Andrejs Kurkovs ir Ukrainā dzīvojošs krievu izcelsmes rakstnieks, scenārists un redaktors, Ukrainas PEN kluba vadītājs. Šobrīd viņš sarakstījis vairāk nekā divdesmit kinoscenārijus un gandrīz tikpat daudz grāmatu, no kurām latviešu valodā iztulkots vien laikam pats populārākais viņa romāns – “Pikniks uz ledus” (1996). Grūti definējams darbs – te var saskatīt gan groteskas, gan absurda elementus, kuri parādās rimtā stāstījumā par neveiksmīga rakstnieka dzīvi vairāku mēnešu garumā. Varbūt to varētu saukt par detektīvromānu, ja vien lasītājam jau pašā sākumā nekļūtu skaidrs, ka nekrologu rakstīšana par dzīviem cilvēkiem var beigties tikai ar nekrologu pašam autoram, un nav pat būtiski, kurš būs pasūtītājs – bandīti vai tie, kuri formāli pārstāv valsts struktūras. Viena no romāna lielākajām vērtībām ir laikmeta atmosfēra. Tikko ir sabrukusi PSRS, bet jaunā nacionālā valsts vēl atrodas tapšanas stadijā. Visapkārt valda apjukums, bezdarbs un naudas trūkums, un, kā juku laikos pierasts, sarosījušies cilvēki ar nevērīgu attieksmi pret ētikas vērtībām. Cieņa pret cilvēka dzīvību ir pieklususi, un uz šī fona pavisam pašsaprotami izskatās gan mēģinājums pret vasarnīcu zagļiem nodrošināties ar kājnieku mīnām, gan piedāvājums izārstēt pingvīnu, pārstādot tam bērna sirdi. Autors nemoralizē, viņa stāstījums ir bezkaislīgs, gluži tāds pats kā viņa stāsta varonis, kurš grāmatas sākumā vada vienmuļu dzīvi mazā dzīvoklītī ar vienīgo biedru – no bankrotējoša zoodārza pieņemtu pingvīnu. Autora lakonisko stilu raksturo fakts, ka daža nodaļa aizpilda vienu lappusi. Toties ir detaļas – elektrības pārrāvumi, kaut kur tuvumā šāviens tumsā, bēguļojoši cilvēki, bēres ar pingvīna piedalīšanos, pieskatīšanā atstāts gadījuma paziņas bērns, neatliekamās palīdzības brigāde bez medikamentiem, dolāri, lietus un sniegs… Pingvīns pamazām pārtop par apjukuma, depresijas un kaut pieklusinātu, tomēr cilvēciskas pieķeršanās simbolu. Viktora vārdi grāmatas nobeigumā – “es esmu pingvīns” –, lai arī teikti citā kontekstā, skan kā viņa līdzšinējās dzīves rezumējums. Romāna nobeigums ir negaidīts un ātrs. Paliek pēcgarša, varbūt tāpēc, ka ir sajūta – kaut kas paslīdējis garām nemanīts, neizprasts. Un jautājums – kas turpmāk notiks ar Viktoru, pingvīnu un abām meitenēm? (Romāna turpinājums latviešu valodā pagaidām nav tulkots.) Noderīgi: teejtasiite.wordpress.com / www.iinuu.lv / www.diena.lv Kurkovs, Andrejs. Pikniks uz ledus. No krievu valodas tulkojis Haralds Šēnknehts. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. 267 lpp. ISBN 9789934004827. Elita Vīksna 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra Nozaru informācijas eksperte.

Par šo romānu domājusi un vēlējusies to izlasīt un iekļaut mūsu izdevumā biju jau kopš tā iznākšanas brīža. Tomēr piemērotākais brīdis to īstenot bija pienācis vien šī gada martā. Lai gan daži draugi bilda, ka nez vai šobrīd būtu prātīgi sev uzkraut vēl papildus emocijas, man šādu pašterapijas kursu vajadzēja piedzīvot. Bet galvenokārt – censties pašai sev atbildēt vismaz uz daļu no jautājumiem – kāpēc?! Jā, atbilžu grāmatā ir daudz, un tās ir pārliecinošas. Tiem, kuri grib labāk izprast šī brīža Ukrainu, romāns ir ļoti ieteicams. Jo īpaši, lai apzinātos to, ka ukraiņi nav zaudētāju nācija. Romānā attēlotajā 2014. gada Donbasā daudz sasauču ar pašreizējo karadarbību, diemžēl šobrīd viss notiek daudz skaudrāk un nežēlīgāk. Man, kas piederu pie ukraiņu nāciju līdz šim visai pavirši iepazinušajiem, pārsteigumu netrūka. Vispirms jau par to, kā gan astoņus gadus jau esam varējuši sadzīvot ar tik tuvu notiekošu netaisnību? Bet visvairāk – par apbrīnojamo ukraiņu nāciju, tās spēju nekrist panikā, nezaudēt ticību sev un uzvarai, drosmi un pašlepnumu. Par ukraiņu tik veselīgo humora izjūtu, prasmi pasmieties par sevi pat skarbākajos brīžos – kā vienu no izdzīvošanas veidiem. Un tas nav vienīgi rakstnieces Horihas-Zerņas (tas ir autores pseidonīms) tik saistošās un sulīgās rakstu valodas vai Māras Poļakovas izcilā tulkojuma dēļ – ukraiņu humora izjūtu nolasām arī no ikdienas portālu ziņām, video sižetiem vai citātiem sociālajos medijos. Lai gan centrālā romāna sižeta līnija vijas ap absolūti nesavtīgu un solidāru brīvprātīgo iesaisti atbalsta sniegšanā armijai reāla kara situācijā, patiesībā tas ir romāns par nebeidzamu dzimtenes mīlestību. Un par to, kā ir zaudēt visu, kas cilvēkam piederējis, bet jau pēc mirkļa – piecelties un doties tālāk, atrodot zemi zem kājām un lietderību savai ikdienas eksistencei. Jā, no mūsu viedokļa šis ir “emociju romāns”. Tomēr to lasot, pieaugot spriedzei un apjaušot dziļi traģiskā fināla tuvumu, arvien vairāk pārņem sajūta, ka ir tik žēl šķirties gan no romāna galvenās varones, gan viņas kolorīti iezīmētajiem draugiem; gribētos lasīt vēl... Šķiet neticami, bet romāns veidots tā, ka lasot par šausmām, kļūst pat nedaudz vieglāk izdzīvot šobrīd notiekošo. Jo – romāns ir ļoti īsts. Un dzīve tur – karā – arī ir īsta un rit teju tepat, vien pāris tūkstošus kilometru aiz mūsu robežas… “Kaut katrs ieraudzītu, kā izgaist maldi, kā mutuļo un ceļas spēks, kuru vairs netur seni lāsti. Kā šeit, Donbasa leģendārajās stepēs, kuras īstenībā nepavisam nav stepes, bet lauki, gravas un mežu joslas, starp skursteņiem un terikoniem izgāja smalciņš stāvs. Cik nedroši gājēja lika savus soļus ceļa sākumā, un cik dimdoša un pašapzinīga viņas gaita bija kļuvusi beigās. Kā viņa pielika rokas pie debesīm un iesmējās azartiskās priekšnojautās, un no šiem smiekliem zeme iesprāga un izgriezās ārup, noraujot kājnieku mīnu stieples un izspļaujot skitu bultu uzgaļus. Negaidījāt? Jo ļaunāk jums.” (76. lpp.) Svarīgi piebilst, ka grāmatas autore patiesībā nav rakstniece, bet gan profesionāla tulkotāja, un šī ir viņas pirmā šāda veida uzdrošināšanās. Stāsts ir arī ļoti personīgs, jo, sākoties karam Donbasā 2014. gadā, Horiha-Zerņa pati kļuva par brīvprātīgo armijas palīdzi. Braucot uz frontes līniju ar humānās palīdzības sūtījumiem, viņa uzklausījusi tik daudz skaudru un patiesu stāstu, ka nevarējusi tos visus neiedzīvināt romānā. “Meitiņa” ir šobrīd izcilākais Ukrainas un tās kaimiņos esošās agresoru valsts kara Donbasā atveidojums. Jau drīz pēc iznākšanas romāns godalgots ar Ukrainas literāro balvu “Gada grāmata”, savukārt 2022. gada 9. martā ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainas augstākais apbalvojums kultūrā. Ir iecere uzņemt filmu, taču vien laiks rādīs, kā notikumi attīstīsies turpmāk un kad to būs iespējams īstenot. “Es ļoti gribētu, lai kara bērni, bēgļi, veterāni, atraitnes, kareives, partizāni piederētu pie romantiska sendienu laikmeta un ieņemtu cienīgu vietu vēsturiskajā romānā un tikai tur, bet mūsu dzīves realitātē nebūtu sastopami” – atzīst romāna autore. Noderīgi: delfi.lv / lililasa.wordpress.com / punctummagazine.lv Horiha-Zerņa, Tamāra. Meitiņa. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 253 lpp. ISBN 9789934595141 Anda Saldovere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un "Literatūras ceļveža" sastādītāja.

Latviešu valodā šobrīd lasāmas divas ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana grāmatas. Pirmais latviešu valodā iznāca romāns “Džezs pār Donbasu” (2016), kam sekoja “Mezopotāmija” (2019). Mezopotāmiju jeb Divupi – reģionu mūsdienu Irākas teritorijā starp Tigras un Eifratas upēm – mēdz saukt par civilizācijas šūpuli. Žadana Mezopotāmija, visticamāk, ir viņa dzimtā Ukrainas pilsēta Harkiva. Tiesa, šī pilsēta pakalnos starp divu upju ielejām nav nekāds civilizācijas šūpulis. Tā drīzāk uztverama kā visu nelaimju izauklētāja – kautiņi, parādi, nāve, nelaimīga mīlestība un neizveidojušās attiecības. Taču tas ir tikai šķitums. Caur deviņu dažādu vecumu vīriešu stāstiem un biogrāfijām, pagātni, tagadni un nākotni atklājas vāji nosakāms laika nogrieznis starp 20. gadsimta 80. gadiem un mūsdienām. Žadans veiksmīgi un ticami atklāj konkrēto tēlu cilvēcību, spēku un vājumu. “Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija iemācījies priecāties par aizritošo laiku un nenožēlot, ka tas aizrit tik ātri. Viņa paradumi sen bija izstrādājušies, nemiers uzsūcies, atkarības ieguvušas skaidras aprises. Vasarā sevišķi skaudri gribējās neaizmigt, noglabājot sevī visas pasaules tumsas netveramību un acumirklīgumu.” (103.–104. lpp.) Grāmatu veido divas daļas – deviņi stāsti un dzeja. Katrs no stāstiem ir īsāka vai garāka epizode konkrētā vīrieša dzīvē, notikumu mezgls – katram no viņiem ir sava pagātne un pieredze, kas aizvedusi līdz aprakstītajam dzīves fragmentam. Visu stāstu vienojošais elements ir mīlestība pret kādu sievieti, bet man negribētos teikt, ka mīlestība ir vienīgais šīs grāmatas vadmotīvs. Tā drīzāk ir pati dzīve, kas šos tēlus “kustina”. Visi deviņi vīrieši it kā dzīvo katrs savu dzīvi šajā vienā laiktelpā: katrs savā “kastītē”, taču ik pa laikam parādās cits cita stāstā, līdz visi gluži kā pie svētā vakarēdiena satiekas ar vēzi slimā Lukas dzimšanas dienas svinēšanas un atvadu stāstā. Grāmatā izlasāms plašs dzīves kategoriju spektrs: nāve, bēres, mīlestība, sāpes, cerības, erotika, tukšums un pārpilnība visdažādākajos aspektos. Brīžiem gan rodas doma, ka tēli neattīstās, tie grozās visu laiku ap vienu un to pašu – savu asi, nemainot trajektoriju. Taču arī tas ir normāli – ne vienmēr stāstā nepieciešama kāda būtiska tēla transformācija. Dzejas daļa grāmatā nodēvēta par “Precizējumiem un vispārinājumiem”, kas bez liekvārdības atkārto un nostiprina apziņā jau pirmajā daļā “Stāsti un biogrāfijas” izlasīto. Šī ir lasāmviela ar interesantu perspektīvu uz vīrieša pasauli, uz laikmetu – ar nelielu filozofisku ievirzi, bet pārlieku neatraujoties no realitātes. Žadana varoņu dziļās pārdomas vietumis šķiet kā saržs par filozofiju kā zinātni. Tomēr “Mezopotāmija” nav gluži filozofiska vai psiholoģiska grāmata, kur tikko izlasītais kārtīgi jāpārdomā. Tas ir romāns, kurā lasītājam nākas no sirds dzīvot līdzi tā tēliem. Noderīgi: punctummagazine.lv / gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Žadans, Serhijs. Mezopotāmija. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, atdzejojis Māris Salējs; literārais konsultants Māris Salējs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2019. 288 lpp. ISBN 9789984237480. Līva Alksne ir literatūras blogere.

Romāns vēsta par laiku neilgi pirms pirmā Ukrainas kara Donbasā un Krimas aneksijas. Ukraina vēl ir vienota, brīva valsts – ar savu dzīves ritmu, ar savām problēmām. Romāna darbības centrā ir jauns vīrietis Hermans, kurš nonācis biznesa reiderisma melno spēļu laukā, kam neredz izeju, tomēr skatās uz notiekošo ar rezignēti mierīgu, dažbrīd pat pārgalvīgi pašpaļāvīgu skatienu. Varētu teikt, ka šī ir “vīriešu pasaules” grāmata, tomēr tajā nav žanram ierastās vardarbības aprakstu pārsātinātības. Tekstam piemīt neticami maigs un rimts ritējums, kas brīžiem līdzinās maģiskā reālisma pārejām no reālās uz ireālās pasaules atainojumu, – versmainas Ukrainas vasaras elpa, lauku plašums, cilvēku likteņu savijums. Teksta noskaņa lieliski atklājas Māras Poļakovas tulkojumā: “Visapkārt aerodromam pletās kviešu lauki. Tuvāk pacelšanās joslai auga indīgi košas puķes, virs kurām, itin kā virs līķiem, gausi karājās lapsenes. No rīta saule sasildīja asfaltu un izžāvēja zāli, kas spraucās cauri betona plāksnēm. Iesānis, virs dispečera būdiņas, vējā plandījās karogu audekli, tālāk, aiz administrācijas ēkas, stiepās zirnekļu tīmekļos tīti, asās rīta gaismas aizdedzināti koki. Kviešu laukos slēpās dīvaini caurvēji, gluži kā dzīvnieki, kas ik nakti nāk ārā no tumsas uz dispečera būdiņas zaļajām ugunīm, bet no rīta atkal aizklīst starp stiebriem un slēpjas no svelmainās jūnija saules.” Savādi sāpīgi lasīt Ukrainas pilsētu un novadu nosaukumus, kas 2022. gadā arī Latvijā ieguvuši pilnīgi citu – ļoti tuvu un tiešu – skanējuma izjūtu. Harkiva, Kijiva, Kramatorska… Tā nav idealizēta Ukraina, bet reāla pasaule, mākslinieciski precīzi aprakstīta. Un savā ziņā reiderisms – bandītisks, nelegāls sveša biznesa nozagšanas, pārņemšanas veids – atbalso Ukrainas kara situāciju, proti, atnāk sveši, nežēlīgi cilvēki, kuri ir gatavi iznīcināt visu tavu pasauli vienkārši tādēļ, ka viņiem ir vara un griba rīkoties savtīgi un negodīgi. Dzejnieks, rakstnieks, esejists un tulkotājs Serhijs Žadans ir viens no mūsdienu zināmākajiem ukraiņu autoriem. Viņa darbi vairākkārt apbalvoti gan ar Ukrainas, gan starptautiskām balvām. Romāns “Džezs pār Donbasu” (Ворошиловград) pirmpublicējumu pieredzējis 2010. gadā. Līdz šim tas izdots jau četrpadsmit valodās, tostarp angļu, franču, vācu, latviešu, rumāņu un gruzīnu valodā. 2010. gadā romāns ieguva Ukrainas Gada grāmatas balvu (Книга року BBC), bet 2014. gadā romāns Šveicē saņēma Jana Mihalska balvu, kas tiek piešķirta izciliem dažādu pasaules valstu literārajiem darbiem. 2018. gadā pēc romāna motīviem uzņemta filma “Mežonīgais lauks” (Дике поле). Noderīgi: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com / replay.lsm.lv Žadans, Serhijs. Džezs pār Donbasu. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016. 376 lpp. ISBN 9789984235943 Sigita Kušnere 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas lektore un pētniece.

Salacgrīvas literārā almanaha pamatmisija – vērst mūsdienu vidusskolēnu uzmanību uz to, cik pašpietiekams ir dzimtais krasts literatūras pasaulē. Almanahs iezīmē Salacgrīvas puses literāro kanonu – no Ausekļa līdz Dainai Avotiņai, no Riharda Valdesa līdz Jānim Peteram. Te, protams, dominē jūras tēma, bet sava vieta un loma ir arī dzejniekiem, kuri Salacas krastos patvērās dzīves vētrās – Jānim Sudrabkalnam un Harijam Heisleram. Salacgrīvu par savējo allaž dēvējis Alfrēds Krūklis, bet pēdējos gados kāpās pie jūras dzejo Andris Bulis. Vidzemes lībiešu daudzinājums izskan Anitas Emses dzejā, savukārt pa latviešu strēlnieku takām aicina Valda Rūjas vārsmas. Almanahs apzināti ielūkojas vēstures lappusēs, kas skolēniem maz pieejamas un nav atrodamas tīmeklī, un to itin labi izsaka arī izdevuma vāka autora karikatūrista Kristapa Auzenberga skatījums – zutiņš ir puņģī (murdā), un nu mums jālūko, kā tam tikt klāt! Šoreiz talkā nāk drukātais vārds un atziņa: ļaudis Salacas krastos ir gana viedi un pašpietiekami. Almanahs pieejams Salacgrīvas puses skolās un bibliotēkās. ZUTIŅŠ. Salacgrīvas novada literārais almanahs. Nr. 1. (2020. gada rudens). Sastādītājs Gints Šīmanis. Salacgrīva: Biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs””, 2020. 327 lpp. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Kurš gan bērnībā nav vēlējies gluži kā Dullais Dauka vai mazais Vanadziņš ieskatīties jūrā aiz apvāršņa, lai ieraudzītu to nezināmo, ko no mūsu acīm slēpj horizonts? Liepājas zvejnieki, vagojot jūru un okeānu plašumus, savulaik ir redzējuši daudz vairāk – tālas zemes, palmas, aborigēnus un pērtiķi uz vientuļas salas. Tas viss krasi kontrastē ar tā laika padomju dzīves ideoloģiju – sociālistisko sacensību, kompartijas kārtējam kongresam veltītām trieciendarba nedēļām vai gadadienām pēc leģendārās “Auroras” zalves, kuru tā arī neviens nav dzirdējis. Zvejnieki pasaules okeānos smēla zivju centnerus un tonnas, jo plašā zeme no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam bija mūžīgā pārtikas trūkumā, burtiski nepaēdināma. Tas, ka latviešu šai flotē bija vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tomēr izrādījās mazākā bēda, “lielā rubļa” tīkotāji uz Liepāju brauca baru bariem, tā pārpludinot piejūras pilsētu, atnesot savu “kultūru” un mums svešo mentalitāti. Tā šis tautu sajaukuma katls vārījās turpat 25 gadus, līdz Atmoda to izsvēpēja no pilsētas zem liepām vētru un dzintara krastā. Grāmatu lieliski ilustrē paša autora darbīgajās vēsturnieka gaitās vāktie fotomateriāli no Liepājas muzeja krājuma, kur izdevums arī iegādājams. Noderīgi: irliepaja.lv Kriķis, Juris. Liepājas zveji abpus ekvatoram: okeāna zvejas flotes Liepājas bāze skaitļos un faktos, 1964–1985. Salacgrīva: Jāņa Lapsas piemiņas biedrība, 2021. 159 lpp. ISBN 9789934868115. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Ziemeļlatvijas logs uz Baltijas jūru – tieši tā pēc Pirmā pasaules kara, pamatojot nepieciešamību Salacas grīvā izbūvēt jaunu ostu, nule kā dzimušās Latvijas valsts tautsaimnieki pamatoja ģeogrāfisko nepieciešamību radīt plašus Vidzemes jūras vārtus netālu no sābru igauņu robežām. Pilsēta pie ostas, tuvu lielceļu krustpunktam, pie Salacas, pa kuru plostnieki jau gadsimtiem pludinājuši baļķus uz jūru – tā bija nenovērtējama bagātība, ko vajadzēja lieti izmantot. Ostas vēsturi grāmatā spilgti izgaismo fotogrāfijas, kas apliecina, ka Salacas grīvā nākuši ne tikai palieli kuģi, bet ka te dzīvojuši viedi ļaudis un zinātkārie pilsētnieki pratuši ne tikai lādēt kokus, bet zvejojuši un bērnus skolās laiduši – gan vidusskolai, gan bibliotēkai nesen apritējuši jau vairāk nekā simt gadu. Jānis Peters Salacu nodēvējis par atvērtu skrejošu zibeni, kam vējš matos un brīvas domas galvā. Līdzīgi ir arī ar Salacgrīvas ostu – tās nākotnes vīzijas sakņojas dokumentos, bet versijas par priekšdienām ir kā zibeņi, kas debesīs uzplaiksnī pērkona laikā, savukārt pēc tā arvien gaiss ir dzidrāks un domas ļaužu prātos – ilgtspējīgākas. Noderīgi: www.auseklis.lv Vidzemes jūras vārti: Salacgrīvas osta: versijas, vīzijas, dokumenti. Sastādītājs Gints Šīmanis. Salacgrīva: Salacgrīvas osta, 2019. 180 lpp. ISBN 9789934199578. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Traktieri un kneipes, zabegalovkas un kabaki, kafejnīcas un restorāni, vīnūži, šeņķi un krogi – izrādās, ka vietas, kur pabarot ne vien miesu, bet arī dvēseli, var saukt ļoti dažādi. “Bohēma Liepājas krogos” – grāmatas apakšvirsraksts ir tik precīzs un saturiski ietilpīgs, ka neprasās pēc gara ieteikuma, satura atstāstījuma vai pierunāšanas izlasīt. Ja tev patīk pati Liepāja, tās mūsdienu romantika, omulīgos restorānus, krodziņus un citas ēstuves ieskaitot, ir taču saistoši dzirdēt stāstus par šīm vietām arī vēsturiskā atskatā – pirms 100 un vairāk gadiem. Tomēr stāsts nav par ēstuvju gastronomisko pusi vien. Grāmatas ievelkošā vērtība – kultūrvēsturiskais pilsētas fons, Liepājas īpašā, tai raksturīgā aura cauri laikiem, arī pilsētnieku sociālā dzīve, paražas. Un daudzas slavenas personības – mākslinieki, rakstnieki, mūziķi, žurnālisti, un jā, arī politiķi, kuri raksturoti ar spilgtu, lielākoties komisku vai bohēmisku epizožu palīdzību. Goda liepājnieks Andžils Remess prot rakstīt saistoši, tēlaini un tik ticami. Tagad gribētos aizbraukt labi drīz uz Liepāju paceļot ar Remesa grāmatu rokās pa tām pašām senajām vēju pilsētas ieliņām (kas nebūs grūti, jo grāmatā iekļauta slavenāko krodziņu karte) un ar Ulda Brieža un citu fotokameru īpašnieku kolekciju palīdzību iztēloties slavenāko aprakstīto krogu iekšskatus un apmeklētājus; mainījušies tikai pašu krogu un ielu nosaukumi… Bet tolaik – “Juliāna”, “Hamburga”, “Mākslinieku pagrabs”, “Mērija”, “Jūra”, “Kaija”, “Liepava”, “Jūrmalas paviljons”, “Jānītis” un vēl…, bet pāri visiem – 25 gadus pastāvējusī Liepājas bohēmas citadele “Vāgūzis”, kas tajos laikos ne vien liepājniekiem, bet arī viesiem no Rīgas un citurienes bija kas krietni vairāk par krogu. Grāmatā ātri pārskriets pāri daudziem ēstuvju pirmsākumu gadsimtiem, vairāk pakavējoties 20. gadsimta stāstos – gan 20.–30. gadu Latvijā, gan īpaši padomju periodā, kad daudzas no aprakstītajām epizodēm Remess piedzīvojis personīgi. Un tā – līdz 90. gadu pārmaiņām valstī, cilvēkos un arī krogos. Jo ļaudis visos laikos gribējuši gan ēst, gan dzert, un krogiem nācies izdzīvot jebkuros apstākļos, arī pielāgojoties. Daļu no šiem stāstiem pieredzējuši paši grāmatas veidošanā iesaistītie, bet daļa – no mutes mutē uzklausīti. Un nav nozīmes domāt par to izcelsmi vai pierādīt autentiskumu – apraksti ir tik spilgti, ka nav ne mazāko šaubu – Liepājas bohēma bija tieši tāda, ar citām pilsētām nesalīdzināma… Un ir jāaizdomājas, vai arī mūsdienās dvēseles vēl prot tā pacelties spārnos? Noderīgi: www.diena.lv / lr1.lsm.lv Remess, Andžils. Kur dvēsele cēlās spārnos: bohēma Liepājas krogos. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 159 lpp. ISBN 9789934290367. Anda Saldovere 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un "Literatūras ceļveža" sastādītāja.

Izcilās tēlniecības speciālistes Dr. art. Rutas Čaupovas monogrāfija par tēlnieku Jāni Aivaru Karlovu (1939) ir viens no retajiem jaunāko laiku pētnieciskās literatūras piemēriem tēlniecības izvērtēšanā. Karlovs pārstāv to tēlnieku paaudzi, kuras radošā spēka gadi vadīti Padomju Latvijā, tāpēc monogrāfija paver gan panorāmisku ieskatu Latvijas tēlniecības jomā kopš 20. gadsimta 70. gadiem, gan ieskicē personisku mākslinieka ģimenes stāstu. Latviešu modernās tēlniecības stila pārstāvis Karlovs strādā monumentālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, kā arī veido mazās formas, savas ieceres īstenojot akmenī, tostarp Somijas granītā, bronzā, vara kalumā, šamotā un kokā. Kopš 1968. gada tēlnieks piedalās izstādēs, semināros un simpozijos; kopš 1973. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Karlova mūža ieguldījums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeni (2008). Tēlnieka Karlova monumentālie darbi ir iekļāvušies gan pašmāju, gan ārzemju publiskajā telpā: Latvijā – Rīgas pils laukumā “Bārenīte” (2008), Jelgavā strūklaka “Trīsvienība” pie Sv. Trīsvienības baznīcas (2013), Ogrē “Baltā cielava” (2013), Pļaviņu novadā ”Smaile senču piemiņai” (2017), Salaspils novadā TEC-2 apkārtnē ”Strēlnieks“ (Loka šāvējs) (1981), Suntažos “Svešumā dzītajiem 1941.1949.” (1991), Tīnūžos “Varoņu altāris” (2005), kā arī ārzemēs – ASV, Holandē, Krievijā, Slovēnijā un Vācijā. Monogrāfijā iekļauts plašs ilustratīvais materiāls; tas ir papildināts ar publikāciju bibliogrāfiju un nozīmīgāko darbu sarakstu, kā arī izstāžu, semināru un simpoziju uzskaitījumu. Noderīgi: www.neputns.lv / sejas.tvnet.lv / www.delfi.lv Čaupova, Ruta. Jānis Aivars Karlovs: nepakļaušanās un uzbūves spēks tēlniecībā. Rīga: Neputns, 2022. 125 lpp. ISBN 9789934601378. Ingrīda Peldekse 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Fotogrāfijas pētniece un mākslas vēsturniece Katrīna Teivāne sarakstījusi grāmatu par latviešu fotogrāfu Robertu Johansonu (1877–1959). Autore lasītājiem jau pazīstama gan kā Viļa Rīdzenieka (1884–1962) monogrāfijas sastādītāja (2018), gan vairāku citu fotogrāfijai veltītu zinātnisku publikāciju un lekciju autore. Grāmatas piecās nodaļās ir rasts līdzsvars starp Johansona dzīves gājumu, fotogrāfa rokrakstu un vispārinājumu Latvijas un plašākā fotomākslas laukā. Pirmā grāmatas daļa pievēršas fotogrāfa biogrāfijai un konkrēta vēsturiskā perioda kontekstā balstītam jautājumam par fotogrāfijas un mākslas attiecībām – vai fotogrāfija ir māksla un kādos estētiskajos nosacījumos tā būtu vērtējama? Līdzās apkopotas ziņas par medijam veltītajiem izdevumiem un 20. gadsimta pirmās puses fotomākslas stiliem, kas būs lietderīgs informācijas avots fotogrāfijas pētniekiem. Grāmatas otrā daļa pievēršas fotogrāfiju analīzei mākslas, dokumentālajā un salona stilistikā – saturam, formālajiem aspektiem un kultūras kontekstam –, izvēršot no viena fotogrāfa mantojuma panorāmisku ainu par Latvijas fotogrāfijas vēstures notikumiem. Grāmatā iekļautas pārdomātas nianses, piemēram, “Ievadošais pēcvārds” tās sākumā norāda uz kādu noslēgušos pētniecības posmu un autores klātbūtni, ko zinātniskos izdevumos nereti cenšas paslēpt. Katrīnas Teivānes un priekšvārda autora filozofa Aināra Kamoliņa ceļazīme grāmatas lasītājam un skatītājam apstiprina – izdevums piedāvā vienu no iespējamajām versijām par komplicētā medija apriti Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Iepriecinoša grāmatas nianse ir arī mākslinieces Antas Pences dizains – ieloces starp nodaļām pārskatāmi sadala grāmatas telpu, reprodukcijās ir skaidri nojaušama faktūra un augsta kvalitāte, kas izlasi un tās salikumu padara par “grāmatas kā izstādes” pieredzi. Fotogrāfijas ir ievelkošas, un tas nolasāms arī Katrīnas Teivānes stāstījumā, ierakstot Johansonu Latvijas fotogrāfijas vēstures kanonā. Tekstu papildina kopsavilkums angļu valodā. Noderīgi: lr1.lsm.lv / klasika.lsm.lv Teivāne, Katrīna. Laikmets un fotogrāfija. Roberts Johansons. Rīga: Neputns, 2022. 366 lpp. ISBN 9789934601422. Līga Goldberga 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas galvenā bibliogrāfe.

2020. gada Vasaras olimpiskajās spēlēs, kuras norisinājās Japānas galvaspilsētā Tokijā 2021. gadā, Latvijas 3x3 vīriešu basketbola komanda izcīnīja zelta medaļu. 3x3 basketbolam šī olimpiāde bija debija, turklāt uzvarot mūsu valsts izlasei un kļūstot par pirmo olimpisko čempioni šajā sporta veidā! Grāmata “No Ghetto līdz Olimpiskajam zeltam” atklāj olimpisko čempionu Naura Mieža, Kārļa Paula Lasmaņa, Edgara Krūmiņa un Agņa Čavara nebūt ne rozēm klāto ceļu līdz izcilajai uzvarai. Lasītājs uzzinās, kā puišu četrotne satikās, kā tika izveidota komanda. Kāds no jauna, bet kāds vēlreiz izdzīvos un jutīs līdzi mūsu izlases ceļam uz virsotni. Komandas noietais ceļš aprakstīts raitā un aizraujošā valodā. Aizturot elpu, lasīju un turēju īkšķus par mūsu spēlētājiem, kad 2021. gada vasaras sākumā Austrijas pilsētā Grācā viņi cīnījās ar 20 pasaulē spēcīgākajām komandām, lai iegūtu vienu no trim ceļazīmēm uz olimpiskajām spēlēm. Un – neviltots prieks par godam iegūto iespēju pierādīt sevi arī Tokijā! Grāmatā detalizēti aprakstīta katra Latvijas komandas aizvadītā spēle Tokijā – pret Poliju, Beļģiju, Ķīnu, Japānu, Serbiju, Krieviju un Nīderlandi, iekļūšana ceturtdaļfinālā, pusfinālā un beidzot arī finālā, kur tiek uzvarēta Krievijas komanda un Latvija kļūst par pirmo olimpisko čempioni 3x3 basketbolā. Atklāto un spraigo stāstu veidojis grāmatas teksta autors Edgars Gertners, kā arī olimpiskie čempioni Nauris Miezis, Kārlis Pauls Lasmanis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, komandas treneris Raimonds Feldmanis, fiziskās sagatavotības treneris Dāvis Feikners, fizioterapeits Oskars Urbanovičs, komandas izveidotājs un pirmais menedžeris Jānis Āre, “Ghetto Games” līderis Raimonds Elbakjans un basketbolists Artūrs Strēlnieks. Šis nenoliedzami ir stāsts par motivāciju, gribasspēku, darba sparu, disciplīnu un spēju strādāt komandā, lai sasniegtu mērķi. Grāmatu ilustrē bagātīgs fotogrāfiju klāsts no Agņa Čavara, Dāvja Feiknera, Oskara Urbanoviča, Raimonda Feldmaņa, Jāņa Āres personīgajiem arhīviem un “Ghetto Games”, FIBA un Latvijas Olimpiskās komitejas arhīva. Būtiski minēt arī, ka komandas dzīves un treniņu aizkulises iemūžinātas 2019. gada dokumentālajā filmā “No Ghetto uz Olimpiādi” un tās turpinājumā “No Ghetto līdz Olimpiskajam zeltam”, kura pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada pavasarī. Noderīgi: jumava.lv / lr1.lsm.lv Gertners, Edgars. No Ghetto līdz Olimpiskajam zeltam. Ghetto Games. Rīga: Jumava, 2021. 183 lpp. ISBN 9789934205439. Zane Bondare 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Izdevumu “Izaugt veselam digitālā pasaulē” var uzskatīt par ideālu ceļvedi un padomu apkopojumu vecākiem jaunās paaudzes veselīgai audzināšanai mūsdienu digitālajā vidē. Digitālā sabiedrība ir termins, ko lietojam ikdienā kā mūsdienu sabiedrību raksturojošu apzīmējumu. Īpaša loma digitālajā pasaulē ir vecāku prasmei izaudzināt jauno paaudzi, kas būtu gan lieliski orientēta medijpratības apguvē, gan vienlaikus attīstītu savas unikālās kognitīvās un radošās spējas un personības izaugsmei nepieciešamās individuālās īpašības. Tas ir kā sava veida paradokss: jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju saziņas līdzekļu apgūšanas un izmantošanas pozitīvais faktors un tam pretstatā – jauno saziņas līdzekļu un sociālo līdzekļu lietošanas riski un negatīvā pieredze. Jaunais, uz pētījumiem balstītais un ar mīlestību un atbildību pret bērniem veidotais izdevums ir navigācija vecākiem un pedagogiem “kuģošanai” digitālās pasaules labirintos un pareizo stratēģiju izvēlē veselīgas un patstāvīgi domājošas paaudzes audzināšanā. Autori ar dziļu atbildības sajūtu un izpratni izseko bērna attīstībai atbilstošai mediju izglītībai un medijpratībai dažādos dzīves posmos no zīdaiņa vecuma līdz pusaudža gadiem, sniedzot vērtīgus ieteikumus katrā no šiem posmiem. Liela vērība tiek veltīta jauno bērniem un pusaudžiem radīto sociālās saziņas līdzekļu risku un seku izskaidrošanai. Tie ir gan bioloģiskie riski, kas saistīti ar elektromagnētisko digitālo ierīču starojuma ietekmi uz veselību, miega traucējumiem, nogurumu un stresu, gan dažādi psiholoģiskie riski, piemēram, kognitīvo spēju pavājināšanās un attīstības traucējumi, atkarības briesmas, privātuma zaudēšana, savstarpējās komunikācijas pasliktināšanās ģimenē, empātijas spēju mazināšanās un dažādi citi negatīvie faktori. Vairākās nodaļās sniegta informācija par kriminālajiem riskiem no juridiskā skatapunkta: kiberhuligānismu un vardarbību tīmeklī, personas tiesību aizskārumiem un normatīvajiem aktiem šo risku novēršanai. Grāmatas veidotāji uzsver, ka digitālās pasaules un reālās pasaules objektīva sabalansētība ir vitāli svarīgs uzdevums veselīgas paaudzes veidošanā, kur mazsvarīgu detaļu nemēdz būt. Katra grāmatas nodaļa papildināta ar tematiski tuvas ieteicamās literatūras sarakstu. Noderīgi: www.alis.lv Izaugt veselam digitālā pasaulē: bērnu un pusaudžu vecākiem, pedagogiem un audzinātājiem. No angļu valodas tulkojusi Dzintra Īrisa Porītere; priekšvārds: Zanda Rubene; ievads: Mihaēla Gloklere. Rīga: Alis, 2020. 157 lpp. ISBN 9789934504440. Irēna Moreino 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru galvenā bibliogrāfe.