Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
Somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns vēsta par ceļu tā vistiešākajā un arī plašākajā nozīmē. Ir 1945. gada pavasaris, kad vācieši sāk savu atkāpšanos no sagrābtajām Norvēģijas teritorijām. Viņiem līdzi no Somijas atnākušās somu sievietes, kas uz Vāciju līdzi ņemtas netiek, nu top par gūsteknēm.
Romāna galvenās varones – piecas somietes, kurām negaidīts likteņa pavērsiens dāvā iespēju bēgt uz mājām – dodas garā, sarežģītā ceļā atpakaļ uz Somiju. Ko katrai no viņām nozīmē šis ceļš, kurp tas patiesībā aizvedīs un ar kādām sekām katrai būs jāsaskaras, neviena nezina.
“Tagad nāves bailes bija atlaidušas savu tvērienu un to vietā stājušās dzīves bailes.” (53. lpp.) Mani kā lasītāju ieintriģē autora jau ievadrindās liktais novēlējums: “tiem, kam klusēšana ir vieglākais ceļš.” Pie šī teikuma, lasot romānu, domās atgriežos atkal un atkal, pārdomājot tā nozīmi ne tikai izlasītā kontekstā.
Pieļauju, ka šo grāmatu iespējams lasīt divējādi – pārzinot vēsturisko ainu vai arī atstājot to ārpus sava redzesloka. Mani vienmēr iedvesmojušas grāmatas ar pievienoto vērtību, kas bagātina manas zināšanas. Kinnunena romāns ļauj ieskatīties lasītājam iepriekš nezināmas vēstures aizkulisēs. Par Somijas vēsturi izpratu vien vispārzināmus faktus no skolas vēstures grāmatām, līdz ar to romāna tēma – Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi ar vācu karaspēku izceļojušās somietes, kuras sniegušas palīdzību kareivjiem kā viņu veselības aprūpētājas, mazgātājas, pavāres, arī mīļākās, ar visa šeit minētā izraisītajām sekām – man bija sveša. Izrādās, Somijā tas ir bijis tabu temats, varētu pat teikt, Otrā pasaules kara kārtējā neglītā seja. “Bailes bija atnākušas uz palikšanu [...] Un kas slikts ar Ireni varētu notikt? Viņa taču nebija izdarījusi neko nepareizu.” (19. lpp.)
Romāns vēsta par karu ar sievietēm galvenajās lomās. Lai gan es pati šo savu apgalvojumu varētu arī noliegt, jo brīžiem šķiet, ka sievietes šeit ir vīriešu upuru lomā un cīnās ar sekām. “Reizēm šķita, ka karošana skar arī sievietes, bet reizēm, ka ne. Tika uzsvērts, ka frontes ir divas, viena pret ienaidnieku, bet otra aizmugurē, jo cīņā piedalās visa nācija. Tomēr sievietēm no aizmugures frontēm nebija nekādas teikšanas, jo kari tika sākti un beigti, viņām neprasot.” (104. lpp.)
Šīs brīvprātīgās līdzgājējas, kā izrādās, lasot vēsturiskas piezīmes dažādos avotos, bijis nācijas kauna traips, tām dzimušo vāciešu bērnu likteņi emocionāli nesa līdzi dziļu smeldzi.
Nacistu īstenotā Lebensborn programma, kuras ietvaros vācieši radīja rasistiski tīrus un veselus vāciešu bērnus jeb tyskerunger, šo bērnu mātes vietējo acīs padarīja par tā dēvētām tyskertøser (vāciešu padauzas). Šī smeldze romāna galveno varoņu klusēšanā, ejot garo mājupceļu, izvirzās priekšplānā, taču ne mazāk svarīgi autoram ir katras personīgie iemesli, aizdodoties līdzi vāciešiem.
Manuprāt, romānā izskan ne vien somu sieviešu nosodījums dažādās gradācijās, bet būtiska ir arī atziņa, ka katrs mēs esam sava ceļa gājējs, ka katram savs krusts nesams, ka mēs katrs tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem – lai arī cik pateicīgi dažkārt ir apstākļi, kad konkrētās situācijās tiek vainoti citi cilvēki vai laikmets. No grāmatas sev paņemu Irenes ceļa domugraudus: “Dzīvē viņa bija kalusi dažādus plānus, reizēm domājusi, ka paliks, un pēc tam gribējusi aiziet, taču, kad reiz lēmumu bija pieņēmusi un īstenojusi, pasaule bija strauji mainījusies un izdarīto būtu gribējies atsaukt. Vienīgā mācība no visa bija tāda, ka dzīve ilgi nepaliek nemainīga, bet, kolīdz pie tās sāk pierast, aizplūst citviet.” (315. lpp.)
Kinnunena romāns līdzinās drāmai drāmas galā – pat nebeidzamai drāmai, bet varbūt tas ir tikai mans kā sievietes skatījums. Arī par to aizdomājos, vai vīrieša skatījums uz šo tekstu būtu atšķirīgs? Reflektējot par grāmatu, nevarēju nedomāt par sievišķo un vīrišķo ne tikai romāna kontekstā, bet arī par autora – vīrieša – spēju rakstīt atturīgi, šķietami bez subjektīvā skatījuma – atveidot notikumus tā, kā tie varētu būt raisījušies, lai gan dzimis un audzis šis vēstījums tikai autora prātā. Kinnunena stilu var uzskatīt par viņa atpazīstamības un veiksmes atslēgu, jo viņš spēj rakstīt šķietami bez emocijām. Mani nepamet azartisks mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja šo vēstures epizodi aprakstītu sieviete – vai dramatisms būtu vārdos izteiktāks, klātesošāks?
Izlasītais raisa neviennozīmīgas izjūtas, tostarp tāpēc, ka autors man ļauj izvēlēties to, kā patiesībā jūtos, uzzinot par šo sieviešu traģēdiju.
Atzīšos, es joprojām domāju par to, kā vērtēju romāna varones, sevišķi Ireni, kuras ceļa atspoguļojums romānā ir visgarākais un daudzpusīgākais. Es teiktu, ka viņa ir apmaldījusies un pazudusi sevī, tā arī nespējot sevi sastapt un apjaust pa īstam; tieši pretēji – šķiet, ka Irene jau sākumā vēlējās bēgt no sevis, savas Somijā vadītās dzīves, tādēļ izvēlējās sekot vāciešiem. Un tomēr – kāpēc gan viņa izmantoja iespēju atgriezties? Uz šo jautājumu gan nespēju rast skaidru atbildi, jo viņas ceļa noslēgums romānā nebūt nav viennozīmīgs. “Raudāt varēs pēc tam, viņa teica, taču nekad neraudāja.” (278. lpp.)
Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ticis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām Somijas literārajām balvām, vairākas no tām arī saņēmis.
Pieejama arī e-grāmata.
Noderīgi: lililasa.wordpress.com / zirnis.lv / facebook.com / sandrakoka.com
Kinnunens, Tommi. Nožēlu neizteica: ceļa romāns. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 320 lpp.
Aija Uzula ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.