meitene – viņai patīk dejot, meklēt skaistākās puķes, it visā viņa saskata ko pozitīvu. Pavadīt laiku ar Grētu Kajam ir milzīgs izaicinājums, taču, jo vairāk laika viņš ar meiteni pavada, jo vairāk saprot, ka dzīve patiesībā var būt arī gluži citāda – skaista, un Kajā mītošais niknums pret pasauli pamazām sarūk – zēns iemācās priecāties par apkārtējo pasauli un mazajām ikdienas lietām kopā ar Grētu. Lai arī grāmatas sākumā izskan gana daudz vardarbības un niknuma, stāsta otra puse jau ir ar mazu saules stariņu. Šajā stāstā mobinga izpausmes saskatāmas ļoti viegli, un tikpat viegli ir izprotams Kaja sliktā rakstura un dusmu cēlonis. Grāmatā esošās ilustrācijas, kurās dominē melnā un sarkanā krāsa, stāstu tikai paspilgtina. Krāsu izvēle tiešā veidā parāda, cik ļoti sāpīgs dažkārt var būt pateiktais vārds, taču netiešā veidā ļauj lasītājam no sirds iejusties gan Kaja, gan Grētas lomā, just viņiem līdzi un censties izprast viņu rīcību. * Ar mobingu un vardarbību jauniešu vidē saistīti resursi: Sociālais projekts “ #Neklusē ” Kampaņa “ Apturēsim mobingu skolās! ” Kampaņa “ Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi! ” Kampaņa “ Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta ” Pusaudžu motivācijas programma ( MOT ) Pētījumi un statistika par bērnu drošību un vardarbību Noderīgi: sandrakoka.com Nimfiusa, Juta. Kaušļa sirds. No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga. Māksliniece Dārta Stafecka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 128 lpp. ISBN 9789984239668. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Viņas darbi vairākkārt novērtēti ar starptautiskām literatūras balvām. Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras

Laima Vince ir rakstniece, literatūras pētniece un aktīvi iesaistās lietuviešu diasporas dzīvē Ziemeļamerikā ieguldījumu Baltijas diasporas literatūras pētniecībā. literatūras? Pētniece, pievēršoties literatūras tekstiem, analizējusi duālās jeb hibrīdās identitātes konstruēšanu izved cauri katrai nodaļai un atmodina zinātnisku prieku par lietuviešu diasporas rakstniecību pasaules literatūras

Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Marinas Žarres (Marina Jarre, 1925–2016) nesen klajā nākušais romāns “Tālie tēvi” latviešu valodā var kalpot par iemeslu izlasīt vēl vienu šogad Ņujorkā publicēto Žarres grāmatu, kas savukārt tulkota angļu valodā – “Return to Latvia” (“Atgriešanās Latvijā”). Marina Žarre dzimusi Rīgā. Viņas māte itāliete Klāra Koisone- Gersoni (Clara Coisson Gersoni, 1896–1981) 1923. gadā sāka darbu Latvijā kā itāliešu valodas kursu vadītāja Itālijas– Baltijas institūtā. Vēlāk viņa mācīja itāliešu valodu Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā, kā arī Latvijas Konservatorijā. Klāra Koisone- Gersoni apprecējās ar Latvijas ebreju Zamuelu Gersonu. Marina Žarre ar māsu Annalizu (Annalisa) pirmos desmit dzīves gadus pavadīja Latvijā, bet turpmāko dzīvi pēc vecāku šķiršanās Itālijā – Turīnā un tās tuvumā. Marinas Žarres autobiogrāfiskais darbs “Return to Latvia” ir neparasta grāmata, kuru grūti pieskaitīt romāniem, autobiogrāfijām vai vēstures apskatiem. Viņas ceļojums uz Latviju sniedzis vielu piesātinātam, emocionālam un saistošam atmiņu stāstam. Vēstījumā nostaļģiskas atmiņas mijas ar atkāpēm vēsturē. Kopā ar rakstnieci lasītājs tiek aizvests viņas bērnu dienu vietās Rīgā un citur Latvijā, izsekota Gersonu ģimenes vēsture, arī viņas tēva iespējamais pēdējais moku ceļš. Žarre atgriezās Latvijā pēc sešdesmit gadiem, un šī atgriešanās līdzinājās aizbraukšanas brīdim bērnībā, jo ceļojuma sākumā 1999. gadā viņa – līdzīgi kā 1935. gadā aizceļojot – izplūst asarās, “dodoties uz Rīgu, kur bija dzimusi un kur bija miris viņas tēvs”. Marina kopš bērnības izjutusi vainas apziņu saistībā ar tēva nāvi. Vecāki šķīrās pēc vētrainām nesaskaņām un, baidoties, ka bērnus varētu atstāt tēva aizbildniecībā, māte 1935. gadā slepus aizveda abas meitas prom no Latvijas. 1941. gadā meitas Itālijā saņēmušas garu tēva vēstuli, kurā viņš lūdzis palīdzēt izkļūt no Rīgas. Taču viņš nebija varējis par to rakstīt tiešos vārdos, vienīgais, ko uzsvēris: “Atcerieties, arī jūs esat ebrejietes.” Itālijā šī lūguma iemesls tolaik nebija saprotams, jo tikai pēc Nirnbergas procesa nāca klajā šausminošā patiesība. Atmiņas par vēstuli bija atstājušas rakstnieces sirdī dziļas rētas. Pirms braukšanas uz Latviju Žarre bija izstudējusi grāmatas par ebreju vēsturi, lasījusi liecības par Rīgas geto, ar vēstuļu palīdzību sameklējusi tēva radiniekus, noskaidrojusi citus apstākļus. Rakstniece par to stāsta emocionāli, bet neuzbāzīgi, citē vēstuļu rindas ar atmiņām, kurās parādās arī latvieši, diemžēl, ne vienmēr glaimojošā gaismā. Tas liek aizdomāties, ka, iespējams, ir lietas, par kurām runāts par maz. Žarres redzējumā “latvieši pazina visus ebrejus, zināja, kuras ir viņu mājas, viņu veikali, fabrikas, slimnīcas, skolas, sinagogas, kapsētas”. Un bija arī tādi, kas vēlējās iegūt savā īpašumā ebreju dzīvokļus un mantu. Tie pakalpīgi sniedza ziņas. Grāmatas dziļākā jēga acīmredzot ir izzināt patiesos notikumus un darīt tos zināmus citiem. Sava stāstījuma izskaņā Žarre raksta, ka viņas vienīgā vēlme bijusi, lai cilvēki uzzinātu patiesību, tāpēc viņa vēlreiz atstāstījusi traģisko notikumu liecības un to darot “ir nolikusi akmentiņus”. Pēc ebreju tradīcijām akmentiņi kalpo kā simboli dzīvā pārvērtībai nedzīvajā – akmenī. Noderīgi: newvesselpress.com / wordswithoutborders.org Jarre, Marina. Return to Latvia. New York: New Vessel Press, 2023. 329 lpp. ISBN 9781954404113. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Literatūrzinātnieces Zitas Kārklas grāmata “Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā” tapusi kā turpinājums 2015. gadā aizstāvētajam promocijas darbam “Sievietes latviešu prozā ginokritikas aspektā (1960– 2010)”. Monogrāfijā atklāta sieviešu rakstniecības ģenealoģija vairāk nekā 50 gadu garumā. Pētījums pievēršas sievišķā subjekta iekrāsotai pieredzei, reflektējot par fiziskā ķermeņa nozīmi femīnās subjektivitātes patībā. Ņemot vērā sociālpolitisko kontekstu, monogrāfijā aplūkota latviešu sieviešu rakstniecība no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Trimdas, padomju, postpadomju un mūsdienu rakstnieču proza uzlūkota savstarpējos dialogos. Benitas Veisbergas, Ilzes Šķipsnas, Regīnas Ezeras, Ilzes Indrānes, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Ingas Gailes, Ingas Žoludes un citu autoru darbos atklāta iekšējās īstenības materialitātes izpausme ķermeniskos pārdzīvojumos. Sievietes subjektivitātes pašrefleksija, kas realizēta ķermeniskumā, pauž universālas pieredzes par ķermeņa noklusēšanu, stigmatizēšanu un kaunināšanu. Ķermeniskuma tēma tiek turpināta, aplūkojot mātes un meitas attiecības, kas savā miesiskumā ir vitālas sievišķās identitātes veidošanās procesā. Kaut arī nereti šīs attiecības ir atsvešinātas un sāpīgas, pie atmiņās sastingušā mātes tēla meita savas dzīves laikā atgriežas neskaitāmas reizes. Monogrāfijas trešajā nodaļā tiek risināts autorības jautājums, aplūkojot tekstus, kuros saplūst autores un vēstītājas identitātes. Latviešu rakstnieču prozas darbi eksistē kā maskēta autobiogrāfija, rakstnieces pašportrets. Autore eksistē reizē ar savu tekstu, jo rakstīšanas process ir personiskās identitātes izpēte. Uz grāmatas vāka attēlotā mākslinieces Ingas Melderes ilustrācija ar sievieti nedabiski lielām rokām ir ne tikai ķermenī noglabāto emociju manifestācija, bet arī paaudžu paaudzēs nodotas pieredzes simbols. Monogrāfija ir ne tikai vēsturiski informatīvs, bet arī kontekstuāli jutīgs vēstījums par sievišķā subjekta ķermeni – juteklisku, ievainojamu un dziļu pārdzīvojumu iekrāsotu. Noderīgi: janisroze.lv Kārkla, Zita. Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā. Rīga: LU Latviešu folkloras un mākslas institūts 2022. 248 lpp. ISBN 9789984893617. Dārta Andersone ir Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūras 1. kursa studente

Jāatzīstas, ka ilgu laiku man bija bail to lasīt. Pēc Filipa Hora iepriekšējās grāmatas izlasīšanas es iemācījos peldēt. Kas gan mani sagaidītu tagad? Grozīju rokās grāmatas “Alberts un Valis” sudraboto cieto vāku izdevumu, kas pastkastē iegūla 2021. gada februārī. Atvēru un izskrēju grāmatai cauri, cik nepieklājīgi ātri vien varēju, lai nojaustu saturu, bet netiktu ierauta. Nebiju tam vēl gatava. Pagāja gads. Pirms 2022. gada vasaras pastniece atnesa mīksto vāku izdevumu. Grāmata klauvēja otrreiz. zošņāju to kā suns (autors raksta, cik gan dzīve būtu vieglāka, ja mēs būtu suņi un varētu cits citu vispirms kārtīgi apostīt) un saņēmos – ieniru. Grāmatas nosaukumā minētā Alberta tēlā “paslēpts” ģeniālais 15. un 16. gadsimta vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers. Valis ir krastā izmeties valis – milzīga noslēpumaina būtne no nezināmām jūras dzīlēm, kuru Dīrers 1520. gadā ļoti vēlējās ieraudzīt, bet nepaguva. Ir pagājuši gadsimti, un zinātnieki joprojām meklē skaidru atbildi, kālab vaļi, kas elpo gaisu, reizēm pat masveidā metas krastā un paši no sava smaguma mirst. Ir pagājuši gadsimti, un Dīrera mākslas darbi joprojām pārsteidz. Tie plaiksnī kā komētas, garmatainas saules, saka autors, tulkojot no grieķu valodas. Albrehts Dīrers ir pionieris. Pirmais mākslas vēsturē, kurš zīmē dubļus un zāli ar tādu pat atdevi kā altārgleznas. Pirmais, kurš pavairo savus darbus līdzīgi kā Endijs Vorhols laikmetus vēlāk. Un reizē – tikai cilvēks, kas kā bērns apguļas zemē un skatās, cik milzīgi izskatītos stiebri, ja mēs būtu mazi mazītiņi. Savās ceļojumu dienasgrāmatās viņš rūpīgi uzskaita izdevumus un piemin pirkumus (zeķes u.tml.) un mūsdienu tendencēm raksturīgi – bieži un daiļi – portretē pats sevi. Nakts debesīs krītošas zvaigznes un ekscentriskas skatuves un dzīves zvaigznes ir Hora literārais lauks. Gan skaistais, gan jūra ir tie ietilpīgie noslēpumi, kurus autors min jau vairāku grāmatu garumā. Vai māksla mūs varētu glābt? To rakstnieks jautā šajā – savā jaunākajā grāmatā. Albrehts Dīrers nav vienīgais grāmatas varonis. Te Nidas kāpās sauļojas Tomass Manns, nemirstīgs ir Deivids Bovijs, te sastapsiet modernisma dzejnieci Marianni Mūru, arī Mārtiņu Luteru, Viljamu Šekspīru; ir atsauces uz Vinfrīdu Georgu Zēbaldu, autoram īpašu rakstnieku. Lappusēs mīt lauvas un jūras lauvas, degunradži, vaļi, reāli un izdomāti zvēri, bet īpašas mīlestības vēstules veltītas suņiem: tiem, kuri gleznās un fotogrāfijās, un tiem, kuri mūsu atmiņās. Grāmata nav biogrāfija, tā nav arī mākslas vēsture, tā ir kā dzīvs un elpojošs organisms ar vērīgu un gudru skatītāju – grāmatas autoru – kaut kur maliņā, nevis centrā, kurš noraugās uz to visu pa savu logu. Hora grāmatas ir tumīgas. Attālinātā grāmatas atvēršanas reizē viņš no savas istabas Sauthemptonā, Anglijā, stāsta pasaulei, ka rakstīt ir kā mērci vārīt. Tu saliec pannā visu ko, tad uz mazas uguns lēnām vāri, maisi, pieber, pasmaržo, pagaršo, turpini vārīt, nogaidi, līdz liekais izgaro, un grāmata ir gatava. Viegli jau tas nav, autors atzīst, zūma ekrānā atspiedis sirmo zodu plaukstā. Bet es neticu. Ne tam, ka šim zinātkārajam zēnam – tieši tāda ir autora balss tekstā – ir sirma bārda, ne tam, ka teksts ir tapis grūti. Lūk, meistarība – lasās tik viegli it kā lasītu dienasgrāmatu, kuru lapu pa lapai pildījusi aizrautīga dvēsele, ceļojot laikā un telpā ar pildspalvu rokā. Vai mutē. Grāmatas beigās autors uz ielas satiek savu veco skolotāju. “Es tevi labi atceros,” viņa saka, “tava mute vienmēr bija melna no tintes pildspalvas zelēšanas.” Peldēt jau protu. Bet tagad vēl ilgi netikšu vaļā no vēlmes arvien tuvāk skatīties mākslas darbus. Brīdi pārcelties tajos uz dzīvi un izstaigāt ar acīm lēnām. Ar šodienas acīm. Manām acīm. Tādu brīvbiļeti izraksta Filips Hors, gudrais dumpinieks. Noderīgi: www.theguardian.com / sea-library.com Hoare, Philip. Albert & the Whale. London: 4th Estate, 2021. 304 lpp. ISBN 9780008323295. Anna Iltnere 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.

Vispirms – daži pārspriedumi un ieteikumi no manas personiskās dzīves, kas varētu būt noderīgi arī citiem vecākiem. Šis rudens mūsu ģimenē ir jaunu pārmaiņu laiks, jo dēls nupat uzsācis mācības 1. klasē. Tā kā man allaž paticis pārspriest dažādas būtiskas tēmas ar grāmatu palīdzību, vasarā ieskatījos mūsu mājas bibliotēkā*, lai saprastu, kuras grāmatas būtu aktuāli pārlasīt tieši šovasar, jo tajās skarta skolas tematika. Lai gan grāmatas jau iepriekš bija lasītas, šoreiz liku akcentu uz lasīšanas apvienojumu ar diskusiju, kā galveno tematu diskusiju centrā virzot skolas jautājumu. Kad visas mūsu mājās esošās grāmatas bija izlasītas, bibliotēkā ieraudzīju Ilzes Skrastiņas grāmatu “Kā iet pa skolu? Normāli”. Tā nu grāmata uz kādu laiku kļuva par mūsu ikvakara lasāmvielu. Arī jaunākajam dēlam, kuram skolas laiks sāksies tikai pēc 2 gadiem, ļoti patika klausīties mūsu sarunu, jo pēc katra stāstiņa topošais pirmklasnieks man vaicāja, vai tiešām tā varēs skolā darīt un vai arī es ko līdzīgu esmu piedzīvojusi savos skolas gados. Dalījos pieredzē, ka arī es, braucot ekskursijās, autobusā spēlēju kārtis (lai gan skolotājai tas nepatika), to, ka es nevēlējos apmeklēt nevienu skolas pulciņu, jo jau kopš bērnudārza brīvajā laikā dejoju tautisko deju kolektīvā, un arī to, kā mēs, meitenes, mājturības stundās gatavojām ēdienus un pēc tam ar tiem cienājām klasesbiedrus – puišus. Sarunas izvērtās ļoti jaukas, un dēli ar lielu aizrautību ieklausījās manos skolas piedzīvojumos. Manā atmiņā sākumskolas laiks kopumā palicis kā pozitīvs, taču pēc ikvakara pārdomām un sarunām ar dēliem sapratu, ka patiesībā tas bijis vēl aizraujošāks. Būtu interesanti šo grāmatu lasīt kopā arī mazbērniem un vecvecākiem, jo arī viņu saruna noteikti izvērstos aizraujoša un izzinoša, turklāt, par vēl senāku laika periodu. Īpaši iesaku kopīgi ar bērniem izlasīt stāstu “Saliedēšanās spēle” – būs daudz pārrunājama. Lai gan grāmata ir par 4. klases skolēnu Miku, stāstu var lasīt arī pirmsskolas vecuma bērniem un topošajiem pirmklasniekiem. Attēlotie notikumi ir ļoti reāli, ar nelielu humora devu, un autores ilustrācijas grāmatu brīnišķīgi papildina. Par grāmatu “Kā iet pa skolu? Normāli” rakstniece Ilze Skrastiņa 2023. gadā saņēmusi Pastariņa prēmiju. * Grāmatas par skolu no mūsu mājas bibliotēkas: Kristīne Nestlingere. “Minīte pošas uz skolu” Karolīna Roka. “Vilku skola” Ingo Zīgners. “Mazais pūķis Kokosrieksts iet uz skolu” Noderīgi: retv.lv Skrastiņa, Ilze. Kā iet pa skolu? Normāli. Autores teksts un ilustrācijas. Redaktore Māra Lazdāne-Avota. Jūrmala: Iddea, 2022. 104 lpp. ISBN 9789934843143. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem