Latviešu izcelsmes mūsdienu amerikāņu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) dzejoļu krājums “Iedomu ģeogrāfijas” ir autora debijas krājums, latviešu valodā to atdzejojis literatūrkritiķis un dzejnieks Ivars Šteinbergs. Dzejnieka vecvecāki pieder trimdas paaudzei, kura no Latvijas emigrējusi Otrā pasaules kara laikā. Raiena pirmā viesošanās Latvijā notika vien neilgi pirms grāmatas izdošanas.
Lakoniskais, poligrāfiski pievilcīgais 39 lappušu iesējums vizuāli vairāk līdzinās žurnālam vai bukletam un spilgti korelē ar fotogrāfes Elīnas Rukas (autora māsīca) veidoto grāmatas noformējumu, radot intriģējošu viļņošanos vēl pirms grāmatas atvēršanas. Izdevums ir veiksmīgs piemērs, kā dažādi mākslas veidi var pastāvēt līdzās – nenomākt, nekonkurēt, bet papildināt viens otru.
Krājumā iekļautajā dzejā organiski saspēlējas kaut kas no teozofijas misticisma un laikmetīgi urbānās vides triviālās atsvešinātības, mītiskie slāņi mijas ar tiešo pieredzi. Autora multikulturālā būtība piepilda dzejas telpu ar amerikāņu, japāņu, franču, arī latīņu un latviešu kultūrtēliem, šie lauki pārklājas un sajaucas, veidojot daudznozīmīgus tēlus, daudzslāņainas nozīmes. Īpašu lomu autors atvēl dabai, jo īpaši, dzīvniekam, atņemot cilvēkam radības kroņa titulu, izceļot vispārējas vienlīdzības ideju. Dzejas tematika skar arī citus sabiedrībā aktuālus jautājumus – kā eko domāšana, LGBT+ kopienas jautājumi, rasu konstrukcijas.
Intonatīvi autora balss ir nedaudz pieklusināta un plūstoša; līdzīgi kā krājuma noformējumā, tajā ieskanas saviļņota ūdens virsma, vēstot par klusējošo dzelmi, kura slēpj apbrīnojamu dzīvību.
Lai arī plūstoša (starp dzejoļiem nav strauju intonatīvu gradāciju), tā nav vienmuļa, jautājumi, kas uzdoti gan pašā dzejas tekstā, gan pastarpināti raisīti lasītājā, atstāj kņudinošu sajūtu meklēt atbildes. No uztveres automātisma lasītāju regulāri izrauj neierastas teikumu konstrukcijas, negaidīti rindu pārnesumi, paradoksāli tvērumi (“Kā tu vari būt laimīgs, ja labāk esi labs?” (13. lpp.)) un gandrīz sataustāmas un sajūtamas metaforas (“pievildzis pagrabs mēles aizmugurē” (7. lpp.)).
“Mēs” pasaule veidota, nevairoties no atklātības, nesakāpinot sāpīgo un neidealizējot skaisto, ieraugot unikālo niecīgās detaļās. Atklājas intīma realitāte, kas brīžiem pat aukstasinīgi un bezgala tieši tiek vārdiskota, tomēr bez liekas pašcentrētības. Autora skatiens lielākoties vēršas no paša dzīlēm, cauri ūdens virsmai uz āru – pie otra, pie cilvēciskā, pie ģeogrāfijas, kas to visu satur kopā.
Pat garu un daudzējādi noslogotu rindu smagnējumu (autoram līdzīgi kā atdzejotājam savos dzejoļos nereti tīk rakstīt blīvi) reducē dzīvīga un dabiska valoda, savā ziņā sasienot autoru un atdzejotāju vienā ģeogrāfijā gan kā laikabiedrus, gan kā tādus, kas atrodas uz viena poētikas meridiāna.
Šis ir krājums, kas lasītāju atstāj mazliet izsalkušu, bet tas uz labu.
Noderīgi: valodumaja.lv / postscriptum.lv
Dzelzkalns, Raiens. Iedomu ģeogrāfijas. No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs. Redaktores Elīna Kokareviča, Māra Rozīte. Rīga: Valodu māja, 2022. 41 lpp. ISBN 9789934236945.
Dārta Sīka ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu maģistrantūras studiju programmas 2. kursa studente.