Gan grāmata, gan tās autore – priekš manis pozitīvi pārsteidzošs atklājums. Pēc ilgāka pārtraukuma – grāmata, kuru nevarēju nolikt, neizlasījusi vienā paņēmienā. Ceļošana vienatnē, turklāt kājām, pēdējā laikā visai populāra tēma, kura tiek atspoguļota gan blogos, gan grāmatās (piemēram, mūsu izdevuma iepriekšējā numurā – Daces Zvirbules stāsts par Svētā Jēkaba ceļu Spānijā “Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis”). Tomēr pirmoreiz lasām tik atklātu un patiesu dokumentālu stāstu, kurš liek aizdomāties par to, kā ir sievietei vienatnē kājām izstaigāt mūsu it kā tik pazīstamo un paredzamo Latviju. “Biju pilnīgi viena, taču jutos tik iederīga, tik vienota ar visu apkārt esošo. Man bieži vaicā, vai mani piemeklē vientulība ceļojumos vienatnē. Es nekad neesmu piedzīvojusi vientulību, kad mani sabiedrotie bijuši kalni, ielejas, pļavas, dzīvnieki, ūdeņi, meži un nezināmas dabas takas. Vientulība mani piemeklē tad, kad esmu nonākusi starp cilvēkiem, kuri mani nejūt un nesaprot. Kad mūsu starpā ir neredzama aiza un mēs kļūstam par svešiniekiem, atrodoties blakus.” Ja līdz šim arī sevi uzskatīju par tādu kā ceļošanas amatieri (protams, ar komfortu sēžot auto sēdeklī, ne kājām!), tad tikai tagad tā pa īstam aizdomājos, ka abi minētie ceļošanas paņēmieni ir divas gluži pretējas lietas. Esmu gan apsvērusi draugu kompānijā noiet kādu Jūrtakas posmu, ko varbūt vēl pagūšu īstenot, bet arī tas nepavisam nelīdzinās Laumas izvēlētajam Ērgļu – Kārsavas ceļam! Jāpiebilst, ka ceļojumu īpaši apgrūtināja ne vien 20 kilogramus smagā mugursoma un vasaras saulgriežu laika tveice, bet arī izaicinājumiem pilnais, gan viņas pašas izvēlētais, bezceļu maršruts. Laumas stāsts – tā ir ne vien fizisku šķēršļu un bīstamu situāciju pārvarēšana, dabas varenības, dzīvnieku un arī cilvēku izraisītās baiļu sajūtas pārvarēšana, bet arī tāda kā psihoterapija pašai ar sevi – kā, atrodoties vienatnē ar sevi un savām domām, tikt galā ar visu jaunības periodu krātu rūgtumu un nesakārtotām attiecībām ar pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem. Stāsts arī par to, kādas ir cilvēka fizisko un morālo spēku robežas, un cik esam tiesīgi tās pārkāpt un riskēt, kā mūsu organisms reaģē neieplānojamās krīzes situācijās. Grāmata maina vairākus Laumas un arī vairuma lasītāju priekšstatus. Viens no pārteigumiem – kaut gan viņa ir pieredzējusi ceļotāja, kura pabijusi vairākos kontinentos, arī soļojot vienatnē (Laumas kontā ir, piemēram, Gruzija, Albānija, Meksika, Kuba), grāmatas autore atzīst, ka Latvijas ceļojums bijis visbailīgākais. Viena no atbildēm, šķiet, meklējama savstarpējā komunikācijā. Lai gan – arī tā ir bijusi pārsteigumiem pilna un sagrāvusi līdzšinējos priekšstatus gan par vidzemnieku šķietamo noslēgtību, gan arī par mūsu pieredzē it kā tik viesmīlīgajām un allaž atvērtajām latgaliešu sirdīm. “Īsā laika sprīdī manā acu priekšā bija pilnīgi nomainījusies ainava no Vidzemes plašajiem laukiem, cēlajām saimniecībām un vijīgā reljefa uz Latgales saaugušajiem kokiem, starp kuriem blakus ceļam ik pa brīdim izlīda pa kādai ļoti spilgtā krāsā nokrāsotai mājai. Ejot kājām, daudz dziļāk iespējams izjust pārmaiņas apkārtnē, pamanīt tās ritumu un smalkākās nianses pat koku raksturos un sasinhronizēties ar floru un faunu. Latgales vaibsti atšķīrās no Vidzemes sejas – tie bija cieši piekļauti, košās krāsās triepti, nenofrizēti un nekārtīgi, bet tādi, kuros dzīve izgrebusi savu īstumu līdz mielēm un kuros gribas ieskatīties dziļāk.” Grāmata, protams, ir arī par ceļu, bet pārsvarā par sajūtām. Lauma Malnace rakstniecībai pievērsusies gluži nesen, tagad to arī studē. Viņa ir profesionāla muzikoloģe, dzied akadēmiskajā korī “Latvija”. Jauna, radoša sieviete ar bagātu dvēseli un lielisku stāstnieces talantu, bet, galvenais, ar visai plašajai pasaulei atvērtām acīm un sirdi. Pēc izlasīšanas šķiet, ka Laumu pazīstu personīgi un rodas vēlme ar viņu tikties, paturpināt ceļa iespaidu pārrunāšanu klātienē. Iesaku sameklēt un noklausīties Laumas ceļu stāstus arī interneta vidē. Noderīgi: klasika.lsm.lv / www.lsm.lv Malnace, Lauma. Es eju: 190 kilometru. Rīga: Latvijas Mediji, 2022. 206 lpp. ISBN 9789934291029. Anda Saldovere 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un “Literatūras ceļveža“ sastādītāja.

Grāmatas autors – vēstures zinātņu doktors Uģis Niedre – ir cilvēks ar ļoti plašām zināšanām ne tikai vēstures, bet arī daudzās citās jomās, tostarp, etnogrāfijā, pārzina arī bibliotēku, muzeju, arhīvu krātuves un, protams, ir arī rakstnieks. Gandrīz desmit gadu garumā Niedre ir paveicis šķietami “neiespējamo” misiju, 943 lappušu biezajā grāmatā un tās 17 nodaļās sīki un smalki izpētot mūsu tautas pagātnes notikumu gaitu, pētot kopsakarības, dzīvesveidu, materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības un latviešu gara stiprumu turpat četros gadsimtos – no 17. gadsimta līdz pat 20. gadsimtam. Pamatā pētniecība notikusi Turaidas un tās apkārtnes muižās, tomēr ciešā kontekstā ar tā laika situāciju Vidzemē. Apjomīgā darba apakšvirsrakstā autors to pieticīgi nosaucis par “Kultūrvēsturisko lūkojumu rakstos”. Šis lūkojums salīdzināms ar milzīgas klēts septiņpadsmit apcirkņiem, no kuriem katrs sastāv no daudzām jo daudzām mazākām sadaļām. Ja ierastās klēts krājumi – graudi, milti un cits iztikai nepieciešamais – ar laiku iztukšojas, tad Niedres “klēts (sākotnējais šī jēdziena nosaukums nodaļā par iztikšanu un dzīvošanu – magazīna) krājumi” ir mūžīgi un būs pieejami paaudžu paaudzēs. Lai detalizēti aprakstītu grāmatas saturu, būtu nepieciešami vairāki LNB “Literatūras ceļveža” numuri. Šis, protams, nav zinātnisks skatījums, bet viena lasītāja emocijas, kas tiek nodotas citiem lasītājiem, ieskicējot virzienu, tādu kā ceļa rādītāju. Manuprāt, labākais veids, kā šo grāmatu lasīt, ir – nesteigties, bet izbaudīt nodaļu pa nodaļai, pārdomājot izlasīto. Pēc tam kādā brīdī atkal turpināt lasīt. Kāpēc? Tāpēc, ka vēstījums prasa iedziļināšanos, nevis “ātru pārskrējienu”. Jo tas ir mūsu tautas dzīves stāsts, mūsu saknes, mūsu uzskati, tradīcijas, izdzīvošanas un gara spēks cauri gadsimtiem. Dziļākā būtībā autors ir atjaunojis mūsu vēsturisko atmiņu, ko okupācijas vara tik ļoti centās izdzēst. Šajā fundamentālajā darbā Niedre mūs ved soli pa solim, parādot, kā latvieši kļuva par stipru nāciju un kā mūsu nācija, savukārt, ietekmēja Latvijas vēstures gaitu, sākot no Turaidas muižas laikiem līdz pat mūsu valsts dibināšanai. Kalpi, muižkungi, dienestnieki, klaušinieki, rentnieki, saimnieki, amatnieki, skroderi, kalēji, galdnieki, skolotāji, mācītāji, karavīri, vēl un vēl citi ļaudis, kuru darbus, lietu kārtību un secību, tikumus, ikdienu, paražas, priekus un grūtības kolorīti aprakstījis grāmatas autors. Raksturota arī vide un notikumi, kas ietekmēja un veidoja mūsu cilvēkus četros gadu simtos. Dzīve muižās, Lielais bada gads Vidzemē, Ziemeļu karš, Lielais mēris, brīvlaišana, uzvārdu došana, meži un mežsargi, brūži un krogi, rekrūši, transports, zaļumnieki, dziesmu svētki, skolas un skolotāji, 1905. gads, karš un neatkarīga valsts. Lai jūs nebaida garais atslēgvārdu uzskaitījums, jo saturs ir tik saistošs, ka nevarēsiet atrauties. Grāmatā ir arī gana daudz dažādu skaidrojošu tabulu un, protams, seno zīmējumu un fotoattēlu, kuri lieliski papildina laikmetu stāstus. Noteikti jāpiemin arī Niedres brīnišķīgais rakstnieka talants, viņa niansēti bagātā latviešu valoda un spēja savu intelektuāli emocionālo domu gājienu vietām neaprakstīt vārdos, liekot mums, lasītājiem, pašiem nojaust zemtekstā pausto “smaidu, skumjas, ironiju vai sarkasmu.” Dažās vietās šāds autora domu gājiens ir teju vai mūsdienu situācijai atbilstošs, piemēram, stāstot par Ziemeļu karu, tam sekojošo mēra laiku un zviedru zaudējumu: “Krievi svinēja uzvaru. Dzīres mēra laikā... Aplenkumā un sērgā viņi zaudēja 9800 zaldātu. Rūgta uzvara. Bet tie jau tikai zaldāti... un to Krievijai netrūkst.” Gribētos minēt pa fragmentam no katras nodaļas, bet lielā apjoma dēļ tas nekādi nav iespējams. Nobeigumā vēl pāris spilgtu fragmentu par skolām: “Pašapzinošas tautas pamats ir skola. Iegūtā izglītība liek sevi tālāk veidot, meklēt un iet uz apvārsni.” Pēc visām grūtībām un varas maiņām, atgūstot Latvijas valstisko neatkarību, 2014. gada maijā Turaidas skolu slēdza. “...aiz 26 pēdējiem skolēniem aizslēdza bijušās skolas durvis. ...Atceries: bērnu skološana Turaidā zināma kopš 1719. gada. 295 gadi apkārt – un izbeidzās.” Niedre sarakstījis arī vairākus citus kultūrvēsturiskas ievirzes darbus, piemēram, “Mājvieta”, “Iršu dārzs”, “Tīrums mežā.” Un cerams, ka sagaidīsim vēl jaunas viņa grāmatas, jo, kā pats autors savulaik teicis: “...vēstures krēslas zonas ir nepārredzamas.” Noderīgi: www.turaida-muzejs.lv / lr1.lsm.lv / tourism.sigulda.lv Niedre, Uģis. Pilsdrupu paēnā: Turaida: muiža, pagasts, apkārtne: kultūrvēsturisks lūkojums rakstos. Rīga: Zinātne, 2022. 943 lpp. ISBN 9789934599286. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.

Grāmata piesaistīja, vien izlasot atdzejotāja vārdu – Pēteris Pildegovičs. Viņa veikumā jau ne viens vien nozīmīgs darbs, to vidū vairākās valodās (tai skaitā ķīniešu) tulkotā grāmata “Mans Ķīnas stāsts” un “Lielā ķīniešu–latviešu vārdnīca”. Senās Ķīnas lirika latviskā atdzejojumā ir notikums pats par sevi. Par to, cik veiksmīgi atdzejotājam izdevies rast atbilstošāko vārsmu variantu, var spriest vienīgi ķīniešu valodas pratēji. Man kā lasītājai krājums, kurā iekļauta vesela virkne Tan laikmeta dzejnieku vārsmu, nozīmēja ceļojumu uz tālu, maz zināmu kultūru. Katrs dzejolis līdzinās nelielai gleznai, kurā baudāmi skaistie Ķīnas dabas skati un izjūtama autora tā brīža noskaņa. Pārsvarā tomēr noskaņas ir skumjas, kaut netrūkst arī citu motīvu. Tās ir skumjas par atstāto dzimteni, ilgas pēc ģimenes vai iemīļotās, skumjas, šķiroties no drauga. Taču tās ir liegas, klusinātas, izsmalcinātā veidā paustas skumjas. Arī rudens var raisīt skumjas, bet dzejnieks Liu Jusji domājis citādi: “Kopš seniem laikiem rudens sirdī atnes skumjas un ilgas. Tomēr es saku, ka rudens dienas Pat par pavasara atnākšanu pārākas. Skaidrajās debesīs dzērve augstāk par mākoņiem. Mirklī arī mana mūza jau zilajās debesīs…” Krājumu ievada Li Bai dzejolis “Mēnesnīcā vienatnē malkoju vīnu”, bet noslēgumā skan Du Cjuniana dzejas “Zelta drānas” rindas: “Jums iesaku – nav jāsteidz tērpties zeltā šūtās drānās. Jums iesaku – ir jātver tas, ko jaunie gadi dod. Ja ziedi atvērušies – tie jāplūc…” Tās neviļus atsauca atmiņā franču dzejnieka Ronsāra dzejā pausto domu: “Ai, mīļā, kamēr vēl jums vara, No savas dzīves pavasara Jel ņemiet ko vien variet spēt…” Dzejas krājums ir arī vērtīgs izziņas avots. Gandrīz pie katra dzejoļa rodami paskaidrojumi jēdzieniem, kurus citādi nesaprastu vai nevarētu novērtēt lasītājs, kuram Ķīnas kultūra ir pasveša. Grāmata izceļas ar pārdomātu un gaumīgu materiāla izkārtojumu. Būtiski pieminēt arī bagātīgo ilustrāciju autori, mākslinieci Mariju Jurso, kura apguvusi ne vien ķīniešu valodu, bet arī ķīniešu tradicionālo glezniecību. Viņas darbi palīdz iejusties Ķīnas dabas un kultūras pasaulē un veido atdzejas vizuālo fonu. Noderīgi: www.punctummagazine.lv Tan laikmeta dzejas izlase. No ķīniešu valodas atdzejojis Pēteris Pildegovičs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 287 lpp. ISBN 9789934188534. Astra Šmite 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Andreja Upīša muzeja līdzstrādnieks Arnis Koroševskis ir jauns pētnieks, taču jau ieguvis atpazīstamību kā nopietns, zinātniskajā pieejā un secinājumos līdzsvarots un radošs literatūras vēsturnieks. Monogrāfija par Upīti atklāj Koroševska pētnieka un rakstītāja spējas pilnā to plaukumā. Tas ir gadījums, kad ģenialitāte slēpjas vienkāršībā. Piesaistei savam tekstam literatūras zinātnieks neizmanto ārišķīgus paņēmienus, viņš raksta literāri un gramatiski perfekti veidotiem teikumiem, kuros ietērpta skaidri un saprotami noformulēta doma. Koroševskis neslēpjas aiz frāzēm un pievilktām teorijām vai prātojumiem, necenšas paspīdēt ar literārā stila smalkumiem, bet grodi vērpj sižetu. Tāpēc monogrāfija lasās ļoti raiti – es ap 500 lappusēm izlasīju gandrīz vienā elpas vilcienā – tik baudāma savā skaidrībā un domu bagātībā tā ir. Nezinu, vai Koroševskis apzināti izvēlējās darbu Upīša muzejā, vai palīdzēja sagadīšanās, bet, lasot monogrāfiju, ir sajūta, ka dzīves laikā un vēlāk nesaprastā Upīša cilvēciskā personība sastapusies ar draugu un domubiedru, ka Koroševskim Upīša daiļrades pētniecība ir likteņa aicinājums, kas nodrošina spēju izprast un novērtēt rakstnieka daiļrades kvalitāti. Pētnieka ceļos Koroševskis, šķiet, iemīlējis Upīša negatīvi noskaņoto un kritisko personību, vienlaikus saglabājot skatījuma skaidrību un objektivitāti. Tomēr ar iejūtu vien neizdotos uzrakstīt analītisku pētījumu, ja nebūtu pamatīgu fona zināšanu. Monogrāfijas autoram to netrūkst. Ticību tekstu vērtējumu pamatotībai piešķir autora lieliskā erudīcija literatūras virzienos, latviešu literārā procesa detaļās, pasaules rakstniecībā notiekošajā. Izlasīts viss latviešu rakstniecības literārais mantojums – gan labākais, gan otršķirīgais, apgūti literatūras zinātnieku un kritiķu atradumi no 19. gadsimta beigām līdz pašiem jaunākajiem. Erudīciju papildina gaume un estētisku (literāru) parādību izjūta. Ar asociācijām un literārā un sabiedriskā fona raksturojumiem grāmata par Upīti veido plašu, intelektuāli piesātinātu skatījumu uz ilgu kā Upīša mūžs laikmetu latviešu literatūras vēsturē. Monogrāfijas pamatā ir Upīša tekstu analīze, izkārtojot to pēc sacerējumu rašanās hronoloģiskā principa. Katru nodaļu ievada dzīves un darbības notikumu hronika. Pētot rakstnieka publikācijas, iziets cauri viņa dzīvei no pirmajiem stāstiem līdz mūža vakaram. Hronoloģiskā pieeja ir vienkārša, bet parasti neliek vilties – tā tas ir arī šajā gadījumā. Caur tekstiem atklāt radošu personību, turklāt tik pretrunīgu un sarežģītu, nav vienkāršs uzdevums, tomēr Koroševskim tas lieliski izdevies, rakstot it kā bezkaislīgi, korekti, taču pārliecinoši. Pētnieks balstās principā, ka rakstnieka milzīgais kvantitatīvais un kvalitatīvais ieguldījums, nevis viņa politiskie uzskati un daži ne tik slavējami teksti, ir Upīša vērtības kritērijs. Nav apiets arī sabiedrībā samilzušais jautājums par mūsdienu cilvēku attieksmi pret rakstnieku. Vai Koroševskis reabilitē Upīti? Domāju, ka jā, jo viņš parāda, ka nav dokumentāru pierādījumu par rakstnieka nodevību pret latviešu tautu, dalību represijās pret cilvēkiem. Jā, viņš latviešu delegācijas sastāvā devies uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Jā, viņš uzrakstījis ķengu grāmatu par trimdas rakstniekiem. Jā, viņš bijis sociālists un padomju režīma godināts autors. Kā personība viņš bijis negatīvists, ļoti kritisks savos vērtējumos, tomēr Koroševska teiktais liecina, ka rakstnieks bijis arī visumā redzīgs un objektīvs pret laikabiedriem rakstniekiem un nevienu patiesu talantu nav apracis. Upīša veikumam laikā līdz 1945. gadam nepiemīt politiskā angažētība, veca vīra kļūdu dēļ graudi nepārvēršas sēnalās. Monogrāfija ļauj aptvert Upīša milzīgo tekstu masīvu, ietverot arī līdz šim maz izgaismoto devumu literatūras vēsturē un kritikā – kopā ar Rūdolfu Egli sarakstīto monumentālo četrsējumu “Pasaules rakstniecības vēsturi”, neskaitāmos rakstus un recenzijas presē. Monogrāfija ir Upīša cienīgs sacerējums. Noderīgi: satori.lv / klasika.lsm.lv Koroševskis, Arnis. Lielais noliedzējs. Monogrāfija. Rīga: Dienas Grāmata, 2022. 550 lpp. ISBN 9789934595547. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.

“Jūra joprojām māca kaut ko svarīgu paša cilvēka izdzīvošanai, tā māca, ka aiz viena horizonta vienmēr ir cits.” (Enzo Maiorka) Ilggadējais Liepājas muzeja vēsturnieks Juris Kriķis (1944) šoruden lasītāju vērtējumam nodevis savu ceturto grāmatu, kura vēsta par trim Lejaskurzemes zvejnieku kopsaimniecībām un bagāto to pastāvēšanas vēsturi – Nīcas ciema Jūrmalciema zvejnieku arteli “Sarkanā Blāzma” (1949–1969), Pāvilostas zvejnieku kolhozu “Dzintarjūra” (1948–1978) un vareno Liepājas “Boļševiku” (1946), kas vēlāk pārtapa par “Kursu”. Osta, zvejnieku lunka, jūrā gājēji un krastā palicēji – tas viss savijas krāšņā buķetē, kam pa vidu tērgā plāns un pretplāns, sociālistiskā trieciendarba nedēļas, ceļojošie vimpeļi un sarkanie karogi, kam vēstures kontekstā gan ir nulles vērtība. Atmiņās paliek cilvēki, viņu sīkstums te, Kurzemes krastā, un zveju godaprāts, ikdienas vezumu velkot. Kriķis prot sociālisma politekonomijas dogmas ielikt kuģa rūmē pie mencām, bet cilvēkus pelnīti ierakstīt kuģa rullī nākamībai. Grāmatu ievada plašs Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas jūrniecības vēstures nodaļas vadītāja Andra Cekula priekšvārds, savukārt pēcvārdā šo rindu autors analizē aizgājušos laikus, kad sociālisma politekonomija satikās ar kurzemnieku godaprātu. Izdevums bagātīgi ilustrēts (vairāk nekā 120 foto) un papildināts ar to laiku raksturojošām statistikas tabulām un datiem. Grāmata iegādājama Liepājas muzeja kasē. Kriķis, Juris. Lejaskurzemes zveji kopdarbībā. Salacgrīva: Jāņa Lapsas piemiņas biedrība, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934868153. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Vai zinājāt, ka apaļmutnieks nēģis tomēr ir zivs, turklāt senāks par dinozauriem? Latvijas dabas norišu zinātājs Vilnis Skuja grāmatā raksta: “Nēģi ir primitīvi radījumi. Tie ir senāki par dinozauriem. Uz Zemes šie akmeņu sūkātāji (nēģu dzimta – Lampetra – tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “akmeņu sūkātāji”) mīt jau vairāk nekā 300 miljonus gadu, un to pašreizējais veidols nav mainījies piecus miljonus gadu.” Savukārt grāmatas idejas iniciators Dzintris Kolāts uzsver: “Nēģim viss sākas un arī beidzas ar piedzimšanu. Precīzāk – nārstu. Dodot impulsu jaunām dzīvībām, nēģi pēc pavisam īsa brīža iet bojā. Jau iepriekš tie pārstājuši baroties. Bez variantiem, jo barošanās orgāni reducējas un aizaug. Atliek vien spēka kaislīgām mīlas rotaļām, un tad – viss ir beidzies, lai atkal sāktos no jauna. Un tā jau miljoniem gadu.” Izdevums priecē ar nēģu zvejnieku stāstiem, vairāk nekā 70 receptēm un Aigara Lapiņa karikatūrām. Te rodami visdažādākie nēģu pagatavošanas paņēmieni, pat suši un risoto, nemaz nerunājot par tradicionāli ceptiem nēģiem, apaļmutniekiem zupā un rasolā. Jau tradicionāli gada nogale ar svētku ēdienkartes plānošanu ir brīdis, kad nēģus kārojas visvairāk. Protams, visai ekskluzīvi un ne katram pa kabatai – tomēr – vismaz vienreiz gadā jau var? Grāmata iegādājama Limbažu novada Tūrisma informācijas centros, kā arī pārdotuvē “Radīts piejūrā” Salacgrīvā. Nēģu bībele. Producents, idejas un priekšvārda autors Dzintris Kolāts; sakārtotājs Gints Šīmanis. Kuiviži: Limbažu novada pašvaldība, 2022. 128 lpp. ISBN 9789934237065. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Šoruden klajā nākusi Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupas kolektīvi izstrādātā monogrāfija “Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi”. Izdevumā analizēti dažādi Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma aspekti, atspoguļojot arī to, kā sabiedrības grupas piedalās mantojuma saglabāšanā nākamajām paaudzēm. Monogrāfija tapusi Latvijas Zinātnes padomes finansētā Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta “Kopienu līdzdalība kultūras mantojuma pārvaldībā: prakses, attīstība un izaicinājumi” (2018–2021) ietvaros. Pētniecības projekta mērķis ir atainot reālo situāciju Latvijā un citās valstīs, atklājot pozitīvo pieredzi, kopienu iesaisti un līdzdalību, kā arī turpmāk risināmos jautājumus, darbojoties ar kopienām un pilnveidojot nemateriālā kultūras mantojuma politiku. Kultūras mantojums un kopiena ir divi galvenie monogrāfijas pīlāri. Temata izpētes nepieciešamību pamato pirms vairākiem gadiem uzsāktā Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saraksta izveide un pētījumu trūkums par kopienas līdzdalības motivāciju, kapacitāti, kā arī saikni ar valsts īstenotajām mantojuma politikas iniciatīvām. Jāmin arī kultūras mantojuma saglabāšanā iesaistīto pušu daudzveidība un vērtību atšķirības mantojuma definēšanā un pārvaldībā, radot diskusijas par mantojuma kopienām. Nemateriālais kultūras mantojums ataino aktuālo dzīvesveidu, kas tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, tajā skaitā, prakses, zināšanas, prasmes un ar tām saistītie instrumenti, objekti un kultūras telpas, arī valodas un mutvārdu tradīcijas, skatuves mākslas, sociālās prakses un tradicionālā amatniecība. Monogrāfija sakārtota piecās virstēmās: kultūras mantojums, tā kopienas un pārvaldība; Latvijas iedzīvotāju attieksme pret kultūras mantojumu; Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma kopienu gadījuma analīze; izaicinājumi nemateriālā kultūras mantojuma izpratnē, kā arī kopienu attīstības perspektīvas un novērtējums. Nodaļās analizēti konkrēti elementi, kas bijuši pieteikti Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam laikposmā no 2016. līdz 2018. gadam: pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāli Alūksnes novada Pededzes pagastā, budēļu maskošanās tradīcijas Zemgales Vecumniekos, dziedāšana ar pusbalsu, Gaujas plostnieku amata prasmes, Latgales bubyna spēles tradīcija, lībiešu kultūrtelpa, saules gadskārtas astoņu svinamo laiku tradīcija, Siguldas spieķa darināšanas prasmes, tautas daiļamata meistari, tautas deju tradīcija, Upītes kultūrtelpa un Ziemeļlatgales mantojums Kurzemē. Kultūras mantojuma izpratne pēdējās desmitgadēs ir paplašinājusies, tāpēc autori pamato, cik svarīgi ir raudzīties uz jaunu nemateriālā kultūras mantojuma tapšanas un attīstības procesu. Starp izaicinājumiem nemateriālā kultūras mantojuma izpratnē apskatīts alternatīvais kultūras mantojums un tā kopienas, piemēram, grafiti un ielu māksla, drag perfomanču kultūra, kendamas spēle, vegānisma dzīvesveids, hokeja fanu kultūra un 9. maija atzīmēšanas tradīcijas. Izdevuma autori un zinātniskie redaktori piedāvā vērtīgu akadēmisku tekstu kultūras jomas pētniekiem. Tajā pašā laikā izdevums būs saistoša un noderīga lasāmviela ikvienam, kurš interesējas par nemateriālā kultūras mantojuma veidiem un to saglabāšanu, Latvijas iedzīvotāju priekšstatiem un izpratni par mantojuma vērtībām, kā arī kopienu dalībnieku iesaisti mantojuma saglabāšanā. Noderīgi: lka.edu.lv Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi: kolektīvi izstrādātā recenzētā zinātniskā monogrāfija. Rūtas Muktupāvelas, Andas Laķes, Baibas Tjarves zinātniskajā redakcijā. Rīga: Jāņa Rozes apgāds; Latvijas Kultūras akadēmija, 2022. 477 lpp. ISBN 9789984239156. Lauma Remese 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

“Šeit, pavisam nelielā Dieva ierādītā zemes laukumiņā starp daudzām citām pilsētām kopā ar maniem sirdspukstiem tikšķ pasaulē visskaistākās un man visdārgākās pilsētas sirds. Talsi.” Tie ir Maijas Laukmanes vārdi no cita Talsiem veltīta izdevuma “Pilsētas grāmata: dzeja un pulsācijas” (Aleksandra Pelēča lasītava, 2013). Savukārt atzīmējot Latvijas simtgadi, iznāca krājums “Pakalni pilsētas vaibstos” (Aleksandra Pelēča lasītava, 2018), kurš turpināja Talsiem un Talsu pakalniem veltītu dzeju, apvienojot ne tikai pārdomas par ielu līkumiem un pagalmiem, bet arī par cilvēkiem, kuri arī pēc aiziešanas mūžībā savā veidā joprojām sajūtami arī mūsdienās. “Ielošanās. Talsu ielu līkloči un noslēpumi” (Aleksandra Pelēča lasītava, 2022) paver jaunu lappusi Talsiem veltīto grāmatu klāstā – šeit dzejā sastopas Talsu ielas. Grāmatas saturs nosacīti dalāms trīs sadaļās. Pirmajā daļā Talsu ielas iedzīvojušās Maijas Laukmanes rotaļīgajos dzejoļos, kas būs īpaši saistoši tieši jaunākajiem lasītājiem. Gandrīz katrs alfabēta burts iesakņojies kādā dzejiskā un vizuālā Talsu ieliņas stāstā. Grāmatu papildina jau vairāku citu Laukmanes grāmatu ilustratores, mākslinieces Antras Auziņas-Bajāres zīmējumi un vizuālais dizains. Otra grāmatas daļa veltīta 13 personībām, kuru vārdā nosauktas Talsu ielas. Līdzās lielajiem Latvijas dižgariem Krišjānim Valdemāram un Rainim nostājušās tādas personības kā Justīns Grots vai Voldemārs Ruģēns, par kuriem līdz šim ne katrs jaunais talsinieks zinātu pastāstīt. Biogrāfisko informāciju papildina fakti par personu saistību ar savu pilsētu un novadu. Izdevuma trešā sadaļa aicina lasītāju aktīvi iesaistīties: grāmatas beigu daļā atstātas mākslinieces noformētas brīvas lapas ar pilsētas ielu karti – tās var aizpildīt ar saviem dzejoļiem, pārdomām un zīmējumiem, atzīmēt savas iecienītākās, mīļākās vietas pilsētā, ceļu uz skolu, vietu, kur dzīvo labākais draugs. Runājot par Laukmanes “Ielošanos”, neviļus aizdomājos – vai iespējams, ka dažādu autoru grāmatas vieno kādas ciešas, netveramas saites? Manuprāt, šajā gadījumā var atbildēt apstiprinoši, atceroties Ievas Samauskas un Gundegas Muzikantes kopdarbu “Pilsēta no A līdz Z” (“Annele”, 2009) – tā ir grāmatiņa, kurā dzejā un ilustrācijās iedzīvojušās Rīgas pilsētas ielas. Aizvēja, Aveņu, Ceriņu, Puķu ir tikai dažas no ielām, kuru nosaukumi caurvij abus šos “ielu grāmatu” darbus. Lūk, daži piemēri: “… Aizvēja ielā nekad nav vēja – It nekāda: ne maiga, pavisam neliela, Ne arī stipra un mežonīgi spēja! Vējš Aizvēja ielai vienmēr garām zogas Kā balerīna uz pirkstgaliem…” (Ieva Samauska, “Pilsēta no A līdz Z”) “…Kā gan ielas prot izlīkumot Tik ļoti daudz līkumu? Kā neaizķeras tām kājas? Mazs, mazs saules stariņš Brīnās, brīnās un brīnās, Paslēpies aiz vēja, Līdz izskrien ielas malā un izlasa Ielas nosaukumu: AIZVĒJA” (Maija Laukmane, “Ielošanās”) Nedaudz neskaidra gan ir grāmatas mērķauditorija. Jaunākos lasītājus visvairāk iepriecinās dzejas un ilustrāciju rotaļas, bet, lai novērtētu izzinoši enciklopēdiskos personību aprakstus un atsauces Talsu pilsētvidē un kultūrvēsturē, nāksies būt jau krietni zinošākam. Prieks, ka šajā izziņas procesā iesaistīti arī skolotāji un bibliotekāri, plānojot bērniem ar novadpētniecību saistītas mācībstundas. Tomēr, iespējams, grāmatas patiesais un īstenais lasītājs ir un būs pati Pilsēta. Talsi. Un tā varbūt būs pat labāk. Talsos šobrīd ir 137 reģistrētas ielas, bet pilsēta aug un ielu saraksts papildinās. Un tas var nozīmēt tikai to, ka arī grāmatas, kas būs veltītas Talsiem un priecēs pilsētniekus un viesus, taps vēl un vēl. Grāmata izdota ar Talsu novada Kultūras un tūrisma projekta konkursa un Talsu novada pašvaldības atbalstu. Varbūt arī citām pilsētām vērts radīt kādu ielu stāstu vai līdzīgu projektu, jo popularizēt savu pilsētu jebkurā pieejamā veidā taču nekad nevar būt par daudz! Noderīgi: talsunovads.lv Laukmane, Maija. Ielošanās. Talsu ielu līkloči un noslēpumi. Māksliniece Antra Auziņa-Bajāre. Talsi: Aleksandra Pelēča lasītava, 2022. 120 lpp. ISBN 9789934513596. Andžejs Beļevičs 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir Talsu Galvenās bibliotēkas sociālo mediju speciālists.

2022. gadā klajā nācis līdz šim apjomīgākais pētījums par kuršu ķoniņu dzimtām un brīvciemiem Kurzemē “Ķoniņu brīvciemi. Nematrikulētā kuršu muižniecība Kuldīgas apkārtnē.” “Kuršu ķoniņu brīvciemi ir Latvijas mērogā unikāli sociālie un saimnieciskie veidojumi, kuru galvenie komponenti bija dzimtas nekustamais īpašums – gan kopīpašums, gan privātīpašums – un personīgi brīvi dzimtu piederīgie.” Tā ievadā raksta vēsturnieks Agris Dzenis, viens no grāmatas autoriem. Izdevuma autoru kolektīvs plašs: Agris Dzenis, Janīna Kursīte, Karīna Janova, Liene Peniķe, Ilmārs Mežs, Juris Galerijs Vidiņš, Līvija Leine; māksliniece Katrīna Vasiļevska. Grāmatas projekta vadītājas – Inita Peniķe un Dace Reinkopa. Vērtīgo, bagātīgi ilustrēto grāmatu sagatavojusi un izdevusi biedrība “Kuršu brīvciemi”. Tajā apvienojušies seno kuršu ķoniņu pēcteči, lai celtu gaismā savu dzimtu vēsturi. Pētījumu rezultātus papildina ķoniņu dzimtu piederīgo atmiņu stāsti un bagātīgas ilustrācijas, kurās redzamas senas fotogrāfijas, dokumenti, tērpi un ķoniņu sadzīves priekšmeti. Grāmata ir stāsts par septiņiem brīvciemiem tagadējā Kuldīgas novadā, par ķoniņu sadzīves, kultūras un mentalitātes savdabību. Mani šī grāmata apbur ne vien ar saturu, bet arī kā ļoti skaists, māksliniecisks izdevums, ko patīkami turēt rokās, pētīt, šķirstīt, priecāties par kvalitāti, ik brīdi apjaušot – tā ir patiesa vērtība! Vāka attēlam izvēlēts fragments no ķoniņu derību saktas, kas simbolizē mūsdienu cilvēku saikni ar senčiem, to garīgo mantojumu un dzimtas vēsturi. Ķoniņu brīvciemi. Nematrikulētā kuršu muižniecība Kuldīgas apkārtnē. Sastādītāja, ievada autore Inita Peniķe. Kuldīgas novads: Biedrība “Kuršu brīvciemi”, 2022. 399 lpp. ISBN 9789934235870. Iveta Grīniņa 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas Pakalpojumu nodaļas vadītāja.

Latvijas valsts dibināšanas vēsturi galvenokārt saistām ar tādām ievērojamām personībām kā Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics. Taču mazāk zināms, arīdzan nedaudz piemirsts, ir Voldemārs Roberts Zāmuels (1872–1948) – spilgts politiķis un sabiedriskais darbinieks, izcils advokāts, valstsvīrs ar stingru stāju un iekšējo pārliecību, un viņa devums Latvijas valstiskuma tapšanā un nostiprināšanā. Par šo unikālo personību profesors Ēriks Jēkabsons raksta monogrāfijā “Valstsvīrs Voldemārs Roberts Zāmuels”, smalki un detalizēti navigējot cauri viņa sarežģītās un daudzkrāsainās privātās, profesionālās un sabiedriski politiskās dzīves peripetijām un vienlaicīgi savijot tās ar Latvijas vēstures nozīmīgākajām likteņlīnijām. Mācības dzimtā Dzērbenes pagasta draudzes skolā ar jaunlatviešu gaisotni un hernhūtiešu idejām vecāku mājās, tieslietu studijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē un līdztekus tām – aktīva darbošanās pirmajā latviešu studentu korporācijā Lettonia, kurai bija ievērojama nozīme visa Zāmuela mūža garumā. Turpinājumā – zvērināta advokāta karjera ar daudzu politiski apsūdzēto personu aizstāvību politiskajās prāvās (tostarp – Rūdolfa Blaumaņa prāvā, kurš tika apsūdzēts soda ekspedīcijas apvainošanā latviešu presē), līdzredaktora amats Latviešu konstitucionāli demokrātiskās partijas laikrakstā “Latvija”, darbs avīzē “Dzimtenes Vēstnesis”, vēl un vēl. Nosauktie ir tikai daži logi, kuri ļauj ieskatīties šīs daudzpusīgās personības biogrāfijā. Uzskaitījumu varētu turpināt, secinot, ka Zāmuels aktīvi darbojās teju visās ievērojamākajās 20. gadsimta sākuma latviešu sabiedriskajās organizācijās un struktūrās. Bijis aktīvs Latviešu biedrības runasvīrs, devis savu ieguldījumu tās gatavotajā enciklopēdiskajā izdevumā “Konversācijas vārdnīca”, dažus gadus vadījis Riteņbraucēju biedrību, darbojies Latvijas juridiskajā biedrībā, piedalījies kredīta biedrību kopsapulcēs utt. Vērā ņemams arī fakts, ka Pirmā pasaules kara laikā Zāmuels kopā ar citiem sabiedriski politiskajiem darbiniekiem piedalījās latviešu strēlnieku bataljona organizācijas komitejas darbā. Ļoti nozīmīga viņa daudzpusīgās darbības svira bija jurisprudence – 1918. gadā viņš kļuvis par vienu no pirmajiem pieciem Latvijas Senāta senatoriem, bijis arī pirmais Senāta virsprokurors. Nenoliedzami Zāmuela nopelni ir arī Latvijas neatkarības idejas pārveide konkrētos dokumentos, Latviešu nacionālās pagaidu padomes organizatoriskās struktūras izveide un tās vadīšana, bez kuras nebūtu iespējama neatkarīgās Latvijas valsts dzimšana, kā arī visa viņa tālākā darbība dažādos valsts amatos un biedrībās Latvijas tiesiski demokrātiskās iekārtas stiprināšanā (Satversmes sapulces loceklis, astotais Latvijas Ministru prezidents, zemkopības ministrs un tieslietu ministrs). Arī trimdā Vācijā no 1944. gada līdz pat aiziešanai mūžībā 1948. gadā Zāmuels palika uzticīgs Latvijas un visu Baltijas valstu neatkarības atgūšanas idejai. Zāmuels bija ļoti inteliģents un godprātīgs politiķis, īstens demokrāts un Latvijas patriots, kurš teicis, ka “politika ir māksla, bet īsta māksla nav domājama bez apgarojuma un iedvesmas”. Jēkabsona grāmata ļauj no jauna skatpunkta paraudzīties uz šo unikālo personību un tās nopelniem Latvijai būtisku vēstures notikumu kopainā. Izdevums bagātināts ar vērtīgām ģimenes un sabiedriskās dzīves norišu fotogrāfijām no Latvijas muzeju un arhīvu krājumiem. Monogrāfija būs interesants un vērtīgs izziņas avots tiklab Latvijas vēstures un politikas pētniekiem, kā arī ikvienam, kurš ir ieinteresēts pāršķirt un iepazīt jaunas un mazāk zināmas Latvijas vēstures lappuses. Noderīgi: jumava.lv / ziemellatvija.lv Jēkabsons, Ēriks. Valstsvīrs Voldemārs Roberts Zāmuels. Rīga: Jumava, 2022. 198 lpp. ISBN 9789934205736. Irēna Moreino 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskais apgāds izdevis profesora Harija Tumana grāmatu par antīkajiem tēliem, kuri noraugās garāmgājējos no Rīgas namu fasādēm un skulpturālā atveidā sastopami Rīgas parkos. Ar pieredzējuša LU akadēmiska mācībspēka tvērienu tapušais monumentālais izdevums ir bagātīgi ilustrēts izziņas avots visiem, kuri interesējas par antīko mantojumu, Rīgas arhitektūru un būvtēlniecību. Septiņu gadu laikā tapusī monogrāfija ietver hrestomātiskas atsauces uz seno grieķu un romiešu kultūras mantojumu, kas gadsimtiem ilgi caurstrāvo Rietumu kultūrvidi. Analizējot namu fasādēs ieraugāmos tēlus, grāmatas autors piedāvā arhitektu un būvinženieru ieceru sava veida atšifrējumu. Lai gan Tumana uzmanības centrā ir Rīgas vēsturiskā centra arhitektūra, kura straujā attīstība būvniecības ziņā galvenokārt attiecināma uz industrializāciju laiku kopš 19. gadsimta otrās puses, netrūkst piemēru, kuri attiecināmi uz 20. gadsimta otro pusi. Tādējādi tēmas izklāsts nav ierobežots laikā, jo uzsvars likts uz Rīgas pilsētvidi, kas saglabājusies kopš 17. gadsimta beigām līdz mūsdienām, kopumā. Izdevums savā ziņā uzskatāms par Rīgas neoklasicisma un jūgendstila arhitektūras rokasgrāmatu; mūsdienu fotofiksācijās iemūžināti gan ēku fasādes kopskati, gan fragmentu tuvinājumi, kas ir īpaši vērtīgi, jo detaļas ar neapbruņotu aci bieži vien grūti pamanāmas. Grāmatas saturu veido trīs nodaļas: arhitektūra; mitoloģiskie tēli; dekori un uzraksti. Arhitektūras sadaļā izklāstīta antīko orderu izcelsme un būtība, aplūkots antīkais mantojums Eiropas arhitektūrā, sniegts ieskats antīkajās formās Rīgas arhitektūrā. Mitoloģiskajiem tēliem veltītajā nodaļā akcents vērsts uz Rīgas Operas un baleta teātra ēkas tēlu galeriju, kā arī citu ēku fasādēm, kuras rotā dievu, alegoriju, varoņu, atlantu un kariatīdu, mītisku būtņu, kā arī amoru un putti veidoli. Izdevuma trešā daļa veltīta simboliskiem dekoriem, ornamentiem un uzrakstiem. Šo pētījumu noslēdz eseja par būvtēlnieku Augustu Folcu (1851–1926) un viņa tēliem Rīgas ielās. Pārlapojot grāmatu, vienlīdz noderīgi būs arī saīsinājumu saraksts, izmantotās literatūras uzskaitījums, kā arī tekstā minēto Rīgas ēku adreses. Noderīgi: klasika.lsm.lv / lr1.lsm.lv / naba.lsm.lv Tumans, Harijs. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 575 lpp. ISBN 9789934188442. Ingrīda Peldekse 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Profesoru Andreju Veisbergu pazīstam ne tikai kā valodnieku, tulku un mācībspēku, bet arī kā vairāku grāmatu autoru. Viņš pievērsies gan vārdnīcu jomai, gan dažādu tulkošanas jautājumu apskatiem. Pie nozīmīgākajām jāmin autora grāmatas “Konferenču tulkošana”, “Mutvārdu tulkošanas pamati” un “Jaunā latviešu–angļu vārdnīca”. Profesora jaunākā grāmata ir pētījums, kurš atspoguļo latviešu valodā izdoto tulkojumu tendences, procesus un kopainu laikā no 16. gadsimta līdz 20. gadsimtam ieskaitot. Grāmatas ievadā autors raksta: “Latviešus var saukt par tulkojumorientētu tautu un kultūru. Paradoksāli, bet nozīmīgi latviešu identitātes stūrakmeņi ir tulkojumi”. Tālāk viņš min tādus zīmīgus tulkojumus kā Bībele, Jura Alunāna “Dziesmiņas” un Raiņa Gētes “Faustu”. Par profesora teiktā patiesīgumu jo īpaši pārliecināmies šobrīd, kad, gatavojoties latviešu grāmatas piecsimtgadei, iepazīstam tās pirmsākumus. Grāmatā uzskatāmi parādīta tulkojumu metožu maiņa, sākot no sekulāro tekstu brīvajiem tulkojumiem vai adaptācijām līdz robežšķirtnei, kad 1824. gadā K. R. Girgensona tulkojumā tiek izdota grāmata “Robinsons Krūziņš”. Tolaik pie tulkošanas ķērušies arī jaunie latviešu rakstnieki – Ansis Līventāls, Juris Neikens, Jēkabs Zvaigznīte u.c. Paralēli tulkojuma metodes maiņai tulkotāja vārds pakāpeniski kļūst aizvien pamanāmāks, līdz mūsdienās tas atguvis pirmskara tradīcijās iedibināto atpazīstamību. Profesors Veisbergs secīgi izsekojis arī tam, kā tulkošana nonāk latviešu rokās, kā parādās aizvien jauni nozīmīgi klasiskās literatūras tulkojumi un paplašinās avotu dažādība. Ja sākumā tulkojumi pamatā veikti no vācu valodas, tad pamazām tai pievienojas angļu, krievu, franču un citu tautu literatūra. Lielu lomu tulkojumu jomā spēlē sociālpolitiskie periodi, kad revolūcija, kari, okupācijas atstāj nospiedumus arī tulkojumu klāstā. Jaunizdotajā monogrāfijā autors aplūkojis arī tulkojumu kritiku, secinot, ka tā nav pārvarējusi ierobežoto pievēršanos valodas kļūdu meklēšanai. Aprakstot laikmetu maiņu, profesors Veisbergs pievērsies atšķirīgiem tulkojumu izvērtēšanas tematiem. Piemēram, raksturojot padomju okupācijas laika tulkojumus, vēstīts par rusifikāciju, cenzūras kropļojošo ietekmi, kā arī atšķirīgo tulkojamo darbu izvēli emigrācijā un okupētajā Latvijā izdoto grāmatu piedāvājumā. Līdz ar perestroikas periodu sabruka cenzūras žņaugi, tulkojumu piedāvājumā mainījās normas un konvencijas, un parādījās milzīgs tulkojumu apjoma pieaugums. Grāmatas noslēgumā sniegts īss grāmatas satura kopsavilkums angļu valodā, kas vērtējams kā nozīmīgs grāmatas papildinājums. Var apbrīnot autora spēju milzīgo materiāla apjomu apkopot un izklāstīt tā, ka salīdzinoši nelielā izdevumā iekļauta visa tulkojumu vēsture. Šis darbs būs labs palīglīdzeklis mācībās, turklāt noteikti var noderēt ikvienam interesentam, kurš vēlas noskaidrot kādu faktu vai iegūt priekšstatu par tulkojumu latviešu valodā vēsturi. Noderīgi: klasika.lsm.lv / janisroze.lv Veisbergs, Andrejs. Tulkojumi latviešu valodā: 16.-20. gadsimta ainava: monogrāfija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 263 lpp. ISBN 9789934188671. Astra Šmite 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.