top of page
Search

šŸŽ§ Golnāza HaÅ”emzāde Bunde. Dabiska uzvedÄ«ba

  • Aija Uzula
  • Mar 17
  • 5 min read

šŸŽ§ Klausies apskatu Spotify.


Mammas gandrÄ«z nekad nav mājās. Bērna sāpju dziļums ir neizmērāms, un nekas to nespēs dziedēt. Šāda doma mani pārņēma tÅ«lÄ«t pēc Golnāzas HaÅ”emzādes Bundes, kura ir Zviedrijā mÄ«toŔā irāņu rakstniece, romāna pirmajām lappusēm.


Romāns "Dabiska uzvedÄ«ba" vēsta par mazas meitenes un ā€“ paralēli ā€“ pieauguÅ”as jaunas sievietes LilÄ« dzÄ«ves ceļu no bērnÄ«bas lÄ«dz kļūŔanai par māti, atklājot sarežģītas mātes un meitas attiecÄ«bas. Tas ir psiholoÄ£iski piesātināts darbs, kurā sarežģīti jautājumi par piesaisti, atbildÄ«bu un emocionālo tuvÄ«bu tiek izstāstÄ«ti ar samērā vienkārÅ”iem, bet ļoti iedarbÄ«giem piemēriem.

LilÄ« aug vidē, kur mātes klātbÅ«tne ir epizodiska un emocionāli atsveÅ”ināta. Māte lielāko daļu laika pavada prom no mājām, un, lai gan viņa savu prombÅ«tni pamato ar rÅ«pēm par meitas materiālo nodroÅ”inājumu, ikdienas realitātē LilÄ« agrÄ«ni iemācās paļauties tikai uz sevi. Emocionāls atbalsts un droŔības sajÅ«ta, kas parasti veidojas cieŔās piesaistes attiecÄ«bās, viņas pieredzē ir fragmentāra, nepilnÄ«ga un arÄ« bieži vien ļoti traumatiska. Tas mērÄ·tiecÄ«gi bruģē psiholoÄ£iski pastāvÄ«ga satraukuma un nepilnvērtÄ«bas kompleksa pārņemta maza cilvēka tēlu, kurÅ”, pieaugot, pieliek milzÄ«gas pÅ«les, lai patstāvÄ«gi un no jauna jau ar pieauguÅ”a cilvēka skatu veidotu emocionālās piesaistes attiecÄ«bas.


"AtbildÄ«ba. Å is vārds reizēm ieradās pie viņas [LilÄ«] naktÄ«s. Tas atsauca atmiņā mammu. [ā€¦] ā€œEs esmu vienÄ«gā atbildÄ«gā, LilÄ«.ā€ Mamma to teica, kad viņai bija jādodas. Vienmēr Ŕādi viņa pamatoja, ka viņai ir jāiet prom. [ā€¦] LilÄ« nekad nesaprata, kā Ŕīs abas teikuma daļas savienojas. Vai tad atbildÄ«ba nenozÄ«mēja, ka mammai jāpaliek?"


Pieaugot, LilÄ« saskaras ar izvēli ā€“ vai paÅ”ai kļūt par māti. Lēmums nozÄ«mē ne tikai jauna dzÄ«ves posma sākumu, bet arÄ« konfrontāciju ar personÄ«go pieredzi un iekŔējiem priekÅ”statiem par mātes lomu. Tā kā vienÄ«gais paraugs bijis attālināts un emocionāli nepieejams, LilÄ« jāmeklē paÅ”ai savs veids, kā veidot attiecÄ«bas ar savu jaundzimuÅ”o dēlu Džeku (ne mazsvarÄ«gi ā€“ arÄ« ar vÄ«ru Markusu un viņa vecākiem, kuriem stāstā ir ļoti klasiskas, labskanÄ«gas, Ä£imeniskas attiecÄ«bas) un pārraut pārmantoto attiecÄ«bu modeli.


Grāmata tematizē paaudžu mantojumu ā€“ ne tikai sociālu vai materiālu, bet arÄ« emocionālu un uzvedÄ«bas modeļu nodoÅ”anu. Tajā tiek analizēts jautājums, vai iespējams sniegt bērnam to, ko pats nekad neesi piedzÄ«vojis, un cik sarežģīta var bÅ«t mātes loma, kas sabiedrÄ«bā bieži tiek uzskatÄ«ta par paÅ”saprotamu un "dabisku".

Romāna sižetā redzama Ä£imenes attiecÄ«bu trauma un emocionāla manipulācija, kas ietekmē bērna spēju veidot veselÄ«gas attiecÄ«bas pieauguŔā vecumā.


"Tu dabÅ«ji sasodÄ«to kaÄ·i. Vai ar to nepietiek? Tu tikai gribi vairāk, tu vienmēr gribi vairāk. Esmu tik nolādēti nogurusi no tā. Esi priecÄ«ga, LilÄ«. Vai dzirdi? Tas ir mazākais, ko tu vari izdarÄ«t manā labā, - bÅ«t priecÄ«ga." [ā€¦] Tā bija pierasta sajÅ«ta. Mamma, kas atlaiž, un viņa [LilÄ«], kas krÄ«t."


BērnÄ«bas pieredzes transformācija pieauguÅ”a cilvēka attiecÄ«bās ar savu bērnu ir romāna centrālais psiholoÄ£iskais jautājums.


Romānā izcelta starppaaudžu trauma, emocionāla atsveÅ”inātÄ«ba un mātesā€“meitas attiecÄ«bu dinamika, kā arÄ« jautājums, kā cilvēks, kurÅ” bērnÄ«bā nav piedzÄ«vojis pietiekamu beznosacÄ«juma mÄ«lestÄ«bu, spēj veidot attiecÄ«bas ar savu bērnu.


Å o grāmatu lasÄ«t bija diezgan sāpÄ«gi, taču atrauties no lasāmā nevarēju, tā pilnÄ«bā pārņēma un pastāvÄ«gi lika uzdot jautājumus par drāmas apmēru mazās meitenes dzÄ«vē, nemitÄ«gi Å”okēja, cik daudz bērnam ir jāiznes paÅ”am. Protams, teksts uzrunāja arÄ« ļoti personiski, gribot negribot paralēli pārdomāju arÄ« savas attiecÄ«bas ar mammu no savas kā meitas prizmas, kā arÄ« no mammas prizmas attiecÄ«bās ar saviem bērniem. Grāmatas ievadā tik saldsērÄ«gi iegÅ«luÅ”ies ceļavārdi savā veidā noskaņoja priekŔā gaidāmajam:


"Zviedru valodā nav mātbÅ«Å”anas kā darbÄ«bas vārda. Māte ir kaut kas, par ko kļūst, nevis kaut kas, ko dara. Mēs nesakām mātēt, tikt mātētam vai mātētai. Mamma, dāsns lietvārds. ApzÄ«mējums, ko pieŔķir katrai, kura iznēsājusi un piedzemdējusi bērnu. Vārds, kas bērnu pieviļ."

CenÅ”oties distancēties, varētu teikt, ka stāsts vēsta par lielā mērā neizdevuÅ”os dialogu dzÄ«ves garumā starp māti un meitu. Lai gan galvenā varone Å”ajā stāstā ir meita, es aizdomājos, kāds vēstÄ«jums nāktu no mātes, ja tā bÅ«tu galvenajā lomā Å”ajā Ä«smetrāžas filmā? Vai viņai ir kāds attaisnojums, ēnas puses skaidrojums?


Å Ä·iet, jautājumi, domājot par Å”o samērā ātri izlasāmo tekstu, man joprojām birst.


Zinu tādus cilvēkus, kas ikdienā nelasa, bet Å”o izlasÄ«ja, un viņiem tā patika. Kas zem tā "patika" slēpjas, Dievs vien zina ā€“ iespējams, paÅ”u bērnÄ«bā piedzÄ«votais vēsais attiecÄ«bu modelis, distancētais mammas tuvums, aizņemtā un savu klātesamÄ«bu mūžam liedzoŔā māte, varbÅ«t kāda cita sieviete, kura aizstāja mammu dzÄ«ves svarÄ«gos brīžos augoÅ”am cilvēkam, un mamma par tiem tā arÄ« nekad neuzzināja. Miljoniem variantu.

Centos uz Å”o stāstu skatÄ«ties arÄ« caur pamācoÅ”o prizmu, proti, mÅ«sdienu straujais laika ritējums ierobežo mÅ«su iespējas bÅ«t klāt noteiktos rāmjos. Kādi tie rāmji izskatās, to lemjam mēs, bet vienmēr bÅ«s kāds, kas teiks, ka daudz kas nepaspēts, daudz kas palaists garām, tik daudz ko vēl gribētos paspēt ar savu bērnu. Iespējams, stāsta varone māte nebija lauzusi savu mazotnes attiecÄ«bu ar māti modeli, kas turpinājās viņas attiecÄ«bās ar meitu, kas atainotas jau Å”ajā stāstā. NemitÄ«gā bÅ«Å”ana klāt Å”eit un tagad ir tas praktiski neiespējamais modelis, uz ko tiecas ikviens vecāks, es vēlētos ticēt. Tam jāpieliek seviŔķas pÅ«les, jo nogurums, jo nav enerÄ£ijas, jo reizēm egoismsā€¦ "Tu esi Å”eit, viņam blakus, un tas ir viss, kas viņam ir vajadzÄ«gs. Un zini, viņŔ to mācās. Tu viņam māci, ka mamma ir lÄ«dzās, un to viņŔ zina arÄ« tad, ja tu uz brÄ«tiņu aizej. ViņŔ uz to paļaujas."


Å is romāns man personÄ«gi ir par to, kā ļoti sarežģītus tematus ir iespējams ar samērā vienkārÅ”iem piemēriem tekstuāli vizualizēt un skaidrot sabiedrÄ«bai. Romāns ir emocionāli smags, taču ļoti saistoÅ”s. Tas nepiedāvā vienkārÅ”as atbildes, bet rosina domāt par bērnÄ«bas pieredzes ietekmi uz visu turpmāko dzÄ«vi. Tajā paŔā laikā teksts ir rakstÄ«ts salÄ«dzinoÅ”i vienkārŔā valodā, kas ļauj sarežģītus psiholoÄ£iskus procesus padarÄ«t saprotamus plaŔākam lasÄ«tāju lokam.

Nezinu, kā citiem lasīŔanas entuziastiem, bet man katrā lasāmajā pienāk tāds kā "bum" moments. Šoreiz tāds mani skāra brīdī, kad lasīju par Lilī mātes nāvi un Lilī pārdomām:

"Viņa vilcinājās, vārdi jau bija uz mēles. Ir nomirusi mana mamma. [ā€¦] Tie bija vārdi, kas var Ŕķist universāli, kas katram nozÄ«mē vienu un to paÅ”u, bet tā nav. Markusam tie kādu dienu nozÄ«mēs konteksta zaudējumu. Apskāviena, balss zaudējumu. Tiem bija jākļūst par daļu no dzÄ«ves, pateicÄ«bu par atvēlēto laiku. KopÄ«gām un objektÄ«vām sērām. [ā€¦] Viņai tie nozÄ«mēja sadedzināt tiltus. TukÅ”uma iekalÅ”anu akmenÄ«. Tie nozÄ«mēja beigas bez dabiskām komponentēm vai mierinoŔām implikācijām."


Romāns atgādina, ka mātes loma nav tikai bioloÄ£isks fakts vai sociāla funkcija. Tā ir nepārtraukta attiecÄ«bu veidoÅ”ana, kuras kvalitāti bieži nosaka tas, ko cilvēks pats savā bērnÄ«bā ir piedzÄ«vojis vai nav piedzÄ«vojis. Romāns parāda, cik grÅ«ti ir pārraut emocionālos modeļus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē, un cik daudz drosmes prasa mēģinājums tos mainÄ«t.


Mani uzrunā rakstnieces izteiksmes stils. Atceros, 2018. gadā viņas romānu "Tie bijām mēs" izlasÄ«ju tikpat aizrautÄ«gi un ātri, bet pēcgarÅ”a jÅ«tama no atmiņu apcirkņiem joprojām. ArÄ« toreiz mātes loma, mātiŔķās pārdomas bija romāna centrālā Ŕķautne, arÄ« toreiz tā bija ļoti vērtÄ«ga, pārdomas raisoÅ”a un Ä£imenes vērtÄ«bas izceļoÅ”a literārā ceļojuma pieredze. Interesanti, ka rakstnieces pirmajā romānā centrālais tēls bija māte (kurai bija meita, kas bija gaidÄ«bās), savukārt, Å”ajā ā€“ meita ar bērnu un viņas mamma. Kaut kas sasaucas. VarbÅ«t nākamajā romānā bÅ«s vēl kāda cita mātes-meitas attiecÄ«bu Ŕķautne, jo Ŕī, kā izskatās, ir rakstniecei tuva tēma.



Golnāza HaÅ”emzāde Bunde. Dabiska uzvedÄ«ba. No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; literārā konsultante Valērija Lasovska; māksliniece Elizabete Laura Punka; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. RÄ«ga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 172 lpp. ISBN 9789934410536.


Aija Uzula ir LNB Datu un zināŔanu pārvaldības nodaļas vadītāja.



Comments

Raksti mums

Thanks for submitting!

Ā© 2035 by Train of Thoughts. Powered and secured by Wix

bottom of page