Džihjuna Juna. Un dziļi dzelmē upe dzīs

Korejiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Džihjunas Junas "Un dziļi dzelmē upe dzīs" romāns ir noskaņās tumšs un mistikas caurvīts. Upe tajā ir galvenais sižeta virzītājspēks gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Prologs lasītāju sagatavo neomulīgajai noskaņai, kas neatkāpjas ne brīdi, un apjausmai, ka jau ir noticis kas šausmīgs, un tas nebūt vēl nav viss, jo priekšā vēl gaida neizskaidrojami tumšais un pārdabiskais. Par spīti tam, ka ir radīta tik satraucoša un biedējoša atmosfēra, rodas vēlme tāpat padoties šīs grāmatas vilinājumam un patiešām nonākt dziļāk dzelmē un tās notikumos. Karstā vasaras dienā veldzēties upē būtu vilinoši, vai ne? Bet upei piemīt arī spēks, kas var neatgriezeniski aizraut līdzi. Upe pati par sevi ir spēcīgs simbols ar daudzslāņainām nozīmēm, šajā darbā vedinot uz atklāsmēm un apslēptā ieraudzīšanu – to, kas dzelmē. Tā plūst starp dzīvību un nāvi, starp pagātni un tagadni. Upe dzen, dzen uz priekšu, ļaujot atklāt arvien tumšākus noslēpumus. Upe ir vidutājs starp dzīvo un mirušo pasauli, apziņu un zemapziņu.

Sēras, sāpes, tukšums, emocionāla atsvešinātība − to visu izjūt Sudžina pēc tam, kad viņas mīļā māsa Mire noslīkst upē. Vai nebūtu lieliski, ja abas atkal būtu kopā? Sudžinai ir tādas spējas, kas no upes dūņām māsu spētu augšāmcelt, tomēr, kad cilvēks vēlas iejaukties procesos, kuros viņam nav dota tāda vara, un izjaukt dabisko lietu kārtību, tas nekad nevar beigties labi, jo ir jārēķinās ar sekām, jo ir šķērsota kāda būtiska robeža. Interesanti uzzināt, ka vārds Mire korejiešu valodā nozīmē nākotni, bet, ja nākotnes nav? Varbūt ir jāsamierinās ar to, kas ir šeit un tagad?

Kas notiktu, ja katram būtu iespēja atdzīvināt savos mīļos ar maǧijas palīdzību, nevis ļaut viņiem aiziet pavisam no šīs pasaules? Turēties pie tā, kas ir miris? Maģija šeit ir ģimenes mantojums, kas pa spēkam tikai sievietēm – radīt un atdzīvināt. Varbūt to var uztvert gan kā dāvanu, gan kā sodību, ja ir tādas spējas, kas kārdina izmainīt realitāti. Viens no noteikumiem gan nosaka – nekad neatdzīvināt neko lielāku par plaukstu. Ja tas tiek pārkāpts, sāk notikt dīvainas un tumšas lietas. Sēras var kļūt par postošu spēku.

Kā palaist, kā nepieķerties? Kā izsāpēt, kā izsērot? Vai tas nav egoistiski – neļaut doties un saukt otru atpakaļ? Turpināt ciest vai dziedināties, ja sāpēs jau jebkurā gadījumā?

Romānā atspoguļots ne tikai sēru process, emocionālās traumas un ģimenes sarežģītās attiecības, bet arī tas, cik grūti reizēm ir runāt par savām sāpēm, vientulību un eksistenciāliem jautājumiem, pieņemt notiekošo, samierināties ar zaudējumu un palaist pagātni.

Pavisam negaidīti, retrospektīvā skatījumā, atklājas daudzi pagātnes noslēpumi un arī netaisnības, kas saistītas ar Mires nāvi, līdz ar to darbā ir arī pa kādam detektīvelementam un mistērijai. Atklājas vainas apziņa, atbildība par notikušo, emocionāls smagums, nespēja rast mieru un arī vēlme pēc atriebības, kamēr nav noslēgti rēķini ar pagātni.

"Un dziļi dzelmē upe dzīs" aizrauj, biedē un tomēr dod mieru par lietu kārtību dzīvē, par tuvākām un tālākām pasaulēm, smalkajām enerģijām, pieķeršanos un atlaišanu, cerību un nākotni.

Šis romāns, nemaz nepārspīlējot, noteikti ir viens no pēdējā laika fascinējošākajiem atklājumiem, un ir patiess prieks, ka to ir iespējams lasīt latviešu valodā Ievas Melgalves tulkojumā. Romānā netrūkst ne nāves dvesmas, ne robežas starp dabisko un pārdabisko. Ūdens un upe tajā nepārtraukti plūst, ieņem dažādas formas, maina dzīves, noskalo un galu galā, šķiet, arī attīra.

Džihjuna Juna. Un dziļi dzelmē upe dzīs. No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; literārā redaktore Elīna Kokareviča; maketētājs Jāks Rītels. Rīga: Helios, 2025. 359 lpp. ISBN 9789934639289.

Raiva Turka ir grāmatu blogere.