"Literatūras ceļvedis" jautā pētniekam Paulam Daijam

Pauls Daija. Foto: Kristians Luahers. Ilustrācija: Laura Lukeviča.

LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija "Apgaismības starpnieki" ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no retāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Plašāku apskatu par monogrāfiju iespējams lasīt šeit.

Intervijas publicēšanas brīdī grāmata ir iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas pirmajā kārtā izvirzīto darbu sarakstā kategorijā "Spilgtākais darbs literatūras pētniecībā".

"Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Paulam Daijam par atsaucību, atklātību un laiku, kas veltīts šai sarunai.

Kā Jums radās ideja šai monogrāfijai?

Savu disertāciju par apgaismības idejām latviešu literārajā kultūrā aizstāvēju pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēc tam manas akadēmiskās intereses raisījās dažādos virzienos, taču arvien ir sanācis atgriezties pie apgaismības laikmeta. Tā notika arī šoreiz. Monogrāfijas ieceri iedvesmoja Latvijas Nacionālās bibliotēkas programma "Latviešu grāmatai 500", kas vispār deva nozīmīgu impulsu jauniem grāmatniecības vēstures pētījumiem Latvijā. Uzsākot darbu pie grāmatas, strādāju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā, un man bija iespēja plaši iepazīt krājumu. Mani piesaistīja nacionālās atmodas priekšvēstures periods latviešu grāmatniecībā, un darbs ar seniespiedumiem atklāja, ka tajā neapgūtu tekstu ir vairāk, nekā man bija licies. Runa ir par laikmetu, kas bieži palicis pētnieku uzmanības ēnā – kluso pārejas posmu no Stendera un Merķeļa apgaismības 18. gadsimta otrajā pusē uz jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū. Tas bija periods, kad veidojās priekšnoteikumi latviešu emancipācijai un mūsu kultūra atradās, iespējams, vissvarīgākajās krustcelēs starp pārvācošanos vai izdzīvošanu. Manī radās ziņkāre, vēlme uzzināt vairāk. Sākumā, īpaši pandēmijas laikā, tā bija pilnīgi pašpietiekama, es lasīju avotus, daudz nedomādams par to, ko ar to iesākšu. Bet pamazām es sapratu – šī tēma ir svarīga, vēlos, lai arī citi par to uzzina.

Turklāt šajā laikā Vācijā iznāca mana kādreizējā Freiburgas mentora Reinharta Zīgerta bibliogrāfiskais rādītājs par tautas (jeb zemnieku) apgaismību 19. gadsimtā. Šis ļoti ilgi tapušais, fundamentālais darbs uzreiz guva rezonansi akadēmiskajā vidē, tapa jauni pētījumi par to, ka tik tiešām – lai gan apgaismības laikmets vēsturē noslēdzas ar Franču revolūciju, tā idejas jaunās formās turpinās vēl ilgi pēc tam, īpaši attiecībā uz zemāko sociālo slāņu izglītošanu. Es sapratu, ka varu šai tēmai pievienot jaunu dimensiju, papildinot to ar Latvijas perspektīvu un mūsu reģiona apgaismības specifiku. Var teikt, ka mana grāmata tapa ciešā dialogā ar vācu kolēģu darbu, tāpēc ar nepacietību gaidu tās vācu tulkojuma iznākšanu nākamgad.

Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises - kā rakstāt Jūs? Es parasti sāku ar pētniecisku jautājumu. Manas monogrāfijas gadījumā tas bija jautājums, vai tautas apgaismība Latvijā bija emancipējoša vai restriktīva kustība. Taču svarīgi ir tālāko darbu fokusēt pietiekami šauri, lai neapmaldītos vispārinājumos. Es rakstu tikai tad, kad jūtos samērā drošs, ka spēju jautājumam pietuvoties – un tikai tad, kad esmu izlasījis un konspektējis visus avotus, kā arī iepazinis līdzšinējos pētījumus. Daudz pārrakstu, reizēm paiet pārāk ilgs laiks, kamēr atrodu īstos vārdus, ar kuriem esmu apmierināts; man rakstīšana – tā ir rediģēšana.

Atšķirībā no maniem agrākajiem darbiem šajā monogrāfijā es gribēju iedziļināties detaļās, nevis sniegt panorāmisku skatījumu. Tāpēc izvēlējos biogrāfisku pieeju. Esmu arī ievadā minējis, ka vēlos palikt kultūras un grāmatniecības vēsturi zem mikroskopa – mani interesēja epizodes un mazie sižeti, reizēm – vairāk plaisas sienā, nekā ēkas kopējā arhitektūra. Tāpēc mana grāmata ir drīzāk pieskārieni dažādām tēmām, ne visaptverošs pētījums. Tāds pētījums par 19. gadsimta pirmo pusi ir Zigrīdas Frīdes lieliskā monogrāfija "Ienest sveci istabā" (2011), no kuras aizguvu daudzus pavedienus.

Kas Jums bija visizaicinošākais, strādājot pie šīs monogrāfijas?

Droši vien vissarežģītāk bija atrast īsto līdzsvaru, lai atklātu vācbaltiešu vēsturiskās lomas pretrunīgumu. Attieksme pret vācbaltiešiem Latvijas vēsturē bieži ir bijusi un ir polarizēta – vai nu kā kultūras nesējiem, vai arī apspiedējiem. Es gribētu teikt, ka šī attieksme ir neirotiska – un kas gan cits ir neiroze, ja ne nespēja apvienot pretstatus? Arī es pats savulaik esmu bijis vienpusīgs. Rakstot monogrāfiju, man gribējās, lai skatījums nav galējs, lai blakus melnajai un baltajai parādās arī citas krāsas.

Vēl man būtisks izaicinājums bija valoda – kaut gan mana monogrāfija ir akadēmisks pētījums, es vēlējos, lai to varētu lasīt arī plašāka auditorija. Es negribēju, lai terminoloģija un sarežģīta izteiksme padara to pieejamu tikai jomas speciālistiem, un centos, lai teksts būtu saprotams un lasītājam draudzīgs. Protams, man pašam ir grūti izvērtēt, cik lielā mērā tas ir izdevies.

Par ko Jūs esat patiesi gandarīts, kad monogrāfija ir izdota? Visvairāk esmu gandarīts par Ineses Hofmanes dizainu un Reiņa Hofmaņa fotogrāfijām. Grāmatas dizains tapa apmēram gada garumā, un man ir sajūta, ka tas ir kļuvis par būtisku daļu no grāmatas satura. Mums bija daudz sarunu ar Inesi, vairums lēmumu tika pieņemti bez steigas, pārdomāti un ar lielu rūpību kā pret detaļām, tā kopējo vizuālo vēstījumu. Man šķiet, to var just, šķirstot grāmatu. Tāpat mani gandarī, ka grāmatas literārā redaktore bija Sigita Kušnere, esmu viņai pateicīgs par redakcionālo darbu, kas bija arī radoši un intelektuāli līdzdalīgs.

Rakstot grāmatu, es ieguvu jaunus draugus un domubiedrus. Man ļoti veicās ar sarunbiedriem, tāpat arī ar darba vidi un atbalstu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir trīs cilvēki, kuriem katram savā veidā bija svarīga nozīme šīs grāmatas tapšanā – Maija Treile, Dagnija Baltiņa un Andris Vilks. Pateicoties viņiem, es visos grāmatas tapšanas posmos, arī sarežģītos, zināju, ka šis nav tikai mans pētījums – bet gan tas ir daļa no kaut kā lielāka, no vīzijas, kuru visi kopā bibliotēkā īstenojam.

Runājot par pētniecības gaitu, gandarījums man ir par jaunatklātiem avotiem. Lasot latviešu grāmatas, es paralēli meklēju tulkoto tekstu oriģinālus, kuri līdz šim nebija zināmi; reizēm šie meklējumi palika neveiksmīgi, bet reizēm mani sagaidīja pavisam negaidīti atklājumi. Katrs no tiem mazliet citā veidā izgaismo mūsu kultūras iesakņotību pārrobežu tīklojumā un atgādina, ka Latvija vēsturiski nebūt nebija province, bet atradās vienā laika zonā ar Eiropas intelektuālo telpu.

Kā radās monogrāfijas "Apgaismības starpnieki" nosaukums? Nosaukums savā ziņā atbalso vienu no programmas "Latviešu grāmatai 500" atslēgas tēmām – latviešu nacionālās kultūras izrāvienu 19. gadsimtā. Es mēģinu pastāstīt, kā no viena laikmeta izaug nākamais. Vēlējos nosaukumā ietvert domu, ka desmitgades, par kurām rakstu, ir "vairs ne" un "vēl ne" laikmets, ka teātra izrādes starpbrīdī dažkārt notiek ne mazāk interesantas lietas kā uz skatuves. Bet jāsaka, ka par nosaukumu domāju ilgi, meklēju īsto vārdu, kurā ietvert šo pārejas, sliežu pārmiju, slūžu ideju. Paliku pie vārda “starpnieki”, jo tajā atklājas ne tikai vācbaltiešu autoru atrašanās starp laikmetiem, bet arī starpnieku loma starp vācu un latviešu kultūrām, kura būtībā definēja visu viņu darbību.

Kā darbs pētniecībā ir ietekmējis Jūsu rakstīšanu - kas ir palīdzējis un kas, iespējams, traucējis?

Akadēmiskā rakstīšanā svarīga ir skaidrība un lietišķums. Mans temperaments nosaka zināmas problēmas attiecībā uz šīm kategorijām, un reizēm man jāpieliek lielas pūles, lai disciplinētu savu aizrautību. Es ļoti identificējos ar tiem vēstures pētniekiem, kurus Džila Lepore apspriež savā rakstā "Historians Who Love Too Much". Un, jo ilgāk nodarbojos ar pētniecību, jo biežāk man gribas, lai tekstos, kurus gan rakstu, gan lasu, būtu vairāk rotaļīguma, ziņkāres un piedzīvojuma sajūtas. Pašlaik droši vien atrodos posmā, kurā šīs lietas savā starpā mijiedarbojas – pievelkas un atgrūžas.

Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Uz šo jautājumu man tūliņ ir ļoti skaidra atbilde – tas būtu Marsela Prusta romāns "Zudušo laiku meklējot", un ne tikai tāpēc, ka šādi es iegūtu vienas grāmatas vietā četras (vai, ieskaitot pēc rakstnieka nāves publicētos sējumus, astoņas). Šo romānu es nesistemātiski pārlasu atkal un atkal, un man patīk ideja, ka tas vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Bet varbūt pašu svarīgāko pie sava valdzinājuma es nemaz neprotu ietērpt vārdos. Katrā ziņā varu teikt, ka Prusta romāns savulaik ļoti izmainīja mani, varbūt – piešķīra niansētāku redzi. Veidā, kā lasīšana tevi izmaina, ir kaut kas maģisks. Kad tagad to pārlasu, es katru reizi no jauna lasu pats sevi. Bet arī nokļūstu bezsvara stāvoklī, nobremzēju laiku un savā ziņā praktizēju lēnumu – vērtību, kas ikdienā ir tik grūti sasniedzama.

Kāda loma Jūsu dzīvē ir lasīšanai?

Vide, kurā es uzaugu, noteica, ka lasīšana manā pasaulē bija un ir tik pašsaprotama, ka par tās lomu ilgu laiku nemaz vispār nedomāju. Pēdējā laikā lasīšana man mazāk ir kļuvusi par izklaidi, vairāk – par agoru, t.i., par iespēju atrasties domājošā un provocējošā telpā. Arī – telpā, kurā robežas starp intelektuālo un emocionālo pieredzi ir grūti novelkamas.

Esmu ievērojis, ka aizvadītajos apmēram desmit gados tieši lasīšana ir būtiski mainījusi manu iekšējo pasauli, ne vienmēr ar jaunām atziņām, bet biežāk ar to, ka ir ļāvusi man noformulēt un konkrētāk ieraudzīt lietas, ko iepriekš esmu jutis neskaidri.

Es noteikti varu teikt, ka lasīšana man ir ne tikai domāšanas turēšana aktivitātē, bet arī – ka grāmatas ir tās, kas tāpat kā citi cilvēki un jaunas pieredzes, mani slīpē, padara mazāk raupju, atgādina, ka es vienmēr atrodos ceļā.

Tajā pašā laikā – svarīga nozīme manā ikdienas informācijas telpā ir arī sociālajiem medijiem un digitālajai satura plūsmai. Informācijas, izklaides vai atpūtas ziņā tā noteikti atsevišķos aspektos ir ieņēmusi vietu, kas agrāk piederēja grāmatām. Nedomāju, ka tas ir slikti. Par to mēs daudz diskutējām pagājušajā gadā, kad man bija iespēja piedalīties Rīgas manifesta "Tiesības uz lasīšanu" (to iespējams parakstīt portālā manabalss.lv) darba grupu diskusijās. Izvēle starp veco un jauno, kā vienmēr, arī šoreiz visdrīzāk ir neprecīzs problēmas uzstādījums – daudz vērtīgāk ir domāt par to, kā dažādi mediji jau tagad un nākotnē savā starpā sadzīvos un papildinās cits citu. Un tomēr pie sevis novēroju, ka aizvien biežāk, kad ir izvēle starp elektronisko grāmatu angliski un iespiesto grāmatu dzimtajā valodā, es apzināti izvēlos otro, jo ir sajūta, ka palaižot savus lasīšanas paradumus pašplūsmā, riskēju pazaudēt kaut ko svarīgu. Droši vien mediju līdzāspastāvēšanas laikmetos – kādā mēs noteikti atrodamies arī pašlaik – ir nepieciešams par dažām lietām īpaši piedomāt, lai pārmaiņas nejauši nesāktu mūs nest līdzi tur, kur nemaz negribam nokļūt.

Kādas trīs grāmatas Jūs ieteiktu izlasīt šajā ziemā un kāpēc tieši šīs?

Ļoti iesaku izlasīt mana kolēģa Viestura Zandera jauno grāmatu "Ansis Gulbis rakstos, vēstulēs un atmiņās". Tas ir ieskats aizraujošā avotu materiālā, kuru sākot lasīt, brīžiem ir grūti atrauties. Un Gulbis pieder pie izcilākajām personībām latviešu grāmatniecības vēsturē – tieši lasot avotus, kļūst tik labi redzams, ka izdevējiem kultūrā ir daudz lielāka nozīme, nekā mēdzam domāt – viņi ir tīklu veidotāji un kultūras producenti, kas bieži paliek slaveno autoru ēnā. Tālāk vēlos ieteikt nupat klajā nākušo Jāņa Šiliņa grāmatu "Uzņēmīgais latvietis" par 19. gadsimta mūrniekmeistaru Kristapu Ķergalvi. Šis ir vērtīgs un interesants pētījums, kas iet neierastu ceļu un pievēršas uzņēmējdarbības vēsturei – tēmai, ko mēs, kultūras vēsturnieki, bieži piemirstam. Visbeidzot tiem, kas lasa vāciski, iesaku pērnā gada nogalē izdoto Mihaēla Hampes grāmatu "Krise der Aufklärung" ("Apgaismības krīze"). Tā iekļaujas pēdējos gados aktuālajās diskusijās par nepieciešamību pēc Apgaismības 2.0 mūsdienās. Hempe raksta par apgaismības kā noteiktas dzīves formas turpinātību, un šādi viņš faktiski rāda, kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izturēt dzīvi pasaulē, kas ar katru dienu kļūst aizvien absurdāka.

Redakcijas piezīme: Šo jautājumu sagatavojusi Dārija Juškeviča pēc monogrāfijas izlasīšanas.

Dārijas jautājums: Vai Jūsu literatūrzinātniski pētnieciskā interese nākotnē varētu aptvert arī citu baznīcu personību nozīmi vienotā Latvijas un Eiropas kultūrtelpā?

Noteikti – un tam ir vairāki iemesli. Uzsvars uz baznīcām ir svarīgs, jo tas ved pie sava novada identitātes apzināšanās. Un bieži vien par noteiktiem vēsturiskiem periodiem mums ziņkāre parādīsies tieši tad, kad runa būs par mūsu dzimto pusi. Es būtu ļoti priecīgs, ja arī mana grāmata spētu vismaz kādam lasītājam piešķilt jaunu interesi par sava novada vēsturi.

Turklāt vācbaltiešu mācītāji, īpaši apgaismības laikmetā, bet ne tikai tajā, bija ārkārtīgi interesantas personības – bieži vien ekscentriski cilvēki, kas apveltīti ar radošumu un iekšēju brīvību. Viņi ņēma dzīvi savās rokās un aktīvi centās mainīt pasauli sev apkārt, negaidot, kad kāds palīdzēs no augšas, un ar to viņi man šķiet iedvesmojoši un simpātiski par spīti gadsimtiem, kas mūs no viņiem šķir.

Trīs ašie jautājumi:

Rakstīt: uz papīra vai datorā?

Datorā.

Ārzemēs apmeklēt: muzeju vai bibliotēku?

Bibliotēku.

Brīvajā laikā: grāmata, kino, teātris vai koncerts?

Grāmata.

Paldies!

Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660.