🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pavasarī klajā nākusi vēl viena grāmata, kurai cieša saistība ar “Elles ķēķa” grupējumu. Tās autore ir literāte Mudīte Austriņa (1924–1991). Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds. Šī ir pirmā Austriņas grāmata, kas iznāk Latvijā, un tās sastādītājs, ievada un komentāru autors ir literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Grāmatu papildina Austriņas krustmeitas Ilzes Auzeres atmiņu stāsts. Mudīte Austriņa bijusi gan Gunara Saliņa, gan visa “Elles Ķēķa” mūza. Viņu dzīves ilgu laiku bijušas cieši saistītas, un pēc Saliņa dzejoļu izlases “Apmežosim Ņujorku”, šķita, ka Austriņas darbu izlase ar vasarīgo nosaukumu būtu interesanta lasāmviela. Izlasē iekļauti viņas stāsti, piezīmes par Latvijas apmeklējumiem, atmiņas, pašportreti un sirreālie “baletiņi”. Austriņa neuzskatīja sevi nedz par dzejnieci, nedz rakstnieci. Pašportretā viņa rakstījusi: “Visjaukāk man licies būt tikai tam, kas visvairāk esmu – dzejnieka meitiņai." Taču viņai piemitis patiesi spožs neparastas stāstītājas talants. Austriņas baletiņi, kurus varētu saukt par jaunradītu īsprozas žanru, ir tikpat tēlaini un neikdienišķi, cik pašas Austriņas dzīve. Ne velti Kārlis Vērdiņš teicis, ka “…viņas baletiņi ir viena no spicākajām trimdas literatūrā sacerētajām lietām”. Viņa bija romantiķe, jūsmotāja, kura nevēlējās dzīvot pelēki, viņai bija vajadzīgi brīnumi. Baletiņos izpaužas Austriņas būtības esence, tajos viņa brīvi sajaukusi prozu ar dramaturģiju, turklāt fantastiskās ainās un tēlos. Izteiksmīgi un intriģējoši, manuprāt, skan baletiņu virsraksti, kā “Mēnesietes zili cimdi” vai “Tauriņu runas sirreālisma kapu svētkos”. Lai par ko Austriņa rakstītu, ik stāstījumā jūtams viņas īpatnais dzīves un cilvēku redzējums. Viņas Latvijas apmeklējumu apraksti, kas dēvēti par mirkļiem, patiesi uzzib kā mirkļi. Savukārt Atmiņu “drumslas” kā nelielas glezniņas stāsta par tuviem cilvēkiem – tēvu Antonu Austriņu, krusttēvu Kārli Skalbi, draugu Linardu Taunu un citiem. 1991. gadā Austriņa atgriezās Latvijā, lai paliktu uz visiem laikiem. Līdzīgi kā viņas draugs mākslinieks Niklāvs Strunke vēlējās, lai viņu apglabātu Romā, tā Mudīte Austriņa gribēja atdusēties dzimtenē. Un tā arī ir noticis – Strunkes kapa vieta ir Romā, bet Austriņa atdusas Rīgas Meža kapos. Tagad par viņas pienesumu latviešu literatūrā liecina jaunizdotā grāmata “Saules spēles”. Noderīgi: lsm.lv Austriņa, Mudīte. Saules spēles: stāsti, baletiņi, Rīgas mirkļi, atmiņu drumslas, pašportreti. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024. 247 lpp. ISBN 9789984893785. Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Gluži kā pavasarī sprāgst vaļā koku un krūmu pumpuri, gribētos ticēt, ka arī šis, gan satura, gan jo īpaši dizaina ziņā nedaudz neparastais grāmatžurnāls kā pozitīvs sprādziens ir kaut nedaudz pamainījis tradicionālo, ierasto Latvijas izdevēju iespiedprodukciju. Grāmatžurnālā ietvertais stāstījums ļauj lasītājam atgriezties atpakaļ laikā – nu jau patālajā 1998. gadā, kurš tolaik stipri mainījis trīspadsmitgadīgās Elizabetes (Betas) dzīvi, meitenei piedaloties galvenās lomas tēlotājas atlasē pusaudžu seriālam “Supertīnis”. Tēlaini stāstu varētu formulēt tā, ka konkrētajā laika nogrieznī Beta, gluži kā pavasara pumpurs, lēnītēm paveras un pamazām atplaukst pasaulei, lai pēc pavasara lietus atklātos jau pilnībā uzplaukusi un nobriedusi. Situācijas, kurās Beta nonāk, liek viņai iepazīt pieaugušo pasauli un apzināties, ka no bērna viņa nevilšus izaugusi par dumpīgu pieaugušo. Jaunais grāmatžurnāls ir unikāls, līdz šim reti redzēts izdevuma formāts. Ilustrācijas un attēlu kolāžas liek pakavēties lappusēs iespējami ilgāk, jo vilina tās pamatīgi izpētīt – atminēties vai no jauna uzzināt, kā jaunieši ģērbās aizvadītā gadsimta nogalē, kāda bija frizūru mode, kas vēl deviņdesmitajos gados bija populārs un moderns. Rakstniece piedāvā aizpildīt arī aizraujošu testu (starp citu, tie agrāk bija ļoti populāri). Man, kā šo aizvadīto gadu aculieciniecei, gribētos piebilst, ka šī ir lieliska laika liecība par konkrēto laikposmu tieši no jauniešu skatpunkta. Uzteicami, ka par grāmatas galvenās varones prototipu autore izvēlējusies meiteni no nelielas pilsētas Pierīgā. Bieži vien jauniešiem adresētie izdevumi apraksta kādu konkrētu sabiedrības, visbiežāk – galvaspilsētas – kopienu, kuras pārstāvjiem ne nieka netrūkst, taču šajā gadījumā Betas tēls iemieso patieso realitāti, raksturojot prozaiskas ikdienas problēmas, ar kurām deviņdesmitajos saskāries mūsu sabiedrības vidusslānis. Noteikti iesaku šo grāmatžurnālu izlasīt ikvienam, tomēr īpaši saistoši būtu uzzināt, ko par šo izdevumu domā mūsdienu jaunieši. P.S. “I am not weird, I am limited edition” – šāds uzraksts bija uz uzlīmes, kas pievienota žurnāla “Avene” 2024. gada aprīļa/maija (2024) numuram. Šajā žurnālā iekļauts arī fragments no grāmatžurnāla “Tas ir mans seriāls”. Manuprāt, fantastiska ideja, ka grāmatžurnāls tiek publicēts arī citos izdevumos, tādējādi Betas sapnis par savu sleju žurnālā šķiet piepildīts. Šķirstot žurnālu “Avene”, pakavējos arī pati savās skolas gadu atmiņās. Noderīgi: aminori.lv / replay.lsm.lv Pastore, Luīze. Šis ir mans seriāls. Māksliniece Rute Marta Jansone; literārā redaktore Ieva Melgalve. Rīga: Aminori, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934612350. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autorei Luīzei Pastorei"

Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify . Somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns vēsta par ceļu tā vistiešākajā un arī plašākajā nozīmē. Ir 1945. gada pavasaris, kad vācieši sāk savu atkāpšanos no sagrābtajām Norvēģijas teritorijām. Viņiem līdzi no Somijas atnākušās somu sievietes, kas uz Vāciju līdzi ņemtas netiek, nu top par gūsteknēm. Romāna galvenās varones – piecas somietes, kurām negaidīts likteņa pavērsiens dāvā iespēju bēgt uz mājām – dodas garā, sarežģītā ceļā atpakaļ uz Somiju. Ko katrai no viņām nozīmē šis ceļš, kurp tas patiesībā aizvedīs un ar kādām sekām katrai būs jāsaskaras, neviena nezina. “Tagad nāves bailes bija atlaidušas savu tvērienu un to vietā stājušās dzīves bailes.” (53. lpp.) Mani kā lasītāju ieintriģē autora jau ievadrindās liktais novēlējums: “tiem, kam klusēšana ir vieglākais ceļš.” Pie šī teikuma, lasot romānu, domās atgriežos atkal un atkal, pārdomājot tā nozīmi ne tikai izlasītā kontekstā. Pieļauju, ka šo grāmatu iespējams lasīt divējādi – pārzinot vēsturisko ainu vai arī atstājot to ārpus sava redzesloka. Mani vienmēr iedvesmojušas grāmatas ar pievienoto vērtību, kas bagātina manas zināšanas. Kinnunena romāns ļauj ieskatīties lasītājam iepriekš nezināmas vēstures aizkulisēs. Par Somijas vēsturi izpratu vien vispārzināmus faktus no skolas vēstures grāmatām, līdz ar to romāna tēma – Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi ar vācu karaspēku izceļojušās somietes, kuras sniegušas palīdzību kareivjiem kā viņu veselības aprūpētājas, mazgātājas, pavāres, arī mīļākās, ar visa šeit minētā izraisītajām sekām – man bija sveša. Izrādās, Somijā tas ir bijis tabu temats, varētu pat teikt, Otrā pasaules kara kārtējā neglītā seja. “Bailes bija atnākušas uz palikšanu [...] Un kas slikts ar Ireni varētu notikt? Viņa taču nebija izdarījusi neko nepareizu.” (19. lpp.) Romāns vēsta par karu ar sievietēm galvenajās lomās. Lai gan es pati šo savu apgalvojumu varētu arī noliegt, jo brīžiem šķiet, ka sievietes šeit ir vīriešu upuru lomā un cīnās ar sekām. “Reizēm šķita, ka karošana skar arī sievietes, bet reizēm, ka ne. Tika uzsvērts, ka frontes ir divas, viena pret ienaidnieku, bet otra aizmugurē, jo cīņā piedalās visa nācija. Tomēr sievietēm no aizmugures frontēm nebija nekādas teikšanas, jo kari tika sākti un beigti, viņām neprasot.” (104. lpp.) Šīs brīvprātīgās līdzgājējas, kā izrādās, lasot vēsturiskas piezīmes dažādos avotos, bijis nācijas kauna traips, tām dzimušo vāciešu bērnu likteņi emocionāli nesa līdzi dziļu smeldzi. Nacistu īstenotā Lebensborn programma, kuras ietvaros vācieši radīja rasistiski tīrus un veselus vāciešu bērnus jeb tyskerunger , šo bērnu mātes vietējo acīs padarīja par tā dēvētām tyskertøser (vāciešu padauzas). Šī smeldze romāna galveno varoņu klusēšanā, ejot garo mājupceļu, izvirzās priekšplānā, taču ne mazāk svarīgi autoram ir katras personīgie iemesli, aizdodoties līdzi vāciešiem. Manuprāt, romānā izskan ne vien somu sieviešu nosodījums dažādās gradācijās, bet būtiska ir arī atziņa, ka katrs mēs esam sava ceļa gājējs, ka katram savs krusts nesams, ka mēs katrs tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem – lai arī cik pateicīgi dažkārt ir apstākļi, kad konkrētās situācijās tiek vainoti citi cilvēki vai laikmets. No grāmatas sev paņemu Irenes ceļa domugraudus: “Dzīvē viņa bija kalusi dažādus plānus, reizēm domājusi, ka paliks, un pēc tam gribējusi aiziet, taču, kad reiz lēmumu bija pieņēmusi un īstenojusi, pasaule bija strauji mainījusies un izdarīto būtu gribējies atsaukt. Vienīgā mācība no visa bija tāda, ka dzīve ilgi nepaliek nemainīga, bet, kolīdz pie tās sāk pierast, aizplūst citviet.” (315. lpp.) Kinnunena romāns līdzinās drāmai drāmas galā – pat nebeidzamai drāmai, bet varbūt tas ir tikai mans kā sievietes skatījums. Arī par to aizdomājos, vai vīrieša skatījums uz šo tekstu būtu atšķirīgs? Reflektējot par grāmatu, nevarēju nedomāt par sievišķo un vīrišķo ne tikai romāna kontekstā, bet arī par autora – vīrieša – spēju rakstīt atturīgi, šķietami bez subjektīvā skatījuma – atveidot notikumus tā, kā tie varētu būt raisījušies, lai gan dzimis un audzis šis vēstījums tikai autora prātā. Kinnunena stilu var uzskatīt par viņa atpazīstamības un veiksmes atslēgu, jo viņš spēj rakstīt šķietami bez emocijām. Mani nepamet azartisks mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja šo vēstures epizodi aprakstītu sieviete – vai dramatisms būtu vārdos izteiktāks, klātesošāks? Izlasītais raisa neviennozīmīgas izjūtas, tostarp tāpēc, ka autors man ļauj izvēlēties to, kā patiesībā jūtos, uzzinot par šo sieviešu traģēdiju. Atzīšos, es joprojām domāju par to, kā vērtēju romāna varones, sevišķi Ireni, kuras ceļa atspoguļojums romānā ir visgarākais un daudzpusīgākais. Es teiktu, ka viņa ir apmaldījusies un pazudusi sevī, tā arī nespējot sevi sastapt un apjaust pa īstam; tieši pretēji – šķiet, ka Irene jau sākumā vēlējās bēgt no sevis, savas Somijā vadītās dzīves, tādēļ izvēlējās sekot vāciešiem. Un tomēr – kāpēc gan viņa izmantoja iespēju atgriezties? Uz šo jautājumu gan nespēju rast skaidru atbildi, jo viņas ceļa noslēgums romānā nebūt nav viennozīmīgs. “Raudāt varēs pēc tam, viņa teica, taču nekad neraudāja.” (278. lpp.) Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ticis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām Somijas literārajām balvām, vairākas no tām arī saņēmis. Pieejama arī e-grāmata. Noderīgi: lililasa.wordpress.com / zirnis.lv / facebook.com / sandrakoka.com Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica: ceļa romāns. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 320 lpp. Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pavasaris – putnu pētīšanas paradīzes periods! Šādu neapzināti jau agrāk priekš sevis noformulētu atziņu beidzot izbaudīju no sirds, ņemot vērā, ka šad tad bija iešāvies prātā, ka nebūtu bijis slikti kļūt par ornitoloģi, ja nu nebūtu bibliotekāre... bet nu jau šis sapnis kļuvis vien teorētisks, tādēļ atliek baudīt iespējamās “sapņu profesijas” jaukumus vien attālināti – grāmatas lappusēs vai internetā, kur kā zināms, viss šķiet krietni rožaināks. Un, protams, – pavadot laiku dabā! Pieļauju, ka gana sarežģītā putnu pasaule (tāpat kā daudzas citas mums maz izprotamās) ir un paliks noslēpums lielākajai daļai pa zemi staigājošo divkājaiņu, tāpēc būtu labi nepalaist garām vienīgo, ko varam – ieskatīties pavērtajās dabas durvīs, cik nu tas iespējams. Pavasari jau allaž ir tādi – “ar putniem”: sparīgo un melodisko vīterošanu rīta agrumā var saklausīt pat galvaspilsētas centra iedzīvotāji, nemaz nerunājot par apkaimēm, upmalām vai tāliem mežu nostūriem. Mūsdienu iespējas piedāvā arī krietni vairāk – ne vien putnu dziesmu ierakstus audio formātā, bet arī zināmā mērā intīmo ieskatīšanos putnu guļamistabās pavasara ligzdošanas periodā. Liela daļa no maniem paziņām regulāri vai vismaz dažas nedēļas nu jau vairāku gadu garumā seko līdzi kaislību pilnajam dzimtas turpināšanas stāstam slaveno Durbes jūras ērgļu (izrādās – Polijas nacionālā putna!), balto stārķu un dažu citu lidoņu ligzdās, kurās uzstādītas putnu pētnieku kameras. Šī apskata tapšanas brīdī – 1. maijā – kad ligzdas koku galotnēs atkal spēcīgi šūpo Latvijas vēji, varam vien apbrīnot to ģimenes dzīvi tur augšā – priedes vai cita koka galotnē, un priecāties par brīnišķo iespēju dzīvot līdzi putnu priekos un bēdās, tādējādi labāk izprotot dabas likumus. Grāmata par vienu no pie mums tik retās sugas pārstāvjiem – apgredzenoto zaļvārnēnu Korru bija jau ar patiesu azartu izlasīta (varbūt šķiet pārspīlēti, tomēr man, pieaugušam cilvēkam, šī bērnu grāmata ietilpināma kategorijā “tās, kuras nevar nolikt malā, pirms nav pabeigtas”!), kad uzzināju, ka tā iekļauta LALIGABA nominēto bērnu grāmatu sarakstā – tad nu atlika vien nopriecāties par savas literārās gaumes sakritību ar žūriju un prātot, kā grāmatu ieteikt iespējami plašākam lasītāju lokam, visvēlamāk – vecākiem lasīšanai kopā ar jaunākā pusaudžu vecuma bērniem. Korras pasaules ir tiešām apbrīnojamas, tāpat kā Viestura Ķerus stāstnieka talants (pierādījies jau grāmatā “Meža meitene Maija”). Izsekojot pirmajam apaļajam kalendārajam gadam mazā vārnulēna dzīvē, teju vai paši iztēlojamies sevi kā zaļo vārnu dzimtas pārstāvi, un tā līdz ar Korru iemācāmies lidot un pabarot sevi ar spārēm, kāpuriem un taureņiem, uzzinām par sarežģīto putnu ceļu loģistiku un savstarpējās viņu saziņas metodēm, kopā ar Korru un viņa radiniekiem atrodam bīstamiem izaicinājumiem pilno ceļu uz dienvidiem, apgūstam prasmi atšķirt draugus no ienaidniekiem arī putnu pasaulē, kopīgi esam gandarīti par vārnu puikas romantiskajām attiecībām un dzīves draudzenes izvēli, lai kopā ar jauno ģimeni pavasarī atgrieztos mājās un radītu pirmos pēcnācējus. “Tas bija fantastiski – just sevī iepriekš neapjaustas spējas! Pat īsais pārlidojums no būra līdz zaram lika Korras galvai sajūsmā griezties. Pirmoreiz dzīvē viņš bija lidojis – neskarot būra grīdu un pilnīgi neko citu, viņš bija slīdējis cauri gaisam un jutis, kā tas plūst. ...Viņš nosēdās uz zara blakus mammai un redzēja, ka viņa sajūsma atspoguļojas arī mammas acīs. Katrs bērns, ko izdevās izvilināt no būra, viņai atgādināja pašas pirmos vēzienus un pašas brīnišķīgi naivās iedomas, ka jaunajai pasaulei nav robežu.” (29. lpp.) Vai tiešām esmu vienīgā, kam dažkārt paticis iztēloties: kā tas būtu – prast lidot? Grāmatā gluži neuzbāzīgi iekodēts liels daudzums informācijas – uzzinām putnu un kukaiņu, citu dzīvnieku sugu nosaukumus, kuri skolu mācību grāmatās nez vai maz tiek minēti un atmiņā vienalga nepaliks, tomēr – ne jau tas ir galvenais. Stāsts liek kārtējo reizi aizdomāties, ka mēs nedrīkstam būt tik pašapzinīgi, jo šo zaļo zemi apdzīvojam un dalām ar daudzām citām ne mazāk svarīgām būtnēm. Izdevuma veidošanā līdzdarbojušies vairāki zaļo vārnu speciālisti, ornitologi, arī no Korras un viņa radinieku pārziemošanas vietas – Zambijas. Grāmatas īpašā pievienotā vērtība – brīnišķīgās, acij tik tīkamās Viviannas Marias Stanislavskas akvareļu tehnikā radītās ilustrācijas. Krāsas ir tik burvīgi košas, siltas, dzīvīgas, mūsu bērnību atgādinošas, ka grūti acis atraut... No sirds iesaku šo grāmatu iekļaut savu bērnu vai mazbērnu “zelta kolekcijā”! Noderīgi: www.diena.lv / www.lsm.lv / laligaba.lv Ķerus, Viesturs. Korras pasaules. Ilustrējusi Vivianna Maria Stanislavska. Rīga: liels un mazs, 2022. 150 lpp. ISBN 9789934574818. Anda Saldovere ir "Literatūras ceļveža" redaktore un LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Jaunā grāmata nedaudz atgādina mūzikas lādīti – atver debeszilos vākus, kurus rotā mājup vai prom uz siltajām zemēm lidojošie putni, un nonāc dažādu skaņu ieskautā pasaulē. Te čivina, vidžina, brēc un klaigā, – te notiek dzīve, tikpat dinamiska un notikumiem bagāta kā mūsējā. Putni man ir mīļi jau kopš bērnības, un mīļa ir arī šī grāmata. Tā līdzinās putnu enciklopēdijai, kurā tik dažādos dziedoņus ieraugi gan burvīgās ilustrācijās, gan atpazīsti dzejoļos. Tie nebūt nav vienkārši dzejoļi, drīzāk gan skanīgi stāsti par putniem, kuros iekodētas katram lidonim raksturīgākās (brīžiem arī tik cilvēciskās) iezīmes. Re, “putniņš kam jaunas biksītes kājās/ cīrulis pārnācis tēvu tēvu mājās/ redzot kā mežmalā pumpuro zari/ vītero priecīgs par pavasari” (9. lpp.), “asti mētā manā sētā/ cielavpaps” (30. lpp.), čunčiņš “ar mazām nagliņām pavasarī/ viņš skanīgu teikumu latviski būvē:/ čuņ-čiņ čuņ-čiņ čuņ-čiņ!” (36. lpp.). Ar šo grāmatu rokās var doties dabā un vērot putnus – sev apkārt un dzejoļos. Lappusēs var meklēt dzejoļus par sev mīļākajiem putniem, var lasīt dzejas rindas par vēl neiepazītiem dziedoņiem. Un tik daudz skanīgu balsu šajās lappusēs! Vai, dzirdot putnu dziesmas dabā, mēs aizdomājamies, kā tās varētu pierakstīt uz papīra? Bet dzejniece to zina un skanīgos izsaucienus ievij vēl skanīgākās dzejas rindās (jāuzsver, ka Inese Zandere trīsdesmit gadus ir arī Ornitoloģijas biedrības biedre). Ir dzejoļi, kuros uzburtas brīnišķīgas dabas gleznas (“pavasaris vēja virvi vij no zila gaisa/ mākonīši akrobāti gaisa skūpstus kaisa” (10 .lpp.)), ir draiski un arī dzīves nopietni dzejoļi, atklājot, ka dabā tās iemītnieku ikdiena ne vienmēr ir gaiša un priecīga (“ķīvītes dzīvīti izēdusi/ lapsa pa lauku aizlavās klusi” (18. lpp.)). Ir arī dzejoļi–skaitāmpantiņi (“graudiņi graudiņi viens div trīs/ rudzi griķi zirņi un viens rīss // putniņi graudiņus apēdīs/ mednieki putniņus sagūstīs // putniņi medniekus piemānīs// putniņi aizbēgs viens div trīs” (40. lpp.). Cik daudz dažādu putnu dziesmu skan zilajā debesu jumā, tik dažādi ir arī šie dzejoļi. Kāda gan būtu pasaule bez putniem? Bezgala klusa un skumja. Šī grāmata ļauj būt kopā ar spārnotajiem draugiem ikvienā gadalaikā un diennakts stundā (starp citu, vai saskaitīji, cik daudz dažādu putnu mājo lappusēs?). Tā aicina priecāties par dabu, iepazīt to un iemīlēt tās daudzkrāsaino bagātību tieši caur putnu balsīm.Mēs neesam vieni – putni uz mums nolūkojas no augšas, “viņi zina, cik aizraujoša/ ir cilvēku vērošana”. (..) / Viņi saskaita mūs pie barotavām./ Ja mūsu te nav, putni saprot –/ tie bija caurceļotāji.” (55. lpp.). Noderīgi: www.lsm.lv / lr1.lsm.lv Zandere, Inese. Putni mūs redz. Ilustrāciju autore Aleksandra Runde. Teksts autores redakcijā. Rīga: liels un mazs, 2023. 58 lpp. ISBN 9789934574801. Inga Kaļva-Miņina ir grāmatu blogere, žurnāliste, literāte.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Februāris ir "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas mēnesis Šo astoto dzimšanas dienu vissirsnīgākajā nozīmē atzīmējām ar pārbaudītu svētku tradīciju – groziņvakaru, kad katrs atnes labāko, ko pats sarūpējis un pārbaudījis, un noliek kopīgā galdā, lai iepriecinātu citus. Tieši tāpat darījām arī "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas lasītavā. Vienā rakstā sanāca kopā 25 LNB darbinieki un mūsu draugi, kuri aktīvi piedalījušies "Literatūras ceļveža" tapšanā, un katrs pievienoja savu grāmatu, kas viņam kalpojusi kā dāvana. Varu tikai atkārtot – dzīres izdevās bagātīgas, un literārie "groziņi" ir rūpīgi izvēlēti un iedvesmojoši. Par laimi, grāmata nav kūciņa – ar to intelektuāli var mieloties nebeidzami. Tāpēc, lasītāji, esat mīļi aicināti pievienoties! Šī dzimšanas dienas numura centrālā grāmata bija Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki" , kas veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no retāk pētītajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Aicinām arī lasīt interviju ar monogrāfijas autoru. Jāizceļ, ka šis darbs ir atzīts par vienu no divpadsmit izcilākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2025. gadā. Šoreiz dzimšanas dienas svinībās vēlējāmies iesaistīt arī lasītājus, tādēļ turpinot "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas lasītavas tēmu, Instagram konkursā aicinājām dalīties ar savu stāstu par grāmatu kā dāvanu. Izlozes rezultātā uzvarēja Kristīne Pīkenena ( @humpalasungramatas ), kura savā īpašumā iegūst Paula Daijas monogrāfiju "Apgaismības starpnieki". Savā komentārā Kristīne raksta: "Man grāmata – dāvana no debesīm bija Benedikta Velsa "Vientulības gals" . Tā nāca kā mierinājums pēc ļoti sāpīga zaudējuma, īstajā laikā un īstajā vietā. Dziedināšanās caur varoņu pieredzi – es lasīju, un beigās kopā ar galveno varoni varēju teikt: esmu gatava visai atlikušajai dzīvei." Turpinot ar izcilībām, aicinām iepazīties ar Jōnasa Sildres grafisko romānu par spožo igauņu komponistu Arvo Pertu "Starp divām skaņām" , kas seko komponista dzīvei no dzimšanas 1935. gadā līdz piespiedu emigrācijai 1980. gadā. Kā arī šajā numurā Bukera lasītavā publicēts Džonatana Baklija grāmatas "Viena laiva" apskats – stāsts par Terēzi, talantīgu juristi, kura pēc deviņiem gadiem atgriežas Grieķijas pilsētiņā, lai vienatnē pavadītu dažas mierpilnas dienas. Turpinām vasarā iesākto veiksmīgo sadarbību ar Ventspils Bērnu bibliotēku, kas sagatavojusi otro sarakstu ar jauniešu pieprasītākajām grāmatām angļu valodā . Grāmatu sērijām, kuru popularitāte sakņojas sociālo mediju grāmatu kopienās. Tāpat ļoti svarīgi, ka turpinās mūsu nozīmīgā sadarbība ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku – šoreiz Pielāgotajai lasītavai sagatavotas grāmatas, kas piemērotas audiogrāmatu ierakstiem. Aizraujošs un iedvesmojošs ir bijis šis īsais februāra mēnesis "Literatūras ceļvedī". Bagātīgi ir mūsu literārie groziņvakari ar izcilībām, par kurām rakstīt, lasīt un ar kurām dalīties. Taču februāra realitāte nav tikai svētki. Vairs nekad tas nebūs tikai mīlestības vai "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas mēnesis. Februāris vienmēr būs arī Krievijas kara Ukrainā atceres laiks. 24. februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta nogalināto ukraiņu bērnu piemiņas izstāde "Harkivas apgabala eņģeļi" . Pieminot un neaizmirstot, aicinām apmeklēt izstādi, kā arī atgriezties pie jau 2022. gadā sagatavotā "Literatūras ceļveža" speciālnumura Ukrainai , kurā apkopota ukraiņu literatūra. Aicinām arī "Literatūras ceļvedī" zem atslēgvārdiem "ukraiņu literatūra" iepazīties ar jaunākajiem literatūras apskatiem. Kā redzam, grāmatas iemieso gan dzīves svinību priekus, gan neaizmirstamas sāpes. Taču tas, ko grāmatas noteikti nedara – tās neļauj mums, lasītājiem, palikt vienaldzīgiem ne pret vieniem, ne pret otriem. Lasīsim un sargāsim savu cilvēcību. Pilns numura pārskats pieejams šeit: FEBRUĀRIS 2026 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju anita.veckalne@lnb.lv Lasīsim vēstules! Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Latvijas Neredzīgo bibliotēka turpina stāstījumu par pielāgoto literatūru. Šoreiz vēstīsim par literārajiem darbiem, kas paredzēti ielasīšanai audio formātā. No ielasīšanas brīža līdz nonākšanai pie lasītāja, grāmata veic garu pārveidošanās procesu. Grāmatas LNerB skaņu studijā ielasa diktori ar labi nostādītām balsīm un skaidru dikciju, tādēļ varam lepoties ar kvalitatīviem ierakstiem. Mūsu lasītāju lietošanas ērtībai, ieraksts tiek sadalīts pa failiem ar aptuveni pusstundas skanējumu. Atkarībā no grāmatu apjoma ielasīšanai nepieciešams ilgāks vai īsāks laiks. Ieraksts tālāk nonāk Skaņu ierakstu un IT nodaļā rediģēšanai, tad LNerB Komplektēšanas un apstrādes nodaļā tehniskai un bibliogrāfiskai apstrādei un noformēšanai. Un tikai tad audiogrāmata ir gatava doties pie lasītāja. Darbinieki ļoti rūpīgi veic atlasi, lai piedāvātu lasītājiem pēc iespējas dažādas tematikas literatūru. Vienmēr pieprasīti žanri ir mīlestības un kriminālromāni, biogrāfijas un ceļojumi. Lūk, dažas grāmatas, kas 2026. gadā lasītājiem tiks pielāgotas audio formātā. Aija Pelīte Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe Gundega Tabaka, LNerB LAN vecākā bibliotekāre Rūta Šepetis, Stīvs Šeinkins. Blečlijas noslēpums Grāmata ir divu izcilu rakstnieku kopdarbs. R. Šepetis latviešu lasītājam jau pazīstama kā aizraujošu, viegli lasāmu, vēstures romānu autore, Stīvs Šeinkins ir godalgots amerikāņu rakstnieks. Lasītājs kopā ar galvenajiem varoņiem - deviņpadsmit gadus veco Džeikobu Novisu un viņa jaunāko māsu Elizabeti, tiek aizvests uz noslēpumaino Blečlipārku. Te jebkuram ir iespēja iepazīties ar vietu, kur Otrā pasaules kara laikā briti slepeni nodarbojās ar kodu laušanu jeb citu valstu slepeno ziņu pārraides mašīnu atkodēšanu. Īpaša uzmanība pievērsta nacistu šifrēšanas mašīnas "Enigma" koda uzlaušanai, kas grāmatā cieši sasaistās ar meitenes vēlmi izprast mātes neizprotamo pazušanu. Romāns aizraus ikvienu, kam interesē pasaules vēstures mazāk zināmās lappuses. Dina Kāgane-Kovaļova, LNerB diktore Satu Reme. Hilda Ir kriminālromāni, kur cietušais parādās jau pirmajās lappusēs, bet ne šajā gadījumā. Autore nemēģina virzīt notikumus straujā un spraigā stāstījumā. Romāna gaita drīzāk ir mierīga kā sasalusī Islandes ainava. Sadzīviskas ainas mijas ar slepkavību izmeklēšanu, kas aizsākas tikai romāna vidusdaļā. Grāmata uzrakstīta viegli lasāmā un raitā valodā, tomēr rodas sajūta, ka stāstījumam pietrūkst intrigas. Autore radījusi savdabīgus galvenos varoņus. Izmeklētāja Hilda brīvajā laikā sērfo Islandes ledainajos fjordu ūdeņos. Bet viņas palīgs Jakobs ada Islandes tradicionālos džemperus. Savās ikdienas gaitās viņi atklāj islandiešu tradīcijas, ieradumus un dzīves uztveri. Līga Daudzvārde, LNerB KAN vadītāja Frenks Herberts. Kāpa Manuprāt, Frenka Herberta meistarīgi veidotais fantāziju un piedzīvojumu romāns pārliecinoši nodrošinājis sev paliekošu vietu lasītāju sirdīs. Veiksmīgs ir arī Viļa Kasima darba tulkojums latviešu valodā, jo oriģināla teksts ir sarežģīts. Lai arī grāmata ir apjomīga, gribas to neatlaidīgi lasīt, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu tālākos notikumu pavērsienus. Galvenais varonis Pauls Atreīds būtu pavisam vienkāršs zēns, neskatoties uz to, ka piedzimis aristokrātu ģimenē. Bet visu izmaina fakts, ka mantojumā viņš saņem ne tikai namu, bet arī uzdevumu pārvaldīt tuksneša planētu Arrakisu. Vērtīgā viela melanža jeb s paiss , kas atrodas uz planētas, spēj pagarināt dzīvi. Tas ir iemesls cilvēku vēlmei to iegūt, izmantojot jebkādus līdzekļus un metodes. "Cilvēces bezapziņas dziļumos ir visaptveroša vajadzība pēc loģiski sakārtota Visuma. Bet patiesais Visums vienmēr ir soli aiz loģikas." (Frenks Herberts, "Kāpa") Sondra Kokorēviča, LNerB bibliogrāfe Lisa Sī. Tanas kundzes sieviešu loks Vēsturisks romāns, kas iedvesmots no patiesa stāsta par ievērojamu sievieti, ārsti Tanu Juņsjaņu. Notikumi risinās 15. gadsimtā, Minu dinastijā Ķīnā Metāla Čūskas gadā. Romānu caurvij divu meiteņu - Junsjaņas un Meilinas draudzība visa mūža garumā. Abas iepazīstas ar vīriešu pārvaldīto medicīnas pasauli jeb tā laika stigmatizācijām par sieviešu kā zemāka sociālā statusa pārstāvēm. Mūsdienu skatījumā romānā minētās tradīcijas ir absurdas un nepieņemamas. Iesaku Jums, jo grāmata aizraujoši stāsta par neizzināto un mazpazīstamo Ķīnas vēsturi, kultūru un tradīcijām, par laiku, kurā valdīja vīrieši un skaidri noteikta sievietes loma sabiedrībā. Junsjaņas sarakstītajā zāļu recepšu grāmatā minētie ārstniecības līdzekļi tiek izmantoti līdz pat mūsdienām.

Pauls Daija. Foto: Kristians Luahers. Ilustrācija: Laura Lukeviča. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki" ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no retāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Plašāku apskatu par monogrāfiju iespējams lasīt šeit. Intervijas publicēšanas brīdī grāmata ir iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas pirmajā kārtā izvirzīto darbu sarakstā kategorijā "Spilgtākais darbs literatūras pētniecībā". "Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Paulam Daijam par atsaucību, atklātību un laiku, kas veltīts šai sarunai. Kā Jums radās ideja šai monogrāfijai? Savu disertāciju par apgaismības idejām latviešu literārajā kultūrā aizstāvēju pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēc tam manas akadēmiskās intereses raisījās dažādos virzienos, taču arvien ir sanācis atgriezties pie apgaismības laikmeta. Tā notika arī šoreiz. Monogrāfijas ieceri iedvesmoja Latvijas Nacionālās bibliotēkas programma "Latviešu grāmatai 500" , kas vispār deva nozīmīgu impulsu jauniem grāmatniecības vēstures pētījumiem Latvijā. Uzsākot darbu pie grāmatas, strādāju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā, un man bija iespēja plaši iepazīt krājumu. Mani piesaistīja nacionālās atmodas priekšvēstures periods latviešu grāmatniecībā, un darbs ar seniespiedumiem atklāja, ka tajā neapgūtu tekstu ir vairāk, nekā man bija licies. Runa ir par laikmetu, kas bieži palicis pētnieku uzmanības ēnā – kluso pārejas posmu no Stendera un Merķeļa apgaismības 18. gadsimta otrajā pusē uz jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū. Tas bija periods, kad veidojās priekšnoteikumi latviešu emancipācijai un mūsu kultūra atradās, iespējams, vissvarīgākajās krustcelēs starp pārvācošanos vai izdzīvošanu. Manī radās ziņkāre, vēlme uzzināt vairāk. Sākumā, īpaši pandēmijas laikā, tā bija pilnīgi pašpietiekama, es lasīju avotus, daudz nedomādams par to, ko ar to iesākšu. Bet pamazām es sapratu – šī tēma ir svarīga, vēlos, lai arī citi par to uzzina. Turklāt šajā laikā Vācijā iznāca mana kādreizējā Freiburgas mentora Reinharta Zīgerta bibliogrāfiskais rādītājs par tautas (jeb zemnieku) apgaismību 19. gadsimtā. Šis ļoti ilgi tapušais, fundamentālais darbs uzreiz guva rezonansi akadēmiskajā vidē, tapa jauni pētījumi par to, ka tik tiešām – lai gan apgaismības laikmets vēsturē noslēdzas ar Franču revolūciju, tā idejas jaunās formās turpinās vēl ilgi pēc tam, īpaši attiecībā uz zemāko sociālo slāņu izglītošanu. Es sapratu, ka varu šai tēmai pievienot jaunu dimensiju, papildinot to ar Latvijas perspektīvu un mūsu reģiona apgaismības specifiku. Var teikt, ka mana grāmata tapa ciešā dialogā ar vācu kolēģu darbu, tāpēc ar nepacietību gaidu tās vācu tulkojuma iznākšanu nākamgad. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises - kā rakstāt Jūs? Es parasti sāku ar pētniecisku jautājumu. Manas monogrāfijas gadījumā tas bija jautājums, vai tautas apgaismība Latvijā bija emancipējoša vai restriktīva kustība. Taču svarīgi ir tālāko darbu fokusēt pietiekami šauri, lai neapmaldītos vispārinājumos. Es rakstu tikai tad, kad jūtos samērā drošs, ka spēju jautājumam pietuvoties – un tikai tad, kad esmu izlasījis un konspektējis visus avotus, kā arī iepazinis līdzšinējos pētījumus. Daudz pārrakstu, reizēm paiet pārāk ilgs laiks, kamēr atrodu īstos vārdus, ar kuriem esmu apmierināts; man rakstīšana – tā ir rediģēšana. Atšķirībā no maniem agrākajiem darbiem šajā monogrāfijā es gribēju iedziļināties detaļās, nevis sniegt panorāmisku skatījumu. Tāpēc izvēlējos biogrāfisku pieeju. Esmu arī ievadā minējis, ka vēlos palikt kultūras un grāmatniecības vēsturi zem mikroskopa – mani interesēja epizodes un mazie sižeti, reizēm – vairāk plaisas sienā, nekā ēkas kopējā arhitektūra. Tāpēc mana grāmata ir drīzāk pieskārieni dažādām tēmām, ne visaptverošs pētījums. Tāds pētījums par 19. gadsimta pirmo pusi ir Zigrīdas Frīdes lieliskā monogrāfija "Ienest sveci istabā" (2011), no kuras aizguvu daudzus pavedienus. Kas Jums bija visizaicinošākais, strādājot pie šīs monogrāfijas? Droši vien vissarežģītāk bija atrast īsto līdzsvaru, lai atklātu vācbaltiešu vēsturiskās lomas pretrunīgumu. Attieksme pret vācbaltiešiem Latvijas vēsturē bieži ir bijusi un ir polarizēta – vai nu kā kultūras nesējiem, vai arī apspiedējiem. Es gribētu teikt, ka šī attieksme ir neirotiska – un kas gan cits ir neiroze, ja ne nespēja apvienot pretstatus? Arī es pats savulaik esmu bijis vienpusīgs. Rakstot monogrāfiju, man gribējās, lai skatījums nav galējs, lai blakus melnajai un baltajai parādās arī citas krāsas. Vēl man būtisks izaicinājums bija valoda – kaut gan mana monogrāfija ir akadēmisks pētījums, es vēlējos, lai to varētu lasīt arī plašāka auditorija. Es negribēju, lai terminoloģija un sarežģīta izteiksme padara to pieejamu tikai jomas speciālistiem, un centos, lai teksts būtu saprotams un lasītājam draudzīgs. Protams, man pašam ir grūti izvērtēt, cik lielā mērā tas ir izdevies. Par ko Jūs esat patiesi gandarīts, kad monogrāfija ir izdota? Visvairāk esmu gandarīts par Ineses Hofmanes dizainu un Reiņa Hofmaņa fotogrāfijām. Grāmatas dizains tapa apmēram gada garumā, un man ir sajūta, ka tas ir kļuvis par būtisku daļu no grāmatas satura. Mums bija daudz sarunu ar Inesi, vairums lēmumu tika pieņemti bez steigas, pārdomāti un ar lielu rūpību kā pret detaļām, tā kopējo vizuālo vēstījumu. Man šķiet, to var just, šķirstot grāmatu. Tāpat mani gandarī, ka grāmatas literārā redaktore bija Sigita Kušnere, esmu viņai pateicīgs par redakcionālo darbu, kas bija arī radoši un intelektuāli līdzdalīgs. Rakstot grāmatu, es ieguvu jaunus draugus un domubiedrus. Man ļoti veicās ar sarunbiedriem, tāpat arī ar darba vidi un atbalstu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir trīs cilvēki, kuriem katram savā veidā bija svarīga nozīme šīs grāmatas tapšanā – Maija Treile, Dagnija Baltiņa un Andris Vilks. Pateicoties viņiem, es visos grāmatas tapšanas posmos, arī sarežģītos, zināju, ka šis nav tikai mans pētījums – bet gan tas ir daļa no kaut kā lielāka, no vīzijas, kuru visi kopā bibliotēkā īstenojam. Runājot par pētniecības gaitu, gandarījums man ir par jaunatklātiem avotiem. Lasot latviešu grāmatas, es paralēli meklēju tulkoto tekstu oriģinālus, kuri līdz šim nebija zināmi; reizēm šie meklējumi palika neveiksmīgi, bet reizēm mani sagaidīja pavisam negaidīti atklājumi. Katrs no tiem mazliet citā veidā izgaismo mūsu kultūras iesakņotību pārrobežu tīklojumā un atgādina, ka Latvija vēsturiski nebūt nebija province, bet atradās vienā laika zonā ar Eiropas intelektuālo telpu. Kā radās monogrāfijas "Apgaismības starpnieki" nosaukums? Nosaukums savā ziņā atbalso vienu no programmas "Latviešu grāmatai 500" atslēgas tēmām – latviešu nacionālās kultūras izrāvienu 19. gadsimtā. Es mēģinu pastāstīt, kā no viena laikmeta izaug nākamais. Vēlējos nosaukumā ietvert domu, ka desmitgades, par kurām rakstu, ir "vairs ne" un "vēl ne" laikmets, ka teātra izrādes starpbrīdī dažkārt notiek ne mazāk interesantas lietas kā uz skatuves. Bet jāsaka, ka par nosaukumu domāju ilgi, meklēju īsto vārdu, kurā ietvert šo pārejas, sliežu pārmiju, slūžu ideju. Paliku pie vārda “starpnieki”, jo tajā atklājas ne tikai vācbaltiešu autoru atrašanās starp laikmetiem, bet arī starpnieku loma starp vācu un latviešu kultūrām, kura būtībā definēja visu viņu darbību. Kā darbs pētniecībā ir ietekmējis Jūsu rakstīšanu - kas ir palīdzējis un kas, iespējams, traucējis? Akadēmiskā rakstīšanā svarīga ir skaidrība un lietišķums. Mans temperaments nosaka zināmas problēmas attiecībā uz šīm kategorijām, un reizēm man jāpieliek lielas pūles, lai disciplinētu savu aizrautību. Es ļoti identificējos ar tiem vēstures pētniekiem, kurus Džila Lepore apspriež savā rakstā "Historians Who Love Too Much". Un, jo ilgāk nodarbojos ar pētniecību, jo biežāk man gribas, lai tekstos, kurus gan rakstu, gan lasu, būtu vairāk rotaļīguma, ziņkāres un piedzīvojuma sajūtas. Pašlaik droši vien atrodos posmā, kurā šīs lietas savā starpā mijiedarbojas – pievelkas un atgrūžas. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Uz šo jautājumu man tūliņ ir ļoti skaidra atbilde – tas būtu Marsela Prusta romāns "Zudušo laiku meklējot" , un ne tikai tāpēc, ka šādi es iegūtu vienas grāmatas vietā četras (vai, ieskaitot pēc rakstnieka nāves publicētos sējumus, astoņas). Šo romānu es nesistemātiski pārlasu atkal un atkal, un man patīk ideja, ka tas vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Bet varbūt pašu svarīgāko pie sava valdzinājuma es nemaz neprotu ietērpt vārdos. Katrā ziņā varu teikt, ka Prusta romāns savulaik ļoti izmainīja mani, varbūt – piešķīra niansētāku redzi. Veidā, kā lasīšana tevi izmaina, ir kaut kas maģisks. Kad tagad to pārlasu, es katru reizi no jauna lasu pats sevi. Bet arī nokļūstu bezsvara stāvoklī, nobremzēju laiku un savā ziņā praktizēju lēnumu – vērtību, kas ikdienā ir tik grūti sasniedzama. Kāda loma Jūsu dzīvē ir lasīšanai? Vide, kurā es uzaugu, noteica, ka lasīšana manā pasaulē bija un ir tik pašsaprotama, ka par tās lomu ilgu laiku nemaz vispār nedomāju. Pēdējā laikā lasīšana man mazāk ir kļuvusi par izklaidi, vairāk – par agoru, t.i., par iespēju atrasties domājošā un provocējošā telpā. Arī – telpā, kurā robežas starp intelektuālo un emocionālo pieredzi ir grūti novelkamas. Esmu ievērojis, ka aizvadītajos apmēram desmit gados tieši lasīšana ir būtiski mainījusi manu iekšējo pasauli, ne vienmēr ar jaunām atziņām, bet biežāk ar to, ka ir ļāvusi man noformulēt un konkrētāk ieraudzīt lietas, ko iepriekš esmu jutis neskaidri. Es noteikti varu teikt, ka lasīšana man ir ne tikai domāšanas turēšana aktivitātē, bet arī – ka grāmatas ir tās, kas tāpat kā citi cilvēki un jaunas pieredzes, mani slīpē, padara mazāk raupju, atgādina, ka es vienmēr atrodos ceļā. Tajā pašā laikā – svarīga nozīme manā ikdienas informācijas telpā ir arī sociālajiem medijiem un digitālajai satura plūsmai. Informācijas, izklaides vai atpūtas ziņā tā noteikti atsevišķos aspektos ir ieņēmusi vietu, kas agrāk piederēja grāmatām. Nedomāju, ka tas ir slikti. Par to mēs daudz diskutējām pagājušajā gadā, kad man bija iespēja piedalīties Rīgas manifesta "Tiesības uz lasīšanu" (to iespējams parakstīt portālā manabalss.lv) darba grupu diskusijās. Izvēle starp veco un jauno, kā vienmēr, arī šoreiz visdrīzāk ir neprecīzs problēmas uzstādījums – daudz vērtīgāk ir domāt par to, kā dažādi mediji jau tagad un nākotnē savā starpā sadzīvos un papildinās cits citu. Un tomēr pie sevis novēroju, ka aizvien biežāk, kad ir izvēle starp elektronisko grāmatu angliski un iespiesto grāmatu dzimtajā valodā, es apzināti izvēlos otro, jo ir sajūta, ka palaižot savus lasīšanas paradumus pašplūsmā, riskēju pazaudēt kaut ko svarīgu. Droši vien mediju līdzāspastāvēšanas laikmetos – kādā mēs noteikti atrodamies arī pašlaik – ir nepieciešams par dažām lietām īpaši piedomāt, lai pārmaiņas nejauši nesāktu mūs nest līdzi tur, kur nemaz negribam nokļūt. Kādas trīs grāmatas Jūs ieteiktu izlasīt šajā ziemā un kāpēc tieši šīs? Ļoti iesaku izlasīt mana kolēģa Viestura Zandera jauno grāmatu "Ansis Gulbis rakstos, vēstulēs un atmiņās" . Tas ir ieskats aizraujošā avotu materiālā, kuru sākot lasīt, brīžiem ir grūti atrauties. Un Gulbis pieder pie izcilākajām personībām latviešu grāmatniecības vēsturē – tieši lasot avotus, kļūst tik labi redzams, ka izdevējiem kultūrā ir daudz lielāka nozīme, nekā mēdzam domāt – viņi ir tīklu veidotāji un kultūras producenti, kas bieži paliek slaveno autoru ēnā. Tālāk vēlos ieteikt nupat klajā nākušo Jāņa Šiliņa grāmatu "Uzņēmīgais latvietis" par 19. gadsimta mūrniekmeistaru Kristapu Ķergalvi. Šis ir vērtīgs un interesants pētījums, kas iet neierastu ceļu un pievēršas uzņēmējdarbības vēsturei – tēmai, ko mēs, kultūras vēsturnieki, bieži piemirstam. Visbeidzot tiem, kas lasa vāciski, iesaku pērnā gada nogalē izdoto Mihaēla Hampes grāmatu "Krise der Aufklärung" ("Apgaismības krīze"). Tā iekļaujas pēdējos gados aktuālajās diskusijās par nepieciešamību pēc Apgaismības 2.0 mūsdienās. Hempe raksta par apgaismības kā noteiktas dzīves formas turpinātību, un šādi viņš faktiski rāda, kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izturēt dzīvi pasaulē, kas ar katru dienu kļūst aizvien absurdāka. Redakcijas piezīme: Šo jautājumu sagatavojusi Dārija Juškeviča pēc monogrāfijas izlasīšanas. Dārijas jautājums: Vai Jūsu literatūrzinātniski pētnieciskā interese nākotnē varētu aptvert arī citu baznīcu personību nozīmi vienotā Latvijas un Eiropas kultūrtelpā? Noteikti – un tam ir vairāki iemesli. Uzsvars uz baznīcām ir svarīgs, jo tas ved pie sava novada identitātes apzināšanās. Un bieži vien par noteiktiem vēsturiskiem periodiem mums ziņkāre parādīsies tieši tad, kad runa būs par mūsu dzimto pusi. Es būtu ļoti priecīgs, ja arī mana grāmata spētu vismaz kādam lasītājam piešķilt jaunu interesi par sava novada vēsturi. Turklāt vācbaltiešu mācītāji, īpaši apgaismības laikmetā, bet ne tikai tajā, bija ārkārtīgi interesantas personības – bieži vien ekscentriski cilvēki, kas apveltīti ar radošumu un iekšēju brīvību. Viņi ņēma dzīvi savās rokās un aktīvi centās mainīt pasauli sev apkārt, negaidot, kad kāds palīdzēs no augšas, un ar to viņi man šķiet iedvesmojoši un simpātiski par spīti gadsimtiem, kas mūs no viņiem šķir. Trīs ašie jautājumi: Rakstīt: uz papīra vai datorā? Datorā. Ārzemēs apmeklēt: muzeju vai bibliotēku? Bibliotēku. Brīvajā laikā: grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Paldies! Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660.

Mūsdienās arvien vairāk jauniešu izvēlas lasīt grāmatas angļu valodā, jo tas ļauj ne tikai baudīt stāstus oriģinālvalodā, bet arī uzlabot svešvalodas prasmes. Īpašu interesi izraisa grāmatu sērijas, jo tās sniedz iespēju ilgāk uzturēties iemīļotu varoņu pasaulē, sekot līdzi viņu attīstībai un piedzīvot plašāku sižetu nekā vienā atsevišķā grāmatā. Lasot sērijas, jaunieši biežāk izveido lasīšanu kā paradumu un ar nepacietību gaida nākamo daļu, tādējādi izjūtot lielāku emocionālo saikni ar stāstu, kas padara lasīšanu gan aizraujošāku, gan vērtīgāku. Lasīšana ir būtiska jauniešu attīstībai neatkarīgi no valodas, kurā grāmata ir rakstīta. Regulāra saskarsme ar tekstiem paplašina vārdu krājumu, trenē koncentrēšanās spēju un veicina kritisko domāšanu. Jo vairāk jaunieši lasa, jo vieglāk viņiem ir saprast dažādus stilus, kas savukārt uzlabo gan lasītprasmi, gan spēju izteikt domas rakstiski un mutiski. Tāpēc galvenā ir pati lasīšanas pieredze, kas palīdz veidot un noturēt lasītprasmi, kas ir svarīgi jauniešiem. Iepazīsim piecas grāmatu sērijas angļu valodā, kas šobrīd ir īpaši iecienītas jauniešu vidū un no bibliotēku plauktiem pazūd visātrāk: Katie Kirby. Lottie Brooks (grāmatu sērija) Katie Kirby grāmatu sērija "Lottie Brooks" ir humoristisks dienasgrāmatas stila stāsts, kas seko 11 gadus vecās Lotijas dzīvei, draudzībai, ģimenes attiecībām, skolas piedzīvojumiem un visām tām neērtajām, smieklīgajām vai "kā gan tas varēja notikt?!" situācijām, ar kurām pusaudži var salīdzināt savu ikdienu. Kāpēc populāras? Grāmatu sērija ir piemērota 9-12 gadus jauniem pusaudžiem, kas sāk pieaugt un sastopas ar pirmo simpātiju, draudzībām, notikumiem skolā un kašķiem ģimenē. Sērija ir rakstīta dienasgrāmatas formātā, bieži ar smieklīgiem zīmējumiem, īsām un viegli lasāmām nodaļām, kas ir ideāli, lai ieinteresētu jaunus lasītājus. Grāmatās ir ietvertas arī smieklīgas, neveiksmīgas vai kaunpilnas situācijas, kas padara Lotijas stāstu gan saistošu pusaudžiem, gan viegli lasāmu. Chloe Walsh. Boys of Tommen (grāmatu sērija) Viņš vēlas viņu glābt. Viņa vēlas paslēpties. Viņa ir ievainota. Viņš ir apņēmības pilns. Liktenis viņus saveda kopā. Mīlestība viņus saista. Džonijs ir viens no populārākajiem Tommena koledžas skolēniem, talantīgs regbija spēlētājs ar plašu draugu loku, kam it kā vajadzētu baudīt visas dzīves sniegtās priekšrocības. Taču tas, ko citi nezina, ir tas, ka viņš cīnās ar sāpīgu traumu, kas apdraud viņa sportista karjeru un liek izvairīties no jebkādiem traucēkļiem vai kļūdām, īpaši romantiskām attiecībām. Savukārt Šenona visu dzīvi bijusi mobinga upuris, tāpēc viņa ir klusa un cenšas palikt nepamanīta, lai vienkārši izturētu skolas ikdienu. Uzsākot mācības Tommena koledžā ar cerību uz jaunu sākumu, viņa jau pirmajā dienā negaidīti sastop bēdīgi slaveno Džoniju. No nejaušas tikšanās izveidojas sarežģīta draudzība, kas pamazām pāraug spēcīgā pievilkšanā, apdraudot Šenonas sapni par palikšanu neredzamai, taču Džonijs ir apņēmies cīnīties par Šenonu, neatkarīgi no tā, kādas sekas tas var nest viņiem abiem. Iemīlēšanās bija vieglā daļa. Tālāk seko pārbaudījums... Grāmatu sērija satur sensitīvu saturu, tostarp seksuālas vardarbības tēmas, kas paredzēts jauniešiem no 18 gadu vecuma. Šī grāmatu sērija noteikti būs interesanta tiem, kam patīk stāstījums no diviem skatpunktiem ( dual POVs ), kā arī sižeti, kuros draugi kļūst par mīļotajiem ( friends-to-lovers storyline ). Kāpēc populāra? "Boys of Tommen" grāmatu sērija kļuva populāra BookTokā , atstājot lasītājus ar izraudātām acīm. BookTokā lasītāji dalās pārdomās, ka ir patīkami lasīt autores rakstīšanas stilu, jo tas ir viegli uztverams un izraisa dažādas emocijas. Kādā grāmatmīļu grupā lasītāji dalās atsauksmēs par šo grāmatu sēriju, minot, ka šīs sērijas grāmatas noteikti ir "must have to read". Kāda lasītāja dalās pārdomās: "Šī sērija ir masterpiece, esiet gatavi raudāt, jo, lasot šo sēriju, sajutīsiet visu: mīlestību, naidu, laimi, skumjas un dusmas! Visu laiku labākā grāmatu sērija!" Savukārt "Reddit" platformā kāda lasītāja dalās ar viedokli, ka nekad nav bijusi tik aizrāvusies ar grāmatu sēriju un domā par grāmatu varoņiem 24/7. Stephanie Garber. Caraval (grāmatu sērija) Skārleta nekad nav pametusi mazo salu, kur viņa un viņas māsa Tella dzīvo kopā ar savu vardarbīgo tēvu. Skārletas tēvs ir noorganizējis viņai laulības, un Skārleta domā, ka viņas sapnis redzēt Karavalu - reizi gadā notiekošo izrādi, kurā skatītāji piedalās izrādē, ir beigušies. Taču šogad Skārletas ilgi sapņotais notikums beidzot pienāk. Ar noslēpumaina jūrnieka palīdzību Tella aizved Skārletu uz izrādi, bet tiklīdz viņas ierodas uz izrādi, Tellu nolaupa Karavalas organizators. Izrādās, ka šīs sezonas Karavala griežas ap Tellu, un tas, kurš viņu atrod pirmais, ir uzvarētājs. Skārletai ir pateikts, ka viss, kas notiek Karavalas laikā, ir tikai izrāde, taču viņa tomēr tiek iesaistīta mīlestības, sirdssāpju un maģijas pasaulē kopā ar citiem spēles dalībniekiem. Un neatkarīgi no tā, vai Karavala ir īsta vai nē, viņai jāatrod Tella, pirms ir beigušās piecas spēles naktis, sākas bīstami notikumi, un viņas māsa pazūd uz visiem laikiem. Laipni lūgti Karavalā ! Uzmanieties tikt aizrautai pārāk tālu prom… Kāpēc populāra? Sērija ir ieguvusi lielu popularitāti jauniešu vidū, jo tā atgādina maģisku karnevālu, kas ir pilns noslēpumu un ilūziju. Lasītājus piesaista arī grāmatu sižets, kurā nepārtraukti jāšaubās par to, kas ir īsts un kas ir tikai spēles daļa. Nozīmīgu lomu stāstā spēlē romantiskās attiecības, kas ir sarežģītas un bieži vien pilnas ar noslēpumiem, tas sniedz lasītājiem emocionālu piesātinājumu, kas neļauj atrauties no stāsta sižeta. Grāmatu sērija īpaši uzrunā fantāzijas un romantikas cienītājus. Šo grāmatu sēriju bija ieteikusi pievienot bibliotēkas krājumam kāda lasītāja. Jin Soye. Finding Camellia Stāsta centrā ir meitene Kamēlija, kura 12 gadu vecumā tika naktī nolaupīta. Lai gan ģimene, kas nolaupīja meiteni, viņu uzņem ar smaidu un atplestām rokām, Kamēlija drīz vien saprot viņu slēpto nolūku - viņai jāiejūtas viņu otrā dēla, Kamēlija Beila, lomā un jākļūst par aizstājēju viņu ģimenes mantiniekam. Tomēr aiz šīs “gandrīz sapņu” dzīves slēpjas meli, intrigas un identitātes krīze. Lai arī visi domā, ka Kamēlija ir zēns, viņa sapņo atgūt savu īsto dzīvi un identitāti, neskatoties uz apkārtējo spiedienu un slēptajiem motīviem. Kāpēc populāra? "Finding Camellia" grāmatu sērija ir iecienīta jauniešu auditorijai, jo tajā attēlota grezna aristokrātiska fantāzijas pasaule ar aizraujošu sižetu, kas pilns ar intrigām, noslēpumiem un varas spēlēm. Stāsts īpašu uzmanību velta identitātes un pašizpausmes jautājumiem, ar kuriem jaunie lasītāji bieži var sevi identificēt, piemēram, ar sabiedrības uzliktajām lomām un patiesās personības meklējumiem. Stāsts apvieno fantāziju ar romantiku, kas ir TOP grāmatu žanri jauniešu vidū, kā arī grāmatu sērija ir izdota komiksa formā, kas padara stāstu vieglāk uztveramu un vēl pievilcīgāku jauniešiem. Alice Oseman. Heartstopper (grāmatu sērija) "Heartstopper" ir par mīlestību, draudzību, garīgajām problēmām un sevis pieņemšanu, šajā sērijā ir 6 grafiskie romāni. Stāsta centrā ir zēns Čārlijs, kurš ir jūtīgs un nekaunas par savu orientāciju, un Niks, kurš ir populārs regbija spēlētājs un vēl tikai mēģina saprast savu identitāti. Viņi iepazīstas skolā, kļūst par draugiem, un pamazām viņu attiecības pāraug par kaut ko vairāk nekā draudzību. Grāmatu sērija seko puišu emocijām, šaubām, priekam un bailēm, ko rada pirmā mīlestība un sabiedrības spiediens esot atšķirīgiem. Kāpēc populāra? Grāmatu sērija ir populāra jauniešu vidū, jo tās stāsts patiesi un emocionāli attēlo pirmo mīlestību, satraukumu, šaubas un prieku tā, kā daudzi jaunieši to paši izjūt vai saprot, vienlaikus atklāti runājot par homoseksualitāti un identitātes meklējumiem, kas palīdz lasītājiem justies redzētiem un saprastiem. Homoseksuāli jaunieši jūtas nepietiekami pārstāvēti populārajā literatūrā, un "Heartstopper" to maina, piedāvājot pozitīvu, saprotošu un atbalstošu skatījumu uz to, kas bieži tiek ignorēts literatūrā, kā arī grāmatu sērijā ir atspoguļotas vairākas aktuālas jauniešu garīgās veselības problēmas, piemēram, trauksme un panikas lēkmes, zems pašvērtējums, mobings un emocionāla vardarbība skolā, depresīvas domas, emocionāla izdegšana, kā arī ēšanas traucējumi, vienlaikus uzsverot atbalsta, draudzības un atbalsta nozīmi jauniešiem, kas saskaras ar garīgās veselības problēmām. Balstoties uz "Heartstopper" sērijas stāstu, 2022. gadā tika izdots seriāls "Netflix" platformā, kas vēl vairāk paplašināja grāmatu popularitāti, piesaistot auditoriju, kas vispirms stāstu redzēja ekrānā un pēc tam vēlējās izlasīt grāmatas. Lasi angliski un atklāj jaunas pasaules! Jauniešu interese par angļu valodā rakstītām grāmatām turpina pieaugt. Grāmatu sērijas spēj aizraut jauniešus ar stāstiem no fantāzijas pasaulēm, kas veicina emocionālo attīstību. No pirmās mīlestības un draudzībām līdz noslēpumiem, maģijai un identitātes meklējumiem. Šīs tēmas un dažādie žanri rada jaunu lasīšanas pieredzi, kas ļauj jauniešiem sajust stāstu, iejusties varoņu lomās un vienlaikus attīstīt kritisko domāšanu. Lasot šādas grāmatas, jaunieši ne tikai izklaidējas, bet arī iemācās vērtēt emocijas, saprast dažādus skatupunktus un iepazīt pasaules daudzveidību, kas padara lasīšanu par nozīmīgu un patiesi vērtīgu. Aicinām tevi dalīties! Pastāsti, kādas grāmatas angļu valodā tu esi lasījis/-usi, kas tev patika un ko ieteiktu citiem jauniešiem. Tavs viedoklis var iedvesmot kādu citu sākt lasīt vai palīdzēt bibliotēkām izvēlēties nākamo grāmatu, ko iegādāties. Bibliotēkas seko tendencēm! Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre.

🎧 Klausies apskatu Spotify. "Visa gudrība ir vienkāršošanā. Viena skaista skaņa… Ja atrastu to vienu noti, kurā ir dzīvība." (136. lpp) Minimālisms, garīgums, suģestija – manas pirmās asociācijas ar pasaulslavenā igauņu mūsdienu komponista Arvo Perta (Arvo Pärt, dz. 1935) daiļradi. Šie paši trīs vārdi organiski sasaucās arī ar izjūtām, kuras ieguvu, lasot igauņu komiksu mākslinieka, ilustratora un grafiskā dizainera Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, dz. 1980) grafisko romānu "Starp divām skaņām: Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", ko izdevuši "Aminori", 2025. gadā. Tomēr es nebiju gatava tam, ka šī komiksa tipa grāmata mani spēs ievilkt sava stāstījuma dziļumā tieši tāpat kā A. Perta mūzika to dara ar savu klausītāju. "Starp divām skaņām" nebūs pilnīgs ģeniālā komponista biogrāfijas atstāstījums, kā arī nepretendē uz muzikologa līmeņa pētījuma statusu. Ieturot laika linearitāti, lasītājs tiek aicināts sekot Arvo Perta dzīvei no dzimšanas 1935. gadā līdz piespiedu emigrācijai 1980. gadā, izceļot viņa radošā ceļa izšķirošos pagrieziena punktus: agrīnos sevis meklējumus mūzikā, modernisma eksperimentus, konfrontāciju ar padomju kultūrpolitiku, māksliniecisko krīzi un vairāku gadu klusuma periodu, kurā pamazām dzima viņa muzikālās izteiksmes tehnika, sava veida divbalsība – "tintinnabuli" (no latīņu val. "mazi zvaniņi"). Tieši klusums grāmatas sižeta līnijā ieņem centrālo vietu, kur Pertam noris sevis no jauna izgudrošana, garīga un iekšēja transformācija – pievēršanās pareizticībai, un garīgo tekstu nozīmes padziļināta izzināšana un integrēšana mūzikā. Grafiskā romāna autora Jōnassa Sildres vizuālā valoda nav tikai papildinājums tekstam, bet gan ir kā patstāvīgs domas izteikšanas instruments. Viņš stāstījumu veido minimālistiskā manierē, izmantojot pieklusinātu krāsu gammu (melnbalts, sēpija) un vienkāršas līnijas, punktus. Viņa mūziku attēlo divi punkti, divas skaņas, kas virzās caur grāmatai, un nošu līnijām līdzīgas struktūras, kuras mainās komponista mūzikas pārmaiņu gaitā. Ar šķietami vienkāršiem līdzekļiem autors panāk stāsta dinamiku. Vienu brīdi komponists skrien pa nošu līniju, otrā jau kāpj simboliskā Golgātas kalnā vai dzenās pakaļ muzikālām un filozofiskām idejām. Pārejas starp ārējo, dzīves realitāti, un iekšējo, komponista domas telpu, ir plūstošas. Lasītāja uzmanība tiek noturēta arī brīžos, kad teksts ieved Perta pārdomās. Lasot šo grāmatu, man radās vēlme paralēli klausīties Arvo Perta kompozīcijas. Uzreiz bija novērojams, cik organiski tās savienojas ar grāmatas vizuālo materiālu. Tas man iedeva papildus dimensiju – zīmējumi rezonēja ar skaņu, un lasīšanas pieredze kļuva telpiska. Jōnass Sildre vairāku gadu garumā pētījis arhīvu materiālus, uzklausījis Arvo Perta laikabiedru atmiņas un konsultējies ar pašu komponistu un viņa tuviniekiem, lai šī grāmata varētu tapt. Grāmatas pamatelements ir mūzika, tādēļ biogrāfiskas detaļas un attiecības tiek atklātas visai fragmentāri. Apzinoties, ka jebkurš skatījums uz vēsturi ir subjektīvs un katram cilvēkam ir sava laika līnija, grāmatas pēcvārdā autors norāda, ka arī šis darbs ir "vairāku cilvēku ceļu interpretācija", autora subjektīvs mēģinājums vārdos un attēlos tuvoties komponista unikālajam radošās dzīves ceļam. Noderīgi: Between Two Sounds| Book Trailer Aicinu plašāk iepazīt Arvo Perta daiļradi LNB Mūzikas krājumā glabātajos nošizdevumos, kā arī LNB 4. stāva foajē aplūkot izstādi "In principio. Vārds Arvo Perta mūzikā". Jōnass Sildre. Starp divām skaņām: Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai: grafiskais romāns. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Aminori, 2025. 223 lpp. ISBN 9789934612664. Kristiāna Tomiņa ir LNB Mākslas un mūzikas centra Mūzikas krājuma eksperte. Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".

Šodien, 13. februārī, LNB portāls "Literatūras ceļvedis" svin savu astoto dzimšanas dienu. Astoņi gadi, kuros ceļvedis ir veidojies un pielāgojies dažādiem formātiem, lai nemainīgi runātu par kvalitatīvu literatūru ar mērķi papildināt gan bibliotēku plašo grāmatu krājumu, gan aicināt lasītājus satikt aizvien jaunus vai sen aizmirstus darbus. Šī jubilejas publikācija ir pateicība visiem, kuri šajos gados ir bijuši daļa no "Literatūras ceļveža" – lasītājiem, rakstītājiem un domubiedriem. Protams, vienojošais šajā ceļā un šodienas svētkos ir mūsu personiskās attiecības ar lasīšanu un grāmatām. Tādēļ šīs publikācijas ideja ir izcelt tās grāmatas, kas ceļveža kolēģiem ir kļuvušas par dāvanu, neatkarīgi no grāmatas izdošanas gada, žanra vai satura. Grāmat a – dāvan a, kas devusi spēku vai mieru, tekst s, kas piedāvājis jaunu skatupunktu, vai vienkārši lasījum s , kas kļuvis personiski nozīmīgs. Tāpēc šī dzimšanas dienas publikācija ir paredzēta kā lasīšanas impulsu dārgumu lāde, lai cits no cita iedvesmotos un atklātu sev aizvien jaunas grāmatas, kuras nav ietekmējuši ne laiki, ne pārejošas modes tendences, bet kuras raksturo dziļa un paliekoša pēcgarša. Kā gan citādi mēs varētu svinēt "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienu, ja ne cildinot lasīšanu!? Tādēļ atrodam sevi un viens otru izcilās grāmatās. Anita Veckalne "Literatūras ceļvedis" redaktore anita.veckalne@lnb.lv Kad ar vienu grāmatu nepietiek Lai gan lūgums bija dalīties ar vienu grāmatu, kas man bijusi kā dāvana, tomēr vēlos dalīties ar veselām trim, jo katra no tām ietekmējusi kādu manu dzīves posmu un atstājusi tajā nospiedumu. Astrīda Lindgrēna. Brāļi Lauvassirdis Vispirms jau bērnībā – Astrīdas Lindgrēnas “Brāļus Lauvassirdis” izlasīju tieši trīsdesmit septiņas reizes. Esmu sapņos bijusi Nagijālā un kopā ar brāļiem izdzīvojusi visus piedzīvojumus. Es pati esmu bijusi stāstā piemirstā māsa, kas blakus brāļiem cīnījās pret pasaules ļaunumu, pūķi Katlu un kurai pilnīgi noteikti piederēja pats skaistākais zirgs. Šī grāmata man iedeva drosmi dzīvei un mierinājumu, ka katrai pasaulei seko cita – mēs nezudīsim. Fransuāza Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas! Kļūstot par jaunieti – Fransuāzas Sagānas "Esiet sveicinātas, skumjas!". Tāpat kā septiņpadsmitgadīgā Sesila, es meklēju atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, apšaubīju vecāku rīcību un biju neziņā par savu vietu pasaulē, kas tikko atvērusies manā priekšā ar visām iespējām un bailēm. Grāmata deva mierinošu pleca sajūtu, ka neesmu viena. Ne es viena ciešu no neizskaidrojamām jaunības skumjām, kuras ierodas no nekurienes un dodas prom, nebrīdinot. Tās ir tikai pieaugšanas sāpes. Hanja Janagihara. Mazliet dzīvības Pavisam nesen viena no grāmatām, kas atstāja spēcīgu nospiedumu un pie kuras pēdējām lappusēm raudāju dziļi un gauži, bija amerikāņu autores Hanjas Janagiharas romāns "Mazliet dzīvības". Grāmatas stāstījums ir tik grods, tik ievelkošs un līdzjušanu raisošs, ka lasītājs kļūst par daļu no galvenā varoņa Džūda izdzīvotās pasaules. Tomēr saprotot, ka nekad nebūs iespējams līdz kaulam izprast patiesās sāpes, ko pārdzīvo cilvēks, kurš cietis no vardarbības. Tikai viens jautājums, kas mani vēl šodien nepamet grāmatas pēcgaršā – kā vispār ir iespējams tāds ļaunums, ko viens cilvēks ir spējīgs nodarīt otram? Kā ir iespējama dzīve pēc tam? Bet ir, un to parāda gaišā draudzība grāmatas varoņu vidū. To mēs redzam arī nežēlīgajā karā Ukrainā, un varam tikai apbrīnot cilvēka sīkstumu un gara spēku. Katrīna Kukaine ir LNB Attīstības departamenta direktore. Ārzemju mūsdienu literatūra Viktorija Eivjārda. Sarkanā karaliene Esmu konservatīva lasītāja. Parasti izvēlos to, kas man jau zināms un drošs. Fantāzijas literatūra nekad nav bijusi mans žanrs, tāpēc pat īsti neatceros, kāpēc rokās nonāca Viktorijas Eivjārdas "Sarkanā karaliene". Varbūt nejaušība. Varbūt intuīcija. Taču jau pēc pirmajām lappusēm sapratu – šī grāmata mani uzrunā. Es iegrimu tās pasaulē. Pasaulē, kur cilvēku vērtību nosaka asiņu krāsa. Sarkanļaudis – nabadzīgie, pakļautie, tie, kuriem jādzīvo, lai kalpotu. Sudrabainie – vara, privilēģijas, pārākums. Šī šķietami mistiskā pasaule mani pārsteidza ar savu nežēlīgo realitātes atspulgu. Lasot arvien biežāk pieķēru sevi domājam – vai tiešām tā ir tikai fantāzija? Cik bieži arī mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkus sadala neredzamās kategorijās? Kur vieni nosaka noteikumus, bet citi tiem pakļaujas? Kur vara dzimst no priekšrocībām, nevis taisnīguma? Intrigas, nodevība, bailes, neuzticēšanās – tas viss grāmatā šķita sāpīgi pazīstams. Visvairāk mani aizkustināja apziņa, ka robeža starp “sarkano” un "sudrabaino" nav tikai asiņu krāsa – tā ir drosme, izvēles un spēja nostāties pret netaisnību. Šī grāmata lika man aizdomāties par to, cik viegli ir pierast pie sistēmas, kas nav taisnīga, un cik grūti ir to izaicināt. Negaidīju, ka fantāzijas romāns var mani tik dziļi uzrunāt. Tas salauza manu priekšstatu par žanru un arī par mani pašu kā lasītāju. Reizēm tieši izkāpšana no ierastā rāda plašāku pasauli – un ļauj ieraudzīt patiesības, kuras līdz tam neesam gribējuši pamanīt. "Sarkanā karaliene" man kļuva ne tikai par aizraujošu stāstu, bet par emocionālu pieredzi. Par atgādinājumu, ka pasaule mainās tikai tad, kad kāds uzdrošinās tai pretoties… Evija Vjatere ir LNB Bibliotēku attīstības centra vadītāja. Leta Semadeni. Tamangūra Jau sen biju izlēmusi, ko rakstīt un kas tad būs tā mana lielā grāmatas dāvana. Bet notika aizraujošākais, kas ar lasītāju var notikt. Sāku lasīt grāmatu, kas mani savā skaistumā nogāza no kājām. Ziniet, kā reizēm atklājas skumja patiesība – jo vairāk lasa, jo retāk kas patiesi pārsteidz. Tomēr atverot šo nupat iznākušo grāmatu, piedzīvoju īstu lasītprieku. Šis stāsts bija bagāts ar nepārprotamu autentiskumu, patiesām skumjām un bezkaunīgu dzīves garšu. Turklāt šajā grāmatā bija kas ļoti, ļoti vērtīgs un reti sastopams – tajā no traģiskā tika izgrebta precīza un atbruņojoša asredzība. Ne salauzta cilvēka cinisms, ne ļaunums. Bet kāda spēcīga šķautne, kurā rodas kaut kas tik literāri baudāms, kas nebūtu iespējams citās šī stāsta proporcijās. Es bieži savas grāmatas aizdodu. Bet ne šo. Šo es ņemu sev līdzi, lai vienmēr varu pieskarties literatūrai, kas iemieso notvertu radošuma brīnumu un bezgalību. Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore. Lewis Buzbee. The Yellow-Lighted Bookshop: A Memoir, A History Grāmatiņa, kas izdota 2006. gadā, pie manis nonāca 2016. gadā – laikā, kad diendienā stūmu ratus uz jūru un reizē iekšēji meklēju pati savu ceļu. Pirmais mani uzrunāja grāmatas vāks – grāmatu kaudzīte ar laternu galā, kā grāmatu bāka pie jūras. Tolaik jutu spēcīgu vilkmi gan uz jūru, gan uz stāstiem par to, kā arī uz vēlmi ar grāmatām darīt ko vairāk nekā tikai lasīt. Sāku lasīt amerikāņu rakstnieka Lewis Buzbee (Lūisa Bazbī) memuāru par viņa ceļu grāmatu pasaulē, kas savijas ar grāmatniecības vēsturi. Nelielā grāmatiņa ar mīkstajiem vākiem un koši dzeltenajām iekšlapām kļuva par manu mazo bībeli – esmu to piešvīkājusi un pierakstījusi pilnu, it kā sarunājoties ar autoru. Tā palīdzēja sakopot domas, apstiprināt intuīciju un atvēra ceļu uz citām grāmatām. Pēc īsas atsauksmes platformā "Amazon" sākās mūsu saruna, kas turpinās jau desmit gadus. Lūiss bija līdzās, kad manas idejas pārtapa Jūras bibliotēkā un kad sāku rakstīt pati. Vairāku gadu garumā kopā rakstījām stāstu, piedzīvojot sešas pārrakstīšanas un iemācoties procesa prieku. Lai arī grāmata vēl meklē izdevēju, tieši rakstīšana un lasīšana šajā ceļā ir izrādījušās vislielākais brīnums. Grāmatas mūs saved kopā, pirmkārt, pašiem ar sevi. Lasiet! Anna Iltnere ir LNB Latvijas Bibliotēku portāla redaktore. Irene Valjeho. Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās Mana izvēle "Literatūras ceļveža" jubilejas reizei ir Jāņa Rozes apgādā izdotā spāņu autores Irenes Valjeho "Papiruss". Sākšu ar sirsnīgu ieteikumu – ja vēl neesat to paguvuši izdarīt, pacentieties šo izdevumu iegūt savā īpašumā – dāviniet saviem bērniem, ģimenes locekļiem. Īpaši to iesaku katram ar grāmatu pasauli saistītam cilvēkam – topošam informācijas nozares speciālistam, vēsturniekam, praktizējošam bibliotekāram vai muzeja speciālistam... bet arī – skolēnam vai rakstītā vārda vēsturē ieinteresētam senioram – ikvienam! Man personīgi tā ir kļuvusi par grāmatu kā notikumu, kurš neuzbāzīgi, bet pārliecinoši piedāvā ļoti pārskatāmu kopskatu par lietām un tēmām, kuras kopš skolas sola un studiju gadiem dzīves gaitā – filmās, grāmatās – tvertas fragmentāri vai piemirstas, puzles gabaliņiem noklīstot atmiņas apcirkņos, bet neļaujot līdz galam izveidot kopbildi. Un te nu tā ir! Anda Saldovere ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese. Man ir tendence satraukties par visu (lielām un mazām, personiskām un globālām lietām), tāpēc, saņemot aicinājumu rakstīt šim "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas publikācijai, aizķēros aiz vārda "miers". Grāmata, kas pēdējā laikā man sniegusi mieru, ir Irenes Valjeho "Papiruss". Šī grāmata man atgādināja, ka neizbēgama daļa no cilvēces ir pārmaiņas, bailes no tām un beigu beigās to pieņemšana. No vienas puses – nedrīkst aizmirst, ka tas, kā ir tagad, nav bijis vienmēr, bet vienlaikus nevajag baidīties no tā, kas notiks (piemēram, ka cilvēki pārstās lasīt). Kāpēc? Jo šajā grāmatā skaidri parādīts – tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, dzīvos ilgi vai pat mūžīgi (kā, piemēram, grāmata). Savukārt tas, kas nav vajadzīgs, pazudīs vai mainīsies. Personīgāk – Irenes balss man lika justies saprastai par to, kā grāmatas, to lasīšana ir mana miera osta, drošības garants un tāds nedaudz svētums, ko gribas sargāt. Agnese Pašāne ir LNB Kompetenču attīstības centra vadītāja. Manuels Vilass. Ordesa Grāmata, kas man bijusi kā personiska dāvana, ir izcilā mūsdienu spāņu autora Manuela Vilasa autobiogrāfiskais romāns "Ordesa", ko latviešu valodā meistarīgi tulkojis Edvīns Raups, arī atdzejotājs un dzejnieks. Kādēļ svarīgi pieminēt tulkotāja lomu? Jo spēcīgs tulkotājs ir atslēga uz pasaules klasiķu darbiem latviešu valodā, tulkotāju un atdzejotāju loma Latvijas literatūrā būtu pelnījusi lielāku ievērību un novērtējumu. Romāns ir spožs darbs – vienlaikus melanholisks, poētisks, gaumīgi asprātīgs un dzīvi apliecinošs iekšskats cilvēka dvēselē. To izlasīju pāris gadus pēc izdošanas latviešu valodā un secināju, ka šis darbs parāda izcilas daiļliteratūras spēku. Romāns man pavēra citu realitāti, mazināja rezignāciju par laika straujo plūdumu, zudušiem mirkļiem, zaudētiem cilvēkiem un pārtapušām ainavām. Šis darbs vieglāk ļauj pieņemt dzīves smagāko pusi tās nepielūdzamībā, atgādina par irreālā un nenotveramā nozīmi, nemateriālo pasauli un mīlestības varenību. Lieki nedomājot, ķēros pie "Ordesas" turpinājuma – romāna "Prieks" (2022). Arī šis darbs ir iedvesmojošu domu pilns: "Un tas ir pats labākais manī – dziļas pateicības jūtas. Dzīves gaisma ir pateicība. Kad esi pateicīgs, redzi cilvēkus visā viņu būtībā. Tu redzi cilvēkus visā viņu kailumā. Un tā notiek ar mani." Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece. Tomass Mūrs. Kad klusums runā Šī grāmata man kļuva par klusu, neplānotu, bet ļoti personisku atklājumu – Tomasa Mūra "Kad klusums runā: pārsteidzošā gudrība stāstos par tukšumu". Pie tās nonācu nejauši un bez īpašām gaidām, drīzāk ar piesardzību, jo vārdi "klusums" un "tukšums" man vienmēr bijuši drusku biedējoši. Taču tieši šī grāmata pamazām mainīja manu attieksmi pret tiem. Lasot sajutu, ka Mūrs nemēģina mani pārliecināt vai kaut ko iemācīt tradicionālā nozīmē. Viņš stāsta īsus stāstus un pēc tam atstāj telpu, kur rosīties man pašai. Šī telpa izrādījās svarīgākā daļa. Tajā nebija skaidru atbilžu, bet bija vieta domām, šaubām un atzīšanai. Grāmata man deva iekšējo atļauju nezināt, nepaskaidrot un ļaut domām rast savu ceļu. Īpaši paliekoša bija doma par tukšumu kā nepieciešamību, nevis trūkumu. Esmu pieradusi domāt par sevi un par dzīves procesiem caur darīšanu, piepildīšanu un virzību uz labāko iespējamo rezultātu. Mūrs piedāvā pretēju skatpunktu, kur tukšums ir nosacījums tam, lai kaut kas jauns vispār varētu rasties. Lai augtu, dažreiz ir jāatlaiž pat savas pārliecības un savs "es", ar kuru tik ļoti identificējamies. Šodien, kad dzīve ir pārpildīta ar iespējām, izdevībām, idejām, informāciju un notikumiem, atrast tukšumu, patiesu tukšumu, nevis atkārtot jau esošo, ir ne tikai grūti, bet bieži tam pat nav motivācijas, jo viss šķiet pilns. Tik pilns, ka biežāk līst pāri malām nekā pietrūkst. Pie šīs grāmatas ir vērts atgriezties, jo tā nemanāmi maina skatījumu. Pēc tās klusums vairs nešķiet tukšs un tukšums vairs nešķiet biedējošs. Tā atstāj sajūtu, ka tukšums ir sākums, nevis trūkums. Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte. Byung-Chul Han. The Scent of Time: A Philosophical Essay on the Art of Lingering Korejiešu izcelsmes Berlīnes filozofs Bjons Čuls Hans ( Byung-Chul Han ) ir viens no tiem mūsdienu domātājiem, kura īsto spožumu, visticamāk, ieraudzīsim tikai pēc laika. Piekopjot noslēgtu dzīvesveidu, kurā būtiska loma atvēlēta klavierspēlei un dārzkopībai, Hans raksta filozofiskas esejas par mūsdienu neoliberālā kapitālisma ietekmi uz sabiedrību. Esejā "Laika smarža" ( The Scent of Time , 2010) filozofs pievēršas laika krīzei – tas ir zaudējis ritmu un kļuvis atomisks. Atomiski esam kļuvuši arī mēs, zaudējot savstarpējās saiknes; mūsu pasaules ir sarukušas līdz katra paša mazajam ķermenim. Bēgot no neiedomājamā – nāves –, dzīves kvalitāti mēs sākam mērīt pēc tā, cik "dzīves" spējam "iespiest" sev paredzētajā laikā, piekopjot vita activa. Tomēr aktīvā dzīve nav risinājums laika nesinhronitātei. Tā vietā Bjons Čuls Hans piedāvā pievērsties vita contemplativa – dzīvei, kurā uzkavējamies mirklī, patiesi izbaudot esības pieredzi. Filozofiski teksti ir lasāmi lēni, pārdomājot, un ik pa laikam atgriežoties pie lasītā ar jaunu "ahā!" brīdi. "Laika smarža" šobrīd ir manā pārlasīšanas vērto grāmatu plauktā, gan ikdienā retāk aizskartu prāta nostūru treniņam, gan atgādinājumam par esošā mirkļa vērtību. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte. Ārzemju klasika Tūve Jānsone. Neredzamais bērns un citi stāsti Gribu pastāstīt par grāmatu, kas laiku pa laikam man kļūst svarīga, lai pie tās atgrieztos un atrastu būtisko jau zināmajā. Tūves Jānsones "Neredzamo bērnu" pirmo reizi izlasīju pusaudža gados, kad aizraušanās ar Zentas Ērgles aprakstītajiem vienaudžu piedzīvojumiem bija beigusies (tāpat kā Padomju Savienība), bet "nopietnās" literatūras lasīšana vēl bija neskaidrās nākotnes daļa. Pirms tam trollīša Mumina ikdiena mani īpaši neinteresēja. Droši vien izvēlējos šo grāmatu tāpēc, ka nekā cita jēdzīga tobrīd tuvumā nebija, turklāt "Neredzamo bērnu" varēja ērti paņemt līdzi ārpus mājām. Pāršķirstot grāmatu, laikam vispirms izlasīju "Šausmu stāstu", un tas lika lasīt tālāk. Grāmata bija ļoti dīvaina, un tāda tā ir joprojām. Stāsti, kas nav saistīti cits ar citu, tomēr veido labi pazīstamu pasauli: ikviens reiz ir sajuties kā priekšpēdējais bailulis klajā un bīstamā laukā, kā Svilpaste, kas gluži fiziski nojauš katastrofas tuvošanos, vai kā murmulis, kurš vienkārši mīl klusumu. "Neredzamais bērns" ir grāmata, kuru esmu pārlasījis arī pēc divdesmit un trīsdesmit gadiem, un nezinu nevienu citu darbu, kas tik atšķirīgi runā ar lasītāju dažādos dzīves posmos. Tā nav "pabeigta" grāmata, kas atstātu apziņā tikai vienu priekšstatu vai sajūtu, tās mainās līdzi laikam un manai pieredzei, tādēļ, pateicoties Elijas Klienes apbrīnojami skaistajam tulkojumam, "Neredzamais bērns" sniedz gan iedvesmu, gan mieru. Starp citu, arī tad, ja pēkšņi piemeklē iedoma sekot baltajiem zalkšiem. Mārtiņš Mintaurs ir LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks. Mihaels Ende. Momo Kad ikdiena kļūst pārāk trokšņaina un nemiers liedz aizmigt, es paņemu grāmatu. Mūsdienu paātrinātajā ikdienā īpaši labi apstāties palīdz bērnu literatūra. Viens no maniem iecienītākajiem ir vācu rakstnieks Mihaels Ende ( Michael Ende , 1929-1995), kurš meistarīgi nojauca robežu starp realitāti un iztēli un tādējādi atgādināja par daudzām vienkāršām, bet piemirstām atziņām. Romāns "Momo" (pirmoreiz izdots 1973. gadā) manās acīs joprojām ir izcila alegorija un reizē kritika mūsdienu paātrinātajam dzīvesveidam; tas liek padomāt par ikdienas "laika zagļiem" tiešā un pārnestā nozīmē, kā arī mudina novērtēt un izbaudīt ikvienam doto laiku, kas, kā zināms, ir neatjaunojams resurss. Ričards Edijs Štibe ir grāmatu apskatnieks. Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne "Mākslinieka darbnīca bija pilna rožu aroma, un, kad vieglais vasaras vējš ielidoja dārza kokos, pa atvērtajām durvīm kopā ar rožu dvesmu ieplūda smaga ceriņziedu smarža" − tā ir pirmā rindkopa no manas vismīļākās grāmatas − Oskara Vailda "Doriana Greja ǧīmetne". Estētiskā noskaņa ir šķietami mierīga, bet bīstami apburoša un pavedinoša. Grāmatas galvenajam varonim Dorianam ir grāmata, no kuras iespaida viņš nespēj atbrīvoties un nemaz nepūlas to darīt. Man ir tādas pašas sajūtas tieši par šo romānu, kuru pārlasu ik pēc pāris gadiem. Doriana grāmatas eksemplārs bija krāšņs Parīzes izdevums uz japāņu papīra, iesiets dažādās krāsās − ne mazāk kā deviņos variantos, lai tas varētu pieskaņoties viņa garastāvoklim un mainīgajām dvēseles jutoņām. Atzīstos, ka arī "Doriana Greja ģīmetne" manā mājas bibliotēkā ir vairākos izdevumos − gan angļu, gan latviešu valodā. Tā ir klasika, kas ir mūsdienīgāka nekā jebkad agrāk − satraucoša un mazliet baisa. Raiva Turka ir grāmatu blogere. Albērs Kamī. Svešinieks Mana personīgā iepazīšanās ar šo grāmatu bija vidusskolas obligātās literatūras saraksta dēļ. Un tas noteikti ir labs pierādījums faktam, ka nepieciešams tikai atrast to vienu īsto grāmatu, lai literatūra spētu aizraut. Tieši tāpēc arī rekomendācija par Kamī "Svešinieku" šajā apskatā rodas no pieredzes, ka šī grāmata var būt lielisks tilts no nosacīti "nenopietnas" literatūras vai pat no nelasīšanas uz veselu pasauli, kurā proza kā izteiksmes veids var lasītājam parādīties pavisam jaunā veidolā. Lielākais pārsteigums jaunam lasītājam var būt Kamī izmantotais valodas stils. Autors izmanto tā saukto écriture blanche jeb "balto rakstību". Teikumi ir kā fakti: "Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar − nezinu." Šī pieeja izceļ galvenā varoņa Merso izjusto atsvešinātību. Stāstījuma skarbums pastiprina kontrastu starp varoņa šķietamo vienaldzību pret traģiskajiem notikumiem un to nopietnību, tādējādi pasvītrojot absurda un atsvešinātības tēmas. "Svešinieks" iemāca, ka nopietna literatūra ne vienmēr ir sarežģīta, bet tā vienkārši runā citā, tiešākā valodā par lietām, kuras mēs ikdienā mēģinām noslēpt zem apzinātām vai neapzinātām maskām. Kopš pirmās "Svešinieka" izlasīšanas reizes pagājuši jau padsmit gadi, taču unikālais veids, kā Kamī skatās uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem manī kā lasītājā atbalsojas vēl šodien. Grāmata nav gaisīga un koša, taču tās vēstījums vienaldzīgu neatstās nevienu lasītāju. "Svešinieks" ielūdz uz sarunu par mūsu pašu vērtībām, rūpēm un vienaldzību pret dzīvi un apkārtējo pasauli. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts. Gabriels Garsija Markess. Simts vientulības gadu Aksels Munte. Stāsts par Sanmikelu Uz jautājumu "Kura grāmata ir atstājusi vislielāko ietekmi?" droši vien loģiski būtu atbildēt: "Ābece!", jo tieši tur varētu aizsākties turpmākais lasītāja pieredzes ceļš. Manā gadījumā tas tomēr nebūtu īsti patiesi, jo brīdī, kad pirmoreiz ieraudzīju ābeci, es jau pratu lasīt. Neatceros, kad un kā tas notika, taču ģimenē stāsta, ka es esot pa burtiem saukusi visu rakstīto – veikalu izkārtnes, avīžu virsrakstus, grāmatu nosaukumus, plakātus – un prasījusi, ko tas viss kopā nozīmē, līdz kādā brīdī mājinieki pamanījuši, ka vairs neplijos virsū, bet lasu pati. Ja jautājums ir "Kura grāmata atstājusi vislielāko iespaidu", tad godīga atbilde skanētu “Tas mainās”. Tomēr atskatoties uz savu lasītāja pieredzi, jāatzīst, ka divas grāmatas izceļas uz pārējo fona: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu" un Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu". Lasīju aizrautīgi. Kad aizšķīru pēdējo lapu, sāku lasīt no sākuma. Ņēmu līdzi visur. Reiz tas noveda pie nopietnas sarunas ar fizikas skolotāju, bet galu galā stundas laikā konfiscēto grāmatu viņš man atdeva. Varbūt šīs grāmatas ir jālasa jaunībā, kad prāts ir atvērts un iztēle joņojoša. Elita Vīksna, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Federico García Lorca. Poema del cante jondo Kante hondo jeb dziļā dziedājuma dzeja ir izcilā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas 1931. gadā izdotais krājums. Divtūkstošo gadu pirmās desmitgades pirmajā pusē man bija tas prieks skolā apgūt spāņu valodu. Tolaik – ekskluzīva iespēja mazpilsētā, ko no sirds izbaudīju. Sevišķu pagodinājumu izpelnījos, kad spāņu valodas skolotāja, atzinīgi novērtēdama manas prasmes, piedāvāja rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par spāņu multimākslinieka un dzejnieka Federiko Garsija Lorkas (1898-1936) tolaik Latvijā vēl netulkoto (līdz ar to – nav kur pašpikot) dzejas krājumu "Poema del cante jondo" māksliniecisko un valodisko tvērumu, kā arī kaut ko pētniecības vajadzībām patulkot. Apzinoties darba nozīmīgumu, galu galā ar klasesbiedreni Renāti Kovaļčuku lēmām šo slogu dalīt un, kopā drošāk, rezultātā iztulkojām visu dzejas krājumu no vāka līdz vākam. Jau šāda tvēruma piedāvājuma saņemšana vien, atzīšos, bija kosmoss. Paveikt to – kā kļūt par citplanētieti! Tulkojumu, skaisti pārceltu latviešu valodā, ierakstītu Word failā disketē, izprintējām uz A5 formāta lapām un iesējām četros eksemplāros. Cik liela vērtība gan šodien ir manās acīs šim pašizdotajam krājumam, ne vārdos aprakstīt! Pārbaudīju bibliotēkas katalogos, ka šis dzejas krājums joprojām nav tulkots un izdots latviski. Ik pa laikam atgriežos pie savējā, pārlasot dzejoli gan spāņu, gan latviešu valodā, apdomāju, vai ir kas maināms… Šogad liktenis mani aizveda uz Andalūzijas pērli Granadu – Fedes (kā mēs ar klasesbiedreni dzejnieku mīļi iesaucām, rakstot darbu) dzimto pilsētu, kur šķita pareizi un reizē simboliski iegādāties savai privātbibliotēkai, tagad līdzās tulkojumam stāvošu, šī krājuma spānisko versiju – pārspiedumu no pirmizdevuma. Turēt rokās un lasīt pašas tulkoto nav vārdos aprakstāma, bet ļoti noturīga un motivējoša sajūta. Aija Uzula ir LNB Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja. Martins Andersens Nekse. Cilvēka bērns Dite Manuprāt, romāna "esence" iekļauta autora teiktajā: "Ik mirkli pasaulē piedzimst kāds cilvēks. Iedegas jauns spīdeklis, jauna zvaigzne, kas varbūt mirdzēs neparasti skaisti, kam vienmēr būs savs, tikai tai vienīgais, īpašais spektrs. Ikviens cilvēks ir vienreizējs, un neatkārtojama ir viņa piedzimšana." Skaudrs dzīvesstāsts. Mazā Dite aug nabadzībā, bet sildīta vecmāmiņas mīlestībā. Pēc viņas nāves meitene gaidīto drošību un mīlestību vairs nesaņem. Jaunās meitenes līdzjūtīgo sirdi izmanto ne tikai sveši, bet bieži vien arī tuvākie. Grāmata liek domāt par eksistenciālām lietām – dzīve, nāve, cilvēka griba, laime, liktenis. Dzīves ceļš - no cilvēka ienākšanas līdz aiziešanai no šīs pasaules. Arī mazās Dites ceļš. Aija Pelīte ir Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe. Latviešu autori Kristīne Liepiņa, Kristaps Liepiņš. Pamirs: mana sirds mīlestībā Pazīstamajiem ceļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un alpīnistiem Kristīnei un Kristapam Liepiņiem šī bija debija Latvijas dokumentālās prozas žanrā. Stāsts no sievietes skatpunkta veidots neparasti patiesi un izjusti – atklājot daudzas tīri sievišķīgas nianses, neslēpjot daudzkārt acīs sariesušās nevarības, nespēka un prieka asaras. Apbrīnojams un līdzpārdzīvojošs stāsts. Brīžiem sevi pieķēru, ka lasu ar bažām un sažņaudzas sirds – vai Kristīnei izdosies izdzīvot šajā ceļā? Šis ir stāsts, kas ne mirkli neizkāpj no realitātes rāmjiem. Arī man kalni ar savu varenību ir tuvi sirdij. Grāmata uzrunā ar savu atklātību un raito stāstījumu. Sāpīgais un gaišais savijas vienuviet, veidojot jaudīgu emocionālu fonu. Pieredzes bagātais kalnu mīlestības stāsts, kas papildināts ar lieliskām un kvalitatīvām fotogrāfijām, ir gan kā ceļvedis jaunajiem kalnā kāpējiem, gan interesanta un izzinoša lasāmviela ikvienam. "Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies – tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt – tā jau ir daļa no uzvaras" – tā Kristaps Liepiņš, kurš azartu un dziļo skatījumu uz dzīvi un lietām, iespējams, mantojis no sava tēva, tautā iemīļotā aktiera Edgara Liepiņa. Solvita Ozola, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Imants Ziedonis. Minimismi Man kā cilvēkam, kuram ļoti patīk lasīt un iegādāties grāmatas, ir ļoti grūti izvēlēties to vienu vienīgo grāmatu. Ir bijuši periodi, kad esmu aizrāvusies ar young adult literatūru un burtiski apēdu katru lappusi, lasot šī žanra grāmatas, un ir periodi, kad lasu iedvesmojošas sieviešu autobiogrāfijas. Ticiet vai nē, bet šīs grāmatas ir īslaicīgas manā dzīvē. Ja man ir jāizvēlas viena grāmata, tad tā būs kāda dzejnieka domu graudu grāmata. Nekad nebiju domājusi, ka tieši dzeja būs tas virziens, kurā raudzīšos, lai atklātu jums par savu personīgo lasīšanas pieredzi. Skolas laikā dzejai gāju ar līkumu, taču šobrīd – esmu to ļoti iemīļojusi. Paldies maniem bērniem, kuri lika man pirms miega lasīt viņiem priekšā dzejoļu grāmatas. Imanta Ziedoņa "Minimismi" ir neliela grāmatiņa, kurā ir iekļauti viņa domu graudi. Grāmata vienmēr ir pa rokai un pats burvīgākais ir tas, ka to var atvērt jebkurā lappusē un smelties spēku dzejnieka vārdos. Zinu, ka atvēršu īsto lappusi, tāpēc vienmēr grāmatiņu aizveru ar prieku un esmu gatava doties tālāk – ikdienas skrējienā. Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja. Regīna Ezera. Nodevība Ir dažas grāmatas, kas sevī šķietami iemieso visu dzīvi, pasauli ieliek aptveramā veidolā un visu sakārto. It kā mazā burciņā kāds ar pinceti būtu sakārtojis zemeslodes reprodukciju, tikai tajā ir ne tikai okeāni un kontinenti, bet arī dvēseles. Tieši tāds ir Regīnas Ezeras romāns "Nodevība". Šī grāmata ir viena no tām, kam obligāti jābūt rokas stiepiena attālumā manā grāmatu plauktā un tā, kuru bieži ilgojos pārlasīt. Regīna Ezera man ir pavisam mīļa autore, un katra viņas grāmata šķiet kā saruna starp divām līdzīgām dvēselēm. Parasti mani neinteresē autora dzīve vai uzskati, lasot grāmatu, es spēju nošķirt literāro darbu no autora. Taču tad, kad lasu Regīnu Ezeru, šķiet, ka lasu tuvas draudzenes pārdomas un uzskatus, kas ir patiesi, nesamāksloti un īsti. Šī grāmata iztirzā rakstniecības aizkulises un runā par cilvēku savstarpējām attiecībām. Rakstniecei piemīt smalka ironija, spēja pajokot un, pats labākais, viņas pārdomas par cilvēkiem iztur laika zoba nežēlīgos kampienus. Lasot grāmatu, katru reizi ar prieku secinu, ka tieši cilvēka sirds, kurai nevar pavēlēt, ir paliekošā vērtība visā mainībā. Mūsu stimulu pārpildītajā pasaulē man ir īpaši svarīgi lasīt grāmatas, kurās jūtams dvēseliskums un rakstītā vārda pamatīgums. "Nodevība" dāvina mieru, tā dāvina valodas bagātību, ko nevar nosaukt nekā citādi, kā par "garšīgu". Šī grāmata mani iedvesmo lasīt vēl. Un kas var būt skaistāks par šo! Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Nora Ikstena. Mātes piens Katrai grāmatai ir īstais laiks. Cītīgie un kaislīgie lasītāji šo teicienu zina, atkal un atkal par to pārliecinoties reizēs, kad vienas grāmatas spēkos ir ne vien mainīt pasaules redzējumu, bet arī lasīšanas noskaņojumu. Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" pie manis nonāca laikā, kad pēc ilgām un visai intensīvām studijām bija iestājusies lasīšanas pauze. Tolaik es biju zaudējusi arī ticību, ka grāmata man spēj būt kas vairāk par analizējamu materiālu vai tukšu izklaidi. Vidusceļa nebija, un nebija arī lasīšanas prieka. Droši vien teikt, ka Nora Ikstena atgrieza manī grāmatu mīlestību, būtu diezgan banāli. Taču, jā, "Mātes piens" pie manis atnāca kā brīnums – īstajā laikā, īstajā dzīves brīdī un īstajās pasaules sajūtās. Varu apgalvot, ka tā īsteni un no sirds par lasītāju es kļuvu tieši pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Šodien turpinu lasīt un citās grāmatās meklēt to, ko savulaik atradu un jutu Noras Ikstenas rakstītajā. Aija Bremšmite ir grāmatu apskatniece, portāla LSM autore un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste. Ojārs Vācietis. Sasiesim astes Ziema šogad padevusies salta un bagāta ar sniegu, tieši tāda, kādas tās atceros bērnībā. Es brienu pa šī gada ziemas sniegu un skandinu Ojāru Vācieti: "Blēņām kupenā stieg kājas, Nevar ceļu atrast. Visas manas bēdas iestieg Sniegā, kur nu katra. Bet … kad martā sniegi kusīs – Uzmanieties, lūdzu!" Sveicot "Literatūras Ceļvedi" astotajā dzimšanas dienā, atsaucu atmiņā sevi, kad man bija apmēram tikpat gadu. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā izjustais, pārdzīvotais, piedzīvotais un arī izlasītais atstāj uz cilvēku paliekošas vērtības. Par savu īpašo grāmatu saucu bērnības grāmatu – Ojāra Vācieša "Sasiesim astes". Nezinu, vai patika, ka tas bija Vācietis, vai tas, ka tai kā grāmatai bija savs īpašais šarms, bet ik pa laikam atkal gribas pie tās atgriezties, pakavēties un paskaitīt šīs grāmatas dzejas rindas. Ilze Kļaviņa, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs. Jānis Lejiņš. Dieva dusmības bērni Vēsturiskais romāns stāsta par laikaposmu, kuru būtu grūti nosaukt labvēlīgu cilvēka dzīvei. Atliek vien atgādināt: Lielais Ziemeļu karš, 1709. gadā bads Vidzemē un pirmie mēra slimnieki; 1720. gadā – pēdējā raganu prāva Kurzemē. Pavēles nocirst svētkokus un iznīcināt pielūgtos akmeņus. Romāns ievada lasītāju 18. gadsimta ainavā ar faktiem, teikām, mistiskiem elementiem un dabas parādību aprakstiem. Smeldzīgā metafora "Dieva dusmības bērni" ieskanas pie katra tēla, ko sastop lasītājs. Nav iespējas palikt vienaldzīgam! Grāmatas spēks slēpjas laikmeta un cilvēku patiesā tēlojumā, kas raisa lasītāja vēlmi izzināt vairāk. Grāmata liek aizdomāties par paaudzēm, kas bijušas pirms mums, un mierina ar domu, ka viss turpināsies. Elita Care-Bobinska ir LNB Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe. Zane Zusta. Nepieradināts putns Zanes Zustas grāmata "Nepieradināts putns" man kļuva par paliekošu personisku dāvanu. Tā aizkustināja ar savu spēju vārdos ielikt sajūtas, kuras bieži paliek neizrunātas. Šī ir grāmata, pie kuras domās esmu atgriezusies vairākkārt. Kā jaunās paaudzes cilvēks es no tās esmu pārfotografējusi vairākus citātus. Viens sirdij tuvākais citāts, ir: "Vai skumjas ir mantojums, ko vecāki nodod saviem bērniem dzīves laikā?" Šis jautājums manī palika atvērts vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas. Tas lika domāt ne tikai par vecākiem un bērniem, bet arī par klusajām saitēm starp paaudzēm un par to, ko nesam sev līdzi pat neapzinoties… Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre. Inita Sila. Tango ar diviem misteriem V* [..] Nesaki citiem JĀ, ja tev tas nozīmē NĒ! [..] Šī grāmata ir par izvēli būt laimīgai. Katru dienu mūsu dzīvēs "izvēle" ir darbības vārds. Inita šajā grāmatā bagātīgi dalās savā pieredzē un savos ieradumos, kā kļūt laimīgākai un sevis pieņemošākai – un tas sevī ietver konkrētas rīcības, konkrētus uzdevumus un arī konkrētas atteikšanās. Grāmata ir par brīnumu – dzīves smagākajā brīdī, sastapt mīlestību. Darbs ir par to, ka viss ir iespējams! Es no sirds iesaku šo grāmatu ikvienai sievietei, jo vai tas nebūtu lieliski – dzīvot savu dzīvi tā, it kā dejotu tango – ļaujoties, paļaujoties un uzticoties! Un tajā visā – nedarot pāri sev. Man šķiet, šīs grāmatas pievienotā vērtība ir – lasot, ik pa brīdim pašizmeklēju savas krūtis. Atkal un atkal, no dažādiem leņķiem, lai būtu pavisam droša, ka viss ir kārtībā. Inga Grencberga ir rakstniece un kustības #LaiksLasīt idejas autore un biedrības Laiks Lasīt valdes locekle. Edgars Imants Siliņš. Lielo patiesību meklējumi Sāku lasīt, sasniedzot piecu gadu vecumu. Manas mīļākās grāmatas, laikam ejot, nomainījās pret jauniem un jauniem favorītiem dažādos žanros. Šo izcilo, dziļi personisko savu "Grāmatu Grāmatu" saņēmu kā dāvanu gadsimtu mijā. Pa šiem gadiem esmu izlasījusi daudz literatūras, taču "Lielo patiesību meklējumi" joprojām ir mana iedvesmas grāmata – katra no 92 nodaļām piedāvā skatījumu uz cilvēces pasaules izziņas un izpratnes vēsturisko attīstību. Un nē, tajā nav ierastā hronoloģiskā secība, bet ir "atslēgas vārdi" – sākot ar kvantu fiziku, relativitātes teoriju, fraktāļu ģeometriju, pasaulslavenām personībām, Rietumu un Austrumu kultūru saskarēm. Man šī grāmata ir devusi daudz plašāku konteksta izpratni ne tikai jau minētajās sfērās, bet it visā, kas skar filozofiju, ētiku, psiholoģiju, reliģiju, mākslu, literatūru un vēsturi. Tā joprojām ir teju neticami mūsdienīga. E. I. Siliņš (1927–1998), Dr. habil. phys., akadēmiķis, bija viena no spožākajām personībām Latvijas zinātnē. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante. Noderīgi: LNB izdevumam "Literatūras ceļvedis" 8 gadi: Intervija ar redaktori Anitu Veckalni

🎧 Klausies apskatu Spotify. Pauls Daija, Dr. philol., literatūrvēstunieks, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, studējis filoloģiju un mākslas zinātnes LU un Vācijā. Ar Paula Daijas apjomīgo profesionālo darbību iespējams iepazīties portālā literatura.lv. Pirmā autora monogrāfija par apgaismības pētniecību iznāca 2013. gadā – "Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana." Šī darba nobeigumā, autora vārdos, sajutām cerību sagaidīt turpinājumu. "...par apgaismību nevar runāt vienskaitlī, un katrs stāsts – mēs stāstām sev un citiem par Baltijas vēsturi – vienmēr būs tieši vai netieši saistīts ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam un problēmām, ar ko saskaramies šodien." Ja pirmajā grāmatā bija mums vairāk zināmais Gotharda Frīdriha Stendera laiks, tad pagājušā gada nogalē, pēc divpadsmit gadu ilga pētniecības laika, sagaidījām "Apgaismības starpniekus" – īsā laika posmā jau ļoti populāro monogrāfiju, kas padziļināti turpina iesākto tēmu par laika posmu 1815 – 1848, ar autora priekšvārdā teikto: "Līdz ar to apgaismības laikmeta vecumdienas kļuva par latviešu nacionālās kultūras jaunību." (10. lpp.) Neesmu literatūrzinātniece, bet, varbūt tomēr, ne gluži parasta lasītāja, jo latviešu literatūras un mūsu vēstures pagātne piesaistījusi manu nemainīgo interesi jau daudzus gadus. Iespējams pat kopš brīža, kad vecvecāku mājas bēniņos ieraudzīju kalendārus un grāmatu "Robinsons Krūziņš" vecajā drukā. Tāpēc mans emocionālais vēstījums ir patiesa vēlme iedrošināt jebkuru – nepalaidiet garām iespēju izlasīt lielisko Paula Daijas monogrāfiju, bet īpaši – bibliotekārus reģionos. Kāpēc tieši viņus? Jo faktiski deviņi mācītāji, izņemot Jelgavu, kalpoja nelielās lauku draudzēs. Piesaistīt un noturēt uzmanību pētnieciskai grāmatai ne katrs literatūrvēsturnieks spēj. Pauls Daija šajā ziņā ir izcils meistars. Kā apstiprinājumu manis teiktajam minēšu trīs iemeslus. Pirmkārt – autora absolūti lieliskā un bagātā latviešu valoda; pamatā bez liekiem, apgrūtinošiem svešvārdiem. Otrkārt – perfekts poligrāfiskais noformējums ar mācītāju portretiem, izdoto grāmatu ilustrācijām. Visbeidzot – ar tā laika gravīrām, ko veidojis izcilais vācbaltiešu mākslinieks Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens, un tās rada teju neticamu laikmeta klātbūtnes iespaidu saturam. Treškārt – lasiet pētījumu ar mūsdienīgu konteksta izpratni. Jo tas tur ir klātesošs. Pauls Daija kādā sarunā sacījis viedus vārdus: "Šodienas cilvēkam vācbaltiešu pasaule nudien ir nogrimusi Atlantīda. Un katra dziļāka saruna par to var vest pie jauniem atklājumiem." Jāteic, ka uzreiz pēc pirmās nodaļas izlasīšanas par Mālpils mācītāju Johanu Gotfrīdu Agelūtu, sajutos kā arheologs, kurš atradis vērtīgu artefaktu pašā izpētes sākumā, jo Agelūta daiļrade aptver apgaismības literāro daudzveidību. Visi šie mācītāji bija labi izglītoti un nāca no tādām pašām ģimenēm. Piemēram, Jaunpiebalgas mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons bija intelektuāls estēts, kurš iztulkojis mums zināmo un joprojām populāro grāmatu "Robinsons Krūziņš" (tiek uzskatīts, ka ar šo darbu latvieši sākās kā lasītāju tauta) un beletristikas krājumu, kas par nožēlu viņa dzīves laikā netika publicēts. Bet stāsts par Lestenes luterāņu draudzes mācītāju Kārli Fridrihu Vatsonu ir īpaši aizraujošs, jo viņš ieņem īpašu vietu latviešu literārās kultūras vēsturē, bija viens no Latviešu literārās biedrības dibinātājiem, spilgts līderis daudzās jomās. Bet Ārlavas un Rojas draudžu mācītājs Kārlis Hūgenbergers allaž apliecinājis: "..mana mīlestība uz latviešu tautu un viņas valodu nevar mitēties." (161. lpp). Lai neaizēnotu pirmatklājēja prieku par citu mācītāju veikumu, saglabāju to lasītājiem kā intrigu. Vislabāko apkopojumu par vācbaltiešu mācītāju daudzpusīgo darbošanos, par to, ka tautas apgaismība vērtējama kā enciklopēdiska kustība, protams, neviens cits labāk par Paulu Daiju nepateiks: "Redzams, ka mācītāji kā apgaismotāji, rakstīdami tekstus latviski, iejutās dažādās lomās – viņi bija garīgi un laicīgi padomdevēji, lauksaimnieki un ārsti, dabaszinātņu popularizētāji, vēsturnieki un utopisti, moralizētāji, bet arī izklaidētāji, Gotharda Frīdriha Stendera tradīcijas kopēji, bet arī eksperimentētāji un bieži vien pāri visam - radošas personas, kas nodevās literārā darba priekam... Lasīt nozīmēja sevi pilnveidot" (24. lpp.). Apjomīgā pētījuma ievads ir vērtīgs ceļvedis. Izlasiet uzmanīgi! Piecdesmit gadus dzīvojot deformētā vēstures interpretācijas miglā, ar katru nākamo monogrāfijas nodaļu sajutīsim, kā atgriežas pašapziņa, lepnums par latvietību un mūsu valodu. Mēdz teikt, ka vēsture virzās pa apli. "Cīņa par garīgo Latviju ir grūta cīņa... Katra paaudze atstāj savus ieguvumus un panākumus kā mantojumu nākošai. Un lai Dievs pasargā tautu no tādas paaudzes, kas neko neatstātu saviem pēcnācējiem." ( Anna Brigadere, 1931.) Liels paldies Paulam Daijam! Noderīgi: Literatūrzinātnieks Pauls Daija stāsta par lasīšanas pieredzi 18. gadsimtā Kam pieder apgaismība un zināšanas. Saruna ar LNB pētniekiem Maiju Treili un Paulu Daiju Grāmatniecības vēstures laika skala. Stāsta LNB vadošais pētnieks Pauls Daija Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.