Golnāza Hašemzāde Bunde. Dabiska uzvedība

Mammas gandrīz nekad nav mājās. Bērna sāpju dziļums ir neizmērāms, un nekas to nespēs dziedēt. Šāda doma mani pārņēma tūlīt pēc Golnāzas Hašemzādes Bundes, kura ir Zviedrijā mītošā irāņu rakstniece, romāna pirmajām lappusēm.

Romāns "Dabiska uzvedība" vēsta par mazas meitenes un – paralēli – pieaugušas jaunas sievietes Lilī dzīves ceļu no bērnības līdz kļūšanai par māti, atklājot sarežģītas mātes un meitas attiecības. Tas ir psiholoģiski piesātināts darbs, kurā sarežģīti jautājumi par piesaisti, atbildību un emocionālo tuvību tiek izstāstīti ar samērā vienkāršiem, bet ļoti iedarbīgiem piemēriem.

Lilī aug vidē, kur mātes klātbūtne ir epizodiska un emocionāli atsvešināta. Māte lielāko daļu laika pavada prom no mājām, un, lai gan viņa savu prombūtni pamato ar rūpēm par meitas materiālo nodrošinājumu, ikdienas realitātē Lilī agrīni iemācās paļauties tikai uz sevi. Emocionāls atbalsts un drošības sajūta, kas parasti veidojas ciešās piesaistes attiecībās, viņas pieredzē ir fragmentāra, nepilnīga un arī bieži vien ļoti traumatiska. Tas mērķtiecīgi bruģē psiholoģiski pastāvīga satraukuma un nepilnvērtības kompleksa pārņemta maza cilvēka tēlu, kurš, pieaugot, pieliek milzīgas pūles, lai patstāvīgi un no jauna jau ar pieauguša cilvēka skatu veidotu emocionālās piesaistes attiecības.

"Atbildība. Šis vārds reizēm ieradās pie viņas [Lilī] naktīs. Tas atsauca atmiņā mammu. […] “Es esmu vienīgā atbildīgā, Lilī.” Mamma to teica, kad viņai bija jādodas. Vienmēr šādi viņa pamatoja, ka viņai ir jāiet prom. […] Lilī nekad nesaprata, kā šīs abas teikuma daļas savienojas. Vai tad atbildība nenozīmēja, ka mammai jāpaliek?"

Pieaugot, Lilī saskaras ar izvēli – vai pašai kļūt par māti. Lēmums nozīmē ne tikai jauna dzīves posma sākumu, bet arī konfrontāciju ar personīgo pieredzi un iekšējiem priekšstatiem par mātes lomu. Tā kā vienīgais paraugs bijis attālināts un emocionāli nepieejams, Lilī jāmeklē pašai savs veids, kā veidot attiecības ar savu jaundzimušo dēlu Džeku (ne mazsvarīgi – arī ar vīru Markusu un viņa vecākiem, kuriem stāstā ir ļoti klasiskas, labskanīgas, ģimeniskas attiecības) un pārraut pārmantoto attiecību modeli.

Grāmata tematizē paaudžu mantojumu – ne tikai sociālu vai materiālu, bet arī emocionālu un uzvedības modeļu nodošanu. Tajā tiek analizēts jautājums, vai iespējams sniegt bērnam to, ko pats nekad neesi piedzīvojis, un cik sarežģīta var būt mātes loma, kas sabiedrībā bieži tiek uzskatīta par pašsaprotamu un "dabisku".

Romāna sižetā redzama ģimenes attiecību trauma un emocionāla manipulācija, kas ietekmē bērna spēju veidot veselīgas attiecības pieaugušā vecumā.

"Tu dabūji sasodīto kaķi. Vai ar to nepietiek? Tu tikai gribi vairāk, tu vienmēr gribi vairāk. Esmu tik nolādēti nogurusi no tā. Esi priecīga, Lilī. Vai dzirdi? Tas ir mazākais, ko tu vari izdarīt manā labā, - būt priecīga." […] Tā bija pierasta sajūta. Mamma, kas atlaiž, un viņa [Lilī], kas krīt."

Bērnības pieredzes transformācija pieauguša cilvēka attiecībās ar savu bērnu ir romāna centrālais psiholoģiskais jautājums.

Romānā izcelta starppaaudžu trauma, emocionāla atsvešinātība un mātes–meitas attiecību dinamika, kā arī jautājums, kā cilvēks, kurš bērnībā nav piedzīvojis pietiekamu beznosacījuma mīlestību, spēj veidot attiecības ar savu bērnu.

Šo grāmatu lasīt bija diezgan sāpīgi, taču atrauties no lasāmā nevarēju, tā pilnībā pārņēma un pastāvīgi lika uzdot jautājumus par drāmas apmēru mazās meitenes dzīvē, nemitīgi šokēja, cik daudz bērnam ir jāiznes pašam. Protams, teksts uzrunāja arī ļoti personiski, gribot negribot paralēli pārdomāju arī savas attiecības ar mammu no savas kā meitas prizmas, kā arī no mammas prizmas attiecībās ar saviem bērniem. Grāmatas ievadā tik saldsērīgi iegūlušies ceļavārdi savā veidā noskaņoja priekšā gaidāmajam:

"Zviedru valodā nav mātbūšanas kā darbības vārda. Māte ir kaut kas, par ko kļūst, nevis kaut kas, ko dara. Mēs nesakām mātēt, tikt mātētam vai mātētai. Mamma, dāsns lietvārds. Apzīmējums, ko piešķir katrai, kura iznēsājusi un piedzemdējusi bērnu. Vārds, kas bērnu pieviļ."

Cenšoties distancēties, varētu teikt, ka stāsts vēsta par lielā mērā neizdevušos dialogu dzīves garumā starp māti un meitu. Lai gan galvenā varone šajā stāstā ir meita, es aizdomājos, kāds vēstījums nāktu no mātes, ja tā būtu galvenajā lomā šajā īsmetrāžas filmā? Vai viņai ir kāds attaisnojums, ēnas puses skaidrojums?

Šķiet, jautājumi, domājot par šo samērā ātri izlasāmo tekstu, man joprojām birst.

Zinu tādus cilvēkus, kas ikdienā nelasa, bet šo izlasīja, un viņiem tā patika. Kas zem tā "patika" slēpjas, Dievs vien zina – iespējams, pašu bērnībā piedzīvotais vēsais attiecību modelis, distancētais mammas tuvums, aizņemtā un savu klātesamību mūžam liedzošā māte, varbūt kāda cita sieviete, kura aizstāja mammu dzīves svarīgos brīžos augošam cilvēkam, un mamma par tiem tā arī nekad neuzzināja. Miljoniem variantu.

Centos uz šo stāstu skatīties arī caur pamācošo prizmu, proti, mūsdienu straujais laika ritējums ierobežo mūsu iespējas būt klāt noteiktos rāmjos. Kādi tie rāmji izskatās, to lemjam mēs, bet vienmēr būs kāds, kas teiks, ka daudz kas nepaspēts, daudz kas palaists garām, tik daudz ko vēl gribētos paspēt ar savu bērnu. Iespējams, stāsta varone māte nebija lauzusi savu mazotnes attiecību ar māti modeli, kas turpinājās viņas attiecībās ar meitu, kas atainotas jau šajā stāstā. Nemitīgā būšana klāt šeit un tagad ir tas praktiski neiespējamais modelis, uz ko tiecas ikviens vecāks, es vēlētos ticēt. Tam jāpieliek sevišķas pūles, jo nogurums, jo nav enerģijas, jo reizēm egoisms… "Tu esi šeit, viņam blakus, un tas ir viss, kas viņam ir vajadzīgs. Un zini, viņš to mācās. Tu viņam māci, ka mamma ir līdzās, un to viņš zina arī tad, ja tu uz brītiņu aizej. Viņš uz to paļaujas."

Šis romāns man personīgi ir par to, kā ļoti sarežģītus tematus ir iespējams ar samērā vienkāršiem piemēriem tekstuāli vizualizēt un skaidrot sabiedrībai. Romāns ir emocionāli smags, taču ļoti saistošs. Tas nepiedāvā vienkāršas atbildes, bet rosina domāt par bērnības pieredzes ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Tajā pašā laikā teksts ir rakstīts salīdzinoši vienkāršā valodā, kas ļauj sarežģītus psiholoģiskus procesus padarīt saprotamus plašākam lasītāju lokam.

Nezinu, kā citiem lasīšanas entuziastiem, bet man katrā lasāmajā pienāk tāds kā "bum" moments. Šoreiz tāds mani skāra brīdī, kad lasīju par Lilī mātes nāvi un Lilī pārdomām:

"Viņa vilcinājās, vārdi jau bija uz mēles. Ir nomirusi mana mamma. […] Tie bija vārdi, kas var šķist universāli, kas katram nozīmē vienu un to pašu, bet tā nav. Markusam tie kādu dienu nozīmēs konteksta zaudējumu. Apskāviena, balss zaudējumu. Tiem bija jākļūst par daļu no dzīves, pateicību par atvēlēto laiku. Kopīgām un objektīvām sērām. […] Viņai tie nozīmēja sadedzināt tiltus. Tukšuma iekalšanu akmenī. Tie nozīmēja beigas bez dabiskām komponentēm vai mierinošām implikācijām."

Romāns atgādina, ka mātes loma nav tikai bioloģisks fakts vai sociāla funkcija. Tā ir nepārtraukta attiecību veidošana, kuras kvalitāti bieži nosaka tas, ko cilvēks pats savā bērnībā ir piedzīvojis vai nav piedzīvojis. Romāns parāda, cik grūti ir pārraut emocionālos modeļus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē, un cik daudz drosmes prasa mēģinājums tos mainīt.

Mani uzrunā rakstnieces izteiksmes stils. Atceros, 2018. gadā viņas romānu "Tie bijām mēs" izlasīju tikpat aizrautīgi un ātri, bet pēcgarša jūtama no atmiņu apcirkņiem joprojām. Arī toreiz mātes loma, mātišķās pārdomas bija romāna centrālā šķautne, arī toreiz tā bija ļoti vērtīga, pārdomas raisoša un ģimenes vērtības izceļoša literārā ceļojuma pieredze. Interesanti, ka rakstnieces pirmajā romānā centrālais tēls bija māte (kurai bija meita, kas bija gaidībās), savukārt, šajā – meita ar bērnu un viņas mamma. Kaut kas sasaucas. Varbūt nākamajā romānā būs vēl kāda cita mātes-meitas attiecību šķautne, jo šī, kā izskatās, ir rakstniecei tuva tēma.

Noderīgi: LSM, "Rakstu, lai atrastu patiesību." Saruna ar zviedru rakstnieci Golnāzu Hašemzādi Bundi

Golnāza Hašemzāde Bunde. Dabiska uzvedība. No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; literārā konsultante Valērija Lasovska; māksliniece Elizabete Laura Punka; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 172 lpp. ISBN 9789934410536.

Aija Uzula ir LNB Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja.