Andra Putnis. Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja

"Neticams stāsts par to, kā manas divas latviešu vecmāmiņas pārdzīvoja Otrā pasaules kara teroru, izdzīvoja un emigrēja uz Austrāliju" - tā Austrālijas latviete Andra Putnis kodolīgi raksturo savu debijas dokumentālo romānu. Darbs oriģināli izdots Austrālijā angļu valodā 2024. gada vasarā, ātri izpelnoties gan latviešu diasporas un austrāliešu lasītāju, gan literatūras kritiķu ievērību un atzinību. Šogad darbs tulkotājas Dainas Grūbes veikumā izdots latviešu valodā.

Sazarotais atmiņu ceļojums pagātnē balstās autores sarunās ar tēva māti – omīti Alīni (1924 -2021) un mammas māti - vecmāmiņu Mildu (1913 - 1997). Abas vecmāmiņas ir dažādu sociālo slāņu, izglītības, reliģiskās piederības rakstura un dzīves pieredzes latvietes, kuras, dzīvojot Latvijā, visticamāk nekad nebūtu satikušās, bet kuru dzīves pēc kara tika no jauna uzbūvētas tālajā Austrālijā.

Jau grāmatas pirmajās lappusēs rodama atbilde uz lasītāja iespējamo jautājumu - kāpēc vecmāmiņas, ne vectēvi?

Omīte Alīne un vecmāmiņa Milda raksturotas kā divi atšķirīgi matriarhi, kas vadīja un virzīja ģimenes ikdienu, rosījās un mīlēja un bija galvenās uz ģimenes skatuves. Abu vecmāmiņu mājas ir pilnas ar dažādām atmiņu lietām un priekšmetiem, kas vēstī par Latviju. Ģimenes sarunās un svētkos, kuros pulcējas latviešu kopienas pārstāvji, Latvija tiek pieminēta bieži, tomēr autorei tā paliek sveša un nesaprasta, gluži vai tāla un izgudrota pasaku zeme. Bet vecmāmiņas ir personāži ar apslēptu pagātni. Uzsākot sarunu par Latviju un par vecmāmiņu aizgājušo dzīvi, Andra Putnis pārkāpj vārdos neizteiktu ne tikai savas ģimenes, bet arī daudzu citu trimdas baltiešu ģimeņu likumu - neiedziļināties sāpīgajā un traumatiskajā pagātnē.

Autores vecāki ir sašutuši par viņas vēlmi uzzināt vairāk par pagātni:

"Kāpēc tu to cel augšā? (..) Turējuši jūs pa gabalu no stāstiem par badā mirstošiem cilvēkiem un trakiem karavīriem. Kāpēc tu liec mums iet tam atkal cauri?" (22. lpp.) Arī vecmāmiņu sākotnējā reakcija ir ieteikums vienkārši izlasīt vēstures grāmatas. Tomēr sarunas tiek uzsāktas. Vecmāmiņu stāsti ierauj lasītāju drūmajā Otrā pasaules kara padomju un nacistu okupācijas Latvijā, atklāj sirdi plosošus lēmumus un gadiem ilgu grūtību pārvarēšanu, nonākot pārvietoto personu jeb “dīpīšu” nometnēs Vācijā. Arī stāsti par trimdas dzīvi Austrālijā nav vēstījums par laimīgu dzīvi pēc kara, bet gan emocionāli spēcīgs stāsts par dzīves veidošanu svešumā, latviešu sabiedrības savstarpējām grūtajām attiecībām un kara trauma pārvarēšanu un arī nepārvarēšanu.

Grāmatas vēstījums ir intīms, skaists, vieglprātīgs, bet arī ārkārtīgi sāpīgs stāsts par latviešu sabiedrības vēsturi caur divu īstu cilvēku pieredzi.

Noderīgi: Viņas satikās Austrālijā. Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja"

Andra Putnis stāsta par divu sieviešu ceļojumiem no kara plosītās Eiropas uz jaunu dzīvi Austrālijā

Ko mazmeita mums izstāstīja. Par Andras Putnis romānu "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja"

Andra Putnis. Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja: divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz jaunu dzīvi Austrālijā. No angļu valodas tulkojusi Daina Grūbe.

Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 286 lpp. ISBN 9789934332135

Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.